Pārcilvēka vilciens aizgājis

Rīgas Laiks: Cik ilgi tu jau dzīvo ar neīstu vārdu?

Dž.Dž.Džilindžers: (Aizsmēķē.) Nedaudz vairāk par desmit gadiem. Reiz braucu vilcienā... drausmīgā depresijā, tukšs vagons, viens no pēdējiem vilcieniem... Es biju tikko noskatījies Marko Fereri filmu Dilindžers ir miris. [1. Marko Fereri (1928-1997), itāļu kinorežisora filma par Džonu Dilindžeru (1903-1934), amerikāņu iecienītu gangsteri.] Filmā nebija neviena vārda, bez teksta, bet nu absolūts geņiaļņiks [2. Geņiaļņiks — ģeniāls mākslas darbs.]. Es par to bandītu pirms tam neko nebiju dzirdējis, pēc filmas piepiļījos [3. Piepiļīties — šeit: piedzerties.], braucu. Vilcienā viena vecenīte, es viņai piesēžos klāt un saku: “Dilindžers ir miris!” Nu, tragedņiks [4. Tragedņiks — traģēdija, skumjš gadījums.]! Bet viņa vai nu mani neuztvēra nopietni vai kā, bet saka: “Nē, nav miris! Viņš ir dzīvs!” Nu, kā var būt dzīvs, ja ir miris?! Viņa saka, dzīvs! Nu, labi, tad es būšu viņš! No rīta pamodos un biju Džilindžers, tikai vienu burtu pamainīju. Un “Dž. Dž.”nozīmē “džir džiris” — “ir miris”, kods tāds, lai, katru nākamo dienu pamostoties, atcerētos. Un pēc tam bija tāds interesants moments — kad Dilindžers mira no sieviešu nodevības, viņa rezultāts bija 11 bankas, 32 gadi. Kad man tuvojās tas datums, man bija 32 gadi un 11 izrādes. Es biju ļoti saspringts, un, tikai kad 12. izrāde bija garām, rasslabilsja [5. Rasslabilsja — nomierinājās, relaksējās (krievu val.).]. Tā identifikācija man aizgāja tādā dīvainā marginālismā.

RL: Bet tu taču zini, kāpēc cilvēki dzīves laikā maina vārdus? Daudzās Āfrikas ciltīs bērniem dod neīstos vārdus uzreiz pēc piedzimšanas vai sasniedzot pubertāti — tikai tāpēc, lai piemānītu Nāvi. Iedomājies, Nāve atnāk un saka, nu, Jēkabson, nāc līdzi, bet viņš atbild, nē, es neesmu Jēkabsons! Un neiet!

Dž.Dž.Dž.: Mums bija inčīgs [6. Inčīgs — interesants, neparasts.] precedents izrādē Concerto grosso II, kur viss vairāk vai mazāk grozās ap nāvi. Robežnieks [7. Artis Robežnieks (1970) — Dailes teātra aktieris.] uztaisīja pauzi, es domāju, varbūt tekstu aizmirsis, un sāku spēlēties ar vārdu “nāve”, nu, kamēr atcerēsies. Es saku — “nāve, nāvīte, nāvulīte” un beigu beigās, kad pasaku “nāviņš”, publika sasmējās. Visi ir tik reāli pieņēmuši, ka Nāve ir sieviete, it kā pazītu viņu. Un tiklīdz tu nosauc to vīriešu dzimtē, to vairs neuztver nopietni. Es tajā brīdī apjuku un aizdomājos... Robežnieks atcerējās savu tekstu, un viss gāja tālāk uz priekšu. Redz, tā ir, tas vārds, grozies kā gribi, tas ir kaut kāds enerģētiskais kods. Es taču nevarēju ar tālaika bomžīgo dzīvesveidu, sēžot mansardā, pa 18 stundām dienā lasot grāmatas un klejojot apkārt, saukties Raimonds. Vienīgais, ar ko tas man toreiz asociējās, bija Raimonds Pauls vai Karnītis. Neiespējami! Tajā brīdī, kad tu sevi identificē ar vārdu, tu redzi distanci, lūzumu. Un tad tu sevi nosauc, un pēkšņi šī identifikācija sakrīt. Ideāli! Un vārds jau tev arī uzspiež kaut kādu domāšanas veidu. Ja es kaut kādā fucking [8. Fucking — šeit: sasodīts (angļu val.).] čatā nosaucu sevi par Bataju [9. Žoržs Batajs (1897-1962) — franču literāts un filozofs, rakstījis arī ar pseidonīmiem Lords Au, Pjērs Angeliks, Luiss Trentē.], es jūtu, kā tas vārds jau sāk muģīt tekstus, filozofēt! Es jau vairs nevaru atļauties triviālus tekstus. Vārds neļauj! Tad man ir jāieiet ar citu vārdu — “Lakstīgala”, lai varētu vienkārši čivināt.

