Par reitingiem, viedokļiem un satraukumu

“Starptautiskā reitingu aģentūra “Fitch Ratings” no stabilas līdznegatīvai samazinājusi Latvijas reitinga attīstības prognozi, tajāpat laikā brīdinot par Latvijas strauji augošās ekonomikaspārkaršanas draudiem. Lēmums par prognožu samazināšanu pieņemts pēc tam, kad “Fitch” un citas reitingu aģentūras jau vairākas nedēļas ir paudušas bažas par iespējamo krīzi Latvijas ekonomikā, kas apdraud arī valsts valūtaslata pozīcijas.”

LETA, 2007. gada 5. aprīlis

Mēģināšu paskaidrot, kā es saprotu to, ko piedāvā starptautiskās reitingu aģentūras. Kam tāds reitings (valsts vai ražotnes, vai bankas) ir vajadzīgs un kas tas tāds ir? Manuprāt, visvienkāršāk reitingu ir izskaidrot kā viedokli par kaut ko. Mūsu gadījumā ir “Fitch Ratings” viedoklis par Latvijas ekonomikas pašreizējo stāvokli un turpmāko attīstību. Proti, samazinājums no stabila redzējuma (nākotnē nekas būtiski nepasliktināsies, bet arī neuzlabosies, tātad nemainīsies), uz negatīvu (ir priekšnoteikumi, kas, iespējams, liks mainīt viedokli (reitingu)). Tātad reitingu aģentūru piedāvātais produkts ir viedoklis. Kā jebkurš viedoklis, tas nav standartizējams, tāpēc, manuprāt, nav vērts iegrimt polemikā par to, vai viedoklis ir pareizs vai nepareizs. Tas nav arguments, par tiem gan mēs varētu izvērst plašu polemiku. Reitingu aģentūras viedoklis no mana viedokļa atšķiras ar to, ka manējais principā ir interesants tikai man pašam. Aģentūras produkts ir interesants arī citiem. Tas ir būtisks samērā plašam patērētāju lokam, un šie patērētāji ir gatavi apmaksāt kāda viedokļa veidotāja eksistenci tikai tāpēc, ka tas regulāri izsaka savu viedokli. Šie patērētāji, pirmkārt, ir tie, par ko šis viedoklis tiek izteikts, piemēram, Latvija, kāda konkrēta banka, kurai pašai par sevi tāds reitings pat nav vajadzīgs, bet reitings ir vajadzīgs tāpēc, ka to izmanto ieguldītāji (investori) lēmumu pieņemšanā par šo banku. Savukārt Latvijai vai citai valstij, vai komersantam investoru nauda ir nepieciešama ikdienas vajadzību finansēšanai un izaugsmei. Tātad aģentūru viedoklis ir nepieciešams tiem, kam jāaizņemas nauda starptautiskajā naudas tirgū un kas šim mērķim vai nu emitē vērtspapīrus vai aizņemas citādi (piemēram, sindicētos kredītus, kas, vienkāršāk izsakoties, ir kādas vienas personas organizēta kolekte, ko vēlāk kā vienu lielu naudas kopumu aizdod tam, kam tā nauda vajadzīga), un šie aizņēmēji regulāri maksā reitingu aģentūrai par reitingu sagatavošanu. Apstākļos, kad personu, kam nepieciešama nauda, ir ļoti daudz, tiem, kam ir nauda, to pēc iespējas droši aizdot un izsekot visām iespējām ir arvien grūtāk, lai neteiktu neiespējami. Tāpēc lielais un bagātais, kas aizdod naudu, rīkojas racionāli un šīm vajadzībām nevis maksā regulāru algu lielam labi izglītotam analītiķu personālam, bet izvēlas izmantot šīm vajadzībām reitingu aģentūras, kurām jāmaksā fiksēts vienreizējs maksājums vai abonentmaksa. Tātad, otrkārt, produkts ir vajadzīgs arī tiem, kas naudu aizdod, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanas procesu. Ir arī situācijas, kad reitingu aģentūras pamanās (nekautrējas?) par vienu un to pašu viedokli samaksu saņemt no abām pusēm. Rezumējot iepriekš teikto, reitingu aģentūras ir labi izglītotu un apmaksātu sievu un vīru komercsabiedrības, kuras citiem par noteiktu atlīdzību pārdod viedokli par viņiem pašiem vai arī par citām personām. Turklāt pārdots tiek viedoklis, par kuru nav iespējams objektīvi pateikt, ka tas ir pareizs vai nepareizs – tāds tas ir un tam var vienīgi ticēt vai neticēt, pieņemt vai nepieņemt. Lai man tiek piedots, bet šeit ir līdzība ar reliģiju – vai nu jūs Dievam ticat, vai neticat, un ir bezjēdzīgi nodarboties ar tā esamības vai