Par vēstulēm

Esiet sveicināti! Viss pa vecam. Tad kāpēc rakstīt? Ir jābūt muļķim, lai nezinātu atbildi. Rakstīšana taču ir cīņa par rakstītāja un viņa sabiedrības vajadzību apmierināšanu, pārvarot telpu, laiku un citus šķēršļus. Ja nebūtu neapmierinātu vajadzību, nebūtu arī rakstīšanas. Tās nebūtu arī tad, ja visu vajadzīgo varētu panākt ar kliegšanu un kustībām. Bet nevar. Tāpēc talkā nāk iedarbīgs ierocis — rakstība jeb, vienkāršāk sakot, skaļrunis, kas paver neticamas iespējas izteiksmes plašumam. Jūs dzīvojat jūras otrā krastā, un jums atkal kaut ko vajag no mums šajā krastā. Nekur nav jāpeld! Rakstiet un sūtiet — jūs sadzirdēs!

Iedomājieties: milzīgs karalauks, drausmīgs troksnis, hokejs, fanfaras, zirgi, reportieri, un ir jākliedz, lai jūs sadzirdētu. Jūs paļaujaties, ka otrā pusē gaida adresāts, kas kliegšanā pamanīs gribas izpausmi. Pat tad, ja viņš pārējo laidīs gar ausīm, tā būs vēsts, ko vairs nevarēs mainīt.

Tagad, lūdzu, pieņemsim, ka jums ir sakāms kaut kas tāds, ko jūs patiešām gribat teikt, un tomēr jūs klusējat. Kāpēc? Atbildes, protams, var nebūt, taču pieņemsim, ka jums ir prāts un tajā viss sakāmais jau ir noticis. Tāpēc to var pārrakstīt, sūtīt uz visām pusēm, viltot, nozagt un iznīcināt. Tātad tas ir mūžīgs — bez jebkādām gribas izpausmes zīmēm, toties nozīmēm bagāts.

Piemēram, vēstule. Senos laikos, kad vēl nebija aplokšņu un vēstules bieži bija bez paraksta, sūtītāja vārds parādījās tikai sākuma sveicienā, uzrunājot adresātu. Nav brīnums, ka vēstules noklīda, jo sveiciens nebija pašas vēstules daļa, bet drīzāk kaut kas līdzīgs adresei, ko viegli varēja novākt vai nomainīt. Šī burvīgā iespēja droši vien neattiecās uz vēstulēm par govs pirkšanu vai skolā iešanu, lai gan šodien, no distances raugoties, dažiem tās liekas interesantas, turklāt distancēties var tieši tādēļ, ka tās bija noklīdušas, teiksim, Ēģiptes smiltīs. Bet atmetīsim nejaušības, kurām ar īstu noklīšanu nav nekāda sakara, jo šādām vēstulēm nekad nav bijis vārda, — tās ir kā putnu dziesmas saullēktā, kā civilizācijas putekļi vai vēstules žurnāla redakcijai. Nenoliedzami, tām ir savs valdzinājums, taču ne tādā mērā, lai papildinātu, saīsinātu vai saliktu pieturzīmes. Nejaušības valdzina, likumsakarības atbrīvo: ja vēstules noklīšana sakrīt ar tās atrašanu, tad var iztikt bez Ēģiptes smiltīm. Tādā gadījumā noklīšana un atrašana ir ierakstīta vēstules iecerē. Mēs nezinām, vai vēstule ir sasniegusi adresātu, bet nav šaubu, ka tā ir sūtīta viņam — par to var pārliecināties jebkurš lasītājs. Mēs nezinām rakstītāju, bet nevienam nav šaubu, kas ir sūtījuma iecerētais autors, jo viņa vārds ir lasāms vēstules uzrunā. Būsim atklāti: šāda vēstule nav domāta visiem. Lasīt jau var jebkurš, taču vēstule uzrunā vienīgi pazīstamos. Uzrunas autora (dažkārt arī adresāta) vārds ir pazīšanās zīme, kas apzīmē vēstulē neminētus stāstus. Pati vēstule nav nekas vairāk kā iegansts atmiņām, bet, protams, tikai pazīstot autora vārdu, var atminēties, ko tas apzīmē. Piemēram, Sokrats, kurš Platonam sūtīja šo (tā ir viņa pēdējā vēstule): “Kritons ļoti cenšas mani pierunāt, lai es meklēju glābiņu bēgot. Viņš uzskata dzīvi par kaut ko tik vērtīgu, ka vēlas, lai es dzīvošanas dēļ dzīvotu slikti. Turklāt, redzēdams mani sasietu, viņš tā gaužas, it kā tas būtu manis paša darbs, nevis sējēju nelietība. Labāk tomēr nomirt svešu noziegumu dēļ nekā glābties ar saviem.”

