Leonīds Desjatņikovs

Par visai intīmu lietu

Foto: LETA Foto: LETA

Dzimis 1955. gadā Harkovā, Leonīds Desjatņikovs kļūst par profesionālu komponistu jau ar savu pirmo operu "Nabaga Liza" 1976. gadā, šobrīd dzīvo Sanktpēterburgā, pazīstams kā sens Gidona Krēmera domubiedrs, kopā interpretējot Astora Pjacollas skaņdarbus, strādājis praktiski visos simfoniskās, kora un kamermūzikas žanros, nereti dēvēts par postmodernistu, pazīstamākie viņa skaņdarbi ir dziesmu cikls ar Harmsa un Oļeiņikova dzeju "Dzejnieka mīlestība un dzīve", mūzika kinofilmām ("Maskava", "Viņa sievas dienasgrāmata", "Oligarhs"), opera "Rozentāla bērni" ar Vladimira Sorokina libretu. 2008. gadā atsaucies kora Kamēr... aicinājumam un uzrakstījis savu dziesmu ciklam "Pasaules saules dziesmas".

Rīgas Laiks: Intervijās jūs parasti labprāt stāstāt par dažādām savas biogrāfijas detaļām, bet reti kad par mūziku. Un arī nupat preses konferencē - pieminējāt savu radošo kredo, bet teicāt, ka par to nestāstīsiet.

Leonīds Desjatņikovs: Es to pieminēju vienīgi tādā kā vēlējuma izteiksmē. Tas vēl nenozīmē, ka man tāds kredo ir. Bet par mūziku es runāju maz, tas tiesa. Un tam ir divi iemesli - pirmkārt, es intervijās parasti tikai atbildu uz jautājumiem, kurus man uzdod. Interviju žanrs jau eksistē nevis tāpēc, lai kaut ko pateiktu, bet tāpēc, lai noklusētu. Un intervētājus, kā likums, ne pārāk interesē garlaicīgas tehnoloģiskas detaļas. Klasiskā, akadēmiskā mūzika ir tik nopietns un viņuprāt garlaicīgs temats, ka par to varbūt labāk nemaz nevajag jautāt. Negribat, nevajag. No otras puses, pat ja man par to jautātu, es uzskatu savu nodarbošanos par visai intīmu lietu, un nav nekādas vajadzības par to kādam stāstīt. Tas, ko dēvē par radošo virtuvi. Man nav nekādas vēlēšanās kaut ko paskaidrot, pamācīt - tam nav nekādas jēgas. Turklāt, es nebūt neesmu tik ļoti pārliecināts par to, ko es daru, kāpēc lai es vēl izrādītu citiem savas vājības, savas šaubas?

RL: Tas var dot jums lielāku pārliecību. Kā pie psihologa - parunāt par savām problēmām, nomierināties...

Desjatņikovs: Jā, bet žurnālists nav psihologs. Pirmkārt, žurnālistam es nemaksāju naudu, kā to darītu ar psihoanalītiķi. Un otrkārt, žurnālistam ir pilnīgi citi, savi mērķi. Rupji runājot, es viņu vispār neinteresēju. Viss, kas viņam ir vajadzīgs, ir uztaisīt savu materiālu saskaņā ar diezgan banāliem, klišejiskiem priekšstatiem par to, kas ir komponists. Es viņam esmu tikai lielgabalu gaļa. Nekas vairāk.

RL: Jūs esat apmierināts ar to, kā jūs rakstāt mūziku?

Desjatņikovs: Kā, lūdzu?

RL: Vai jums ir kādreiz radušās šaubas par to, ka jūsu izvēle kļūt par komponistu ir bijusi pareiza?

Desjatņikovs: Lieta tāda, ka... Tas ir sarežģīts jautājums. Neskatoties uz to, ko es jau pateicu - ka mēdzu šaubīties par sevi - es tomēr domāju, ka izvēle ir bijusi pareiza. Vairākas pazīmes liecina par to, ka profesijas izvēle ir bijusi pareiza.

