Pamatklintāja miers

Pēteris Bankovskis: Ģeoloģija Padomju Savienībā, sevišķi Krievijā, savulaik bija ar tādu pseidoromantisku uzskaņojumu — filmās un tamlīdzīgi: ugunskuri taigā, dziesmas ģitāras pavadījumā…

Arnis Jānis Brangulis: Es mācījos Talsu vidusskolā un kādā astotajā, devītajā klasē, 1948. vai 1949. gadā, sāku lasīt dažādu literatūru par ģeoloģiju. Teiksim, bija tāds slavens krievu ģeologs Obručevs…

Bankovskis: Fantastiskā romāna Plutonija autors?

Brangulis: Kā tad! Tad vēl Jefremovs — Baltais ilknis — par dinozauru meklējumiem Mongolijā… Tolaik iznāca samērā daudz arī populārzinātnisku darbu, par ģeoķīmiju, par augsnēm, par reljefu. Un tad iedomājos — vispār jau biju iecerējis studēt ķīmiju —, kāpēc gan nebraukt uz Ļeņingradas Kalnu institūtu, man tāds gars uz ceļošanu arī bija. Tas taču interesanti — redzēt plašākus apgabalus.

Bankovskis: Ja skaita kopš sera Čārlza Laiela klasiskā darba Ģeoloģijas principi  pirmizdevuma 1830. gadā, jūsu studiju gados modernajai ģeoloģijai bija jau krietni pār simt gadiem un tā jau bija pamatīgi specializējusies. Kā jūs izvēlējāties specializāciju?

Brangulis: Ģeoloģija gan noteikti ir vecāka — jau Avicenna taču nodarbojās ar mineraloģiju un tādām lietām… Man ģeoloģija noteikti nesaistījās ar paleontoloģisko atlieku atrašanu, šķita, ka vajag pētīt, atklāt kaut ko jaunu — derīgos izrakteņus. Šī pielietojamā ģeoloģijas nozare tajā laikā bija vispopulārākā. Mana specialitāte — ģeologs-kalnu inženieris — bija tā prestižākā. No manas studiju grupas 30 cilvēkiem 28 bija ar zelta medaļām — es tāds nebiju.

Bankovskis: Jūsu darba gadi pārsvarā tomēr aizritējuši tepat Latvijā.

Brangulis: Mani pieprasīja kaut kāda tur Galvenā meliorācijas pārvalde, viņiem bija vajadzīgs kalnu inženieris. — „Tu tagad būsi spridzināšanas grupas priekšnieks.” Viņi spridzināja laukakmeņus, spridzināja karjeros un tādā garā. Teicu, ka man nav tiesību nodarboties ar spridzināšanu. — „Mēs tevi aizsūtīsim uz trīs mēnešu kursiem.” Patiesībā man jau tās tiesības bija. Paņēmām Muceniekos noliktavā spridzekļus un braucām uz Sloku, tur bija romāncementa rūpnīcas karjers. Veči sabāž lādiņus, viens otrs jau ir ierāvis, un… daži lādiņi neuzsprāgst. Tas, ka neuzsprāgst, ir ārkārtējs gadījums… Pārbraucu mājās un teicu sev — neiešu taču sēdēt cietumā, ja kas… Tā nu pārgāju uz projektu institūtu, kur bija ģeoloģiskās izpētes ekspedīcija. Pastrādāju derīgo izrakteņu meklēšanā — grants, smilts, dolomīts, vēl kaut kas… māli — bet man nebija interesanti. Interesēja tomēr eksotiskāki derīgie izrakteņi, un gatavojos jau braukt uz Magadanu, tur man bija kursabiedri. Bet Latvijā ap 1958. gadu tika nodibināta Ģeoloģijas pārvalde. Es aizgāju uz pārvaldi un turpināju to pašu — izrakteņu meklēšanu. Tad sākās ģeoloģiskā kartēšana, tā jau bija daudz interesantāka ģeoloģijas nozare, vajadzēja pētīt zemes dzīļu uzbūvi, attīstību, reljefu.  Man tomēr bija vēlēšanās kaut kur aizbraukt, un 1964. gadā PSRS Ģeoloģijas ministrija mani komandēja uz Mongoliju. Divus gadus es tur nostrādāju, bija ļoti interesanti, tāpēc ka tur, pirmkārt, ir ļoti plašs derīgo izrakteņu komplekss. Otrkārt, daudzas lietas, par ko biju lasījis grāmatās — lūzumi, struktūru atsegumi tur bija redzami dabā. Latvijā tas viss ir pārklāts ar irdenajiem iežiem, tur — nāk ārā zemes virspusē. Mongolijas laiks bija liels, jauns vilnis manā vispārējā ģeoloģiskajā attīstībā. Pēc tam bija jābrauc atpakaļ. Mūžīgi taču nevar strādāt tālumā. Turpināju strādāt pārvaldē par galveno ģeoloģu. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija izurbts viens urbums, nedaudz dziļāks par 500 metriem, mēs urbām simtiem, un ne jau 500 metru dziļumā, bet līdz 1800-1900 metriem. Tika veikta visas Latvijas teritorijas ģeoloģiskā kartēšana, kur es arī piedalījos. Sākās naftas meklēšanas darbi, notika ģeofizikālie pētījumi. Tajā laikā pārvaldē strādāja kādi tūkstoš cilvēki.