neesamības pierādīšanu. Vēsturiski ir izveidojies, ka “viedokļu tirgū” (lūdzu nejaukt ar “liekulības tirgu”) ir trīs nozīmīgi un īpaši ievērojami personāži (aģentūras) – “Standard & Poor’s”, “Fitch Ratings”, kas abas divas paziņojušas par iespēju pasliktināt savu viedokli par Latvijas ekonomiku un “Moody’s”, kas saglabāja pozitīvu redzējumu. Kāpēc tas tā, ja reiz visi analizēja vienu un to pašu subjektu? Atkal jau tāpēc, ka runa ir par viedokli, nevis uz kādiem vienotiem standartiem balstītu objektīvu vērtējumu, ko var izmērīt ar kvantitatīviem vai kaut vai kvalitatīviem rādītājiem. Katrai no šīm aģentūrām ir sava metodoloģija (kas gan būtiski neatšķiras), pēc kuras tā nonāk pie tā vai cita viedokļa, kuru paziņo tā patērētājiem. Šo aģentūru darbību neuzrauga valsts struktūras, proti, aģentūras ir pašregulējoši organismi, kas līdzīgi brīvajiem strēlniekiem šauj pa pašu uzstādītiem mērķiem (biežāk gan tas mērķis pa šāvienam nostājas pats un vēl samaksā par šāvienu, kas ne vienmēr ir tikai maigs un glāstošs fizioterapijā izmantots vājstrāvas šāvieniņš) un ar pašu kalibrētu munīciju. Tomēr aģentūras pārdod viedokli, un tām ir svarīgi, lai pēc iespējas biežāk tas sakristu ar lietu reālo stāvokli, sevišķi, nākotnē raugoties – respektīvi, lai zivs biežāk būtu pirmā svaiguma, nevis iesmakusi, jo tādu drīz neviens nepirks. Nereti ir gadījumi, kad reitingu aģentūras pazemina reitingus tad, kad jebkuram mirstīgajam jau bez aģentūrām ir skaidrs, ka emitentam ir nepatikšanas un nauda ir izčibējusi uz neatgriešanos. Lieta tāda, ka reitingu aģentūras nevar katru dienu sekot līdzi visiem emitentiem un tāpēc reitingu, kas tiks izmantots kādu laiku nākotnē, piešķir, analizējot pagātnes notikumus. Tāda nepateicīga nodarbošanās... Paši zinām, ja celtnieku brigāde ir labi uzbūvējusi 15 iepriekšējos objektus, tas galīgi nenozīmē, ka sešpadsmito uzbūvēs tikpat veiksmīgi, ja vispār uzbūvēs. Tad lūk, lai maksimāli nodrošinātos pret iespējamām kļūdām, katras reitingu aģentūras arsenālā ir tāds ierocis kā nākotnes prognoze. Šī nākotnes prognoze ir kā vīģes lapa, ar ko piesegties no iespējamā kauna, ja kāds pacienta (kam piešķirts reitings) nāves (finanšu sabrukuma) gadījumā pateiks – ko jūs man te mirušo pie dzīvajiem bijāt pieskaitījuši! Visnotaļ izdevīgs risinājums visiem, jo prognozi var izmantot, nosakot cenu par aizdevumu, vai arī pieņemt lēmumu neieguldīt un atdot naudu citam, kam reitings ir tāds pats, bet nākotnes prognoze labāka. Skaidrs, ka, izsakot viedokli, aģentūras nepretendē pateikt tam, par kuru šo viedokli izsaka, kas jādara, lai viedokli grozītu. Tās tikai informē par savām bažām, piemēram, valstī vairāk ieved preces un pakalpojumus, nekā izved, vai arī valstī ir pārāk liela inflācija un pilsonīši tērē vairāk, nekā ar savām rociņām sastrādā, turklāt tērē “nesamērīgi” vairāk – atkal grūti izmērāms un pierādāms, kad šis “nesamērīgi” ir iestājies un kad tas kļūst “samērīgi”. Uzklausīt to vai neuzklausīt, kaut ko darīt vai nedarīt, lai šos bažas izraisošos faktorus mazinātu, ir katra paša ziņā, kam reitings piešķirts. Saskaņā ar vispārzināmām teorijām, ja kādam pazemina reitingu vai izsaka pieņēmumu, ka reitingu pazeminās, tad labākajā gadījumā viņam draud aizņemšanās sadārdzināšanās, bet sliktākajā aizdevēji pieprasīs naudu atpakaļ jeb “izraus” ārā un metīsies prom tādā ātrumā, ka pat pakauši nebūs redzami. Kā piemērs tiek minēti gadījumi Āzijā, Meksikā un vēl citur, un visas pazīmes rādot, ka arī Latvijā tam ir pamats. Esmu pārliecināts (pretstatā dažādiem pētījumiem), ka Latvija ir ja ne starptautisks, tad reģionāls finanšu centrs. Tomēr ar rūgtumu jāatzīst, ka Latvijā nav plaši pārstāvēti finanšu īstermiņa ieguldītāji, kas vienmēr pirmie paceļ cepuri