Par dīvaiņiem un ekscentriķiem

Vārdam un jēdzienam “dīvainis” nav vispārējas definīcijas. Tas rodas, pastāv un izzūd dažādos laikos, dažādās kultūrās un valstīs atšķirīgi, nekā vispārēja, uz ko varētu reducēt visas šī vārda nozīmes, jēgas un lietojumus, vienkārši nav. Mūsu un jūsu valodā — un arī dažās citās, par kurām es kaut ko zinu, — dīvainis visbiežāk ir tropa elements, retoriska figūra, turklāt abos gadījumos vienalga galvenais būs emocionālā nokrāsa, nevis tā jēdzieniskais saturs. Joka pēc piebildīšu, ka vienā irokēzu ciltī par galveno dīvaini uzskatīja mednieku, kurš “demonstratīvi” atteicās ēst zivis. Tieši demonstratīvi — un tā ir ļoti svarīga dīvaiņu iezīme (kā es patlaban par to runāju), taču tas nebūt nenozīmē, ka pats dīvainis jums to demonstrē. Drīzāk jūs paši vienmēr tiecaties viņa vārdu un rīcības neparastumu uztvert kā kaut ko demonstratīvu. Tomēr dīvaiņi nerodas ne no kā plikā vietā. Šeit nepieciešams atrast kādu “vispārēju”, vidusmēra normu un kaut kādus šai normai atbilstošus cilvēkus, lai varētu — tieši jūsu uztverē, bet nevis pats par sevi — rasties tas, ko jūs saucat par dīvaini. Piebildīsim, ka attiecībā pret dīvaini šis vispārējais, vidusmēra, normālais arī nekur nav viendabīgs, tam piemīt kvalitatīvas gradācijas — ētikas, kultūras vai vienalga kādā citā ziņā. Citiem vārdiem, tas pats ir reducējams uz mūsu dažādo attieksmi pret to.