RL: Šīs pazīmes ir ārējas vai iekšējas?

Desjatņikovs: Ārējas, jā. Lai gan nē, arī iekšējas, es nezinu. Es vispār uzskatu, ka nevis cilvēks izvēlas profesiju, bet profesija - cilvēku. Cilvēks visticamāk jau piedzimst ar noteiktu personisko īpašību krājumu, un šajā gadījumā nav pat svarīgi, vai tās ir iedzimtas vai ieaudzinātas - cik es sevi pazīstu, spriežot pēc mana rakstura, mana temperamenta, manas attieksmes pret pasauli un cilvēkiem, man visdrīzāk vajadzētu būt komponistam. Komponists, pirmkārt, ir cilvēks, kas dzīvo vienā vietā, viņš ir piesaistīts savai mājai, savam instrumentam, viņam nepatīk ceļot, ne pārāk patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Viņš dod priekšroku vientulīgai un vienveidīgai eksistencei. To visu izsverot, es domāju, ka profesija, kas mani izvēlējās, bija izdarījusi pareizo izvēli. Lai gan ir arī tādi komponisti, kas labprāt un daudz runā, sniedz intervijas. Es bieži sniedzu intervijas un katrā no tām stāstu, cik ļoti man nepatīk sniegt intervijas. Man vienkārši ir neērti atteikt. Turklāt šeit es esmu viesizrādēs ar Maskavas Lielo teātri un man ir zināmas saistības.

RL: Jums nav bail kļūt par tādu oficiālu komponistu?

Desjatņikovs: Absolūti nav bail. Nē, nav Jo nekad savā dzīvē, ne padomju laikā, ne pēc tam cilvēki, kas atrodas pie varas, nav izjutuši par mani ne vismazāko interesi. Un šīs sajūtas reti kad nav abpusējas.

RL: Šodienas Krievijas valdību kultūra neinteresē vispār?

Desjatņikovs: Man nav ne mazākās nojausmas. Es to nezinu. Lieta tāda, ka man šobrīd nestrādā televizors - mājai, kurā es dzīvoju, tika mainīts jumts un antenu gluži vienkārši nogrieza nost. Taču mani šī situācija pilnībā apmierina.

RL: Cik ilgi jums nav televīzijas?

Desjatņikovs: Pusgadu. Nē, es zinu, protams...

RL: ...ka prezidents ir nomainījies.

Desjatņikovs: Es zinu, ka prezidents ir nomainījies. Es pat zinu, ka iepriekšējais prezidents tikās ar vienu kultūras cilvēku, bet tagadējais prezidents tiekas ar citu, taču tas viss ir tikai kaut kāda rituāla daļa. Un viss. Bet rituāls ir forma, no kuras ir iztecējis viss saturs, kā teica rakstnieks Mūzils.

RL: Līdz mums gan ir nonākušas baumas, ka jaunais Krievijas prezidents par mūziku interesējas.

Desjatņikovs: Cik man zināms, viņš ir liels grupas Deep Purple cienītājs. Bet tā ir viņa personiskā darīšana.

RL: Jūs rakstāt daudz pasūtījuma mūzikas?

Desjatņikovs: Vispār es rakstu maz, bet praktiski tikai pēc pasūtījuma.

RL: Krievijai tas ir salīdzinoši jauns modelis.

Desjatņikovs: Tā laikam ir. Padomju Savienībā bija nedaudz citādi. Eksistēja radošo savienību sistēma, to skaitā - Komponistu savienība. Un komponisti rakstīja savus skaņdarbus, kas ne vienmēr bija Staļinu slavinošas kantātes, taču tad, ja viņu skaņdarbs tika izpildīts, kaut tikai vienu reizi, to nopirka Kultūras ministrija. Šāda sistēma aizvietoja pasūtījumu un atgādināja to, kā ASV valdība iepirka no fermeriem labības pārpalikumus, lai šādi atbalstītu lauksaimniecību. Taču tas nekādi nebija saistīts ne ar pašu mūziku, ne ar tās kvalitāti. Atsevišķos gadījumos, kad skaņdarbs iepircējam no ministrijas šķita ideoloģiski neizturēts, to nepirka.