RL: Vēl jau ir sens priekšstats par to, ka Dievu nevar saukt vārdā, lai tas netiktu zaimots. Dieva īstais vārds tiek slēpts, viņš tiek saukts dažādos vietniekvārdos.

Dž.Dž.Dž.: Dieva vārds jau ir tiktāl novazāts, ka neizsauc nekādu bijību. Es to varu lietot kā tādu rotaļu klucīti, sajūta ir tāda, ka tas ir segvārds kādai sociālai komunikācijai, ka cilvēki tikai spēlējas. Pat ja mēs pieņemam, ka ir kaut kas līdzīgs Dievam, par ko gan stipri jāšaubās. Ja ir kaut kas augstāks, tad to sauc par brīvību. To visi grib, baidās, pēc tās tiecas.

RL: Mazums ko cilvēki grib? Naudu, mašīnu, nemirt...

Dž.Dž.Dž.: Jā, bet tas viss grozās ap brīvību. Dievs faktiski ir nevis mīlestība, bet brīvība.

RL: Bet kāpēc tad viņu sauc par Kungu? Sanskritā Tas Kungs ir īšvara — tas, kuram pieder govis, tas, kurš slauc.

Dž.Dž.Dž.: Cilvēki bēg no brīvības. Bet par to jau Fromms [10. Ērihs Fromms (1900-1980) — vācu psihologs, filozofs un sociologs.] ir visu uzrakstījis. Nē, es par Dievu kaut ko varēšu pateikt tikai tad, kad būšu nostājies ar viņu aci pret aci un pabazarējis [11. Pabazarēt — papļāpāt.] par jaunākajām grāmatiņām.

RL: Kādu tu Dieva vietā būtu radījis pasauli?

Dž.Dž.Dž.: Es jau to 19 reizes esmu darījis. Viņa vietā… Deviņpadsmit izrādes. Tie ir tādi mači ar Dievu. Tu radi savu mikrokosmosu, kas darbojas pēc citiem noteikumiem. Tu mēģini viņam iečakarēt [12. Iečakarēt — ieriebt, uzveikt.]. Un tajā pašā laikā gaidi no viņa zināmu atzinību. Un ja nu viņš pasaka — ek, nepavilki tu līdz manam līmenim! Un tu nevari nofiksēt sevī, vai tie noteikumi, pēc kuriem tu radi, īstenībā nav viņa radīti? Vai viņas. Tas arī vēl ir jautājums.

RL: Kāpēc tev gribas to darīt — mačoties?

Dž.Dž.Dž.: Tā ir tā nostalģija pēc brīvības. Nevis dzīvot radītā pasaulē, bet to pārradīt. Es nezinu, kāda ir motivācija. Tevī ir vienkārši kaisle uz to.

RL: Tu pateici — nostalģija. Nostalģija jau ir pēc kaut kā tāda, kas ir bijis un pēc tam atņemts. Tu esi aizbraucis no kādas vietas un gribi atpakaļ.

Dž.Dž.Dž.: Runājot Semjona Loseva [13. Semjons Losevs (1946) — Rīgas Krievu drāmas teātra režisors.] vārdiem, tava dvēsele ir iepazinusi augstāku eksistēšanas veidu, ko tu neesi piefiksējis savos failos un dabīgi, ka viņa tiecas turp atpakaļ. Un šī neapmierinātība ar sevi rodas no tā, ka dvēselei ir zināšanas par kaut ko augstāku. Protams, ja ir dvēsele. Par ko es arī stipri šaubos.

RL: Kas tev nepatika iepriekšējā dzīvē? Mansards bija, grāmatiņas bija. Citi dzīvo arī bez tā visa.

Dž.Dž.Dž.: Vai ne? (Klusē.) Labi pajautāji. (Klusē vēl ilgāk.) Domāju, tie bija kaut kādi uzkrājumi, kas nāk no pagātnes, velk pie zemes un traucē, tu ņemožeš vzļetjetj [14. Ņemožeš vzļetetj —  nevari pacelties gaisā (krievu val.).]. Ir vajadzīgs kāds ķeizargrieziens, lai tiktu no tā vaļā. Mani traucēja pagātne, un es to vienkārši vienā brīdī iznīcināju.

RL: Nu tad izstāsti pagātni.

Dž.Dž.Dž.: Pagātni? Neatceros! (Smejas, aizsmēķē.) Varbūt tas viss bija savādāk. Es tagad par to varu reflektēt, bet tobrīd es nereflektēju. Tā bija impulsīva, pēkšņa sajūta, varbūt — kaprīze. Es biju Nīči [15. Frīdrihs Vilhelms Nīče (1844-1900) —  vācu filozofs.] salasījies, Nīče man tobrīd bija topā. Man bija sajūta — kā citi tevi var nosaukt, tu pats sevi nosauc, tās ir tavas tiesības uz vārdu! Vakar, kad man bija iepriekšējās dzīves vārdadiena, vecāki pirmo reizi nepiezvanīja. Tātad, viņi arī — lēnām, grūti to ir pieņēmuši.