Anglijā, kur, tāpat kā lielākajā daļā no protestantu valstīm un kultūrām, šis vispārējais un vidējais vienmēr tiek saistīts ar tā saucamo vidusšķiru, viena no šādām attieksmēm būs tā, ko paši šīs šķiras pārstāvji sauc par “zemes sāli”. Šī “zemes sāls” mūs interesē tieši kā galējība attiecībā pret šo vidējo vai normālo, un tā, tāpat kā jebkura galējība, var robežoties ar dīvainību, tomēr nekādā ziņā ar to nesakrīt. Visa iela, kur savā mazajā trīsistabu mājiņā dzīvo misters Džaks Starovs, sauc viņu par “zemes sāli”. Viņa kaimiņš pa labi — apburošā vēlīnā reģentu laika četrstāvu savrupnamā — ir diplomāts misters Kāss, kaimiņš pa kreisi — bankas vietējās nodaļas pārvaldnieks misters Lūiss arī dzīvo ne sliktākā Viktorijas laika trīsstāvu kotedžā, un kaimiņš pretī, ievērojamais angļu čellists, misters Rodo — pilnīgi visi viņu tā sauc. Viņš tos visus pazīst kā savējos — ciena vienu, sajūsminās par otru, mīl trešo, taču viņam pat prātā nenāk kādu no viņiem saukt par “zemes sāli”. Un viņš — pats par sevi saprotams — saka: “Ko tad es? Tēvs kā brīvprātīgais devās Pirmajā pasaules karā, kur tā arī palika ierakuma dibenā, Marnā. Es devos kā brīvprātīgais Otrajā, un nekas, tikai norāva pusdelnas un ceturtdaļu pēdas. Tā nu es te dzīvoju ar sievu, dēlu un trim mazdēliem.” Džaks savā ziņā ir oriģināls tips — kā tas irokēzs, kurš neēda zivis. Viņš dzer vienīgi rumu, pie tam — tikai Jamaikas. (“Pie velna to Kubas bakardi!”) Viņš neganti nicina džinu, laulības pārkāpšanu un šķiršanos, un vairāk par visu cilvēkā ciena karavīru (bet nekādā gadījumā ne virsnieku, nē!), ģimeniskumu, spēju apgādāt savu ģimeni, un tādu pašu kā viņš kaislīgu britu un amerikāņu kara un pēckara laika patriotisko filmu pielūdzēju. Paši saprotat, ka uz visām šīm īpašībām nevar pretendēt trīs ceturtdaļas no kaimiņiem (pat misters Rodo, kurš, kā baumo, itin pieklājīgi nodrošina savas trīs ģimenes). Un interesanti, ka misteru Rodo, kura čella dievīgie viļņi sasniedz Karalisko Griničas parku un kura nakts jampadraču mežonīgais troksnis periodiski pilda visu ielu, viņu Džaks nesauks par ekscentriķi un nedarīs to viena ļoti svarīga iemesla dēļ: Džaks vienkārši tādu vārdu nezina, viņa valodā tāda nav. Tas, protams, atrodams gan diplomāta, mistera Kāsa, gan diezgan populāra rakstnieka, mistera Evereta, un daudzu citu kaimiņu vārdu krājumā. Bet kas ir ekscentriķi? — Tas, protams, ir lords Bairons. Tas ir 17. gadsimtā dzīvojušais jaunais lords Grimsbijs, kurš, četrpadsmit gadu vecumā deva vārdu, ka neļaus apkurināt savu istabu Oksfordas koledžā, kamēr nebūs iemācījies no galvas abas Homēra poēmas, nosaldēja kāju pirkstus un pēc gada nomira ar plaušu karsoni. Tas ir Oskars Vailds, kurš, ieradies Oksfordā uz eksāmenu grieķu valodā pie slavenā klasiķa doktora Spūnera, atklāti atzinās, ka nezina, kas ir Jēzus Kristus. Tas ir arī pats doktors Spūners, kurš zvērēja, ka sarunā ar draugiem nelietos nevienu vārdu, kuram nav jau gatavas atskaņas (asonanses neskaitās). Mūsu laikā, tas, visbeidzot, ir Dilans Tomass, kurš testamentā novēlēja, lai tūlīt pat pēc viņa apglabāšanas viņa mājā tiktu rīkota triumfāla apdzeršanās ar kaildejām un lai beigās viss tiktu izdemolēts. Saprotams, ka mūsu draugs Džaks, ja viņš zinātu, kādi ir ekscentriķi, nepieņemtu nevienu no viņiem. Taču interesanti, kad es Džaku pieminēju sarunā ar Everetu, viņš, man par brīnumu, mūsu “zemes sāli” nosauca par ekscentriķi. Džaks — ekscentriķis? — “Jā, kaut kādā nozīmē es viņu pieskaitītu šai kategorijai. Vai jūs zināt, ka viņam ir hobijs? Tad lūk, uz mūsu “zemes sāli” balstās viss mikrorajona policijas slepenais dienests. Neviens nezina visu un par visiem tik labi kā viņš.” Taču šeit ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka ne Džaka netīksme pret ekscentriķiem, ne pārsteidzošais piemērs par Džaka “ekscentrismu”, kuru minēja rakstnieks, nekādā ziņā nav ētisks novērtējums. Vienkārši Anglijas gadījumā ekscentrisms ir parādība, kas ir tikai likumsakarīga sabiedrībā, kur individuālās uzvedības likumības, ētiskuma vai neētiskuma kritērijs ir normāla tā saucamās vidusšķiras uzvedība. Un tā nebūtu metafora, ja mēs teiktu, ka vidusšķirai ekscentrisms ir vajadzīgs, pat nepieciešams kā tas, kas būtiski papildina ne vien tās ētiku, bet vispirms — tās estētiku. Vai, spēlējoties ar vārda eks-centrisms etimoloģiju, varētu pajokot, ka šeit “eks” nepieciešams stabilā “centra” pašapziņai (ietverot arī ētiku).

Varbūt tagad mums pievērsties valstīm, kur stabila centra līdz šim vēl nav bijis un joprojām nav. Ekscentriķi gluži vai sazēla Katrīnas Krievijā;  viņus var vēl atrast arī Puškina laikā (Čaadājevs, Soboļevskis, P. Vjazemskis). Jau pavisam vāji krievu ekscentrisma recidīvi sastopami 20. gadsimta sākumā (nevēlos nevienu aizvainot, tomēr piemetināšu, ka arī tie bija lielā mērā importēti). Bet visumā — ekscentriķi Krievijā izzuda un, šķiet, uz mūžiem atbrīvoja vietu vienkārši dīvaiņiem.

