Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Cūcīgs novērojums
Esmu novērojis, ka cilvēkiem ir grūti definēt, kas īsti ir cūka(s). Mazliet vienkāršota izpratne saka, ka cūkas esot pārtikā izmantojami gaļas gabali, ko var sadalīt sīkākos, un termiskā apstrādē no tiem iegūt gardas ribiņas, kājas, ciskas, visu ko, kas prasa vieglākas vai smagākas iemaņas pavārmākslā.
Tā ir ļoti gastronomiska, tātad visnotaļ utilitāra pieredze, kas mums kā galīgām būtnēm neļauj dažādās cūkas definēt īsti pilnvērtīgi, jo neatstāj vietu kādai intelektuālai interpretācijai, ko konspektīvi pārveidot tā, lai varētu uzdot par cūkas/cūku definīciju. Visi taču atceras pamācīgo Krilova fabulu par Lapsiņu, kas bija apprecējusi Vilku, vai ne? Pareizi, tajā laulībā viņai bija atskrējis sivēnu metiens. Tas deva iemeslu laulību šķirt. Toties, tā kā sivēni tāpat viņai dzima gan vēlākā laulībā ar Lāci, gan — vēl vēlākā — ar Zaķi, fabulas morāle ir, bija un palika vienkārša: visi vīrieši ir cūkas. Tādi viņi ir; tādi mēs, vīrieši esam, neliedzamies, taču problēma nav definēt vīriešus, bet gan cūkas. Gluži nepamatoti būtu apgalvot, ka visas cūkas būtu vīrieši. Ja mēs tā teiktu, dažas cūkas noteikti apvainotos.
Stāsta, cūkas dzīvojot Lietuvas — dažas arī Polijas — laukos, lauku sētās (mūsu zemes terminoloģijā tās sauc par zemnieku saimniecībām), un visi, kas tūrisma nolūkos ar sauszemes transportu vismaz reizi mūžā ir devušies uz Vāciju, kaut teorētiski ir varējuši cūkas apskatīt, grozoties dabā, un tādiem cilvēkiem cūku definīcija, visticamāk, vairs nav aktuāla. Turklāt es zinu, ka neesmu pirmais, kas novērojis un apzinājis šo diezgan skaļi brēcošo trūkumu, varētu pat teikt — nepilnību mūsu latviskajā definīciju tezaurā. Tiesa, gandrīz neviens no tiem pārējiem nav gājis tik tālu, lai par to izteiktos rakstiski.
Sākumam, problēmas apzināšanai tiešām pietiks ar to, ka, lai gan visi vīrieši ir cūkas, un — lai gan man tiešu novērojumu trūkst — uzdrīkstos apgalvot, ka visas cūkas tomēr nav vīrieši, — un patiesi — tāpat diezgan daudz cita kā arī tomēr nav cūkas!
Tas neglābjami sarežģī jautājumu un reizē arī izskaidro, kāpēc vēl — līdz pat šim laikam — mēs neesam saņēmuši kaut cik pilnvērtīgu cūkas definīciju. Jo cūkas, lai cik izplatītas, Latvijā (kopš to audzēšana kļuvusi ekonomiski neizdevīga) ir stipri mimikrējušās, tapušas ļoti — ļot—ļooooooooooooooooti — izmanīgas, veiklas un viltīgas, un nav notveramas pat tad, ja izdodas uzbērt kādai sāli uz astes. (Tās, kas nokļūst uz āķiem mūsu skārņos, taču pārsvarā esot leišu un poļu, nevis letiņu cūkas.)
Neuzskatot par iespējamu pilnībā atrisināt šo jautājumu raksta ierobežotā apjoma dēļ, varbūt pietiks, ja ar piemēru uzvedināšu uz pēdām, kas ikkatru lasītāju novedīs pie dziļākas cūku jautājuma izpratnes. Nu, piemēram, izskaidrojiet, kā gan par cūku (tiesa, droši vien arī par daudz ko citu) tomēr nekļuva tas Baltbata karavīrs, kas ar paskaļu plaukšķi pārspieda plastikāta maisiņu, kamēr viņa kolēģis neitralizēja prettanku mīnu? Manuprāt, šis un līdzīgi piemēri krietni padziļina cūku definīcijas problēmas izpratni, un pašai problēmai piešķir jaunus, pat astrālus mērogus.