Nav izslēgts, ka vēstuļu noklīšana un atrašana uztur atmiņas ritmu. Katrā atminēšanās reizē stāstījums kaut ko iegūst un kaut ko pazaudē, un noklīdušo vēstuļu radītajā klusumā veido atrasto vēstuļu krājumus. Bet kāpēc pieminēt sendienas? Vai mums šodien trūkst vēstuļu romānu? Vai klusēšanai nepietiek ar tagadējo troksni? Nepietiek. Pareizāk sakot, neder. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēdējā laikā, tas ir, pēdējos simt piecdesmit gados, ir parādījušās darbaļaužu un inteliģences masu vēstules, kā arī anonīmu taisnprāšu vēstules, kas liecina, ka rakstītprasme apsteidz rakstītāju līdzīgi gaismas un skaņas ātruma attiecībai. Tās ir kā uzplaiksnījums pirms kliedziena, un parasti pēc tam vairs nav nekā. Kā tad lai klusē? Otrkārt, un tas ir daudz nopietnāk, — epistulārā klusuma telpas piesārņojuma pakāpi uzrāda tā saucamās “atklātās vēstules”. Pašām vēstulēm varbūt nav nekādas vainas, bet to nosaukums paredz “apslēptu vēstuļu” iespējamību, un ne jau slepenu iestāžu korespondences nozīmē. Troksnis, šķiet, ir tik ļoti nomācis rakstītāju, ka tas ir gatavs lielu savas sarakstes daļu uzskatīt par privātu un, ja tā interesē vēl kādu, atļaut to publicēt apmēram piecdesmit gadus pēc savas nāves. Te nu atkal var redzēt, ka nav ļaunuma bez labuma, proti, — privāta ieinteresētība privātā sarakstē atslābst kopā ar interesentu. Tomēr tas diemžēl neuzlabo trokšņa kvalitāti, jo grozies kā gribi — ja lasāmviela ir privātā dzīve, tad literatūra nav nekas cits kā izdomājums. Labāk ņemsim kaut vai Temistoklu. Apmēram piecsimt gadus pēc savas nāves viņš kādā vēstulē piekodina: “Līdz šai vietai, ja tīk, vari rādīt vai nolasīt draugiem, bet tālāko vai nu izdzēs un iznīcini, vai arī noplēs un glabā pie sevis, lai neviens cits par to neuzzina.” Jo nevienam citam nav jāzina, ka Temistokls ir ceļā uz Persiju. Tas joprojām ir noslēpums, kas tiek atklāts vienīgi vēstules lasītājam.