Sešdesmito gadu beigās man gadījās pēkšņa un atklāta saruna par šo tēmu Tartu, Vernera kafejnīcā. Mans sarunbiedrs bija brīnišķīgais igauņu orientālists un lingvists Pents Nurmekunds. Es nevarēju vien nociesties, lai paustu savu sajūsmu par cilvēku, kuru paši igauņi uzskatīja par 20. gadsimta visievērojamāko igauni, — par profesoru Uku Māzingu. Viņš bija fantastisks semitologs, teologs, mitologs un lielisks dzejnieks. Nekāds profesors Māzings tobrīd nebija (no universitātes viņu izdzina vācieši okupācijas sākumā, bet pēc Igaunijas atbrīvošanas — krievi). Māzings iztika, pasniedzot privātstundas un konsultācijas. Nurmekunds acīmredzami nepievienojās manai sajūsmai: “Māzings vienkārši ir dīvainis, taču igauniski tas nepavisam nenozīmē to pašu, ko krieviski.” — “Vai tad tas ir kaut kas slikts?” — “Mūsu nozīmē, bez šaubām, slikts. Mēs, igauņi, esam veču tauta. Un ja igaunis ir profesors, kā es, piemēram, tad viņš vienalga ir vecis. Skatieties, manā ielā ir gandrīz tikai vienstāva mājas. Reti kāda divstāvu. Bet ja kāds ņems un uzcels sev trīsstāvu, tad viņš ir dīvainis. Un nevis tādēļ, ka viņš, iespējams, ir bagātāks par citiem, bet tādēļ, ka, uzbūvēdams vienīgo trīsstāvu māju šajā ielas pusē, viņš gribēja izcelties citu vidū un šo izcelšanos izrādīt.” — “Bet pastāv taču kaut kādi objektīvi fakti un apstākļi, kas cilvēku izceļ no citiem cilvēkiem?” — “Jā,” piekrita Nurmekunds, “bet tur jau ir tā lieta, ka dīvainis tos faktus subjektīvi, pēc savas izvēles, izmanto, lai izceltos. Māju vietā ņemsim, piemēram, valodas. (Šī analoģija man ļoti iepatikās.) Mūsu profesors Ariste zina 20 valodas, tai skaitā — čigānu, un labāk par pašiem čigāniem. Es zinu 26, bet Māzings, lūk, — 40. Taču ne Ariste, ne es — mēs neesam dīvaiņi. Mēs vienkārši esam pasniedzēji, kas zina valodas, vienkārši igauņi veči poligloti. Bet viņš ir ekstrapoliglots, un “ekstras” pie mums nemīl, jo viņš ne vien izrāda savu atšķirību no mums, bet arī to, ka negrib būt tāds kā mēs. Un vārdā “dīvainis” ir šī nevēlēšanās būt tādam kā mēs, tas arī ir tas negatīvais.”

Manuprāt, Krievijā ne Māzingu, ne Numerkundu nesauktu par dīvaiņiem, un tas ir ļoti interesanti. Krievijā ir sena kultūras tradīcija: izcila zinātnieka, speciālista, mākslinieka vai rakstnieks statuss lielā mērā aizsedz viņa kā dīvaiņa dīvainības. Taču vienlaikus šis pats dīvainis sociāli ir saskatāms kā dīvainis vienīgi tad, ja viņš ir vēl kaut kas (teiksim, tas pats zinātnieks, speciālists utt.), — un tikai uz šī “vēl” fona viņa dīvainums tiek uztverts pozitīvi vai reti — neitrāli. Ļoti amizanti to ilustrē anekdotes par izciliem krievu zinātniekiem — Mendeļejevu, Kablukovu, Landauu un citiem. Tikmēr padomju iekārta attiecībā pret zinātni un mākslu ieviesa vēsturē nebijušu nopietnību. Vienkārši dīvainis kļuva lieks, bet līdz otrajam karam nodzīvojušie ekscentriķi tika uzskatīti par bīstamiem, pie tam bīstamiem gan totalitārajam režīmam, gan inteliģences elitei, kuru šis režīms apspieda un izmantoja. Desmitiem talantīgu lingvistu un filologu vidū mēs atradīsim labi ja pāris ekscentriķu šī vārda tradicionālajā nozīmē (un arī tie gandrīz neviens nenomira savās mājās un savā nāvē). Un vai nav apbrīnojami, ka tādas spilgtas ekscentriskas figūras kā Marrs, Poļivanovs, Jakovļevs bieži vien kļuva nevis par zinātniskās un akadēmiskās brīvības aizstāvjiem, bet gan tās vajātājiem un apspiedējiem. Nu bet dīvaiņi?