RL: Tas nav kāds naids pret savu pagātni? Pret vārdu?

Dž.Dž.Dž.: Domāju, ka nē. Man nebija nekāda grūtā bērnība vai kaut kādi sarežģījumi ar vecākiem, nē! Tas bija kaut kas neizskaidrojams. Tolaik man bija spēcīgas ilūzijas par pilnīgu aiziešanu no sociālās dzīves, nenoliedzami, Nīčes ietekmē. Es sevi redzēju šajā mansardā jau arī 60 gadu vecumā.

RL: Kā pārcilvēku?

Dž.Dž.Dž.: Jā, tā bija tā mana ideja, ko man pagaidām neizdodas realizēt. Ceļš izrādījās garāks. Pārcilvēka ceļš jebkurā gadījumā ir Mefistofeļa ceļš. Notiek rokāde, un Dievs ir tas, kurš tevi izaicina. Es šobrīd nespēju noīrēt mansardu un atgriezties tajā dzīvē, taču tā sajūta, kad tu staigā pusmetru virs zemes, tā domu intensitāte rada daudz lielāku baudu, nekā tas, kā es šobrīd dzīvoju. Visu laiku ir kārdinājums atgriezties.

RL: Mamardašvili [16. Merabs Mamardašvili (1930-1990) — gruzīnu filozofs.] pievērš uzmanību kādam Dekarta [17. Renē Dekarts (1596-1650) — franču filozofs.] izteikumam: “Nolēmu vairs nemeklēt citas zinības, kā vien tās, ko varu atrast pats sevī vai lielajā pasaules grāmatā.” Bet pasaule Dekartam ir le monde  — augstākā sabiedrība, dzīve sabiedrībā un salonu sarunās. Kāpēc tu gribi bēgt no sabiedrības?

Dž.Dž.Dž.: Ja runājam par pašizziņu, tad sabiedrība man kaut ko dod tikai naktīs. Tad tā pārvēršas. Atšķirībā no Dekarta man ir: “Taščos [18. Taščīties — gūt baudu.], tātad dzīvoju.” Tikko tu netaščies, tu neattaisno savu esamību zemes virsū, tu nedzīvo visā jūtu pilnībā. Nepārdzīvo mirkli. Tikai šajā taščīšanās sajūtā tu esi maksimāli klātesošs. Kaut gan es domāju, ka Mamardašvili gribēja Dekartu mazliet nomelnot. Tie ir domātāju neklātienes mači, ko šahā sauc par korespondencšahu. Parasti dzīvi esošie filozofi par upuriem izvēlas tos, kuri vairs nevar protestēt.

RL: Gadās arī otrādi. Kants [19. Imanuels Kants (1724-1804) —  vācu filozofs.] taču uzrakstīja Prolegomenus jebkurai nākotnes metafizikai.

Dž.Dž.Dž.: Redz, tāpēc Kants palika tik nevainīgs. Es domāju, sieviešu ziņā. Bija viņam tur tāda neliela simpātija, kas teica — nu precamies! Bet Kants atbildēja — paga, paga, tas ir baigi sarežģīti, man par to visu ir jāpadomā. Tad viņš aizgāja mājās un sarakstīja visus par un pret. Trīs gadus viņam šie saraksti iznāca ļoti līdzīgi. Un pēkšņi viņam radās viens “par” vairāk. Un tas bija — arī neveiksmīga pieredze ir pieredze, kas var barot tavu domāšanu. Kants dodas pie tās sievietes, klauvē pie durvīm un saka viņas tēvam — gribu precēt jūsu meitu. Tēvs atbild — piedod, Imanuel, viņa jau sen ir precējusies, divi bērni jau. Tā arī palika nevainīgs. Rodas jautājums, vai vispār ir vērts domāt. Vai nav labāk pievērsties ezotēriķiem, kas saka — liec domāšanu malā, un zināšanas pašas atnāks pie tevis tajā tukšumā.

RL: Vai tas, ko tu ieliki vārdā “taščīties”, ir kaut kas pretējs domāšanai?

Dž.Dž.Dž.: Tas ietver sevī sajūsmināšanos. Par visu. Domāšana vairāk veicina kaut kādu izvērtēšanu.

RL: Es gan gribētu oponēt. Man liekas, ka sajūsmināšanās lielā mērā ietver sevī refleksiju. Vai tu neesi ievērojis, ka visbrīnišķīgākajos dzīves mirkļos, kad tev liekas — nu, tagad pataščījos, tagad ir baigi forši — tas, kas sagādā vislielāko baudu, ir apziņa, ka tu to kādam vari izstāstīt? Ka tu rīt vai pēc gada, vai desmit kādam to izstāstīsi, un viņš zinās, cik tev bija forši.