Mārtiņš Zelmenis
Neīstā smilšu taka
“... izsakām līdzjūtību, brāli kapu kalniņā pavadot... esam kopā, tuvu cilvēku smiltainē pavadot... esam kopā ar tuviniekiem, Annu pa smilšu taku aizvadot... kad acis klāj asaru migla... kad smilšu kalniņā jāpavada... esam kopā lielajās bēdās...”
Reiz kāda paziņa, ieraudzījusi avīzi, kurā es strādāju, man vaicāja, kas tik briesmīgs Balvos ir noticis, ja tajā ir tik daudz līdzjūtību? Nezināju, ko īsti atbildēt. Nevar taču teikt, ka nekas nav noticis! Ir nomiris cilvēks. Bet kā izšķirt, vai tas ir vai nav TIK briesmīgs? Mana paziņa izteica otru pieņēmumu: ja noticis nav nekas TIK briesmīgs, tātad cilvēki ir ļoti līdzjūtīgi.
Varbūt tā ir latgaliskā mentalitāte, kas sauc būt otram blakus gan tad, kad vajag, gan tad, kad nevajag? Varbūt tas ir mazo teritoriju sindroms, kad viens otru pazīst un zina ne tikai kaimiņienes brāli, bet arī kaimiņienes brāļa pirmās sievas otrā vīra audžudēla vecmāmiņas māsīcu? Tepat jau vien visi ir! Tepat jau no rīta iet pēc maizes un vakaros redz, kad otrs izslēdz televizoru, jo tad istabā vairs nav tās zilganās gaismas, kas spraucas cauri aizkariem. Un kurš man iestāstīs, ka es nejūtu līdzi, ja kaimiņienes brāļa pirmās sievas otrā vīra audžudēla vecmāmiņas māsīcai nomirst krusttēvs, kas ir viņas mātes brālis? Jūtu! Jo es atceros, ka viņš vienreiz man palīdzēja atvest kartupeļus. Labs cilvēks bija! Es jūtu līdzi visiem viņa radiem, draugiem... Un, ja manas kaimiņienes būs ar mieru, mēs liksim līdzjūtību (vienai maksāt piecus latus tā kā drusku par šerpu).
Līdzjūtību izteikšana kļuvusi par normu: ja kāds miris, jāizsaka līdzjūtība... Jo citi tā dara. Jo tā notiek. Kā cilvēks, kam izteikta līdzjūtība, spēj izšķirt, cik katrā no desmit rindiņām ir patiesuma un cik simulācijas? Kurš var pateikt, ka cilvēks, kas publiski izsaka otram cilvēkam līdzjūtību, patiesībā nemaz nejūt līdzi? Protams, jūt! Viņš nošūpo galvu, novaimanā, varbūt pat nobirdina kādu asaru un ar interesi paskatās avīzē, kā viņa izteiktā līdzjūtība izskatās citu vidū. Vai nav vienādi pantiņi? Vai ir pielikts klāt melnais krusts? Ir! Viss ir kārtībā!
Redakcijas darbinieki ikdienā saskaras ar līdzjūtību tapšanas gaitu un simulēto līdzjušanu. Lūk, daži telefona zvani: “Sveika, Dainiņ! Redzi, redzi, kā ir, piezvanu tikai tad, kad kaut ko vajag. Zini, man te kaimiņienei nomiris brālis. Nezini, nav vēl no Līvānu māju kaimiņiem nevienas līdzjūtības? Ak nav. Nu tad ieliec, ja? Jā, jā, sameklē kādu pantiņu. Un tad, nu, kā jūs tur rakstāt, izsakām dziļu līdzjūtību Antoņinai Pužulei, brāli kapu kalniņā pavadot. Vai varbūt labāk smiltainē? Nu, skaties, tu jau labāk zini! Braukšu rīt uz Balviem, ievedīšu naudiņu. Pieci lati, tu saki? Labi, labi, ievedīšu.” Vai arī cits zvans: “Sakiet, lūdzu, cik jums maksā līdzjūtība ar četrām rindiņām? Pieci lati... Un ar divām? Četri lati? Labi, mēs te aprunāsimies, padomāsim un tad atkal piezvanīsim...”