Iet gadi, kuģi aizpeld aiz tālām jūrām, aizvedot līdzi dīvaiņus. Pēc tam tie paši kuģi kādu arī atved atpakaļ. Neskumsim par to, ka viņu kļūst arvien mazāk un mazāk, bet viņi līdz ar to kļūst arvien vientuļāki. Un par to es arī nepavisam neesmu pārliecināts. Galvenais ir kaut kas cits: arvien vairāk saļodzās tas sociālais un sociāli psiholoģiskais pamats, kas vienīgi arī ļāva stāstīt par dīvaiņiem (tas pats nolādētais “vidējais”, “normālais”). Un tā kā mēs sākām ar Angliju, tad teikšu, ka pašreizējā “liberālā Ideoloģija” Anglijā pret to, kas vēl ir saglabājies no britu ekscentrisma, izturas nesalīdzināmi sliktāk un neiecietīgāk, nekā iepriekšējo laiku britu vidusšķiras ortodoksālā ideoloģija ar tās “zemes sāli”. Lords Bairons jau sen ierakstīts politically correct behaviour [1. Politiski korekta uzvedība  (angļu val.).] melnajos sarakstos kā nelabojams seksists, antifeminists un homofobs (pēdējais gan ir acīmredzami apšaubāmi, jo viņš, šķiet, eksperimentēja arī šajā ziņā). Oskars Vailds (kuru nepaglāba pat homoseksuālisms!) savukārt tur iekļuvis kā nelabojams antidemokrāts un gandrīz vai rasists. Citus bail pat pieminēt.

