Pamostoties no Dostojevska

Lekcijās par Dostojevski Andrē Žids saka: “Pamostoties no viņa grāmatām, pat tad, ja mūsu saprāts atsakās tam pilnībā piekrist, mēs vienalga jūtam, ka autors ir pieskāries kaut kam slēptam, kas “pieder mūsu patiesajai dzīvei”.” Iespējams, ar šādu cerību cilvēki joprojām lasa Dostojevski, tikai es neesmu pārliecināts, ka Dostojevskī runa ir par “mūsu patieso dzīvi”. Man nav pārliecības arī, vai izrādes režisors Oļģerts Kroders ir pievērsies “slēptajam” mūsos – uz skatuves viss vairāk vai mazāk notiek bez slēpšanas.

Vispār – es ceru, ka neizpļāpāju noslēpumu: gan skatītāji, gan aktieri atrodas uz skatuves, kas izrādes scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim ļauj izmantot mistiski augstu un dziļu telpu, kura ar melnām žalūzijām sadalīta vēl vairākos vāji eksponētos dziļumos. Pieņemsim, ka runa ir par sapņa telpu; tajā gan slejas kaut kādas metāla stalažas, kurās dažas reizes parādās pa kādam aktierim vai sveces liesmai. Un vēl – mūsu stāstam nepieciešamas divas scenogrāfijas detaļas: aktieri spēlē uz pinkaina paklāja, kurā neciešami ķeras aktrišu kurpītes, un, pat ja neķeras, tad izraisa priekšnojautu, ka tūlīt ķersies. Otrs: augstu pāri aktieru un skatītāju galvām izvietota liela Ivana Kramskoja gleznas “Nepazīstamā” reprodukcija (tā, iespējams, ir viena no vispazīstamākajām krievu gleznotāju gleznām: ne velti pagājušogad tā atradās uz Gugenheima muzeja izstādes “Krievija!” plakātiem Ņujorkā; tur šī, kā izteicās kāds mākslas kritiķis, “krievu Mona Liza” pārstāvēja visu laiku krievu mākslu). Valmierā “Nepazīstamā” pa reizei atrodas tumsā ieslīpi pāri mums, pa reizei tās galva augstu augšā ir izgaismota, bet vienmēr pāri mums atrodas šis statiskais, teiksim tā, Nastasjas Fiļipovnas gars; tas nekas, ka Ieva Puķe (spēlē Nastasju Fiļipovnu) nemaz neatgādina “Nepazīstamo” – īstā krievu sieviete vienalga ir viņa, tur augšā. Vispār, man patīk spēlēties ar ideju, ka to, kas ir krievu [sievietes] dvēsele, izsaka tieši nepazīstamā, nevis kāda tāda, ko es labi spēju iedomāties “no dzīves”. Internetā (magazines.russ.ru/nlo/2002/57/vah.html) var izlasīt interesantu rakstu par Nastasjas Fiļipovnas fotogrāfisko portretu, kuru kā apburts pēta gan kņazs Miškins, gan ģenerāliene Jepančina, gan Varvara Ardalionovna, un par to, ka tieši viņas sastingušais portrets labāk atbilst tai kaislību dzīvei, kuru Ieva Puķe mēģina notēlot, mētājoties pa skatuvi un paceļot balsi.

Vēlreiz atsaukšos uz Židu, kurš acīgi pamanījis, ka Dostojevska varoņi lielākoties ir jauni cilvēki, cilvēki, kas vēl nav izveidojušies. Man jau neliekas, ka Kroders tā būtu domājis – bet tam nav lielas nozīmes – Dostojevska varoņi (šajā gadījumā – aktieri) zem “Nepazīstamās” portreta šķiet patiešām neizveidojušies, ja kādam patīk vārds “infantili”, tad – lūdzu. Tas arī varētu būt viss izrādes noslēpums – aktieri rāda Dostojevski, kā prot, bet, kāds ir Dostojevskis pats vai viņa varoņi “īstenībā”, to nezina neviens, pat Kroders. Nezina arī Dostojevskis: “Kādēļ gan, pamostoties un jau pilnā mērā iekļūstot īstenībā, jūs gandrīz ik reizi jūtat, ka līdz ar sapni atstājat kaut ko jums neatminētu. Jūs pasmaidāt par sava sapņa bezjēdzīgumu un tai pašā laikā jūtat, ka šo bezjēdzību savienojumā slēpjas kāda doma, jau īsta doma, kaut kas, kas pieder jūsu īstajai dzīvei, jūsu sapnī jums it kā pareģo kaut ko jaunu, ko jūs gaidāt; iespaids no tā ir spēcīgs, tas ir priecīgs vai mokošs, bet kas tas par iespaidu un ko jums ar to teica – to jūs nevarat ne saprast, ne atcerēties.”

