Par bailēm un atbrīvošanu

Katram savs

Visgraujošākā literatūras, televīzijas un kino ietekme manā skatījumā slēpjas sekojošā apstāklī: vietas, kuras tu pilnīgi droši nekad neesi apmeklējis, liekas bezgala tuvas un pazīstamas. Arī cilvēki. Kino izdzirdēta frāze var uz mūžu iespiesties atmiņā, turpinot savu skaisto dzīvi pavisam neatkarīgi no atmiņas īpatnībām un tavām paša domām — “tagad ir bankrots,” “žeņe — cveti, ģitjam — morožennoje,” [1. Sievai — ziedi, bērniem — saldējums  (krievu val.).] vai “mans tēvs bija jātnieks.”

Laikam jau šī iemesla dēļ tornis, kuru varēja redzēt gandrīz no jebkuras Veimāras ielejas attālākās vietiņas, likās ārkārtīgi labi pazīstams. Pat ļoti. Robustais siluets lika domāt par citām totalitāru  laiku celtnēm, un ausīs sāka skanēt marši, vai vismaz — tā likās. Nelaime bija tikai viena — neviens no ceļabiedriem nevarēja atcerēties, kas tas īsti ir par torni, lai gan bija skaidrs, ka to nezināt ir kauns. Ar to un vācu gramatiku cīnīdamies, devāmies tuvākajā zemnieku mājā, lai pajautātu ceļu uz Torni. “Ā,” novilka vācu puisis, “gribat nokļūt līdz Būhenvaldei?” Ēēē… Bū… hen-val-dei? Pati šī vārda izrunāšana lika uz ādas saslieties matiņiem, un galvā viss ātri sakārtojās: skaistā vieta Veimārā, koncentrācijas nometne, ar vilcienu atvestie ieslodzītie, piemiņas monuments un Būhenvaldes zvans. Dzejolis. Krāsnis. Krematorijas. Apmeklēt? Aiziet? Pa-ākstīties? Pabaidīties? Pamocīties? Atcerēties? Nenoliedzami, bija arī zināma daļa ziņkāres. Un audzināšanas.

Pieminekļi bijušo baraku vietā, plāksnītes ar norādēm, cietuma kameras, spīdzināšanas rīki, mūsdienu māksla bijušajā noliktavā, cienījamas firmas gatavotas krematorijas krāsnis, zoodārzs  SS virsnieku ģimenēm, Annas Frankas dienasgrāmata, literatūra par ebreju kultūru,  Hitlera jaunatnes vēsture, kinozāle, arhīvs,  gida pakalpojumi vai visās Eiropas valodās. (“Sakarā ar lielo pieprasījumu, lūdzam ekskursijas pieteikt iepriekš!”) Kādā no slāvu valodām runājošas sievas, kas tausta uz kādas piemiņas plāksnes noliktos ziedus. Ziedi ir īsti. No bijušā medību vanagu namiņa — tāpat kā no celtņu lielākās daļas — pāri palikušas vairs tikai drupas. Tomēr fantāzija uzbur staltus, labi trenētus vīrus zirgos, kas traucas medībās. Vanagiem noņem micītes un palaiž vaļā… Pēc tam šie paši vīri ieslodzītajiem pirms nošaušanas pavēl noņemt no kakla zelta ķēdītes, no pirkstiem — gredzenus.

Pārtikas pagrabi tur, pagātnē. Ar Rietumu iekārtām aprīkota ēdnīca tūristiem tagadnē, bet īstām un neaizmirstām ēdnīcas smakām un aukstām atraugām pēc ēdienreizes. Ēdnīcas sienas (droši vien informācijai, ne apetītes rosināšanai) rotā plakāti ar pakārtiem cilvēkiem, uzraugu pletnēm un gariem dūmeņiem fonā. Kārtējā “drosmīgu, progresīvu un mūsdienīgu jauniešu” mākslas izstāde, kā rakstīts avīžu kritikās. Uz izstādi iet negribas… Gribas atgulties zālītē sīkziedu mežrozīšu ieskautā pļaviņā aiz bijušās nometnes un skatīties debesīs, aiz galvas sakrustotām rokām. Pie ceļa novietotas zīmes brīdina, ka pļaviņā jebkādu iemeslu dēļ iegriezties aizliegts.

Negaidīto iespaidu dēļ Tornis bija nejauši, bet galīgi aizmirsts. Torņa pulkstenis nozvana četras reizes, atgādinot par laiku. Netiešā veidā to fotografējoties dara arī tūristu grupas (Pieminekļa autoru iecere: izģinduši, savārguši, bet iekšēji nesalauzti cilvēki nāk ārā pa nometnes vārtiem pretī atbrīvotājiem.). Šeit es atkal gribētu atgādināt par kinomākslas varu: kad audzinātājs no Dienvidvācijas saviem skolēniem, aicinot visus kopā nofotogrāfēties, uzsauc: “Shnell! Shnell!” [2. Ātri, ātri! (vācu val.)], tad ķermenis pārklājas aukstiem sviedriem. Neatkarīgi no tā, ko tajā brīdī domā.

Anita Admine

Liftā ar Ziedoni

Avīzes Diena uzdevumā eju pie Imanta Ziedoņa runāt par viņa, Aivara Berķa un Ērika Hānberga uzrakstīto grāmatu Lauku sēta ir gudra, un bažīgi skatos pulkstenī. Kavēju jau pāris minūtes un kavēšu vēl kādas desmit. Zvanu, lai viņu brīdinātu, bet dzejnieks ir tik laipns, ka sola iznākt pretī. Pie reizes ieiešot veikalā. Ziedonis, kalsns un sirms, mani sagaida uz ielas stūra ar divām tukšām papes kastēm rokās un stāsta, ka apsverot iespēju pārvākties uz citu dzīvokli. Bijusī “priviliģēto cilvēku māja” Zaļās un Dzirnavu ielas stūrī, rādās, vairs nepilda savas funkcijas.

