Pārbaude ar imigrāciju

Rīgā, salīdzinot ar Somijas, Igaunijas un citu reģiona valstu pilsētām, ir zems tolerances un sadarbības līmenis ar ārvalstniekiem. [..] Nodrošinot ārvalstnieku drošību, iesaisti sabiedriskajās aktivitātēs, vietējās valodas apguves iespējas, karjeras un studiju pieejamību utt., Latvija varētu piesaistīt arvien lielāku skaitu ārvalstu talantu, kas savukārt veicinātu valsts ekonomikas attīstību. [..] jo augstāks ir internacionalizācijas līmenis valstī, jo elastīgāka un konkurētspējīgāka valsts kļūst globālā līmenī.

ir.lv, Kristīne Čanga, 19. jūnijā

Pirms vairākiem gadiem ar viesi no Amerikas kājām devāmies no Vecrīgas līdz Strēlnieku ielai, garām pilsētas kanālam. Viesis bija ebreju izcelsmes, ar raksturīgiem sprogainiem matiem un semītiskiem sejas pantiem. Sarunājāmies angliski, tādēļ apkārtējie mūs visdrīzāk noturēja par ārzemniekiem. Pie Nacionālā teātra gājām garām bariņam ārēji miermīlīgu pusaudžu, un tad notika kaut kas negaidīts. Jaunie cilvēki sāka latviski izkliegt dažādus nepārprotami antisemītiskus saukļus, kas bija mērķēti ne tik daudz manam sarunas biedram, cik bariņa paša labsajūtas uzlabošanai.

Šis gadījums man palicis atmiņā kā viens no tiem, kas cilvēku izrauj no komforta zonas. Jūs varat gadiem ilgi staigāt savas ierastās Rīgas takas un neiedomāties, kā pilsētā varētu klāties citas rases vai ādas krāsas cilvēkam. Saprotams, šī epizode pati par sevi vēl neliecina par plašākām tendencēm Latvijas sabiedrībā. Varbūt mums vienkārši nepaveicās – gluži tāpat kā kādam ASV pilsonim, kurš Latvijas Institūtam adresētā un vēlāk publiskotā vēstulē šogad martā sūdzējās, ka gan latvieši, gan krievi, pat neatrodoties alkohola reibumā, ieraugot melnādainu cilvēku, uzvedoties tā, “it kā redzētu no zooloģiskā dārza izbēgušu dzīvnieku”. Viņš piebilst, ka ar kaut ko tādu neesot saskāries ne ASV, ne Eiropā, ne Āfrikā. Tomēr šādu gadījumu kļūst vairāk – Latvijas Cilvēktiesību centrs šogad ziņo, ka saņēmis sūdzības no indiešu studentiem, kas nevar noīrēt dzīvokli Rīgā un izsaka aizdomas par diskrimināciju rases dēļ. Arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve nesen LTV ziņās apgalvoja, ka esam “ksenofobiska” tauta, jo iedzīvotāji no lauku apvidiem sūdzoties, ka Latvijas zeme tiek iztirgota ārvalstniekiem. Pietiek palasīt “tautas balsi” interneta komentāros par Latvijā gaidāmo imigrāciju, lai gluži vai uzprasītos apgalvojums, ka Latvijas sabiedrībā ir vērojams rasisms un ksenofobija.

Bet šogad ir publiskoti starptautiska un reprezentabla “Pasaules vērtību pētījuma” dati, no kuriem izriet, ka Latvijā mīt viena no pasaules tolerantākajām sabiedrībām. Tas noteikts, cilvēkiem astoņdesmit valstīs uzdodot jautājumu, vai viņi iebilstu, ja kaimiņos dzīvotu citas rases pārstāvji. Latvijā, Ziemeļvalstīs un Lielbritānijā apstiprinoši atbildējuši mazāk nekā 5% respondentu. Man personīgi šie dati – vismaz tiktāl, cik tie attiecas uz Latviju, – šķiet visai neticami, lai arī kā es vēlētos, lai tie izrādītos patiesi. Vēlējuma izteiksme te iederas tāpēc, ka, manuprāt, neviens pagaidām nezina un nevar noteikt Latvijas sabiedrības rasisma un ksenofobijas līmeni, jo citu rasu cilvēku Latvijā ir ārkārtīgi maz, līdz ar to Latvijas iedzīvotājiem nav gandrīz nekādas sadzīves pieredzes ar iebraucējiem no svešām zemēm un kultūrām. Gandrīz neviens Latvijas iedzīvotājs nav gājis bērnudārzā vai skolā ar melnādainu vai aziātu izcelsmes cilvēku, nerunājot par draudzēšanos ar viņu, jo tādu, kā liecina statistika, te ir mazāk par procentu. Viesi no Eiropas lielpilsētām Rīgā mēdz pamanīt divas lietas – to, ka uz ielām ir maz cilvēku, un to, ka visi ir baltie. Šķiet, ka turpmākie gadi varētu šo situāciju mainīt, jo – ja ticam ekonomistu prognozēm par gaidāmo ekonomikas izaugsmi un sekojošu pieprasījumu pēc darbaspēka – Latvijā parādīsies dažādu ādas krāsu un izcelsmes imigranti, kuriem Rīga uz Dienvideiropas krīzes fona varētu nešķist sliktākā vieta uz zemeslodes. Jau tagad, kā ziņo mediji, ķīnieši ir nākamie aktīvākie nekustamā īpašuma pircēji Latvijā pēc Krievijas krieviem.

Ja prognozes par iebraucējiem piepildīsies un tuvākajā desmitgadē Rīgā patiešām ieradīsies, teiksim, desmitiem tūkstošu ekonomisku imigrantu, to iekļaušanās Latvijas sabiedrībā būs nudien interesants process. Varbūt Latvijas iedzīvotāji, kā uzrāda “Pasaules vērtību pētījums”, izrādīsies viesmīlīgi un uzskatīs, ka imigranti var nest ekonomisku, kultūras dažādības un cita veida labumu. Tikpat labi – man šķiet, pat ticamāk – taisnība var būt Kristīnes Čangas minētajiem Expat projekta datiem par tolerances trūkumu, kas, iespējams, izriet no latviešu visai bēdīgās vēsturiskās pieredzes. Taču, ja Latvijas iedzīvotāji bez īpašas pretošanās un protestiem pieņems, ka ikvienam no mums kaimiņos var mitināties ķīniešu programmētājs, melnādains reklāmas speciālists, uzbeku tranzīta biznesmenis vai turku modes dizaineris, tad – visdrīzāk – Eiropas apbrīns par neparasti izturīgo un pārvērtībām gatavo tautu kontinenta Ziemeļaustrumos tikai pastiprināsies.