Taču dīvaiņi ir dzīvelīgi, viņus tik viegli neizsvēpēt — kā prusakus vai ekscentriķus. Ekscentriķis jau vienmēr ir pārlieku redzams, bet par dīvaini bieži vien vispār nav zināms, kur tas ir.
Un vēl viens interesants apstāklis — tā ir dīvaiņu attieksme pret varas struktūru kopumā. Vēsturē laikam gan neatrast nevienu daudz maz pazīstamu varas sistēmu bez saviem ekscentriķiem. Nērons — ja vēsture nejauši aizmirstu par viņa asiņainajām ļaundarībām — paliktu galvenais senatnes imperators — ekscentriķis. Turpretī dīvaiņiem varas sistēmā nav ko darīt. Pat pievēršoties klasiskajam viduslaiku un renesanses āksta tēlam — āksts nav savādnieks, bet drīzāk gan valdnieka ekscentrisma papildinājums vai instruments. Te nu mēs esam uztaustījuši kādu ļoti interesantu jautājumu: bet vai savādniekam ir kādi būtiski personības, psiholoģiskie nosacījumi, kas viņu atšķirtu gan no mūsu “zemes sāls” un Tartu veča-profesora, gan no slavenajiem un nepazīstamajiem ekscentriķiem? Es domāju, ja neņem vērā gan ekscentriķa, gan savādnieka “socioloģisko efektu”, tad galvenā būtu atšķirība viņu pašapziņā, un visas pārējās atšķirības un efekti būtu no tās atvasināmi. Man šķiet, ka dīvainī galvenais ir tas, ka viņš apzinās sevi ar visām savām (arī viņa apzinātām) iekšējām (psiholoģiskajām) un ārējām (rīcības un runas) īpatnībām kā kaut ko tādu, kas saglabājas viens un tas pats dažādās situācijās, un vispirms jau savas paša dzīves situācijās. Tādēļ viņš var būt pat āksts, jo arī savu ākstību viņš apzināsies kā tās situācijas elementu, kuras centrs vienalga paliks viņš pats. Taču viņš nekādi nevarēs būt cars vai pulkvedis, jo tas viņu neizbēgami noliktu situācijas saimnieka lomā, un tādējādi viņam būtu jāidentificējas ar savu situāciju, bet tas iznīcinātu dīvaini kā fenomenu. Tādēļ ar visām savām leģendārajām dīvainībām ģeneralisimuss Suvorovs, protams, bija tipisks ekscentriķis, bet nevis dīvainis, ko, manuprāt, pārliecinoši pierāda arī tas, ka viņš savos fantastiskajos gājienos speciāli imitēja dīvaini, lai saviem ekscentriskajiem valdniekiem nešķistu bīstams pretinieks. Vēl varētu piebilst arī to, ka tas, kurš sevi apzinās par situācijas saimnieku (vai tas tā ir īstenībā, ir pavisam cits jautājums, ar kuru mums nav jānodarbojas) un tādēļ var to radikāli izmainīt, radot citu, tādējādi izmainīs arī sevi, jo ir spiests identificēt sevi ar situāciju; tikmēr dīvainis paliek pats sev epicentrs jebkuros apstākļos, nekustīgs punkts mainīgu situāciju jūrā. Piemēram paņemsim to pašu Suvorovu. Pēc kādas sarunas ar viņu imperators Pāvels izdarīja secinājumu: “Izrādās, ka jūs it nepavisam neesat muļķis, jūsu augstlabdzimtība.” — “Bet tas ir atkarīgs no tā, ar ko sevi salīdzināt, jūsu augstība.” Šeit Suvorovs, protams, nospēlēja savu dīvaiņa lomu dialogā ar neprātīgu ekscentriķi. Tādējādi varam secināt, ka ekscentrisms ir galvenokārt sociāla pozīcija, bet dīvainis — individuāla. Vai, citiem vārdiem, ekscentrisms — tā ir sabiedrībā jau noteiktas lomas spēlēšana, lai arī cik asociāla un visas sociālās konvencijas pārkāpjoša tā liktos. Tikmēr dīvainība — tā ir savas vienīgās lomas spēlēšana “viena aktiera teātrī”, pat ja izskatās, ka šo lomu citi spēlē visos teātros. No šejienes izriet divas principiāli atšķirīgas pašidentifikācijas: ekscentriķis sevi identificē kā sociālo noteikumu un konvenciju pārkāpējs, bet dīvainis (atkal — nejautājiet, kā ir īstenībā, jo tā ir pirmām kārtām pašapziņa, nevis uzvedība) sevi identificē ar to, kas it kā nezina, ka tādi noteikumi un konvencijas pastāv. (Varbūt melo, protams, ja par to runā, bet galu galā, kas zina?!) Dīvainis nebija ne Suvorovs, ne imperators, bet bija slavenais līdzību rakstītājs Ivans Krilovs, kuru mīlēja divi nākošie imperatori.

Saistībā ar dīvainības piespiedu imitāciju es atcerējos kādu epizodi: Staļina vara bija pašā apogejā (starp citu, viņš mīlēja ākstus), un kāds krievu rakstnieks, kurš rāvās pie varas un ietekmes, ļoti gribēja figurēt kā ekscentriķis, un par to arī pāris reizes deva mājienu ūsainajam tirānam. Staļins uzreiz pār svītru pāršāvušajam Aleksejam Nikolajevičam Tolstojam ierādīja vietu, vienā no oficiālajiem banketiem pavēlot: “Tagadiņās, Aļoška, uzdanco kazaciņu!” Ko Tolsojs bez vilcināšanās arī izdarīja. (Atgādināšu, ka Staļina priekšā daudzkārt lēkājis arī nākošais Krievijas saimnieks — Ņikita Sergejevičs Hruščovs.) Kopš tā brīža Aleksejs Tolstojs, atmetis savas ekscentriķa ambīcijas, sāka neatlaidīgi imitēt dīvaini, lai gan ne mazākajā mērā tāds nebija.