Bankovskis: Tūkstotis zinātnisko darbinieku?

Brangulis: Nē, nē, kopā ar šoferiem, urbējiem, visiem pārējiem. Bija trīs ekspedīcijas: Skrundā un divas Rīgā. Viena Rīgas ekspedīcija spcializējās ūdens meklēšanā, ierīkoja artēziskās akas. Būtībā padomju laiki bija ģeoloģijas zelta laikmets. Tāda informācija, ko ieguvām ar lielo urbšanu lielos dziļumos, laboratorijas darbi, pētījumi, nemaz nerunājot par augšējo daļu, kur devonā ir milzīgs daudzums derīgo izrakteņu, kuru mums pietiks ilgākam laikam… Galvenokārt mēs ieguvām informāciju par zemes dziļākajiem slāņiem, kas atrodas kilometra, divu kilometru dziļumā. Naftu intensīvi meklēja no 1958. līdz 1972. gadam. Uz sakrātā datu materiāla bāzes varēja būtiski attīstīties arī zinātne. Ir publicēts milzīgi daudz grāmatu, par nožēlošanu, galvenokārt krievu valodā. Bet tas bija arī interesanti, tādā ziņā, ka mūs lasīja Lietuvā, Polijā, Krievijā…

Bankovskis: Ģeoloģiskie veidojumi Latvijas zemes dzīlēs taču arī ir vairākām valstīm kopīgi, tie iet pāri Latvijas robežām…

Brangulis: Jā, vienīgi Latvijas sedliene ir galvenokārt mūsu teritorijā. Palūkosimies shēmā. Redziet, te ir Latvija, te — Latvijas šelfa daļa, te — robeža ar Zviedriju, robeža ar Lietuvu joprojām nav noteikta. Tagad skatieties: Baltijas sineklīze ir šī, te tā aiziet uz Lietuvas centrālo un rietumu daļu, un uz Poliju. Latvijas sedliene ir šī. Tāds sedls, atrodas starp padziļinājumiem. Un šis stūris — tas ir Lietuvas vai Baltkrievijas pamatklintāja izcilnis. Uz šī lielo struktūru fona ir virkne zemākas pakāpes struktūrelementu. Tie dalās pacēlumos, iegrimumzonās — depresijās, monoklinālēs, kur ieži krīt vienā virzienā…

Bankovskis: Kartēs redzami visi šie elementi, pamatiežu reljefs. Bet, lai cik arī nebūtu „zelta laikmeta“ urbumu, tomēr Latvijas teritorija taču nav saurbta no vienas vietas. Kā tādas kartes var uzzīmēt?