Dž.Dž.Dž.: Protams, tu taščies arī no sarunas, kurā, dabīgi, refleksija ir klātesoša. Saruna kā garīgas baudas objekts. Bet tas ir tikai viens no momentiem. Par stāstīšanu... Tas ir sarežģīti. Es visu aizmirstu. Man ļoti ātri dzēšas.

RL: Bettu ļoti daudz stāsti...

Dž.Dž.Dž.: Es izdomāju. Stāsts jau rodas tajā brīdī, kad tu to stāsti. Vai esi pamanījis, kā pazūd intensitāte sarunā, kad cilvēki sāk atstāstīt, kā viņiem dzīvē gājis? Tikai atmiņas līmenī. Viss ir pareizi, tieši tā ir bijis — patiesība triumfē! Bet nav interesanti. Jo tas nav kaut kas, kas rastos šeit un tagad uz vietas.

RL: Atmiņa ir radoša spēja?

Dž.Dž.Dž.: Nē, atmiņa ir degradējoša spēja. Atmiņa ir iznīcinoša. Naidīga pret mirkli. Vienīgais, kā pret to var cīnīties — stāstot stāstu, ikreiz izstāstīt to pilnīgi savādāk. Tāpat kā izrādē. Kad es sāku jaunu izrādi, es mēģinu aizmirst visus paņēmienus. Dabīgi, tas man neizdodas līdz galam, bet es mēģinu saslēgties ar sevi, darīt to izjūtu līmenī, praktizēt brīvībā. Tāpēc, protams, ir šausmas. Tā kā Puškinam, kurš iet pie meitenes uzlūgt uz deju. Tu ej nezināmajā. Kurvīti vari dabūt!

RL: Kurš tev ir kurvīša devējs? Skatītājs?

Dž.Dž.Dž.:(Smejas.) Ziedu pārdevēja!

RL: Lai izrāde būtu izdevusies, tev ir svarīgi, lai skatītājs būtu apmierināts?

Dž.Dž.Dž.: Man ir svarīgi, lai tas būtu tikai mans, no manām sajūtām radies. Es zinu, kā taisīt psiholoģiskās izrādes, man ir garlaicīgi. Nav runa par mākslu, māksla mani neinteresē. Mani interesē brīvība. Ja man izdodas kaut kā vīrusveidīgi iepidžināt [20. Iepidžināt — šeit: ielikt, injicēt.] izrādē to brīvības sajūtu, tas ir tas, kas var aizķert skatītājus. Tāpat kā Dačkas [21. Dace Rukšāne (1969) — latviešu literāte, Dž.Dž.Džilindžera sieva.] romančikā [22. Romančiks — šeit: Daces Rukšānes grāmata Romāniņš.] — viņa raksta no savas dzīves pieredzes, no savas izjūtas, nav svarīgi pat, vai tā ir laba literatūra vai slikta literatūra. Millers [23. Henrijs Millers (1891-1980) — amerikāņu rakstnieks.] teica — es neesmu rakstnieks, es piļīju [24. Piļīt — šeit: radīt, darīt.] šo tekstu no savas pieredzes. Un katrs ir interesants tikai ar savu pieredzi.

RL: Kāpēc tu izvēlējies tieši teātri?

Dž.Dž.Dž.: Kad man bija 21 gads, es aizgāju no pirmās sievas un no lieliskās inženierceltniecības fakultātes, gāzes siltumapgādes un ventilācijas. Es beidzot sapratu, ka gribu darīt to, kas man patīk. Un tas ir atkarīgs tikai no manis. Tajā brīdī es gāju garām Raiņa piemineklim, bija Teātra dienas, stāv pūlis, es pienāku klāt, man interesanti, kas notiek. Un viņi pēkšņi sāk dziedāt to āksta dziesmu! (Klusē.) Un tas mani tā pacepīja [25. Pacepīt — aizskart, emocionāli ietekmēt.], ka es uzreiz sapratu — es būšu teātrī un es būšu tur krutākais [26. Krutākais — šeit: nepārprotami labākais.]. Es pirms tam vispār biju redzējis tikai pāris izrādes. Sāku ar Ogres trikotāžas kombināta dramatisko pulciņu... Un tagad man vairs nav citas izejas. Ja nu vienīgi romančikus [27. Romančiki — šeit: jebkura daiļliteratūra.] rakstīt. Man ir 36 gadi un es neko citu nemāku.

RL: Siltumapgādi...

Dž.Dž.Dž.: Es neko no tā nesaprotu.

RL: Šahu...

Dž.Dž.Dž.: Šahā man līmenis tomēr nebija tāds, lai es tur kaut ko varētu darīt. Es nostrādāju septiņus gadus par šaha treneri, paralēli tam, ka sēdēju savā cellē, mansardā.

RL: Ko nozīmē strādāt par šaha treneri?