Lai varētu turpināt runāt par “Idiotu”, man nākas pieņemt, ka visi zina, par ko ir stāsts, un man patiešām grūti iedomāties, kā varētu uztvert valmieriešu izrādi tie, kuri jau iepriekš nepazīst romāna peripetijas. Baidos, ka tādā gadījumā stāsts izrādīsies par krievu neirastēniķu kompāniju, starp kuriem izceļas jaunkundzes, kuras nezina, ko grib, un patiešām “idiotu”, kurā nesaprotamā veidā iemīlas izrādes dalībnieces. Apmēram tā, kā to saka Aglajas Jepančinas lomas tēlotāja Elīna Vāne (atvainojos aktrisei par “ārpusizrādes” materiāla izmantošanu) intervijā žurnālam “Marta”, atzīdama, ka viņai “ļoti nepatīk” Aglaja un “krīt uz nerviem” kņazs Miškins: “Un man kā Aglajai tas ciemiņš patīk. Visu laiku viņu kaitinu tieši tāpēc, ka man patīk, un pati sev to negribu atzīt. Nu, ko tu dari, domāju… Arī kņazs Miškins… Nevaru izturēt vīrieti, kurš trīs mēnešus neliekas ne zinis par meiteni, ko savaldzinājis… Un tad viņš atsūta muļķīgu vēstulīti, kur rakstīts: “Nē, es neko tādu īpašu tev negribēju teikt, tikai pajautāt, vai tu esi laimīga… Un viss.” Aktrises, šķiet, svēti tic, ka Dostojevskī runa ir par sieviešu psiholoģiju, tādēļ mēģina atrast tai skatuves tēlu: “Šķiet – nē, es tā nekad nerīkotos! Tad padomāju… Bet es tieši tā rīkojos. Tā jau ir – dažreiz cilvēkos kādas īpašības mūs kaitina, bet beigās, izrādās: tās piemīt mums pašiem. Laikam šis ir tas gadījums.”

Iespējams, būtu interesantāk, ja aktrisi Elīnu Vāni Aglaja būtu turpinājusi kaitināt līdz pat galam, jo tad varbūt nāktos uzdot jautājumu: bet ja nu Dostojevskis to visu ir izdomājis? Šo jautājumu aizmēž iespēja pašam sevī pazīt Dostojevska tēlu miglaino pasauli.

Labi, vēlāk es ātri pajautāju pāris jaunākiem cilvēkiem, vai viņi zina, par ko ir “Idiots”. Nezināja. Un pat ņemot vērā šo apstākli, uzdrīkstos apgalvot, ka dvēsele (psihe) ir tukša, bet par tās instrumentu kļūst kaut kas tai svešs, piemēram, “dostojevščina”. Nav vairs iespējams nošķirt, vai dvēselei patiešām piemīt tādas kaislības, kādas aprakstījis Dostojevskis, vai arī šīs kaislības dvēselei piemīt tādēļ, ka tās aprakstījis Dostojevskis.

Bet ko es visu laiku par tām sievietēm. Teorētiski jau nevis Nastasjai Fiļipovnai Kramskoja bildē vai Ievas Puķes tēlojumā, bet tieši Idiotam vajadzētu būt tam katalizatoram, kura klātbūtnē cilvēki sāk uzvesties un runāt tā, kā viņi to parasti nedara. Viena no pārsteidzošākajām šīs klātbūtnes parādībām Dostojevska romānā ir pēkšņās grēksūdzes, kuras diemžēl nav atradušas vietu Krodera iestudējumā (piemēram, pieņemšanā pie Nastasjas Fiļipovnas viesi sāk publiski spēlēt kādu, maigi sakot, dīvainu spēli: viņi stāsta katrs par savu visnekrietnāko soli dzīvē). Viņi grib grēku nožēlu, bet dīvainu, patiesību sakot, ļoti protestantisku un, Dostojevskaprāt, ļoti krievisku – nevis pie garīdznieka, kas šim nolūkam radīts, bet pie kāda cilvēka, kurš, iespējams, galīgi nav tam piemērots. Pat otrādi – nepiemērots der labāk, jo tad var vairāk pazemoties, cerēt, ka tam, kurš atradīsies pēc iespējas zemāk, ir vislabākās izredzes glābties: “Lūk, jūs mani pazemojāt, bet es pats varu pazemoties vēl vairāk, lūk, skatieties, papriecājieties.”

