Pag, pag, pag

Kā lasāms “Tēva Jāņa draugu vēstījumā” Kaspara Dimitera interneta resursā www.krustaskola.lv: “Jānis Kalniņš ir dzimis 1961. gada 12. martā. Pēc vidusskolas beigšanas viņš iestājās Lauksaimniecības Akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, kuru beidza 1984. gadā. Pirmā darba vieta pēc specialitātes viņam bija kokapstrādes ceha vadītāja amats Šķirotavas cietumā. Savā grāmatā “Mans ceļš pie Dieva” (..) tēvs Jānis apraksta savu garīgo pieredzi, kas viņu ieveda pareizticībā. Daudziem jauniem cilvēkiem viņa izkļūšana no ezotērajiem džungļiem joprojām kalpo par liecību un pamudinājumu pievērsties austrumu jeb ortodoksās kristietības skaidrajai mācībai.
Izkļuvis no savu meklējumu labirinta, Jānis Kalniņš 1984. gadā pievienojās pareizticībai, par aizbildni sev izvēlēdamies apustuli un evaņģēlistu Jāni. Pēc dažiem gadiem daudzi garīdznieki viņam ieteica kļūt par priesteri. Sākumā viņš no šī aicinājuma bēga, bet tad to pieņēma kā Dieva gribu. Jau no pirmās dienas viņš sajuta īpašu aicinājumu – kļūt par priesteri un rūpīgi sāka gatavoties nopietnajai kalpošanai. Lai pārbaudītu savas izvēles nemaldīgumu, Jānis meklēja padomu pie garīgi pieredzējušā Dieva kalpa un stareca arhimandrīta Ioanna Krestjankina Pečoru klosterī. Arhimandrīts Krestjankins viņu priestera kalpošanai svētīja un 1989. gada 12. martā (Jāņa dzimšanas dienā) toreizējais metropolīts Leonīds Jāni Kalniņu iesvētīja priestera kārtā. Teoloģisko izglītību jaunais svētkalpotājs ieguva, mācoties Maskavas Garīgajā seminārā.”

Ar Latvijas pareizticīgās baznīcas Garīgās tiesas 2007. gada 27. jūnija lēmumu Jānis Kalniņš atstādināts no priestera amata. Sakarā ar to, ka par atstādināšanu vērsies laicīgajā tiesā, faktiski izslēgts no baznīcas. Dokumenti, kas saistīti ar Kalniņa baznīctiesiskajām un civiltiesiskajām nedienām, publicēti internetā.

Kopš vasaras Jānis Kalniņš daudz rakstījis un sniedzis intervijas.[1. Nesenākās publikācijas: Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums? Saruna ar Viktoru Avotiņu un Aigaru Dāboliņu. Neatkarīgā, 2007. gada. 4. augusts; Jauna nodaļa LPB vēstures komentārā. Neatkarīgā, 2007. gada 6. oktobris; Baznīcas vēstures komentāra turpinājums. Kultūras Forums, 2007. gada 5.–12.oktobris.] Plaši tiek iztirzāts viņa skartais jautājums par Pareizticīgās baznīcas īpašumu pārdošanu. Baznīcas pārstāvji uzsver, ka daudzi īpašumi tiek pārdoti tāpēc, ka baznīca tos vienkārši nespēj apsaimniekot. Pats Kalniņš domā, ka viņa vajāšanas iemesls ir šogad Jumavas apgādā klajā nākusī grāmata “Latvijas Pareizticīgā Baznīca: vēstures komentārs”, kur pareizticīgā baznīca kritizēta arī citu iemeslu dēļ.