Dž.Dž.Dž.: Tā ir diezgan reāla zināšanu nodošana kādam, kurš tās nav apguvis. (Aizsmēķē.) Protams, es nevarēju atturēties no zināma kārdinājuma. Man tur bija tāds jauneklis, vienpadsmitgadīgs... Es sāku dot viņam visu kaut ko lasīt, sākot ar Platonu, Aristoteli, iedomājies, vienpadsmit gados visus šos smagos tekstus. Man bija tāda ilūzija — ja es pats nevaru realizēt pārcilvēka ideju, varbūt tas izdodas caur viņu... Uz septiņpadsmit gadiem viņš jau bija tāds uzkačātais [28. Uzkačāts — fiziski trenēts.] vecis, kurš sešos no rīta skrien krosu, lasa filozofijas grāmatiņas... Jau pirmajā kursā par naudu trešajam kursam rakstīja kursadarbus. Tagad viņš ir beidzis filozofus, strādā par šaha treneri, sēž grāmatiņās un, es domāju, viņam ir tas pats sindroms, kas bija man — nespēja izšķirties, iet sabiedrībā vai saglabāt to relatīvo brīvību.

RL: Bet ko tu saproti ar pārcilvēku? Vai tad pārcilvēkam arī sabiedrība nav jāmaina?

Dž.Dž.Dž.: Tas ir tas nelaimīgais Zaratustras [29. Zaratustra — Frīdriha Nīčes grāmatas pozitīvais varonis.] mēģinājums nokāpt lejā no kalna. Un žigli aizskriet atpakaļ. Tie apskaidrotie jau paši vairs neko nevar pateikt. Tur ir problēma, ka tajā brīdī tu zaudē vajadzību kāpt lejā no kalna. Es tomēr esmu nonācis pie tā, ka mēs katrs esam unikāls, mums katram ir savs ceļš. Tev nederēs tas cita ceļš, tu lēnām meklē savu un gūsti no tā baudu, kaut kādas mazās uzvariņas.

RL: Vai ceļš ir saistīts ar baudu?

Dž.Dž.Dž.: Ar taščīšanos. Ja tas tur galā nav pārākajā pakāpē, tad nav vērts.

RL: Tā situācija, kurā tu pieņēmi jaunu vārdu... Citi tādos brīžos vēnas griež.

Dž.Dž.Dž.: Es diezgan ātri esmu sapratis, ka to var paspēt jebkurā brīdī. Ir visādas citas iespējas. Mani vienmēr ir izbrīnījuši cilvēki, kas izdara pašnāvību, ja viņiem ir problēmas ar naudu. Nu, sagrabini tam automātam, paņem banku! Varbūt izglābsies. Vienmēr var atrast veidu, kā padzīvoties. Tu taču pat absolūtā trūkumā nevari nomirt badā — vienmēr atradīsies kāda sieviete, kas tev iedos zupu. Tikai par to, ka tu viņai noskaitīsi: “Zemnuju žiznj proživ do polovini, ja očutilsja v sumračnom ļesu." [30. Pirmās rindiņas no Dantes Dievišķās komēdijas  “Kad dzīves ceļš bij pusē nostaigāts, es apmaldījos tumšā biezā mežā” (krievu val.).] Jau zupu nopelnījis esi!

RL: Bet pašnāvības situāciju tu spēj saprast?

Dž.Dž.Dž.: Es nupat izlasīju vienu pētījumu, kura autors bija savācis daudzas pirmsnāves zīmītes. Un tas, kas viņu izbrīnīja, bija banalitāte. Pat visgudrāko cilvēku rakstītās zīmītes pirms pašnāvības bija banālas. Viņš šo nespēju analizēt situāciju skaidroja ar to, ka tajā brīdī cilvēka apziņa tik ļoti sašaurinās, ka viņš redz tikai vienu. Un glābt šos cilvēkus var, palīdzot viņu apziņas paplašināšanai.

RL: Vai tev ir draugi starp mirušajiem?

Dž.Dž.Dž.: Nē...

RL: Tev tas neliekas dīvaini?

Dž.Dž.Dž.: (Klusē.) Man bija interesanta saruna... pirms gadiem deviņiem. Es tikko biju iestājies režisoros. Aizbraucu uz miestu, kur biju pavadījis jaunību, un viens džeks, ar kuru es kopā futbolu spēlēju, bija tā nedaudz izsities biznesā. Viņam piederēja vairāki veikali, kafejnīcas... Mēs kopā iedzērām, un viņš teica — nu, aizbraucam, es tev parādīšu savu jauno māju, kas tiek celta. Milzīga... drausmīgi bieza... Mēs tās nepabeigtās mājas vidū stāvējām, un viņš uzdeva jautājumu — kā tev liekas, kas ir labāk, vai tā, ka tev ir viss šis kā man, vai nodarboties ar teātri un tev nav nekā? Neatceros, ko es atbildēju. Bet nākamajā vakarā viņu nošāva. (Aizsmēķē.)

RL: No kā tev ir visvairāk bail?