Ir kāds ne pārāk pierādīts stāsts no Dostojevska dzīves, kas saistīts ar Svidrigailova grēksūdzi, kuru cenzūra neiekļāva “Velnu” publikācijā. Tajā runa ir par mazgadīgas meitenes izvarošanu, un Dostojevska pētnieki visai drosmīgi pieņem, ka kaut kas tāds varējis notikt arī paša rakstnieka dzīvē. Taču ne tas ir svarīgi. Izrādās, Dostojevskis ar savu grēksūdzi bijis tieši pie Turgeņeva, lielā mērā – viņa pretmeta, un, saprotams, eiropeiskais Turgeņevs it neko nav sapratis, pat netaisoties izplūst asarās, apkampt un skūpstīt cietēju, kā tas parasti notiek Dostojevska romānos. Dostojevskis mēģina Turgeņevu kaut kā uzmundrināt: “Turgeņeva kungs, man jāsaka, ka es sevi dziļi nicinu…” Un, kad arī tad nekas nenotiek, piebilst: “Bet jūs es nicinu vēl vairāk,” un aizskrien.

Es teicu, ka Dostojevska varoņi ir jauni, nenobrieduši cilvēki, un varu piebilst: viņi patiešām nezina, ka atsevišķa cilvēka tā saucamajā psiholoģijā nav nekādas cerības uz glābiņu, bet tikai putra, kamēr dzīves forma, kādu piedāvā tradīcija, pienākums, ikdienas kārtība un civilizācijas iemaņas, ir vienīgā iespēja izturēt grūtumu, kāds mēdz gadīties dzīve. Žids savā runā par Dostojevski piemin arī kādu krievu, kurš uz pārmetumu, ka viņš nekad nevar atnākt laikā, attrauc: “Jā, dzīve ir grūta! Bet ir minūtes, kuras nepieciešams nodzīvot kā nākas, un tas ir nesalīdzināmi svarīgāk, nekā laikā atnākt uz kādu tikšanos.”

Izrādes laikā es vienu brīdi vēroju Kroderu, un man patika, kā viņš, izstiepis kaklu, skatās uz aktieriem: it kā no viņiem kaut ko gaidītu. Es gribētu domāt, ka viņš gaida atbildi uz kādiem saviem, man nezināmiem, jautājumiem, lai gan iespējams, tie nav zināmi arī viņam pašam. Cita starpā, vienu epizodi viņa dramatizējumā es uztvēru ļoti personīgi (labā nozīmē): pirmajā sarunā ar Miškinu Adelaida Jepančina saka tā: “Tas viss ir filozofija, jūs esat filosofs, esat atbraucis mūs pamācīt.” Pie tam tieši tā, kā tagad rakstu, ar uzsvērtu “s” vārdā “filosofs”. [1. Romāna kontekstā Miškins patiešām vairākas reizes tiek saukts par filozofu, drīzāk nicinošā nozīmē – kā cilvēks, kurš neko nesaprot no praktiskās dzīves un, Adelaidasprāt, mīlestības: “Bet tagad es gribu dzirdēt, kā jūs esat bijis iemīlējies; neliedzieties, jūs esat bijis iemīlējies. Turklāt jūs, kolīdz sāksiet stāstīt, nebūsiet vairs filozofs.” Starp citu, Hermanis Hese uzskatīja, ka vienīgais, ar ko Miškins atšķiras no pārējiem, ir tas, ka viņu pilnīgi neinteresē materiālā dzīve.] “Jums varbūt taisnība, – kņazs pasmaidīja, – es tiešām, kā liekas, esmu filozofs, un – kas zina – varbūt patiesi man ir nodoms pamācīt…”

Es atbildēšu Kroderam – lai gan viņš diez vai gaida atbildi – ar ģenerāļa Ivolgina vārdiem, kurš, atbildot uz Nastasjas Fiļipovnas jautājumu, kur tad ir viņa lodes, saka: “Tās ir te, manās krūtīs, bet dabūtas pie Karsas, un sliktā laikā es tās jūtu. Visādā citādā ziņā dzīvoju kā filozofs, eju, pastaigājos, savā kafejnīcā kā atpūtā aizgājis buržuā spēlēju dambreti un lasu “Indopendace”.”