Draugi, atmetīsim literārus aizspriedumus un pieņemsim, ka viss rakstītais ir vēstule. Senie tā neuzskatīja. Viņiem šķita, ka tikai vēstule ir vēstule. Viņiem mūsu pieņēmums nebija vajadzīgs, jo troksnī tie pamanījās saķert idejas. Arī Temistokla vēstule, tāpat kā daudzi citi noklīdušie un atkal atrastie sūtījumi, ir nevis kaut kādu klasisku paraugu atdarinājums (kā varētu likties dīkam lasītājam), bet sarakstes vingrinājums, kas cenšas atveidot uzrunas ideju. To var darīt dažādi, tomēr sevišķā cieņā, laikam jau adresātu trūkuma dēļ, bija veltījums. Redziet, senie dzīvoja pārliecībā, ka doma ir vislabākā dāvana, ko spēj novērtēt tikai vislabākie, tāpēc viņi ar domām nebārstījās un veltīja tās sagatavotiem prātiem, kuru nekad nav bijis pārāk daudz. Minēsim kādu brīnišķīgu piemēru no Anīcija Manlija Severīna Boētija sacerējuma Trinitāte ir viens Dievs, nevis trīs dievi, ko speciālisti šodien ietiepīgi dēvē par traktātu, lai gan patiesībā tā ir augsti godājamā ekskonsula un patricieša vēstule sievastēvam —augsti godājamam ekskonsulam un patricietim Kvintam Aurēlijam Memmijam Simmaham. Vēstule, kopumā ņemot, ir grūti lasāma, toties sākuma daļa ir visai uzmundrinoša, it sevišķi tad, ja lasītājs saprot pareizi un universalizē Boētija sievastēvu. Lūk, dažas rindas no vēstules ievaduzrunas: “Kā es jūtos, uzticēdams savas pārdomas rakstāmrīkam, ļauj noprast gan pati vielas sarežģītība, gan arī tas, ka par šo jautājumu es runāju tikai ar dažiem, proti, tikai ar Jums.” Pēc trāpīga plašākas publikas raksturojuma (kur vien skaties, visur rēgojas truli ņergas vai izmanīgi intriganti jeb, apvienojot abas ļaužu grupas vienā kategorijā, cilvēku izdzimteņi — hominum monstra), Boētijs turpina: “Tāpēc pārējos es neņemu vērā, jo tie, kas nav spējīgi rakstīto apjēgt, nav arī cienīgi to lasīt.” Spēcinoši vārdi! Mazliet pacietības, nedaudz piepūles, un šī vēstule būs domāta tieši tev, nejaušais lasītāj.

Nosūtīts vai nenosūtīts — viss rakstītais vienmēr ir domāts kādam. Pārvarot laiku, telpu un tamlīdzīgus trokšņus, rakstītais vārds kļūst par lietu, ko tas apzīmē, un reizēm šī lieta ir sūtījuma adresāts. Vēstule vienmēr sākas ar sveicienu. Tas nekas, ja uzruna ir pazaudēta vai nav uzrakstīta, jo, kā jau iepriekš minēju, sveiciens vēstulē neietilpst. Tāpat kā vieninieks ir skaitļa sākums ārpus skaitļu virknes, tā sveiciens ir vēstules sākums ārpus visa rakstītā un sūtītā. Ak jā, pareizāk sakot, sveiciena ideja. Ar to arī beigšu, atsaucoties uz Grēgorija Teologa vēstuli par brāļa nāvi: “Man nav Kaisarija. Pieņemu, ka tā nav filosofiska attieksme, un tomēr pateikšu: esmu pieķēries visam, kas saistīts ar Kaisariju. Kad vien ieraugu kādu Kaisarija dzīves liecību, es to apskauju un skūpstu, un tad šķiet, ka it kā redzu viņu, esmu kopā un sarunājos ar viņu. Tāpat ir tagad, kad saņēmu tevis rakstīto. Tiklīdz izlasīju vēstules virsrakstu — man tik dārgā lieta un vārds, Filagrijs! —, tā uzreiz atgriezās viss kādreizējais prieks — pilsēta, kopā pavadītais laiks, dzīres un nabadzība, un, kā Homērs saka, “mīļās vienaudžu draudzības” joki un nopietnība, mācību pūles, mūsu kopējie skolotāji, cerību augstums — viss toreiz skaistais, kas joprojām priecē, kad to atceros. Tāpēc, lai ar tavu līdzdalību šis prieks varētu vēl pieaugt, steidzies rakstīt un, lūdzu, nekavējies nosūtīt. Tas nekādā ziņā nav maz, lai gan skaudība mums ir atņēmusi lielāko, — sāpīgi izrīkodamās ar mūsu dzīvi, tā ir laupījusi klātbūtni.”