Dž.Dž.Dž.: No netaščīšanās... Es dažreiz nonāku tādā stāvoklī, ka manī nav šī taščījiena, kaut kas notiek un, ja man neizdodas ne ar vienu no manām metodēm atgriezties tajā, tad es varu ieiet dziļā depresivņikā. [31. Depresivņiks — depresija.] Tas mani biedē.

RL: Pārtaščīties tu nebaidies?

Dž.Dž.Dž.: Nav sanācis. Mani besī ārā [32. Besīt ārā —  tracināt (no krievu val.).] visas teorijas par zelta vidusceļu. Mani pārņem sašutums, kad es dzirdu kaut ko tādu.

RL: Vai tu mīli cilvēkus?

Dž.Dž.Dž.: Tu arī reāli gaidi no manis atbildi?

RL: Bet sevi?

Dž.Dž.Dž.: (Ilgi klusē.) Attiecībā uz sevi es drīzāk lietoju vārdus “der”, “neder”...

RL: Un kas ir biežāk?

Dž.Dž.Dž.: Neder... (Aizsmēķē.) Bet varbūt der... Es nenodarbojos ar statistiku. Vislielākā neapmierinātība ar sevi rodas tad, kad es vairākas dienas neesmu grāmatiņas lasījis. Citu pretenziju man nav. Tas ir kā ar ēšanu. Tas bads ir diezgan reāls.

RL: Mana meita kādu trīs gadu vecumā skatījās televizorā filmu par lācēnu, kuram dzina pēdas ļaunie mednieki. Viņa sāka raudāt un teica — tūlīt to lācīti nošaus, un viņš nemaz nepaspēs padzīvot! Kā tev šķiet, tu esi paspējis padzīvot?

Dž.Dž.Dž.: Ja es tagad kristu lidmašīnā lejup, es varētu teikt, ka jā. Taču, protams, gribētos vēl. Eto vtjagivajet. [33. Eto vtjagivajet —  tas ievelk, aizrauj (krievu val.).] 

RL: Ar lidmašīnām ir interesanti — lai arī cik īss būtu lidojums, tajā tiek iznēsātas pusdienas. Acīmredzot tas ir psiholoģisks paņēmiens — tu esi spiests ar kaut ko nodarboties, gaidīt, kad tevi apkalpos, izvēlēties dzērienu, ēst, un tev nav laika paskatīties pa iluminatoru un padomāt, ka tu vari nokrist un nomirt. Tev nešķiet, ka arī viss, ko civilizācija ir radījusi kā kultūru — grāmatas, mūziku, teātri — tas viss ir tikai tādas lidojuma pusdienas, lai atgaiņātu domas par nāvi?

Dž.Dž.Dž.: Tas taču ir vienalga — domā vai nedomā. Tevī ir šīs zināšanas, ka galu galā viss beigsies ar nāvi.

RL: No kurienes? Tev varbūt ir zināšanas par citu nāvi, bet ne par savējo.

Dž.Dž.Dž.: Nu, tur nav jābūt īpaši apķērīgam, lai to saprastu.

RL: Vai teātris ir būtiska kultūras sastāvdaļa?

Dž.Dž.Dž.: Es nekad neesmu sev atbildējis uz jautājumu, kas ir teātris. Man tā nav māksla. Tā ir iespēja apčakarēt dzīvi un nāvi reizē. Paelpot citas realitātes gaisu. Mani vienmēr ir interesējis, kā ir ar tiem aktieriem, kas nomirst uz skatuves. Iedomājies tragedņiku? Nomirst personāžs! Viņš nav paspējis atgriezties sevī, faktiski viņš kaut kur vēl ir dzīvs. (Aizsmēķē.) Man teātris ir iespēja radīt citu realitāti. Kad es spēlēju šahu kādā izšķirošā partijā, gadījās, ka es sēžu un redzu — ir pilnīgs bezceris, nekādu iespēju izglābties. Un es lamāju to zirdziņu par to, ka viņš iet tikai tā un tā. Nevis tā, kā man vajadzētu. Un tajā brīdī man radās šī ilūzija — ja tev ir figūras, kuras visas ir dzīvas, tu spēlē pēc saviem noteikumiem. Neapšaubāmi, tur ir arī varas apziņa.

RL: Kāpēc teātris neizraisa tādas kaislības kā, piemēram, futbols?

Dž.Dž.Dž.: Redzi, reti kad gadās redzēt uz skatuves 22 aktierus, kas gatavi izrādes laikā nomirt. Ne tikai spēlēt, bet arī nomirt.

RL: Cik bieži tu mainies?

Dž.Dž.Dž.: Man ir ļoti grūti sevi savilkt kopā. Ja es trīs dienas esmu pavadījis, lasot grāmatas pa 16 stundām

dienā un ar mani ir tikai putni un grāmatiņas, tad pēc trim dienām man vairs nav nekāda sakara ar to cilvēku, kurš atbrauca.