Iekāpjam liftā. Dzejnieks spiež vajadzīgo pogu reizes trīs, durvis noraustās, bet ciet neveras. Uzstājīgs pēdējais spiediens… Durvis ir ciet, lifts sašūpojas un apstājas. Nodziest gaisma. Tas  reiz ir noticis — esmu iesprūdusi liftā! Turklāt  kopā ar pazīstamu dzejnieku. Minu: vai esam izkustējušies no vietas vai karājamies kaut kur  starp stāviem?

Ziedonis izmisīgi mēģina spiest trauksmes pogu, tad visas pogas pēc kārtas. Bez rezultāta. Izvelku mobilo telefonu. Izziņu centrs 118 nosauc liftu avāriju dienesta koordinātes, taču tur uzrunātā operatore izrādās  stindzinoši nelaipna. Viņai nepietiek ar mājas un dzīvokļa numuriem. Ne es, ne Ziedonis nevaram pateikt konkrētās kāpņu telpas numuru, un viņa telefona klausulē sāk kliegt, beigās tomēr paziņojot, ka pie mums ir nosūtīts montieris. Parasti paiet kāda pusstunda, kamēr viņš atnāk, mierīgi skaidro Ziedonis, kam ar šo liftu jau ir zināma pieredze. Stāvam katrs pie savas lifta sienas. Lai arī mūs šķir abas papes kastes un tumsa, man nezin kāpēc liekas, ka Ziedonis dreb.

Kastes ir pārāk trauslas, lai uz tām sēdētu. Uz lifta grīdas sēdēt Ziedonis atsakās. Zinot par viņa slikto veselību, šaustu sevi, ka neesmu sarunu ar operatori sākusi ar vārdiem: “Šeit jums zvana Dienas žurnāliste un dzejnieks Imants Ziedonis.” Vienu mirkli man tiešām paliek bail. Dzejnieks pārtrauc neveiklo klusumu ar o'henrijisku stāstu par diviem jauniešiem, kam iesprūšana liftā kādā no Amerikas biroju debesskrāpjiem licies brīnišķīgākais, kas ar viņiem var notikt. Kad pēc četrās sienās pavadītas nakts viņus atsvabinājis durvju sargs, jaunieši viens otru vairs nav gribējuši redzēt. Neveikli ķiķinu, ka mums ir izredzes šo “pilsētas mītu” pārbaudīt uz savas ādas. Mēģinu zvanīt niknajai operatorei, lai noskaidrotu, vai montieris ir izbraucis. Tas neizdodas. Runāt par lauku sētas gudrību, dirnot metāla konstrukciju gūstā, arī ir ironiski, tālab jautāju, vai vienam no Latvijas mērogā atpazīstamākajiem cilvēkiem  bieži ir gadījies nonākt šādās “ārpus konteksta” situācijās, kad viņa slava un sakari neko nenozīmē. 

“Jā, esmu bijis situācijā, kad sadraudzējos ar cietumniekiem. Astoņdesmitajos gados, reanimācijas nodaļā, pēc operācijas,” otrā lifta malā skan Ziedoņa balss. “Cietumniekiem ir paņēmiens, kā tikt ārā no cietuma — viņi viens otru tīši inficē ar tuberkulozi, tad neārstējas, līdz rodas kaverna, un tad viņus nosūta uz operāciju. Pēc operācijas viņiem iedod invaliditātes grupu, un viņi nonāk ieslodzījuma nometnē, kurā ir vieglāks režīms. Es gulēju vienā nodaļā, un tā mēs sabiedriskojāmies.”

Šajā brīdī aiz lifta durvīm atskan klusa grabināšanās. “Vai tas ir montieris?” kautrīgi iesaucas dzejnieks, un es viņam krietni skaļāk piebalsoju. Grabināšanās apklust. “Vai tur kāds ir?” Ziedonis jautā. “Kas tur ira?” Mēs abi sākam enerģiski klauvēt pa lifta sienām, pamīšus saukdami: “Vai tas ir montieris?” Uz pāris minūtēm atkal iestājas klusums, lifts pēkšņi noraustās, mēs ar dzejnieku kā divi pamodušies sikspārņi mirkšķinām acis iedegušās elektrības gaismā un tad strauji pagriežam galvas pa labi — vaļā atsprāgušo lifta durvju ailē stāv sirms, inteliģenta paskata vīriņš. “Paldies! Tas mans kaimiņš.” saka Ziedonis, bet atbrīvotājs pārlaiž acis mums abiem un kastēm, tad optimistiski un lietišķi, it kā tas šajā mājā atgadītos katru dienu, novēl: “Varat braukt tālāk!”

Mēs neriskējam. Ziedonis lēni un apdomīgi, pieturēdamies kāpņu margām, kāpj uz piekto stāvu, paskaidrodams: “Tas bija bijušais lauksaimniecības ministrs, Špoģis.” Iejautājos: “Varbūt mums vajadzētu piezvanīt nelaipnajai sievietei un izstāstīt, ka esam jau atbrīvoti?” — ”Nav vajadzīgs,” saka Ziedonis.

Ieva Puķe