Brangulis: Pirmkārt, ar ģeofizikālajām, galvenokārt seismiskajām metodēm. Princips ir tāds. Urbj urbumus un urbumos ievieto sprāgstvielu. Tagad gan vairs nespridzina, lieto vibrācijas metodes. Uz traktora uzstāda vibratoru, iebrauc, piemēram, purvainā vietā, novibrē. Seismiskā stacija fiksē sprādzienu vai vibrāciju, vilnis iet uz leju, atstarojas un nāk atpakaļ, kur to stacija arī uztver. Šāda metode deva iespēju noteikt, piemēram, pamatklintāja virsmu, kas Latvijā atrodas apmēram 380 metrus dziļi Valmieras un Strenču apkaimē un gandrīz divus kilometrus dziļi pie Rucavas. Nosakot šo virsmu, tālāk var noteikt citas virsmas. Ir tā saucamā iežu stratifikācija — vispirms pamatieži, tad nogulumiežu sega. Nogulumiežu sega dalās sistēmās. Vecākais ir proterozojs, tad nāk kembrijs, ordoviks, silūrs, devons, karbons, perms, triass, jura… Nu, lūk, nākošā virsma ir ordovikā, kādus 400 metrus virs pamatklintāja. Tas ir tā saucamais reflektors, no kura atstarojas seismiskie viļņi. Tā mēs dabūjam jau struktūru — pacēlumus, iegrimes, lūzumzonas. Kaut kur ir trepe, lūzums bijis, kaut kas nogājis uz leju, kaut kas pacēlies…

Bankovskis: Jūs sakāt — ordovikā. Bet vai tad tur virsma ir viendabīga?

Brangulis: Galvenokārt tie ir kaļķakmeņi, arī māls… Ja ņemam kembriju, tur ir pārsvarā smilšakmeņi, arī māls, vēl tāds mālains, smalkāks smilšakmens, vispār vienkārša uzbūve. Ordovikā, kā jau teicu, tie ir kaļķakmeņi, dažādi pēc sedimentācijas. Ir tādi, kurus galvenokārt veido koraļļu atliekas…

Bankovskis: Vai ģeoloģijas uzdevumos ietilpst arī rekonstruēt ainavu, kāda tā ir bijusi, teiksim, kembrija periodā?

Brangulis: Protams, ar to nodarbojas paleoģeoloģija. Skatieties kartē — tas ir vēlais vends, pats agrākais periods, kad sāka veidoties nogulumieži. Tad pastāvēja Baltijas kontinents. Te bija Baltijas ieliece, un te — nogulumiežu baseins, pats vecākais Latvijas teritorijā, vecāks par 570 miljoniem gadu.

Bankovskis: Kurzemes ziemeļrietumos…

Brangulis: Jā, tādi ieži ir izurbti, pie Pāvilostas. Nākamajā kartē jau vēlāks periods…Tas viss ir rekonstruēts pēc iežu sastāva, pēc organisko atlieku rakstura, pēc slāņojuma, pēc viļņojuma…

Bankovskis: Ģeoloģiskajās kartēs var izsekot, kā pamazām vēlākā Latvijas teritorija pazūd zem ūdens…

Brangulis: Jā, tā pazūd zem ūdens agrajā kembrijā, vidējā kembrijā un vēlākos laikmetos.

Bankovskis: Kādi procesi norisinājās uz Zemes kembrija periodā, ja tik radikāli varēja mainīties kontinentu un jūru aprises?

Brangulis: Kembrija periods bija pirms 570-510 miljoniem gadu, procesi norisinājās uz Zemes garozas svārstību fona. Sākotnēji pamatiežu platforma, kuru veido visi tie granīti un gneisi, bija diezgan līdzena virsma. Tad tektoniskā cikla ietvaros sākās atsevišķu platformas nogabalu grimšana, aktivizējās lūzumi, izveidojās blokveida struktūra…

Bankovskis: Kā paceļamās un nolaižamās platformas teātru skatuvēs…

Brangulis: Jā, tieši tā. Un, atsevišķiem blokiem iegrimstot, notika jūras transgresija. Un, ja apkārt bija procesi, kas veicina iežu dēdēšanu, piemēram, upes jūrā sanesa dēdēšanas produktus, tad krājās nogulumieži.