RL: Taču gadījumā, kad jums pasūta, piemēram, operu, un jūs zināt, ka jums samaksās, neatkarīgi no tā, ko jūs sarakstīsiet, tas ir vieglāk vai grūtāk?

Desjatņikovs: Lieta tāda, ka darba procesā jūs nedrīkstat domāt par to, vai jums samaksās. Tām jābūt nošķirtām lietām. Šizofrēniķim to izdarīt ir vieglāk. Nedomāt par honorāra lielumu, neuztraukties ne par ko.

RL: Bet termiņi?

Desjatņikovs: Termiņi ir smagāka problēma. Es vienkārši cenšos tajos iekļauties, sēžos un strādāju, negaidu iedvesmu. Reizēm tas ir visai mokoši. Jūsu priekšā ir neizplaucis zieds, bet jūs cenšaties tā ziedlapiņas atvērt pirms laika.

RL: Kā jums šķiet, vai akadēmiskās mūzikas komponists mūsdienās ir nepieciešama profesija?

Desjatņikovs: Es nekad neesmu īpaši teoretizējis par šo jautājumu, taču - jā, protams, ar laiku šī profesija pazudīs. Vai es esmu vajadzīgs? Ja reiz es saņemu pasūtījumus, tad esmu. Kaut vai tiem pieciem cilvēkiem, kuriem es rakstu kādu kvintetu. Pieci cilvēki vēlas izpildīt manu kvintetu, un ar to pilnīgi pietiek. Var uzrakstīt mūziku arī vienam cilvēkam. Jūs, protams, uzreiz piebildīsiet - ja vien šis cilvēks maksā.

RL: Jūs klausāties savu mūziku? Es domāju - ierakstos.

Desjatņikovs: Nē, praktiski nē.

RL: Bet kaut ko citu?

Desjatņikovs: Svešu? Ja es klausos mūziku, tad pārsvarā ierakstos. Es reti eju uz koncertiem. Nupat esmu sācis nodarboties ar žurnālistiku - Maskavā atvērts jauns interneta portāls, kas veltīts kultūrai, OpenSpace, un cilvēki, kas tur strādā, zinot, ka es daudz laika pavadu pie datora, jo man nepatīk strādāt, un zinot, ka es daudz skatos YouTube klipus, palūdza mani reizi mēnesī komentēt manus interesantākos atklājumus (lasītwww.openspace.ru/music_classic/projects/l48/details/l465). Tas man iepatikās, un iespējams, ka es kādu laiku ar to nodarbošos.

RL: Kas ir bijis jūsu spilgtākais muzikālais pārdzīvojums?

Desjatņikovs: Domāju, ka gluži tāpat kā daudziem citiem, kas nodarbojas ar to pašu, ar ko es, spilgtākais jaunības pārdzīvojums man bija Stravinska “Svētpavasaris”. Man bija kādi 15 gadi, es nopirku skaņuplati un pirmoreiz to izdzirdēju, tad paņēmu mūzikas skolas bibliotēkā partitūru un daudzas reizes klausījos ar partitūru rokās, atkal un atkal pie tā atgriežoties. Tas bija spēcīgākais pārdzīvojums.

RL: Un kas tieši tajā bija tas, kas jūs ietekmēja?

Desjatņikovs: Redziet, tas ir viens no svarīgākajiem 20. gadsimta mūzikas skaņdarbiem, varbūt pats svarīgākais. Šajā ziņā vienisprātis ir daudzi, pat tie, kam Stravinskis ne īpaši patīk. Šis skaņdarbs noteica visu tālāko akadēmiskās mūzikas attīstību.

RL: Bet iespaids taču nebija no tā, ka tas ir svarīgs skaņdarbs.