Dīvainis, kas (nav svarīgi, apzināti vai spontāni) demonstrē vai deklarē savu attieksmi pret sabiedrību, pārstāj būt dīvainis un kļūst par ākstu. Taču īsts dīvainis nevar būt āksts, jo tad viņš nenovēršami pārvērtīsies par savas vai svešas situācijas saimnieku.

Pašreizējā Latvijā man ir nācies iepazīties ar vairākiem dīvaiņiem, un vismaz divus no tiem sauc Arnis. Vienam patīk ceļot no Latvijas uz Ķīnu (dodot priekšroku senajai, taču viņam nākas samierināties ar tās neesamību un ierobežot savu klejojumu sfēru ar mūsdienu Ķīnu), tiesa, atgriežas viņš ar daudz mazāku patiku. Tā kā starp diviem viņa pastāvīgo klejojumu ģeogrāfiskajiem poliem atrodas arī dažas citas valstis ar saviem likumiem un konvencijām, tad viņam nākas to atcerēties vai pievērst tam uzmanību, novēršoties no vienīgās vērtīgās lietas visā idiotiskajā visumā — no senā daoisma, taču dīvainim — tikai tādēļ, ka viņš ir dīvainis, — tā nav traģēdija, bet vienkārši nožēlojams pārpratums.

Cits no man zināmajiem latviešu Arņiem jau daudzus gadus dzīvo praktiski kā askēts meža malā, pa retam iebraucot galvaspilsētā, lai palasītu darbus par kristietisko gnosticismu, kurš viņu pilnībā pārņēmis un kurā viņš saskata vienīgo iespēju mūsdienu cilvēkam realizēt savas mistiskās potences. Ņemiet vērā, ka dīvaiņa pozīcijā vienmēr ir kaut kas smieklīgs, smieklīgs ne tikai no malas, bet arī viņa paša pašapziņā. Tas ir svarīgākais dīvainības moments, un tam nav nekā kopīga ar ironiju vai pašironiju, jo tāda ir pati dīvaiņa pozīcijas objektivitāte.

Visbeidzot riskēšu izdarīt vienu vispārēju un, es pat teiktu, mazliet futuroloģisku piezīmi: cilvēcei nenovēršami tuvojas briesmīga epidēmija. No šīs slimības izārstēties ir ļoti grūti un tās izplatību nespēs apturēt ANO starptautiskās veselības aizsardzības organizācijas profilaktiskie pasākumi. Tās vārds ir Nopietnības Mēris. Iepriekšējos vēsturiskajos periodos, kad nopietnību prasīja vara, ideoloģija, mode, no tās vēl varēja kaut kā atkratīties, to varēja pārlaist kādā mežā, universitātē, šķūnī vai pagrabā. Tagad būs daudz grūtāk. Un šīs slimības smagākais sindroms ir atsevišķa zemes iedzīvotāja nopietnība attiecībā pašam pret sevi. Nopietnību pret valsti, sabiedrību, organizāciju vēl var kaut kā atdarināt, bet šito — neatdarināsi. Tikai pamēģini izlikties nopietns, un pavisam drīz tava nopietnība kļūs īsta — izejas nebūs. Nu, pats par sevi saprotams, ar ekscentrismu ir izrēķinājušies jau gandrīz visur, saglabājušās tikai kaut kādas saliņas, bet arī to paliek arvien mazāk un mazāk. Dīvainis šajā laikmetā, kurā cilvēce pilnībā iegrims Nopietnības Naktī, izrādīsies nevis aizliegts, nevis izolēts un nepavisam ne nicināts. Viņš vienkārši kļūs sabiedriski neciešams. Ar viņu būs kauns precēties, būs nepieklājīgi, ja viņš būs disertācijas vadītājs vai oponents tās aizstāvībā. Visi pasaules dīvaiņi, nekādā gadījumā neapvienojieties, jo tad jūs pat iznīcināt vairs nevajadzēs. Dīvaini iznīcina pati apvienošanās. Labāk palieciet savās vietās, izkaisīti pasaulē. Bet vismaz ziniet viens par otru, — varbūt tas jums palīdzēs.

No krievu valodas tulkoja Uldis Tīrons