Par mēģinājumiem nokļūt pie mērķa, riteņbraucējām likrā un kapsētas cilvēciņiem

Sēdvieta kreisajā pusē

Pelēka diena. 10. maršruta tramvajs. Bruģis ir mitrs un spīd. Tramvaja sliedes nesatiekas bezgalībā, jo pirms krievu kapsētas — tur ir tāda smieklīga, maza baznīciņa — pagriežas pa kreisi. Uz otru, Torņakalna pusi tās paceļas uzkalniņā (kalns taču jau pašā nosaukumā!) un aizliecas aiz šī tuvākā apvāršņa — apvārsnis tas būtu bruģa cilvēciņiem, tas ir, cilvēciņiem, kas dzīvotu ieplakās starp bruģakmeņiem.

Sniegs ilgāk saglabājas, ja ir kāds kārniņu jumts, un vēl šur tur gar ielu malām. Lapas ir gandrīz nokritušas, caur kokiem var redzēt daudz tālāk. Torņakalna baznīcai šajā pusē — nevis pret dzelzceļu pavērstajā, bet šajā, kuru es redzu cauri kapsētai, ir jauns vara jumts. Tikko uzlikts tas spīd, un spīd sadalījies arī daudzos atsevišķos spožos gabaliņos, jo rūpīgi uzlikts uz visiem mazajiem jumtiņiem — uz kontrforsiem, palodzēm un kas nu tur vēl ir. Kapsēta ir vienmērīgi noklāta ar lapām un tai ir patīkams dzeltenīgs tonis, bet nē — no dažiem uzkalniņiem lapas ir pazudušas, vai nu kapsētas cilvēciņi vai kādi citi tur kaut ko ir darījuši.

Pelēkā dienā pat šis tikko nokrāsotais piecstāvu nams (tādi šeit ik pa brīdim ir redzami — piecstāvu, bet ne no jauna pārkrāsoti — kā lielas pāraugušas sēnes) neizlec ārā no apkārtējās noskaņas, bet labāk tomēr izskatās visādi nodrupumi, — tūlīt būs pakāpienveida mūra sēta (nez, ap ko gan tā uzslieta?), kura vienmēr piesaista skatienu. Tagad tramvajs ir apstājies, manu logu nostatot tieši ielas galā, un es varu novērtēt divstāvu mājas, kas vienīgā uzslieta uz pašas ielas malas — pārējās ir pieklājīgi atkāpušās — tornīša siluetu. Tas ir vēl tā īpaši pārliecies pāri ielai, — vai tad vietas trūkst, nav taču Vecrīga.

Pāri Māras dīķim redzama Aurora (gan uzraksts, gan korpusi). Kaut kā ar vienu stūri pret dīķi pagrieztas pamatā taisnstūra formas. Būtu žēl, ja fabriku nojauktu, varbūt tāpēc, ka tā ir noplukusi un it kā kļuvusi piederīga šai vietai. Dīķa priekšā atjaunota māja (man tā saistās ar nosaukumu “Rīga” vai “Rīgas”, bet nosaukumi galvā un lietas acu priekšā ne vienmēr pareizi savienojas). Tagad tā izraisa tādu kā noslēpuma sajūtu, lai gan žogs ir caurskatāms un it kā neko neslēpj.

Palēkusies dzeltena mašīna. Tramvaja pieturas plakātā. Skatienam patīk ietiekties pagalmu dziļumā un tam ik pa brīdim rodas šāda iespēja, bet te šī ietiekšanās kļūst seklāka — gruntsgabaliņi ar visu, kas tajos atrodas un atgadās, piekļāvušies pie ielas un aiz tiem ir uzmūrēta siena. Aiz tās atrodas kaut kas cits; kas tieši, to nekad neuzzināšu, braucot pa šo tramvaja līniju. Tagad nāk tas plašums — parks ar gaisā izslieto pīķi, un kļūst neinteresanti skatīties.

Tramvaji apstājas viens otram blakus. Man pretī nesēž neviena smuka meitene.

Aiz skolas ēkas (tā kādreiz noteikti bijusi skola), kuru rotā uzraksts “Iznomā...”, pagalmā ir piebūve vēl vienai ieejai. Tā ir veidota no sarkaniem ķieģeļiem un neveikli atdarina blakus esošo oriģinālu — atkal kāds pašmāju arhitekta bandubērns.

“Dzīve sākas pēc...”, un aiz plakāta sākas ieliņa, kurai virsū uzlikts pelēks, logu caurumots klucis un kura aizved pie Maročkas jocīgās pagalma mājiņas ar veciem gleznojumiem kāpņutelpā.

Laubes celtais pēdējais (varbūt pirmais) bastions Daugavas krastā.