Desjatņikovs: Protams, iespaids bija no kā cita... Nu, kāds parasti ir iespaids no šedevra? Bija sajūta, ka tu klausies šedevru. Turklāt šī mūzika iedarbojas arī fizioloģiskā līmenī - tās novatoriskais un neprātīgais ritms bija ne mazāk iedarbīgs pusaudža uztverē kā tālaika rokmūzika. Tas apmierināja visas, vispretrunīgākās inteliģenta pusaudža vajadzības - tas bija lecīgs, muskuļots un tajā pašā laikā intelektuāls skaņdarbs. Tas, kas man tajā brīdī bija vajadzīgs.

RL: Jūs izmantojat mūziku utilitāriem mērķiem?

Desjatņikovs: Protams. Ja mūzika ir laba, es varu no tās kaut ko nozagt.

RL: Kā jūs to darāt?

Desjatņikovs: Īstenībā tas nav nemaz tik vienkārši. Pieņemsim, jūs sacerat kādu mūziku. Varat to iedomāties? Lūk, jūs esat uzrakstījis noteiktu muzikālu fragmentu, astoņas taktis. Jūs uzrakstāt otru fragmentu, astoņas taktis. Un jūs mokāties vienu dienu, otru, trešo, cenšoties uzrakstīt pāreju no pirmā fragmenta uz otro. Jums ir pietiekami laba dzirdes pieredze, un tad jūs atceraties, ka šī pāreja jums atgādina kaut ko no Stravinska. Pieņemsim, no Stravinska, kurš, starp citu, arī bija ģeniāls zaglis. Vispār jau jebkuras nākamās takts uzrakstīšana ir mokošas eksistenciālas izvēles akts, jo jums ir jāatrod pareizais variants. Bet šajā gadījumā jums ir divas izvēles - pasvītrot to, ka jūs zināt, ka dotā pāreja ir citāts, vai arī noslēpt to. Un jūs, sekojot savai intuīcijai, izvēlaties vai nu vienu, vai otru. Mūzikas sacerēšana ir nemitīga izvēle, kā saskaņot to, ko jūs uzrakstāt, ar visu jau iepriekš uzrakstīto.

RL: Jūs mēdzat arī interpretēt svešu mūziku. Jūs to darāt tādēļ, ka jums patīk pats process, vai tādēļ, ka jums patīk šī mūzika?

Desjatņikovs: Motivācija var būt dažāda. Un dažāda ir ielaušanās pakāpe svešā skaņdarbā. Dažkārt man nākas darīt kaut kādas lietas, kas neprasa īpašu manas individualitātes dalību procesā. Tad nākas darīt amatniecisku darbu. Bet reizēm es to daru. Teiksim, man bija filmā jāiekļauj epizode, kurā skan klezmera motīvs. Es vienkārši nokopēju šo mūziku no veca arhīvu ieraksta un rekonstruēju. Tur nebija nepieciešama de-konstrukcija. Vai arī - mans ilgstošais romāns ar Astora Pjacollas mūziku, kas pēc Gidona Krēmera lūguma turpinājās vairākus gadus. Tur bija vairāki skaņdarbi, piemēram, tango operita Maria de Buenos Aires - partitūra, kas jau eksistēja, taču to vajadzēja kaut kādā veidā pielāgot tam, ko dara Gidons Krēmers. Partitūra bija sarakstīta 60. gados un tajā bija spēcīgs džeza laikmeta nospiedums, turklāt, tā bija pārāk argentīniska, ja tā var teikt. Un man nācās šo mūziku mazliet piesaldēt. Ir dažas detaļas, kuru atšķirību no Pjacollas partitūras redzu, iespējams, tikai es un vēl daži cilvēki, kas ir tajā visā iedziļinājušies. Formāli atšķirības ir minimālas - es atbrīvojos no dažiem instrumentiem, kas, manuprāt, nebija vajadzīgi šādā akadēmiskā skanējumā. Krēmera interpretācijā nebija nepieciešama elektroģitāra vai vibrofons - instrumenti, kas ir pārāk jutekliski tam, ko mēs gribējām panākt. Mēs gribējām radīt šīs temperamentīgās mūzikas grafiskāku variantu. Padarīt to nedaudz extra dry, kā vermutu. Cits Pjacollas skaņdarbs - “Gadalaiki Buenosairesā”, tur bija nepieciešama aktīvāka ielaušanās partitūrā. Es zināju, ka tas tiks atskaņots vienā programmā ar Vivaldi “Gadalaikiem”, un mana interpretācija izpaudās tādējādi, ka es vietām Pjacollas mūzikā iekļāvu citātus no Vivaldi. To pateikt ir vienkārši un, iespējams, pat ne visai intelektuāli. Taču man šķiet, ka es to izdarīju ļoti veiksmīgi. Skaņdarbi tika izpildīti jauktā secībā - Vivaldi “Pavasarim” sekoja Pjacollas “Vasara” un tā tālāk, veidojot noslēgtu cilpu. Vēl vairāk, es tur iekļāvu kādu izgudrojumu bezmaz Sorokina garā, kuram patīk literāru metaforu pasniegt burtiskā veidā - es iztēlojos to, ka tajā laikā, kad Itālijā, kur savu mūziku rakstīja Vivaldi, ir pavasaris, Buenosairesā ir rudens. Tāpēc Pjacollas “Rudenī” tiek citēts “Pavasaris” , bet “Ziemā” - “Vasara”. Kaut kādā ziņā tas bija joks, taču tas paredzēja intelektuālus priekšnoteikumus.

RL: Ko jums mēdz pārmest cilvēki, kas klausās jūsu mūziku? Es te nedomāju kritiķus, bet - draugi, kolēģi.

Desjatņikovs: Man ir sveša šāda veida komunikācija. Es pat nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Bet savus trūkumus es pats lieliski zinu.

RL: Bet, piemēram, Gidons Krēmers jums nekad nav izteicis savus komentārus?

Desjatņikovs: Nu, tas ir jau detaļu līmenī. Es atceros, kā mēs ierakstījām šos pašus “Gadalaikus” un vienā vietā viņš man pateica, ka, lūk, šī te nots viņam šķiet nepareiza. Un viņam bija taisnība, lai arī viņš pats to varbūt tā īsti neapzinājās - vienkārši eksistē zināmi kompozīcijas likumi, kuriem pakļaujas gan Vivaldi, gan Pjacolla, tāds ir muzikālā materiāla blīvuma likums, un šajā akordā bija noticis tas, ka vienas nots pietrūka, bet viena cita dublējās. Tā bija acīmredzama mana neuzmanības kļūda, protams, ka es to izlaboju, taču mani satrieca tas, ka viņš šo kļūdu pamanīja. Jo praksē viņš bieži vien atļaujas spēlēt tā, kā pašam iegribas, transponēt melodiju par oktāvu augstāk.

RL: Nuja, viņš taču gandrīz nekad nespēlē burtiski.

Desjatņikovs: Es šādu vijolnieku pazīstu tikai vienu - viņa vijolē, pareizāk sakot rokās vai pat galvā ir tādas skaņas, kādas nav iespējams fiksēt notīs. Un neviens cits vijolnieks tās nespēs atkārtot. Pjacollas “Gadalaiku” ieraksts, kurā spēlē Gidons, ir unikāls. Tas nebūt ne visur atbilst notīm, vietām kāda notis ir augstāka, vietām viņš izmanto tādu glissando, slīdēšanu no vienas nots uz nākamo, ko nav iespējams pierakstīt partitūrā. Citam mūziķim tas skanēs pavisam savādāk. Viņa arsenālā dažādas skaņas... viņš, piemēram, ir liels neglīto skaņu meistars. Un tas ir liels pluss.

RL: Tas ir saistīts ar kādu personisku gaumes izjūtu?