RL: Bet ir taču kādi ārēji apstākļi, kas atmet atpakaļ.

Dž.Dž.Dž.: Atpakaļ atmest nav iespējams. Kastaņedņikā [34. Kastaņedņiks — amerikāņu rakstnieka Karlosa Kastaņedas (1925?-1998) grāmatas par indiāņu šamani Donu Huanu un viņa mācību.] teikts, ka tu nevari būt visu laiku vienā intensitātē, tu visu laiku mētājies uz priekšu un atpakaļ. Taču katrreiz, kad tu pēc kāda intensīvāka kāpuma tiec atmests atpakaļ, šķietami atpakaļ, tu jau esi cits. Tu vairs nevari būt iepriekšējā situācijā. Ja vien ar iepriekšējo situāciju tu nedomā to, ka esi atpakaļ pie tās pašas sievas un tajā pašā dzīvoklī.

RL: Bet tu šo mainīgumu vērtē pozitīvi vai negatīvi?

Dž.Dž.Dž.: Redzi, Nīčes iespaidā es cenšos sevi vērtēt ārpus laba un ļauna. Taču, protams, es esmu par izmaiņām. Tās rada noslēpumu, tu nekad nezini, ar ko tas beigsies. Jo vairāk tevī ir izmaiņu, jo vairāk atklājas kaut kādas jaunas potences. Tas, ka tu esi sevi savācis kopā un iegrozījis savu dzīvi zināmās robežās, tam ar pašizziņu vispār nav nekāda sakara. Tu vienkārši nedzīvo. Tāpat jebkura jauna sieviete, kuru es satieku — ar viņu es esmu savādāks. Caur viņu es ieraugu kaut kādas lietas, par kurām man nebija nekādas nojausmas. Un tas ir ne tikai caur sievietēm, tas ir ar visu. Bet, tikko tev ir skaidra shemočka dzīvē, tajā mirklī tu arī mirsti. Mirsti banāli un bezjēdzīgi. Ja mirt, tad mirt kā tajā romančikā, aizmirsu, kā to sauca — kur vecis uzkāpj uz taburetes pakārties un noliek sev pretī spoguli, lai varētu visu līdz galam izbaudīt.

RL: Ar ko tu atšķiries no citiem režisoriem?

Dž.Dž.Dž.: (Aizsmēķē.) Manā skatījumā teātris var būt dajebkāds. Teātrī nav tabu.

RL: Tu savās izrādēs esi pieļāvis kļūdas?

Dž.Dž.Dž.: Nevienu. Pat ne vismazāko. Kā var būt sajūtu kļūda? Nu, bija man tajā brīdī tā! Es uzticos savām sajūtām. Pat apzinoties, kas tas var būt kļūdaini no amata viedokļa vai amatniecības, vai, kā viņu sauc — mākslas viedokļa, mani tas neuztrauc, es tik un tā iešu pakaļ savām sajūtām. Mans ideālais skatītājs esmu es pats. Un, cerībā, ka man ir radniecīgas dvēseles, es sagaidu, ka mani sapratīs un uztvers. Es nevaru izskaitļot kādu citu, abstraktu skatītāju. Tā ir velta laika nosišana. Un gandarījuma maz.

RL: Atzinība? Balvas?

Dž.Dž.Dž.: Atzinība man vairāk traucē nekā palīdz. Man, piemēram, ir ļoti nepatīkama šī situācija, ka pēc pēdējās izrādes kritika pēkšņi saka — labi! Man daudz lielāku enerģiju dod kaut kāds opozīcijas stāvoklis. Es tagad esmu apjucis. Man kaut kā strauji jāpārkārtojas.

RL: Bet ja tevi pārprot?

Dž.Dž.Dž.: Pārpratumi ir kā daba. No tiem nevar izvairīties. Tu pasaki cilvēkiem vārdu savienojumu “revolvera mulāža”, un katrs iedomāsies kaut ko citu. Pat tad ja viņi zina šos vārdus, tas, ko viņi iztēlosies, katram būs atšķirīgs.

RL: Tev nepatīk vārdnīcas?

Dž.Dž.Dž.: Kopš es psihenē pirms gadiem piecpadsmit izlasīju svešvārdu vārdnīcu no sākuma līdz beigām, man vairs nepatīk neviena vārdnīca. Steigā nepaņēmu līdzi nekādu citu grāmatu.

RL: Kas ir tava lielākā novirze?

Dž.Dž.Dž.: No kā?

RL: No normas.