P. B.

Jānis Kalniņš: Es jau saprotu, ka tas ir tā savādi – manta, īpašumi…

Rīgas Laiks: Nē, nē, savas pozīcijas pamatnostādnes, kaut vai par to, ka Baznīca iztirgo īpašumus un ka tas ir pretrunā ar Apustuļu noteikumiem, jūs paudāt televīzijā 11. novembra raidījumā De Facto, apmēram tādā garā tas ir izlasāms presē, nebūtu jēdzīgi to visu atkārtot vēlreiz. Es gribētu sākt no augstāka plaukta. Jūs, Krievu pareizticīgās baznīcas priesteris, esat daļa no, ja tā var teikt, Baznīcas ķermeņa.

Kalniņš: Krievu? Latvijas pareizticīgās…

RL: Nē, nē, kopš Otrā pasaules kara gadiem, kad Staļins atjaunoja Maskavas patriarhiju, tā saucas Krievu pareizticīgā baznīca, un Latvijas pareizticīgā baznīca ir tās sastāvā, vismaz nomināli. Pat pirms kara, kad arhibīskapa Sv. Rīgas Jāņa [Pommera] vadītā Latvijas pareizticīgā baznīca sekoja patriarha Tihona mutiskajam novēlējumam un pa daļai atradās Konstantinopoles patriarhijas jurisdikcijā, tas bija tomēr tikai mutisks novēlējums.

Kalniņš: Nūū, Pommers tomēr uz dokumentiem pamatojās. Tas, ka mums šodien viena otra dokumenta nav, nenozīmē, ka tie nav bijuši.

RL: Labi, lai tā būtu. Bet jūs esat daļa no liela, hierarhiski kārtota veseluma. Taču man šķiet, ka ar šo veselumu kaut kas nav kārtībā.

Kalniņš: Vai jums ir sava versija par to?

RL: Varbūt, bet ne par to. Vasilijs Rozanovs kādā vietā atzīmējis, ka jau pirmajos kristietības gadsimtos notikušie “vispasaules” koncili ne tuvu nav pārstāvējuši visu kristīgo Baznīcu, turklāt tie nav ne spējuši, ne gribējuši ieviest striktu vienotību – vēl pirms Austrumu un Rietumu baznīcu attālināšanās, kas vilkās teju vai piecsimt gadu. Rezultātā tādā autoritatīvā izziņas krājumā, par kādu tiek turēta Britu enciklopēdija, lasāms, ka Austrumu baznīca ir liela bīskapu skaita pārvaldīta oligarhija, kur katrs autokefālais vai daļēji neatkarīgais oligarhs valda pēc saviem likumiem. Jūs tātad esat daļa no tāda veseluma, kas īstenībā nemaz nav veselums, bet gan vairāk vai mazāk pretrunīgu miniveselumu kopāsalikums. Var pat sacīt – oligarhu pārvaldīts haoss. Ja tā, tad saprotamas kļūst daudzas lietas, par ko jūs rakstāt savās grāmatās, un galu galā arī tas, kas noticis un notiek ar jums pašu. (Ienāk Jāņa Kalniņa māte un salej kafiju.)

Kalniņš: Viss, māt, tu vari būt brīva. Mums te tādas vīru runas.

RL: Jā, tātad no šāda skatapunkta paraugoties…

Kalniņš: Ej, māt, ej… Nu, uzreiz var redzēt, ka jūs neesat pareizticīgais.

RL: Jums taisnība.

Kalniņš: Tas ir fakts. Otrs moments ir, vai mēs te varam tādā rakursā runāt. Vasilijs Rozanovs bija viens no 20. gs. filozofiem, kurš tā arī neatrada atbildes uz daudziem saviem jautājumiem. Viņa attieksme pret Pareizticīgo Baznīcu bija ļoti pretrunīga. Viņš nav pat garīdznieks un nekad nav bijis Baznīcas autoritāte.

RL: Es domāju, ka mums tieši vajadzētu šādā rakursā parunāt.

Kalniņš: Es to redzu tā, ka, ja pareizticīgā baznīca pārstāj vadīties pēc pieņemtajām likumu normām…

RL: Jūs domājat baznīcas likumus?