Bankovskis: Vai šie procesi notiek arī tagad?

Brangulis: Jā. Tomēr tagad tas vairs nenotiek tādā veidā, tikai nelielas neotektoniskās kustības, mērāmas milimetros gadā. Kuriļos, Alpu zonā — jaunajās platformās, tur gan process turpinās.

Bankovskis: Bet arī pie mums pēc 200 miljoniem gadu, var gadīties, ainava būs pilnīgi citāda…

Brangulis: Būtībā tomēr senās platformas it kā nomierinās, pulsācija beidzas. Protams, ja notiks nozīmīga katastrofa, ja Zemē ieskries kāds milzīgs meteorīts, tas varbūt kaut ko varēs izsist ārā, citādi — veco platformu apgabali ir relatīvi mierīgi. Kaut gan zemestrīces pie mums tomēr ir jūtamas, mums ir pat epicentri bijuši, piemēram, 1600. gadā… Arī patlaban Ģeoloģijas dienestam ir seismiskā stacija, kas visu laiku mērī, fiksē zemestrīces Latvijā, arī tehnogēnas izcelsmes norises, piemēram, ja kaut kur spridzina karjerā.

Bankovskis: Mēs tagad, pateicoties pamatīgam izpētes darbam teju pusgadsimta ilgumā, varam lietot detalizētas Latvijas ģeoloģiskās kartes. Bet sava daļa taisnības taču bija arī Konstantīnam Grēvinkam, kurš  1861. gadā publicēja pirmo nopietno apceri par tagadējās Latvijas ģeoloģiju. Kā viņam tas izdevās, ja nebija nekādu dziļurbumu?

Brangulis: Jā, Grēvinks… Redziet, mums ir daudz upju — Daugava, Gauja, citas. Tālaika dabaspētnieki brauca un skatījās iežu atsegumus upju krastos. Faktiski tā tas turpinājās pat līdz Otrajam pasaules karam. Grēvinks, protams, arī kļūdījās, nepareizi noteica sistēmu, bet faktiski uztvere viņam bija puslīdz pareiza. Latvijas ģeoloģiskās kartes, kas tika sastādītas 30. gados, arī vēlāk, piecdesmitajos — balstoties pamatā uz novērojumiem, kas iegūti upju ielejās un kopumā ir pareizas. Augšējos slāņos mūsu dati sakrita ar agrāk izpētīto, tur nekas īpaši jauns nav atklāts. Toreiz zinātniekiem bija arī plašs redzesloks, viņi zināja, kas notiek Skandināvijā, kas notiek Krievijā, Polijā…

Bankovskis: Vai tad agrāko laiku dabaspētniekiem interešu un zināšanu loks vispār nebija enciklopēdiskāks, vienas zinātnes robežām pāri kāpjošs?

Brangulis: Nē, mūsu ģeologi tomēr galvenokārt bija ar ģeoloģisko izglītību, jā, arī paleontologi. Liepiņš, kurš sastādīja vienu no pirmajām pārskata kartēm mērogā 1:500 000, bija profesionāls ģeologs. Bija arī daudz ģeogrāfu. Es vēl satiku tādu kalnu inženieri Gailīti, kurš bija beidzis to pašu augstskolu, ko es, tikai tolaik to sauca Pēterburgas kalnu kadetu korpuss… Pirmskara Latvijā ar ģeoloģiju nodarbojās daudzi ķīmiķi, lai varētu apgūt vietējās minerālizejvielas — tolaik daudz dedzināja kaļķi, bija jāpēta dolomītu iegulas.

Bankovskis: (ierauga pārskata kartē zilu laukumiņu) Kas tas zilais tāds, juras perioda nogulumieži?