un ir prom, un līdz ar viņiem arī sabrūk finanšu sistēma. Proti, pateicoties mūsu uzņēmēju rezignētajai attieksmei pret resursu piesaisti ar dažādu publisku finanšu instrumentu emisiju, kurus ar biržas starpniecību, iespējams, iegādātos finanšu investori, neviens nekur īsti nemuks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav kam mukt. Mūsu uzņēmēju nevēlēšanās dalīties ar kādu savā īpašumā, piemēram, ar mazākuma akcionāriem, ir izrādījusies mūsu priekšrocība. Šīs apstākļu sakritības dēļ Latvijā pārsvarā ir stratēģiskie ilgtermiņa investori, kuri varbūt pat gribētu kaut kur mukt, bet nav kur un nav tik viegli, jo mukt prom nozīmē zāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Patiesas problēmas mūsu kapitāla plūsmām absolūti atvērtajā ekonomikā ir iespējamas tikai tad, ja finanšu satricinājumi sākas pat ne Eiropā, bet daudz globālākā līmenī. Un šāda brīža iestāšanos neviena reitingu aģentūra neparedzēs. Šeit es nerunāju par visnotaļ reālo iespēju, ka procentu likmju svārstību dēļ un kredītu sadārdzinājumu gadījumā, dažiem savas ne līdz galam pārdomātās darbības rezultātā var rasties reāla vajadzība atgriezties pie ne tik šikiem pārvietošanās līdzekļiem, piemēram, iet kājām, un mainīt par hipotekāro kredītu labi iekārtoto mājvietu. Tā, protams, ir individuāla traģēdija, bet nav valstiska krīze, kura būtu jārisina visiem nodokļu maksātājiem. Kāda finanšu aprindās zināma anekdote, manuprāt, gana kodolīgi raksturo reitingu aģentūru un to produktu lietotāju savstarpējās attiecības. Pie lifta durvīm satiekas finanšu analītiķis (reitingu aģentūra) un brokeris (kas reitingu aģentūru pakalpojumus izmanto). Brokeris ļoti indīgā tonī jautā: “Tagad taču tu būsi spējīgs man pateikt skaidri un nepārprotami – dodamies uz augšu vai leju?” Kāds jautās, ja reiz finanšu eksperti par šo situāciju stāsta anekdotes, tad varbūt nav vērts uztraukties par reitingiem, rullējam uz priekšu, gan būs labi? Satraukties nevajag, jo satraukums rada steigu un steigā var rasties tikai nepatikšanas un kļūdas. Piemēram, šādā steigā un vēlmē būt gudrākam par citiem var uzrakstīt rakstu vai īsziņu un visiem vēstīt, ka tiks devalvēts lats. Vai ar visas pasaules sāpi sejā teikt – ja valdība, Latvijas Banka un citas Latvijas institūcijas kaut ko nedarīs, tad mums visiem kopā ir atlicis maz laika sapņu piepildīšanai... Kaut nav pārāk jāsaspringst, lai atrastu informāciju, ka Latvija savā ekonomikā visnotaļ labus gadus piedzīvoja ar zemāku reitingu nekā tagad, jo tāpat kā tagad bija samērā liela inflācija un tekošā konta deficīts. Šādos apstākļos, šķiet, vissvarīgākais ir nepārcensties ar valstisku ekonomisko procesu regulēšanu. Šos regulējumus ir viegli ieviest, vēl vieglāk pie tiem pierast (kuram tad nepatīk, ka viņa vietā kāds cits visu izdomā un vēl par to atbildību uzņemas), bet ļoti grūti atcelt, pat tad, kad ir acīmredzams, ka tie kavē ekonomikas dinamisku attīstību. Ekonomikas attīstības cikliskumu neviens nav atcēlis, un reitingu aģentūru viedoklis vēlreiz mums to atgādina. Tomēr ir lietas, ko vajadzētu izdarīt gan valstiskā līmenī, gan katram savā saimniecībā, proti, samazināt izdevumus un patēriņu. Valsts to ir apņēmusies izdarīt un nav pamata uzskatīt, ka tā no šīs apņemšanās atkāpsies. Taču patēriņu vēlams saprātīgi ierobežot, nevis izskaust kā ekonomikas svešķermeni. Ja nebūs pieaugoša patēriņa, tad kas virzīs ekonomiku? Kapitālisms bez pieaugoša patēriņa nevar eksistēt, ražot ražošanas pēc ir raksturīgi citai sabiedriski ekonomiskai formācijai. Tātad satraukumam pamata nav, bet ir pamats pasēdēt un padomāt, ko darīt, lai priekšstats jeb viedoklis par mums mainītos. Tā sanāk, ka eksistējam tomēr citu viedokļos par sevi un konkrētajā gadījumā – reitingos.