Dž.Dž.Dž.: Redzi, pats vārds “normāls” ietver sevī “n”, tas ir nezināmais, “or” — angļu valodā “vai” un “māls”, nezinu kādā valodā, bet man saistās ar nāvi. Vai nu tu esi nezināmais vai arī izvēlies nāvi. Normālība kā nāve. Tātad, tu izvēlies nezināmo vai nāvi. Es visu savu dzīvi esmu no tā bēdzis, bet, izlienot sabiedrībā, protams, ir jāatrod kompromiss. Taču, ja runājam par novirzēm, es nevaru nevienu iedomāties. (Smejas.) Varbūt lielākā novirze ir tā, ka man visu laiku vajag lasīt. Es to mēģinu sevī izskaust, bet man nekādi neizdodas. Tas varētu būt slimīgi, jo faktiski neko jaunu jau izlasīt nav iespējams. Man lasīšana arī nekad nav bijusi kā informācijas uztveršana vai intelekta attīstīšana, bet kā saskarsme ar jaunu pārdzīvojumu, intensīva “šeit un tagad” izjūtas baudīšana.

RL: Ar ko tad atšķiras lasīšana no televizora skatīšanās?

Dž.Dž.Dž.: Ar pārdzīvojuma intensitātes pakāpi. Tekstā tu izšķīsti, tas notiek tevī. Televizoru skatoties, tu paliec vērotājs no malas. Pasīvs. Tu sevi apčakarē. Bet kad tu pieskaries, piemēram, Delēza [35. Žils Delēzs (1925-1995) — franču filozofs.] tekstam, tu paņem to grāmatiņu rokās, atšķir un redzi, ka teksts sastāv tikai no kaut kādiem dīvainiem vārdiem. Ir vajadzīga lielāka piepūle, protams, arī gandarījums ir nesalīdzināmi lielāks.

RL: Kur atrodas teātra skatītājs? Viņš izšķīst tajā, kas notiek, vai paliek pasīvs vērotājs?

Dž.Dž.Dž.: Nē, teātrī ir enerģētiska mijiedarbība starp aktieriem, starp aktieriem un skatītāju, tur viņš iekļūst īpašas enerģētikas piesātinātā citas realitātes laukā. Tu, protams, vari teikt, ka tu aizej uz vāverītēm [36. Vāverītes — šeit: viegla rakstura komēdijas.] un nekur neiekļūsti. Izrādes ir dažādas, taču, ja režisors ieliek tur savu sajūtu un ievelk arī aktierus, tad skatītāji tomēr, gribot vai negribot, būs klātesoši. Viņiem atliks vai nu piedalīties, vai iziet laukā.

RL: Ar ko grāmata atšķiras no sievietes?

Dž.Dž.Dž.: Kurš teica, ka atšķiras? Es pat ikdienā lietoju tādu izteicienu kā “paņemt priekšā” — to pašu Bergsonu [37. Anrī Bergsons (1859-1941) — arī franču filozofs.] vai ko citu. Grāmata tomēr ir kā sieviete.

RL: Bet tas tā rupji...

Dž.Dž.Dž.: Tieši otrādi — dievišķi! Grāmata kā dieviete. Tu pats taču saki — nu, tā kaut kādos ne tādos vāciņos, nu, nesmuka. Negribas pieskarties! Ja es domāju par to, ko man dod sieviete un ko dod grāmata, tā ir pašizziņa. Tas ir galvenais. Es sevi izzinu caur sievietēm un caur grāmatām. Galvenokārt. Nu, vēl teātris. Tie ir tie intensīvie lauki, kuros atrodoties man ir iespēja visvairāk tuvoties sev un savai būtībai.

RL: Vai tavas attiecības ar sievietēm ir radikāli atšķirīgas no tavām attiecībām ar vīriešiem?

Dž.Dž.Dž.: Jā, ir atšķirīgas. Attiecības ar sievietēm vienmēr ir piesātinātākas — tās ir gan fiziskas, gan garīgas. Ar vīrieti ir tikai garīgs coitus [38. Coitus — dzimumakts (latīņu val.)]. Tā ka 2:1.

RL: Vai ir kaut kas tāds, ko tu esi palaidis garām?

Dž.Dž.Dž.: To iespēju, kura man likās tik reāla pirms desmit gadiem — kļūt par pārcilvēku. Kopā ar Šrī Aurobindo [39. Aurobindo Gošs (1872-1950)— indiešu filozofs, transcendentālās jogas dibinātājās.], Bhagavanu Radžnišu [40. Radžnišs Čandra Mohans (1931-1990?), indiešu mistiķis, pazīstams arī kā Bhagavans, Ošo.], Frīdrihu Nīči un pārējiem mudakiem. Iespēju realizēt tos milzīgos resursus, kas cilvēkā iekodēti. To intensitāti, spēju izzināt sevi un pasauli nevis primitīvā, bet daudz augstākā līmenī. Tas bija tik reāli. Bet nu jau par vēlu. Vilciens aizgājis.

RL: Fizioloģiski?

Dž.Dž.Dž.: Nē, bet ja tu vienreiz to sāc un norausties, tev otrreiz netiek dota šī iespēja. Es esmu mēģinājis atgriezties un ir tāda sajūta, ka viss, tevi vairs nelaiž tam klāt. (Aizsmēķē.)