Brangulis: Jā, tā ir jura. Nu, te ir pati juras baseina nomale, tāpēc mums dinozauru atlieku nav un nevar būt. Bet mums tur ir unikāla lieta — brūnogles, krājumi ap 300 tūkstošiem tonnu. Jāsaka gan, ka tām oglēm ir ļoti augsta pelnainība un maza kaloritāte. Savulaik papētīja, Rīgā bija tāda Šmita cementa rūpnīca, viņi mēģināja kaut ko darīt, vēl piecdesmito gadu otrajā pusē drusciņ tika pētīts. Vēl jurā, te — pie Skrundas, ir labas kvarcveida smiltis, veidņu smiltis, ko lieto metalurģijā. Ar naftu ir tā. Kas ir vajadzīgs, lai zemes dzīlēs būtu nafta? Pirmkārt, nogulumi, kuri satur pietiekami daudz organisko vielu, tā saucamie naftas cilmieži. Ja šie ieži nonāk apmēram pusotra divu kilometru dziļumā, zem noteikta spiediena un pie attiecīgas temperatūras, tas ir, attiecīgos termobāriskos apstākļos šīs organiskās vielas sāk pārveidoties ogļūdeņražos. Tas prasa zināmu laiku.

Bankovskis: Vai ir mēģināts iegūt naftu laboratorijas apstākļos?

Brangulis: Protams.

Bankovskis: Vai tur kaut kas ir iznācis?

Brangulis: Es nezinu. Bet neko daudz jau tur nevajag — kādas 200 atmosfēras un vairāku simtu grādu temperatūru. Būtībā jau akmeņogļu, naftas un gāzes rašanās procesi ir ļoti labi apzināti. Tagad kembrija nafta ir Latvijā pie Kuldīgas, arī Kaļiņingradas apgabalā un Lietuvā. Šo iežu vecums ir apmēram 520 miljoni gadu, pēc tam tos pārklāja ordovika un silūra slāņi. Tas viss nobrieda, veidojās un destilējās, līdz beidzot sākās naftas migrācija. Lai tā notiktu, ir vajadzīgas plaisas vai lūzumi, jo parasti nafta iet uz augšu. Ir vajadzīgi tā saucamie naftas rezervuāri — poraina vide, kas griezumā līdzinās apgāztas bļodas augšējai daļai. Tie var būt smilšakmeņi, gliemežvāku kaļķakmeņi, rifveida koraļļi…

Bankovskis: Daudzi gan droši vien iedomājas, ka nafta pazemē ir šķidrā veidā tādos kā baseinos…

Brangulis: Nē, ir vienkārši porains akmens, kas ir piesūcināts kā švamme. Bet ar to vien vēl nepietiek. Vajadzīgs vēl pacēlums. Parasti klasiskie naftas slazdi, tā tas ir arī Kuldīgā, ir antiklinālie pacēlumi. Kā jau teicu — apgāzta bļoda, kuras apakšējā daļā ir ūdens, bet pašā augšā — nafta. Ir jau izurbts, panākta pietece — 3,4 tonnas diennaktī…

Bankovskis: Nekādas īpašas nozīmes taču šai atradnei nav…

Brangulis: Es tā neteiktu vis. Atradne ir maza, tomēr tur ir iekšā… Ģeoloģiskie krājumi ir ap 700 000 tonnām, bet iegūstamie ir 170-180 tūkstoš tonnas. Nafta tomēr šobrīd maksā 30-31 dolāru par barelu. Pareiziniet ar septiņi, tā būs tonnas cena — vairāk nekā 200 dolāri par tonnu… Tādas ir tās lietas.

Bankovskis: Kas liedz īpašniekiem jau tagad izpumpēt Kuldīgas naftu?