Desjatņikovs: Runa pat nav par gaumi. Viņš gluži vienkārši ir tāda dabas parādība. Iespējams, ka tā ir daļa viņa fizioloģijas. Te nav iespējams runāt par skolu, par klasisko tradīciju, nav iespējams lietot visas tās salkanās klišejas, kas joprojām eksistē žurnālistu izteikumos, kad tiek runāts par vijolnieku - visi šie “debesu dailes” , “Stradivāri vijoles” un tā tālāk. Tam ar viņu nav nekāda sakara. Lai arī viņš lieliski var nospēlēt Čaikovska koncertu vai Sibeliusu, taču interesantākais, manuprāt, ir tas, kas viņam atrodas starp notīm, burtiskā nozīmē - tas, kas neskan kā vijole, bet skan kā čīkstoņa... Un tam nav iespējams piemeklēt vārdiskus apzīmējumus.

RL: Kā jums šķiet, vai šādā analīzē ir pieļaujams meklēt kādus nacionālus, vēsturiskus vai psiholoģiskus aspektus? Teiksim, meklēt Krēmera skanējumā kādu ebrejisku attieksmi pret mūziku.

Desjatņikovs: Vispār, ebrejiskuma jautājums attiecībā uz Gidonu Krēmeru ir ļoti sarežģīts. Iespējams, es tagad atklāju svešus noslēpumus, bet, cik man zināms, viņš, maigi izsakoties, nav vienaldzīgs pret mēģinājumiem meklēt viņa ebrejiskās saknes. Cik man zināms, viņš kategoriski noliedz šāda veida identitātes uzspiešanu. Tas ir, viņš pret to izturas normāli, bet tas viņam nav svarīgi. Lai gan vijolnieks vispār ir ebreju profesija. Vijolnieks vienmēr ir kaut kādā ziņā ebrejs. To būtu grūti noliegt - daudzi izcilākie pasaules vijolnieki ir bijuši ebreji. Taču Gidons nav kaut kāds vijolnieks X, kas spēlē Makša Bruha koncertu. Vai Jaša Heifecs, kas tiek uztverts kā ebreju tautas lepnums. Gidons šajā ziņā ir daudz interesantāks, plašāks.

RL: Jums nemēdz būt žēl zaudētā laika, kurā jūs būtu varējis izdarīt kaut ko vairāk?

Desjatņikovs: Nē, es nesaprotu. Kā jūs to domājat? Kā es varu izdarīt kaut ko vēl vairāk?

RL: Jūs teicāt, ka strādājat mājās. Mājās taču ir daudz kā tāda, kas novērš uzmanību.

Desjatņikovs: Jā, bet ārpus mājām tā visa ir vēl vairāk. Vienkārši, ja es izeju ārā no mājām, tā ir zaudēta diena. Var būt, ka citiem ir citādi, bet man nepieciešams noslēgties no visa. Visi šie neizbēgamie iespaidi... Pat ja es tikai izeju uz veikalu, lai nopirktu maizi... nu, tas vēl nebūtu nekas, bet visādas tikšanās, sarunas, vakariņas ar draugiem - tie taču visi ir kaut kādi iespaidi, kas mani satrauc.

RL: Kā, vai tad iespaidi jums nav vajadzīgi?

Desjatņikovs: Ir vajadzīgi, taču es gribētu pats tos regulēt. Ja es neregulēju attiecības, es tajās zaudēju. Pat, ja es aizeju uz koncertu un man tajā kaut kas iepatīkas, tas viss traucē koncentrēties uz to, ko es daru. Man ir diezgan truls darbs.

RL: Jūsu mūzika ir konceptuāla?