Līdzjūtības avīzē var ievietot dažādos veidos. Var atnākt, uzrakstīt tās uz sludinājumu veidlapas, norādot savu vārdu, uzvārdu, personas kodu, var līdzjūtību nodiktēt pa telefonu un tad pa pastu atsūtīt naudu vai ienest to redakcijā. Reizēm tās uzraksta uz autobusa biļetēm vai avīžu baltajām malām. Līdzjūtību izteikšanas mānija liek redakcijas darbiniekiem uzmanīties. Reiz līdzjūtību savam kolēģim, pavadot dēlu smiltājā, izteica kāda labi pazīstama pilsētas uzņēmuma darbinieki. Rīts pēc avīzes iznākšanas bija negaidīti saspringts. Izrādās, ka dēls, kas bija pataisīts par mirušu, ir dzīvs. Tēvs tikko nokāpis no lielā plosta, bet ar ko salāpīties nav, aiziet pie priekšniecības un lūdz vēl kādu brīvdienu, jo viņam, redz, nomiris dēls... Un pie reizes pabalstiņu arī, ja var. Vīrs noraud gaužas asaras, priekšniecība piešķir brīvdienas, iedod naudu un — steigā zvana uz avīzi, lai paspētu ievietot līdzjūtību vēl šīs sestdienas avīzē.
Vai arī — uz redakciju atnāk sieviete, norāda sludinājuma pieteikšanas veidlapā savu vārdu, uzvārdu, personas kodu un pēc neitrāla pantiņa raksta: “Izsaku līdzjūtību Mārītei Marionovai, vīru zaudējot.” Vai rodas kādas aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā? Nē taču! Pēc avīzes iznākšanas izrādās, ka Marītes Marionovas vīrs ir pametis savu sievu un aizgājis dzīvot pie brūtes, kas arī rakstīja līdzjūtību...
Pa pastu tiek atsūtīta aploksnē no datora izdrukāta līdzjūtība un pieci lati. Teksts: “Daudz darbiņi padarīti,/ Daudz solīši iztecēti./ Lai nu viegli zemes māte/ Pārklāj smilšu seģenīti. Izsakām līdzjūtību Līgai Pasikovai, Jēkabu smiltājā pavadot. Klienti.” Redakcijā atskan vēl pāris telefona zvani — vaicā, vai šāda līdzjūtība saņemta. Pēc avīzes iznākšanas redakcijā ierodas Līga Pasikova un stāsta, ka Jēkabs ir viņas zirgs, kas pagājušajā nedēļā, es atvainojos, ir nosprādzis un aprakts...
Atzīstieties: jums sanāca smiekli par pēdējo gadījumu? Es nekautrējos teikt, ka man tas likās smieklīgi. Jā, var jau moralizēt un runāt par cilvēcību, ētikas normām, savstarpējo kultūru un sazin ko vēl, bet mani pārsteidz cilvēku spēja pateikt, kas ir kas. Jo zirgs taču patiešām ir beigts un pagalam! Viņš taču ir iztecējis daudz solīšu, daudz darbiņu padarījis un tagad ir smiltainē. Un cilvēkam zirgs patiešām ir liels zaudējums. Vēlāk izrādījās, ka līdzjūtības licējas bija sievas, kuru vīri iet pie Jēkaba saimnieces pēc “krutkas”. Vakarā, lūpā iekodusi, klausījos savas radinieces šausmināšanos par to, kā tā var darīt: likt avīzē līdzjūtību zirgam, un centos nesmieties, iedomādamās licēju gaviles, kad viņi ieraudzīja savu līdzjūtības apliecinājumu publicētu.
Cik būtu līdzjūtību avīzē, ja tās ievietotu tikai šādos gadījumos: just cilvēkam līdzi tik stipri, ka nespēj viņam to pateikt, jo esi pārāk svešs, lai viņš pats tevi aicinātu palīgā?
Lolita Lūse