Kalniņš: Jā, baznīcas likumus, kanonus. Ja pārstāj pēc tiem vadīties, tad patiešām sanāk haoss. Es neesmu pietiekoši labi informēts par notiekošo visās autokefālās baznīcās, bet baznīcas dzīvo tomēr tāda vienota organisma ietvaros, taču Maskavas patriarhija pēdējā laikā no tā vienotā organisma izlec. Tā pieņem tādus likumus, sāk ieviest savā baznīcas dzīvē, kas, ja atsaucamies uz Pleskavas virspriesteri Pāvelu Adelgeimu, neatbilst nedz Svētajiem Rakstiem, nedz baznīcas kanoniem. Viņa zināmā mērā pat pārkāpj šos kanonus, jā. Sevišķi tas ir jautājumā par bīskapu varu. Viņa absolutizē bīskapa varu un faktiski glorificē bīskapa kārtu kā tādu.

RL: Kā vispār radās Maskavas patriarhija? Nīkajas koncils atzina tikai trīs patriarhus: Romas, Antiohijas un Aleksandrijas. Pēc tam nāca klāt vēl Konstantinopoles un Jeruzālemes. Krievijas baznīca tikai 1589. gadā ieguva patriarhiju. Kā? Vai patvaļīgi pašpasludinoties?

Kalniņš: Es vēsturi tik labi nepārzinu. Nevar vienkārši sevi pasludināt par patstāvīgu. Ja mani atmiņa neviļ, Maskava savu neatkarību ieguva taisni no Konstantinopoles. Es saprotu, ka tur bija ķīviņi, no sākuma viņi patiešām pasludināja paši savu neatkarību, bet beigu beigās grieķi viņiem šo neatkarību iedeva.

RL: Jūs tātad uzskatāt, ka Maskavas patriarhijas kļūda ir bīskapu varas absolutizēšana “uz vietām”.

Kalniņš: Pašreiz tas vienkārši duras acīs.

RL: Čukotkas un Anadiras metropolīts Diomīds saskata pavisam citas Maskavas patriarhijas vainas, piemēram, ka tā atzīstot vispasaules masonu sazvērestību, kuras mērķis ir viena valdnieka – Antikrista – iesēdināšana pasaules tronī.

Kalniņš: Redziet, Diomīds ir viens no Krievu pareizticīgās baznīcas bīskapiem, un tas ir viņa viedoklis. Ja jūs uzprasīsiet kādam citam bīskapam, viņš teiks pilnīgi kaut ko citu. Turklāt šis bīskaps, tāpat kā es, skaitās disidents. Ar vienu atšķirību – viņu nav tik viegli nolinčot. Un viņš jau runā par tādām puspierādāmām, pusnepierādāmām lietām. Nu, kā var, sacīsim, pierādīt to, ka Maskavas patriarhija atzīst masonu kundzību? Tie ir tādi pieņēmumi. Ja viņam ir kaut kādi konkrēti pierādījumi…

RL: Es gan Antikristu ne velti pieminēju. Jūsu jaunākajā grāmatā, kuru pats esat ne vienreiz vien nosaucis par jūsu atstādināšanas iemeslu, par to, ka Latvijas pareizticīgā baznīca noziedzīgi izpārdod miljoniem vērtus īpašumus, nemaz tik daudz nav rakstīts. Liekas, jūsu pretiniekus ir pamudinājis rīkoties kas cits. Taču grāmatā lasāms par to, kā Krievu pareizticīgā baznīca atdzima Otrā pasaules kara laikā Staļina un Valsts drošības komitejas, čekas vadībā. Vai tad, šādi atjaunojot baznīcu, tajā jau apriori neparādās Antikrista klātbūtne? Pat neapcerot Antikrista būtību, neuzsākot teoloģisku disputu, tā šķiet.