Rīgu labāk skatīt, ejot kājām pār tiltu.

Muļķīgais pusloks virs rātsnama atdarinājuma atgādina, ka jāizkāpj.

Jānis Taurens

Gan vējš, gan karogs

Saulainā svētdienas pēcpusdienā nolēmu doties pie dabas. Reizē ar mani no vilciena izkāpa četrpadsmit suņi un pensionāri. Visapkārt bija kluss un mīlīgs. Gāju uz priekšu, garām studentu ciemata daudzstāvu betona namiem, garām milzīgiem, tukšiem stadioniem un skrejceļiem, un nonācu pie meža ezeriņa. Gar to vijās rudenīga taciņa. Nemaz nebija vientulīgi, šur tur klaigāja bērni, reizēm kāds suns apošņāja bikšu galus, enerģiski, sportiski ģērbti dažāda vecuma cilvēki nāca un gāja grupās vai pa pāriem. Prātā nāca kādreizējās pastaigas šajā apvidū, un sapratu, ka man ir vajadzīgs ceļa mērķis. Tāds noteikti kaut kur bija, un es noteikti tur biju bijis, to es atcerējos skaidri. Bet kā tur bija viss pārējais,— tas bija kaut kur pagaisis. Soļoju nesteidzīgi, viegli klūpot pār akmens bluķiem un dižegļu saknēm, līdz pamanīju, ka esmu ezeriņa viņā pusē un ceļš tālāk zarojas divos virzienos — atpakaļ gar otru krastu vai uz priekšu meža pakalnu plašumos. Nevilcinoties sekoju aicinājumam, pamāju ezeriņam sveikas un pieliku soli, jo saule jau tuvojās priežu galotnēm. Man nebija šaubu, ka jāiet līdz galam. Iesākumā bija purvs. Aiz apsūnojušiem, šķērsām sakritušiem trūdošu koku stumbriem kaut kas kustējās. Ceļa otrā pusē — klints, tad pagrieziens, un ceļš jau veda kalnā. Pēkšņi no līkuma man pretī izšāvās divas riteņbraucējas spīdošās ķiverēs. Šķaidīdamas ceļa oļus, tās aizdrāzās garām tik ātri, ka es pamanīju tikai melnu, cieši pieguļošu likru. Pēc brīža joņoja vēl viens braucējs violetā tērpā, tad vēl četri. Es tos vairs neskaitīju. Viss bija izmainījies. Man pretī uz velosipēdiem traucās ģimenes tēvi, velkot savas atvases nelielos divriču ratos, mātes ar činkstošiem, spoži ķiverotiem mazuļiem aiz muguras, cienījamas kundzes ar līdzskrejošiem suņiem garās saitēs. Tad nāca ātrgājēji ar slēpju nūjām rokās, pusaudžu bari izstaipītos džemperos, meitenes sārtiem vaigiem un plikiem vēderiem virs noļukušām biksēm, smejoši dažādu tautību aizjūras velni ar Coca-Cola pudelēm, visāda kaluma skrējēji elsdami nesās garām, un visi viņi nāca no turienes, kurp veda mans ceļš. Kāpums kļuva aizvien stāvāks, pretimnācēju pūlis pamazām retinājās, dažos ceļa līkumos apsīkstot pavisam. Krēsloja. Labajā pusē pletās klintsbluķiem piebārstīts mežs, kreisajā — gara un šaura ūdens strēle, aiz kuras atkal mežaini pauguri. Mērķis nevarēja būt tālu. Griezties atpakaļ būtu muļķīgi. Manā virzienā negāja neviens. Es apstājos ceļmalā pie desu cepamās vietas un domāju. Jau grasījos atlaisties uz soliņa, kad izdzirdu ritmisku dunu, kas nāca kaut kur no apakšas. Drīz parādījās atlēts, un pēc mirkļa bija redzama vairs tikai viņa stiegrā mugura un atsperīgo soļu raksts. Es viņam lēni sekoju. Ceļš beidzot izveda klajumā. Atlēts, nesamazinot ātrumu, bija uzskrējis pa stāvu, akmeņiem nosētu krauju un pazuda skatienam. Kāpjot pa akmeņaino taku, es sapratu, ka esmu galā. Man pretī plūda mūzikas skaņas un jautrība. Augšā kāds cepa pankūkas vai drīzāk — vafeles. Vēl mazumiņš, un es stāvēju pie kafetērijas vakara saulē. Vējš rotaļājās ar taukainām papīra turzām. Kafetēriju slēdza ciet. Cilvēki izklīda. Augstu pār viņu galvām balta staba galā plīvoja karogs.

Edgars Narkēvičs