Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
No Maijas Kūles raksta “Eiropas vērtības mūsdienu Latvijā”, “Diena”, 2007. gada 23. februārī
Neslēpšu – esmu lepns par piederību grupai, kuras īpašais statuss tik glaimojoši izcelts šajā norādē.[1. Viss tālāk rakstītais pauž autora dziļi personisku viedokli, par faktu nepilnībām un interpretācijas kļūmēm ir atbildīgs tikai un vienīgi viņš pats. Autors ir centies pārbaudīt apstākļus, kas pieminēti tekstā, tomēr viņš pieļauj kļūdu iespējamību. Errarum humanum est. Nekas no tā, ko jūs lasīsiet, nav uztverams kā juridiska palīdzība vai vispār jebkāda palīdzība.] To izlasījis, sajutos kā viens no tiem izredzētajiem, kas Pirmās Mozus grāmatas septītajā nodaļā vēsi noraugās uz nolemtības un izmisuma pārņemto zemi, pār kuras virsotnēm piecpadsmit olekšu augstumā koka šķirstā virpuļo vairs tikai pa izredzēto pārim no katras sugas. Un tikai zivis brīvi peld ūdeņos, dievišķo dusmu un soda neskartas. Kristīgā tradīcijā zivis ir godā. Zivs piesātinātais simbols ietver slēptu ticības zīmi agrīnajai kristietībai naidīgajā vidē Romas valstī un vēl joprojām rotā daudzu dievbijīgu vadītāju braucamrīku pakaļējos spārnus. Nevaru nepieminēt arī latviešu draisko zaļo līdaciņu, drosmīgo un neatlaidīgo karpu Japānas 5. maija Zēnu svētkos, zivi kā laimes simbolu Vidusjūras tautām un zivi kā pārpilnības un auglības zīmi Ķīnas tradīcijā. Bagātā tradīcija summējas un padara zivi par pilnības, seksualitātes, pirmatnējā dzīvīguma simbolisku apkopojumu. Tomēr taisnības labad nedrīkstam piemirst arī angļu jēdzienu fishy – daži amerikāņu filmu tulki to mēģina tulkot kā “zivjains”, un tā ietver šaubīguma, aizdomīguma, neticamības un “tumsas” nozīmes. Juristus pie kopējo labumu sadales pirmā galda nosēdina īpašās attiecības ar likumu. Ko tur slēpt, juristi likumu pārpilnības un neizsīkstošās straumes vidū bauda to pašu privilēģiju, ko zivis grēku plūdu mutuļojošajās vērpetēs. Divdesmit pirmā gadsimta politkorektajā izteiksmes telpā abstraktā diskusija par cilvēka labo vai ļauno dabu ir vairāk vai mazāk noslāpusi, bet tiesību sfērā tā ir pavisam noslēgusies: šeit neapšaubāmu prioritāti iekarojis likuma ierobežojošais, strukturējošais uzdevums. Sokrata apsvērumi par sabiedriskā cilvēka nepieciešamību pēc polisas, kurā katrs darītu sev vispiemērotāko darbu, un Aristoteļa apsvērumi par visatbilstošāko valsts formu ir atkāpušies, un pārsvaru guvuši tiesību pozitīvistu legālistiskie apsvērumi par valsts un likuma funkcijām. Valsts mūsu apziņā ir kļuvusi par neapšaubāmu sabiedriskās pastāvēšanas satvaru, un likumi – par vienīgajiem mūsu saskarsmes drošajiem balstiem. Tas savukārt neizbēgami palielina medija un interpreta – jurista lomu, kas bagātīgi apcerēta literatūrā un akadēmiskajos rakstos. Pastāv vesela teorētiska nozare, kas pēta jurista profesiju un tās profesionālo ētiku – disciplīnu, par kuras apzīmējumu kā oksimoronu bieži nākas dzirdēt no profesijai nepiederošiem subjektiem. Šī terminoloģiskā neatbilstība atradusi savu krāšņu vietu arī tautas mutvārdu folklorā. Tās spilgtākais piemērs ir bēdīgi slavenās amerikāņu “vienrindes”, kas līdzinās joprojām slavenajam padomju subkultūras produktam – armēņu