Kalniņš: Redziet, savā laikā arhibīskaps Jānis Pommers, saprotot tobrīd notiekošo, kādā rakstā vaicāja, vai Krievijā būs “padpatriarhs”,
un, atbildot apstiprinoši, to arī pierādīja. Metropolīts Sergejs Starogorodskis, kas bija Maskavas baznīcas priekšgalā, bija pilnībā paklausīga Kremļa marionete vēl pirms patriarha sēdekļa atjaunošanas. Nu, kā viens hierarhs varēja paziņot visai pasaulei, ka Padomju Savienībā nenotiek ticīgo vajāšana un ka visi tie ļoti daudzie priesteri, kas “sēž”, nometnēs un cietumos atrodas tikai un vienīgi savu politisko ambīciju dēļ? Tā bija reāla nodevība pret baznīcu.

RL: Vienlaikus ar nodevību “pēc būtības” tika nostiprināta baznīcas ārējās formas simbioze ar valsti. Un tāda tā Krievijā ir joprojām.

Kalniņš: Vispār jau te domas dalās. Viena daļa, un liekas, ka tāds ir arī “oficiālais” Maskavas patriarhijas viedoklis, uzskata, ka tādā veidā metropolīts Sergejs izglāba baznīcu no pilnīgas iznīcināšanas. Tobrīd, trīsdesmitajos gados, vispār uz brīvām kājām bija palikuši vairs tikai kādi trīs četri bīskapi pa visu milzīgo Krievzemi.

RL: Paliek jautājums, par kādas baznīcas glābšanu ir runa. Vai par iekšējo Baznīcu, kas ir Kristus miesa un asinis, vai par ārējām formām: mājām, zemēm, birokrātiju.

Kalniņš: Tur jau ir tā lieta. Bet tagad daudzi, tostarp priesteri, redz tos augļus, ko nesusi tāda baznīcas “izglābšana”. Un šie augļi nu nav tie labākie. Te jāatceras apustuļa Pāvila vārdi, kuros viņš saka – pēc manas aiziešanas jūsu vidū parādīsies plēsīgi vilki.

RL: Baznīcas vēsturē šādu vilku netrūkst.

Kalniņš: Jā, ir bijuši bīskapi, svēti cilvēki, un ir bijuši tādi, kas Baznīcu postījuši.

RL: Man šķiet, ka pēcpadomju telpā tā sliktā tradīcija, ka baznīca atrodas ļoti ciešā sazobē ar varu, nekur nav pazudusi, neraugoties uz to, kas rakstīts, piemēram, Latvijas Satversmē. Izskatās, ka valstij un tās varām, ceturto ieskaitot, ir nepārtraukta vēlme bāzt degunu Baznīcas lietās.

Kalniņš: Es gan domāju, ka valstij aizvien ir izdevīgi izmantot baznīcu savās interesēs. Tas izpaužas dažādos veidos. Ne velti svētmoceklis Jānis (Pommers) norādīja, ka caur Latvijai nelojālu bīskapu var pludināt iekšā svešus iespaidus.

RL: Bet vai baznīcai valsts ir izdevīga?

Kalniņš: Tas tāds drusku absurds jautājums. Baznīca dzīvo pasaulē, un nekur no tā neizbēgsi. Protams, baznīca vienmēr ir bijusi vajātā statusā. Kristus ir teicis: “Ja mani vajāja, vajās arī tos, kas man sekos.” Tāds princips.

RL: Šis princips tomēr nav tik vienkārši uztverams. Piemēram, politiķi. Daudzi no viņiem drīzāk meklē atbalstu gan pie tradicionālajām konfesijām, gan pie jaunajām reliģiskajām kustībām.

Kalniņš: Baznīcai vairāk vajadzētu domāt par savām interesēm, nevis par valsti. Lai gan – arhibīskaps Jānis Pommers bija Saeimas deputāts un cilvēks ar milzīgu ietekmi, viņš, es uzskatu, spēja ietekmēt, mainīt pirmskara Latvijas politiku. Mūsu tagadējā pareizticīgās baznīcas vadība ir tikai tāds paklausīgs sunītis – pasvilpj, un tā darīs visu, ko vajag.