Desjatņikovs: Nē, vismaz ne tajā nozīmē, kādā jūs droši vien to jautājāt. Konceptuāls, ir piemēram, komponists Maurīsio Kāgels. Viņa mūzikā parasti ir kāda iespaidīga, paradoksāla koncepcija, kam ne vienmēr atbilst kvalitatīvs muzikāls saturs. Parasti koncepcija nomāc materiāla kvalitāti. Iedomājieties, piemēram, konceptuālu kleitu - tā visbiežāk būs nekvalitatīva kā lieta. Šajā ziņā es neesmu konceptuāls komponists. Taču klausītājs var saklausīt, ka aiz ārēja tradicionālisma manā mūzikā slēpjas kāda dziļa koncepcija, kuru vārdos reizēm ir pat grūti formulēt. Tas būtu tas ideāls, uz kuru es gribētu tiekties.

RL: Vai to, kā jūs rakstāt mūziku, ir iespējams salīdzināt ar to, kā savu prozu raksta Vladimirs Sorokins?

Desjatņikovs: Grūti salīdzināt, jo Sorokins pēdējā laikā, manuprāt, ir diezgan pamatīgi mainījis savu rakstības stilu. Viņš ir daudz vairāk pievērsies lasītājam, kļuvis mazāk radikāls. Bet manā mūzikā šādas metamorfozes nav bijis, jo es nekad neesmu bijis radikāls. Radikālisms vispār ir grūti piemērojams tam materiālam, ar kuru es strādāju. Kopš pagājis Štokhauzena un Keidža laikmets, mūzikā nav atrodams nekas analoģisks tai neķītrajai leksikai, ko izmantoja Sorokins. Mūzikā nav iespējama tāda svētumu apgānīšana, kāda izpaužas lamuvārdos. To var panākt ar kaut kādu konceptuālu performanču palīdzību, taču muzikālā izpratnē tas viss nav interesanti.

RL: Kādā intervijā jūs citējat Stravinski, kurš teicis par komponistu un arhitektu Ksenaki: “Ja viņa ēkas ir projektētas pēc tiem pašiem principiem, kā viņa mūzika, es baidītos ienākt šādā mājā.” Kāda tipa ēka ir jūsu mūzika?

Desjatņikovs: Nav ne jausmas.

RL: Nu, tā ir apdzīvojama?

Desjatņikovs: Muļķīgus jautājumus jūs man te uzdodat! Nu, jā, es domāju, ka tajās dzīvo cilvēki. Iespējams, tās ir līdzīgas mājām, kuras projektējis Hundertvasers. Atsaukties uz viņu gan ir riskanti, jo šķiet, Hudertvasers tiek uzskatīts par spilgtāko kiča pārstāvi arhitektūrā. Bruklinā es redzēju teātri, kas bija celts 19. gadsimta eklektisma stilā, taču vienlaikus tas izskatījās tā, it kā būtu nupat cietis zemestrīcē vai arī tajā notiktu nebeidzami remontdarbi. Sākumā man tā arī likās - ka es ienāku ēkā, kurā notiek remonts, taču vēlāk izrādījās, ka tāda ir šīs ēkas koncepcija. Tas mani sajūsmināja, un šķiet, ka mana mūzika varētu tikt salīdzināta ar šādu arhitektūru.

RL: Jums nav vēlēšanās pārrakstīt vai turpināt agrāk uzrakstītus skaņdarbus?

Desjatņikovs: Daži skaņdarbi ir vairākkārt pārrakstīti, daži joprojām nav pabeigti, piemēram, mana vienīgā simfonija - to es atkal un atkal pārtaisu. Taču citi ir pabeigti. Par daudziem es vienkāršu zaudēju interesi.

RL: Jūs interesētos par savu mūziku, ja to nebūtu rakstījis jūs?

Desjatņikovs: Redziet, mana mūzika ļoti bieži ir tapusi kā atsauce uz kāda cita sarakstītu mūziku. Bet tā eksistētu arī tad, ja es nebūtu sarakstījis savu. Tā ka es šo mūziku tik un tā jau klausos.

RL: Jums nekad nav pārmests plaģiāts?