radio atbildēm uz klausītāju jautājumiem. “Kāds būs iznākums, krustojot juristu un krusttēvu? – Piedāvājums, kuru nevar saprast.” “Kā var noteikt, ka jurists melo? – Pārējie juristi ieinteresēti klausās.” “Kas kopīgs godīgam juristam un lidojošam šķīvītim? – Tu daudz par tiem dzirdi, bet nekad neesi redzējis.” Uzreiz jāatzīst, ka juristiem šie joki nemaz nešķiet smieklīgi, savukārt klientiem neliekas, ka tie ir joki.Uzticēt juristiem sastādīt likumus ir tas pats, kas ļaut ārstiem izgudrot slimības, vēsta kāds anonīms interneta prātnieks. Acīmredzot tāpēc likumdošana uzticēta politiķiem. Nevaru iebilst pret apgalvojumiem par likumu neizprotamo dabu un vēl neizprotamāko sūtību. Vai jūs, piemēram, varat paskaidrot, kāpēc Londonā vīri kopš 17. gadsimta nedrīkst sist sievu pēc deviņiem vakarā? Kāpēc ASV Delaveras štata likums neļauj nodot lombardā koka kāju vai Kanzasas štata Maklo pilsētas dzeramā ūdens strūklakās aizliegts mazgāt savas zobu protēzes? Moriss Ravēls būtu saniknots par aizliegumu Aiovā iekasēt maksu no koncerta klausītājiem, ja pianistam trūkst vienas rokas. Saprotams, ka daudzas tiesību normas ir vistiešākajā veidā radušās no cilvēku sadzīves vai pat izdzīvošanas prasībām. Ja jums gadījies noziegties un izciest brīvības atņemšanas sodu Kanādas Albertas provinces ieslodzījuma vietā, jums ir tiesības prasīt apseglotu zirgu un šaujamo, lai jūs varētu atstāt pilsētu. Ja jūs dzīvojat dzīvoklī kādā no Šveices pilsētām, jums ir aizliegts nolaist tualetē ūdeni pēc desmitiem vakarā. Savukārt Blītas pilsētā Kalifornijā jūs drīkstat valkāt kovboju zābakus tikai tad, ja jums pieder vismaz divas govis. Labprāt iesaistītos diskusijā ar tiem, kas, atsaucoties uz Džonu Loku vai Džordžu Vašingtonu, iebilstu, ka likuma vara attiecas uz mums tiktāl, kamēr mēs to pieņemam un pildām. Gribētos ticēt, ka, nepildot netaisna likuma prasības, varētu izpelnīties atbalstu un panākumus, nevis tiesiskas sankcijas. Tomēr realitāte pārliecina par pretējo. Apzinos, ka būšu atbrīvots no kriminālsoda, ja nepildīšu noziedzīgu priekšnieka uzdevumu, tomēr pirms tam, visticamāk, man nāksies ciest par nepakļaušanos sava komandiera pavēlei. Kamēr mēs pieņemam un pildām likuma prasības, tās kļūst arvien stingrākas un to ietekmes lauks izplešas. Kaut arī mums šķiet, ka leģitīms likums var attiekties tikai uz cilvēciskām būtnēm, tomēr ne visi likumdevēji tam piekritīs. Francijā, piemēram, ir aizliegts nosēdināt lidojošos šķīvīšus vīna laukā, ASV Arkanzasas štatā suņiem aizliegts riet pēc sešiem vakarā, Indiānas štata French Lick Springs pilsētā piektdienās, kas sakrīt ar 13. datumu, melniem kaķiem jānēsā zvaniņi, bet Ilinoisas štata Urbānas pilsētas pašvaldība ir stingri aizliegusi savā pilsētas teritorijā ierasties briesmonim (monster). Šādu neparastu un iztēli rosinošu normatīvās jaunrades uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Likumu ir daudz, un to skaits nepārtraukti pieaug. Lai nu paliek to skaits, neviens jurists jau nekad nav skaitījis. Un kamdēļ gan tas būtu jādara? Konfūcijs pauda nožēlu par cilvēkiem, kam taisnība jāmeklē tiesā, savukārt Čārlzs Dikenss ir secinājis: ja nebūtu sliktu cilvēku, nebūtu arī labu juristu.Lauris Liepa