Par dzeršanu

Interesanti, kā grēks ir saistīts ar dzeršanu. Kārtīgi iedzēris (bet ne piedzēries līdz nesamaņai) cilvēks ir gatavs uz daudz ko vairāk nekā būdams skaidrā. Kāpēc skaidrais ir mazāk gatavs nekā piedzēries? Ja novāc sociālos rāmjus, kas cilvēka uzvedībai normālā stāvoklī ir tik svarīgi, gandrīz vai noteicošie (acīmredzami mazāk būtiski iedzērušajam), novāc kaunu, ko parasti pieklusina dzīru troksnis, novāc estētiskās jūtas (to atvieglotā forma ir pretīgums, kas neapšaubāmi gandrīz vienmēr piemīt cilvēkam skaidrā prātā), tad atliek konstatēt, ka iedzēris cilvēks ir daudz lielākā mērā spējīgs rīkoties nekā nedzēris. No kurienes šī spēja? Ikdienā mēs atrodamies iespēju tīklā, lemjam, ko izvēlēties (pie tam visbiežāk neizlemjam līdz galam un neko — gandrīz neko — nedarām). Tas ir nelāgi, bet tā arī ir brīvība — mēs izvēlamies; kaut vai nedarīšanu. Iedzērušajam daļa no potenciālajām iespējām vienkārši aizmirstas, izšķīst apskurbušajā galvā, bet citas lēkā, riņķo, šķobās, lēkšo viņa priekšā, neļaujot padomāt, tas ir, izvēlēties. Viņš ķeras pie pirmās, kas pagadās pa rokai, tas ir, faktiski — neizvēlas. Un ļoti bieži vienlaikus izdara kaut ko neatļautu, apkaunojošu, tas ir, “grēku” (vispārpieņemtā nozīmē). Bet pēc izgulēšanās nožēlo un mokās: kā es kaut ko tādu varēju izdarīt? It kā tas nebūtu bijis es? Un tādēļ arī nevar atcerēties ne “kāpēc?”, ne saprast — jo ir bijis paģībis. Brīvības ģībonī.

Tomēr, šajās pārdomās pietrūkst pēdējā precizējuma. Kādēļ piedzēruša cilvēka apziņa nav brīva? Tā neizvēlas. Kādēļ tā neizvēlas? Jo nespēj novērtēt. Kādēļ tā nespēj novērtēt? Šeit es apstājos. Pirmkārt, var teikt, ka piedzēruša cilvēka apziņa nespēj novērtēt, jo viņam ir cita (vai nedaudz cita, izkustējies tēmeklis) vērtību hierarhija. Bet kura hierarhija ir patiesa — skaidrā vai piedzērušā (patiesā kādam, konkrēti N vai X vai Y)? Turpinot šajā virzienā, var aizrunāties līdz tādām banalitātēm kā “dabiskais cilvēks” (dabiska cilvēka nav, ir dabiskas vajadzības), “kas skaidram prātā, tas dzērušam uz mēles”, utt., utml. Pie tam piedzērušais vērtē — lai arī pēc savas muļķīgās, piedzērušās sistēmas… Otrkārt, (un tas, manuprāt, ir pareizāk) var teikt, ka piedzērušam cilvēkam apziņa pamirst. Nevis nomirst, bet uz laiku tieši pamirst. Kad cilvēks “pamirst” (piemēram, “N no bailēm pamira”), viņš instinktīvi ķeras pie kaut kā, kas gadās pa rokai (turpinām piemēru: “N no bailēm pamira un ķēra pie sirds”, vai “pie galvas”, vai “pie nagana” utt.). Piedzēruša cilvēka apziņa arī, pamirusi, tieši ķeras, nevis izvēlas, tātad, ir nebrīva. Tā, lūk, arī reizēm gadās grēks. Piedzērušas apziņas ģībonī. Brīvības ģībonī.

Tātad, brīvība ir skaidra. Un mēs dzeram, lai uz laiku atbrīvotos no tiem smagajiem pienākumiem, kurus tā uzliek. Bet kāds ir galvenais un smagākais pienākums, ko uzliek brīvība? — Redzēt.

Tātad, mēs dzeram, lai uz brīdi kļūtu neredzīgi.

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons