Paradīzes dekorācijas

Zemē, kuru, lai nerastos nepatikšanas, nesaukšu vārdā, kāda dāma, tikko ar mani iepazinusies, apvaicājās, ko es dzīvē darot, kur dzīvojot... Atbildēju labprāt, taču, kolīdz vārdi “Rīga, Latvija” skāra viņas ausis, es ieraudzīju viņas sejā apjukuma un neizpratnes izteiksmi un palīdzīgi piebildu “Baltijas jūra.” Tajā pašā brīdī viņas skatienā atgriezās dzīvība un dāma, balsī skanot ziņkārei un līdzcietībai, jautāja: “Tad jūs dzīvojat uz naftas platformas?” Negribēdams ieslīgt ģeogrāfijas un ģeoloģijas finesēs, lai stāvokli vēl vairāk nesarežģītu, es vienkārši atbildēju: “Oui, madame.”

Dekorāciju maiņa, šoreiz esam Rīgā — jūlija beigās, augusta sākumā. Aiz Nacionālā teātra spēlēju tenisu ar kādu personu X, kuras profesiju un nacionālo piederību neatklāšu — pietiek ar to, ka viņai garšo hamburgeri un kartupeļi frī, kurus tā agrāk dēvējusi par french fries, bet kopš Francijas neiejaukšanās Irākas konfliktā sauc par freedom fries. Tas mani uzjautrināja, un es liku priekšā, kā būtu ar vienu freedom kiss. Atpakaļceļā X man saka:
— Paskaties, Francijas vēstniecība!
— Nē, tā nav Francijas vēstniecība, tā ir Krievijas vēstniecība.
— Nē taču! Ieskaties — Francijas karogs!
— Nē, X, tas ir Krievijas karogs!
— Nu jau gan, Bruno, Krievijas karogs taču ir sarkans...

Mēs joprojām esam draugi.

Atkal dekorāciju maiņa — Rīga, taču ir ziemas vidus, salst, nakts iestājusies jau pusseptiņos vakarā. Tikko esmu atgriezies dzīvoklī. Pirms tam biju aizgājis līdz veikalam Rimi, precīzāk, Rimi Centrs. Pēc garas darba dienas sāku baudīt savu mājokli, parketa maigo pieskārienu kailām pēdām, mūziku, grāmatplauktos izvietotās grāmatas, netiešo apgaismojumu, pasauli, kas šķiet vēl jo maigāka, vēl jo siltāka, ņemot vērā laukā valdošos laika apstākļus. Virtuvē stāv Rimi iegādātā vīna pudele, tas ir Médoc chateau Belfort 1997, pildīts pudelē a la propriété, par 7,49 latiem. Dodos pie tās, jau sajuzdams uz mēles to maigumu un mierinājumu, ko man pirmām kārtām sniedz vīns. Korķis gan šķiet par sausu, krietni vien par sausu. Glāzē ielietais nelielais vīna daudzums neizraisa nekādu uzticību. Jau pirmās lāses liecina par katastrofu, vīnam ir nepārprotama etiķa smaka. Pielieku to pie lūpām, taču tas ir izmisuma žests. Nekas nelīdz, vīns nav dzerams. Ko darīt? Ir divi kavēkļi, pirmais — no jauna jāstājas pretī Sibīrijas aukstumam pēc tam, kad jau nobaudīts dzīvokļa komforts — tiesa, es dzīvoju divdesmit metrus no lielveikala, tātad šis šķērslis nav nepārvarams. Taču, kas attiecas uz otro, lieta ir sarežģītāka. Būtībā man jāpārliecina Rimi atbildīgās amatpersonas, ka tām jāizsniedz man cita pudele vīna. Tas man nedarītu nekādas raizes, ja vien nepastāvētu valodas barjera un kāda smalka kultūras nianse, tā, kura piemīt vīnam. Divi iespējami risinājumi: pirmais, izliet nelaimīgo šķidrumu virtuves izlietnē, otrs — doties ar pudeli un kases čeku atpakaļ uz veikalu, lai vienotos par kompensāciju. Izšķiros par pēdējo.

Pirmais solis būtu atrast kasieri, kura izsita čeku. Taču nekā — Daces nav. Te jāpiebilst, ka visām Rimi kasierēm ir piesprausta plāksnīte ar vārdu un es esmu pastāvīgs klients. Pie citas kases ieraugu Regīnu. Liekot lietā angļu valodu un, lielākam efektam, arī vīna pudeli, es viņai paskaidroju, ka vīns garšo atbaidoši un ka man gribētos — te pavicinu čeku, ko turu otrā rokā — lai man atdod naudu. Ar piekrītošu mājienu viņa mani aicina nākt aiz kases, proti, iekšā veikalā, vienlaikus nomurminot dažus vārdus vāciski — man, kurš nekad nav zinājis nevienu vācu vārdu, izņemot “schnell” un “Arbeit”, kurus esmu dzirdējis filmās par Otro pasaules karu, ak jā, un vēl arī Dž. F. Kenedija slaveno teicienu “Ich bin ein Berliner”. Tomēr te nu es esmu, veikala krāšņajā iekšienē, vienā rokā atvērta vīna pudele, otrā — kases čeks. Katrai manai kustībai seko ar bagātu iztēli apveltītu pircēju aizdomīgie skatieni. Beidzot parādās atbildīgās amatpersonas. Pēc neilgām pārrunām tās, pievākušas manu pudeli, aiziet, lai atgrieztos piecas minūtes vēlāk — visnotaļ samiernieciskā un līdzcietīgā noskaņojumā. Kad nu esmu saņēmis atpakaļ savus 7,49 latus, es, protams, nevaru atstāt veikalu, neiegādājies pudeli vīna.

Šoreiz izšķiros par Chateauneuf du Pape, Chateau Mont-Redon 1999, kas pildīts pudelē au chateau, par 12,59 latiem. Kad esmu atgriezies dzīvoklī, jau pirmā glāze vīna piepilda manu miesu un garu ar draudzīgu siltumu. Ieslēdzu televizoru un nogriežu skaņu — rāda laika prognozi. Ekrānā redzama Eiropas karte, uz kuras nav ne Rīgas, ne Latvijas. Iedomājos par to zināmā zemē sastapto zināmo dāmu, kura, ja vien šobrīd skatās šo pašu laika prognozi, droši vien joprojām ir neizpratnē, kur gan atrodas tāda Latvija. Visa Eiropa piekaisīta mazām sniega pārsliņām. Piepeši man ienāk prātā Voltēra izteikums: “Paradīze ir tur, kur atrodos es.”

Es atrodos Rīgā.

No franču valodas tulkojusi Ieva Lešinska