Desjatņikovs: Šis vārds nav ticis skaļi izrunāts, taču tas vienmēr ir bijis klātesošs kaut kādās manās zemapziņas bailēs. Par plaģiātu tas nav saukts, jo patiesībā tas nav nekas unikāls - ir daudz komponistu, kas jau kopš seniem laikiem izmantojuši citātus. Tas ir darīts jau kopš Baha. 20. gadsimtā spilgtākais piemērs ir Lučāno Berio. Taču man nav saprotams, kur ir tā būtiskā atšķirība starp komponistu, kurš izmanto svešus citātus, un komponistu, kurš atkal un atkal atkārto savā mūzikā to, ko jau reiz ir uzrakstījis. Tāds ir Filips Glāss. Man šķiet, ka tad, ja viņš uzrakstītu variāciju par Musorgska tēmu, tas būtu daudz interesantāk, nekā klausīties kārtējo, tūkstošo “Filipa Glāsa skaņdarbu”.

RL: Tā viņš varbūt nodrošinās pret iespēju, ka kāds varētu uzrakstīt Glāsa plaģiātu.

Desjatņikovs: Es varu uzrakstīt! Es pat esmu mēģinājis “pusatcerēties” Glāsa mūziku - darīt to ar nelielu parodijas devu. Bet arī Glāsa mūzika taču neradās tukšā vietā, viņš arī izmanto dažādas klasiskas formulas, arpeggio un tā tālāk.

RL: Bet ir taču vēl arī juridiskais aspekts. Ir bijuši precedenti, kad tiesa atzīst kādu skaņdarbu par plaģiātu, kā tas bija ar Bregoviča mūziku filmai “Arizonas sapņi”.

Desjatņikovs: Ziniet, tas ir pilnīgs stulbums. Es to nespēju saprast. Krievijā ir tāds festivāls “Sudraba tupele”, kas piešķir balvas par sliktāko sniegumu popmūzikā. Viena no nominācijām ir par spilgtāko plaģiātu. Cik es esmu to vērojis, vienmēr esmu brīnījies par cilvēku stulbumu. Popmūzikas būtība taču ir būt zināmai, tās panākumi ir atkarīgi no tā, cik līdzīga šī mūzika ir kaut kam jau agrāk skanējušam. Tas ir nepārtraukts incests. Un Bregoviča gadījumā tas ir vienkārši smieklīgi - viņš taču nekad nav slēpis to, ka balstās uz tradicionālu motīvu citēšanu. Tie, kas viņu iesūdzēja tiesā, ir kaut kādi lūzeri, kuriem skauž, ka cilvēks guvis panākumus. Ir taču nepārprotami skaidrs, kāpēc šis process notika - tāpēc, ka Bregovičs ir veiksmīgs komponists. Bet pasaule ir pilna idiotu. Līdzīgs gadījums bija Padomju Savienībā 30. gados - Šostakovičs kādai filmai uzrakstīja dziesmu, kas vēlāk kļuva visai populāra, to sauca “Par pretimnācēju”. Kāds presē bija uzrakstījis, ka šī dziesma sākas ar to pašu frāzi, kas bijusi pirmsrevolūcijas šansonjē dziesmiņā “Divi jauni pāži”. Notika biedru tiesa, kas šo jautājumu pilnā nopietnībā izskatīja. Protams, šī Šostakoviča dziesma nav nekāds šedevrs, taču tā ir interesanta tieši tāpēc, ka to sarakstījis Šostakovičs. Un pat, ja tur ir izmantota šī aizgūtā frāze, tas ir absolūti nesvarīgi. Ziniet, ir tāds Borhesa stāsts “Par Pjēru Menāru, Dona Kihota autoru”. Tas ir viens no nozīmīgākajiem darbiem, kas pievēršas šai tēmai un burtiski uzspridzina pašu jautājumu. Jūs droši vien domājat, ka es tik kaislīgi aizstāvu plaģiātu tāpēc, ka pats esmu ļaunprātīgs plaģiators, taču es uzskatu, ka šis vārds ir jāsvītro no mūsu leksikona.

Raksts no Jūlijs, 2008 žurnāla