Brangulis: Ir likums par zemes dzīlēm. Nevienā valstī jau nevar tā, kā kādreiz Klondaikā, kur katrs varēja iet un iegūt zeltu. Latvijā ir unikāla situācija. Saskaņā ar Civillikumu, kuru daudzi joprojām uzskata par progresīvāko Eiropā, zeme, zemes dzīles un gaisa telpa, kas virs tā atrodas, pieder zemes īpašniekam. Ko tas nozīmē? Latvijā ir vairākas atradnes — Kuldīgas kembrija atradne, neliela ordovika atradne, ir iegulas pie Bernātiem… Veikli cilvēki visur tur uzpērk zemi. Bet nav noteikumu par naftas ieguvi sauszemē, tie vēl tikai top. Problēma ir ar īpašuma tiesībām. Tajā pašā Kuldīgas atradnē ir 5-6 zemes īpašnieki. Kā viņi sadalīs iegūto produkciju?

Bankovskis: Saruna par ģeoloģiju, šķiet, nevar iztikt bez iracionālā. Lūk, ir pamatklintāja lūzumi. Dzirdēts, ka atsevišķi ģeologi vai personas, kuras par tādiem uzdodas, saista šos lūzumus ar dažādām ietekmēm uz cilvēku…

Brangulis: Redziet, tas, ka lūzumi elpo, nevienam nav noslēpums. Jautājums ir par to, kādā veidā lūzumi iespaido mūs, kas atrodamies pašā augšā. Zināms, ka lūzumu lielākā daļa Latvijā ir kristāliskajā pamatklintājā un nogulumu apakšējā daļā, devonā lūzumu ir ļoti maz. Tas, ka pa lūzumiem notiek emanācijas — tā tas ir. Vēl padomju laikā tika veikti instrumentāli pētījumi kopā ar maskaviešiem — izmantojām gatavu urbumu un paņēmām gāzes paraugus tur un tur, un redzējām, ka lūzuma vietā vai pa kādu sašķaidītāku zonu no zemes dzīlēm, no mantijas nāca hēlijs. Otra lieta ir radons. Radona emanācijas skaitās ļoti bīstamas un kaitīgas… Šīs lietas nav pietiekoši izpētītas, ir daudz cilvēku, kuri ar to nodarbojas, arī spekulatīvi, mēģina kaut ko iztulkot, tomēr līdz šim nav iegūti objektīvi dati, kas ļautu izvērtēt. Man gan šķiet, ka Latvijas apstākļos šo parādību loma tiek ļoti pārspīlēta.

Bankovskis: Jūs sarunas gaitā vairākkārt esat minējis gadu miljonus, simtus miljonu. Kristālisko pamatiežu vecums jau rēķināms miljardos gadu. Jūsu darbs nu tāds ir — spriest gadu miljonu amplitūdā, aprakstīt procesus, kuru ilgstamība ir gluži neaptverama. Bet jūs pats ar saviem septiņdesmit diviem gadiem, vai es, vai jebkurš cilvēks zemes tagadnē vai pagātnē — kā mēs varam samēroties ar šiem laikiem, posmiem, periodiem, nodaļām, horizontiem, stāviem un svītām?

Brangulis: Pieņemsim, ka jūs lasāt vēstures grāmatu — par seno Romu.

Jūs lasot taču domājat par to laiku. Mēs arī, turklāt mūsu zināšanas ir daudzu paaudžu zinātnieku tūkstošu darba rezultāts.

Bankovskis: Cik ilgi Latvijas teritorijā dzīvoja brahiopodi?

Brangulis: Oi, brahiopodi dzīvoja diezgan ilgi — silūrā, kembrijā un ordovikā, bet, pagaidiet, ka es jums nesameloju, jāpaskatās shēmā… Tas ir interesanti, cilvēki par to domā… Nu, tā brahiopodi ir jau ordovikā, apmēram pirms 510 miljoniem gadu, līdz perma periodam. Jā, tātad viņi šeit ir bijuši plaši izplatīti apmēram 290-300 miljonus gadu. Bet dažas grupas sastopamas vēl šobaltdien, galvenokārt jūrā.

Bankovskis: Un cilvēks? Cik ilgi šeit dzīvo cilvēks?

Brangulis: Apledojums beidzās apmēram pirms 11 vai 12 tūkstošiem gadu… Bet zivis, tās te dzīvo, sākot no devona pirmsākumiem — pirms 410 miljoniem gadu, un līdz pat mūsdienām.