Par taisnīgumu no Londonas
Foto: Kaspars Rolšteins

Aleksandrs Pjatigorskis, Londonas universitātes profesors

Par taisnīgumu no Londonas

Anglija — tā ir taisnīguma zeme. Bet Londona ir pati taisnīgākā pilsēta Anglijā, nu, vienkārši, es nebaidīšos teikt, taisnīguma bastions. Viens no maniem skotu draugiem reiz teica, ka vingrinājumi taisnīgumā vidējās šķiras pārstāvjiem ar vidējo izglītību ir visiemīļotākais sporta veids, ja neskaita kriketu (lai gan kriketam, saprotams, nepieciešams augstāks kultūras līmenis nekā vingrinājumiem taisnīgumā), taču tālu apsteidz futbolu. Taisnīgums šeit ir tik svarīgs, ka tā apzīmēšanai vajadzīgi divi vārdi: justice un fairness. Te tad arī sākas visvisādi sarežģījumi un grūtības. Pirmais vārds (justice) nozīmē “taisnīgums vispār” vai precīzāk laikam gan būs “taisnīgums citam”. Otrs vārds ir specifiski anglisks. (Nevienā citā valodā tam atbilstoša vārda vai jēdziena nav!) Tas nozīmē, nu, visai nosacīti ņemot, to, ka ikvienam jāsaņem sava daļa laimes, panākumu, naudas, mīlestības, sava daļa vienalga kā! Ja kādam jau nu pārāk veicas, jūs varat izdzirdēt repliku, teiksim, “nu kā tad tā, mēs taču ar viņu esam no viena izlaiduma Oksfordā, viņš jau sen ir firmas direktors, bet es tikai nesen sāku vadīt nodaļu. Netaisnība! (Unfair!) Interesanti, ka bieži vien tas tiek attiecināts uz īpašību un spēju nevienmērīgu “sadali” starp cilvēkiem, iedzīvotāju grupām un pat veselām tautām. Šādā gadījumā līdzjūtību vienmēr izraisa vājākais un nespējīgākais. Augstsirdīgi, protams, lai gan reizēm mazproduktīvi. Bieži nākas dzirdēt: “Ziniet, mans dēls Fredijs ir septiņpadsmitais klasē. Viņš taču, nabaga bērns, nav vainīgs, ka viņam nav dotību matemātikā. Tas ir netaisnīgi! (Unfair!)” Pavisam nesen universitātē kāda mana kolēģe man paziņoja bez aplinkiem: “Visi zina, ka jūs slepeni dodat priekšroku spējīgajiem studentiem. Tas nav taisnīgi! (Unfair!)”

Reizēm tas iegūst pavisam paradoksālu raksturu. Apmēram pirms diviem gadiem gadījās, ka es ēdu pusdienas kopā ar kādu angļu diplomātu. Kad saruna pievērsās Tuvajiem Austrumiem, viņš teica: “Paskatieties — katru reizi, kad sākas bruņotas sadursmes, izraēļi sit arābus vienkārši šausmīgi. Nu, protams, izraēļiem taču ir lieliski apmācīta armija. Bet tas taču ir netaisnīgi!” Ar mums pusdienoja britu aviācijas pulkvedis, kurš sausi piebilda: “Lieliski, lai arābi iemācās karot kā nākas, un tad atjauno taisnīgumu.” Replika pie galda tika uzņemta acīm redzami vēsi. Jo visi to uztvēra par cinismu.

Angļi ir pati neciniskākā tauta pasaulē. Nekas viņus tā neatgrūž kā cinisms. Reizēm tas viņiem pat traucē būt patiesiem un ļoti reti ļauj būt pilnībā atklātiem. Padomājiet — pat ja cilvēks būs cinisks pret sevi, arī tad tas tiks uzskatīts gandrīz vai par nepiedienīgu. Kāpēc? — Ļoti vienkārši, ja jau viņš tā runā par sevi, tad nepavisam nav zināms, ko viņš var vēl sarunāt par citiem! Kad pirms dažiem gadiem apzagās kāds franču ministrs un, atbildot uz britu žurnālista jautājumiem, atzinās, ka zaga un ņēma kukuļus, lai uzturētu dārgu mīļāko, šī atzīšanās Anglijā izsauca vispārēju sašutumu. Žurnālists, stāstīdams man par šo interviju, nevarēja atturēties, neizdarīdams secinājumu: “Vai nav muļķis! Būtu pateicis, ka nepietika naudas, lai samaksātu par privātskolu bērniem. Vai ka sieva slima. Nu, vārdu sakot, būtu samelojis kaut ko tādā garā. Zini, tie francūži tomēr ir baigie ciniķi!” “Bet varbūt viņam bija pretīgi melot, nu, kaut vai tās mīļākās priekšā?” es centos iebilst. “Par ģimeni būtu padomājis,” žurnālists cirta pretī, “par valsti un kolēģiem kabinetā nerunājot.”

Taču atgriežamies pie taisnīguma. “Paklausies,” reiz pie manis vērsās mans znots, inženieris kādā datoru firmā, “tas taču nav taisnīgi, ka tu ar prieku lasi savas lekcijas universitātē, bet es visu mūžu ar pretīgumu eju uz savu idiotisko firmu un katru dienu sēžu tur pa desmit stundām, mirdams nost no garlaicības!” “Paga, vecais, toties tu par to savā firmā saņem četras reizes vairāk nekā es universitātē,” es pamatoti iebildu. “Nē,” viņš nelikās mierā, “tev jau ir viegli dzīvot, bet man ir smagi. Un tas nav taisnīgi.”

Tuvodamies savai fakultātei, es ieraudzīju lielu plakātu: “Atjaunot taisnīgumu, pieņemot studentus universitātē! Nekādu priekšrocību tiem, kas beiguši skolas ar izcilību! Vienādas iespējas mācīties spējīgiem un nespējīgiem!” Varbūt man sejā atspoguļojās, ka tas jau nu ir par daudz. Pie manis pienāca mūsu šveicars un viltīgi iesmējās: “Redziet, ser, tas arī ir mūsu taisnīgums. Tā būtība ir, lai vilki būtu veseli, bet aitas — paēdušas.” Baidos, ka lielākā daļa manu kolēģu šo joku būtu atzinuši par ļoti cinisku.

No krievu valodas tulkoja U. T.

Raksts no Novembris, 2000 žurnāla