RL: Bet Aleksejs Zotovs? Viņš taču arī bija deputāts, balsoja par Latvijas neatkarību. Tiesa gan, nebija bīskaps.

Kalniņš: Man grūti kaut ko par Zotovu teikt. Viņš bija tāds teatrāls cilvēks. Bet viņā, protams, bija arī kaut kas labs, kā jebkurā cilvēkā.

RL: Liekas gan, ka ja tagad kāds bīskaps balotētos Saeimas vēlēšanās, mediji viņu vienkārši izsmērētu pa sienām, lai kāds viņš būtu cilvēks un kāds kristietis, mūslaiku pasaulē nav gardāka kumosa par kristiešiem – gluži kā “tautai” Nerona vai Kaligulas, vai Marka Aurēlija laikos.

Kalniņš: Arhibīskapam Jānim Pommeram arī bija jāpiedzīvo šādi uzbrukumi, tomēr viņam bija spēks pastāvēt un noturēt baznīcu. Ne jau velti viņu dēvē par Latvijas pareizticīgās baznīcas sargeņģeli. Bet, atgriežoties pie tēmas par paklausīgiem bīskapiem, jāteic, ka padomju laikos tika izaudzināta tāda speciāla baznīcas vadītāju sorte: tu nevarēji kļūt par bīskapu, ja neizgāji cauri kaut kādam sietam, kur tevi pamatīgi izsijā, pārbauda, ka tu esi simtprocentīgi drošs. Pieminot vēl jūsu nosaukto arhibīskapu Diomīdu, jāteic, tas ir brīnums, ka tāds cilvēks ir nonācis tik augstā amatā, tā ir sistēmas kļūda.

RL: Metropolīts Diomīds, šķiet, pieder paaudzei, kas Dievu atrada un baznīcā ienāca “perestroikas” laikos un vēlāk, kad “sistēma”, iespējams, pati šķobījās un ļodzījās. Arī jūs esat šīs paaudzes pārstāvis. Kā notika ienākšana baznīcā juku laikos? Kā, piemēram, ienāca baznīcā tagadējais Latvijas krievu pareizticīgās baznīcas virsgans metropolīts Aleksandrs? Savā grāmatā jūs tam pieskaraties tā caur puķēm. Varbūt varat runāt atklāti?

Kalniņš: Metropolīta Aleksandra karjera ir ļoti interesanta tēma. Tā jau ir tikusi atspoguļota vienā otrā krievu preses izdevumā. Redziet, padomju sistēmā bija izdevīgi, ka par bīskapu kļūst cilvēks, kurš ir kāda grēka vergs. Kā mēs tagad redzam, padomju laikos baznīcā tika iefiltrēti daudzi homoseksuālisti, un tas nāk klajā diezgan nepatīkamā veidā. Homoseksuālisma fenomens Krievijas pareizticīgajā baznīcā ir tāds, nu, diezgan kliedzošs. Tas pats bīskaps Nikons, kas kalpoja Jekaterinburgā, par viņu lasāms arī manā grāmatā, man grūti iedomāties viņa garīgo stāvokli. Viņš tik atklāti ar to nodarbojās. Izbrīna Maskavas patriarhija – skandālam bija jāizskan pa visu Krieviju, līdz beidzot patriarhija kaut kā noreaģēja. Arī attiecībā uz Latviju, kaut vai uz manu atstādināšanu no priestera amata un izslēgšanu no Baznīcas – Maskava nereaģē. Vai arī par mūsu metropolīta personu – ja nenotiks kāds drausmīgs skandāls, velti būs gaidīt kādu soli no patriarhijas. Paradokss.

RL: Jūs pieminējāt metropolīta personu. Viņš ir tas, ko, atsaucoties uz Britu enciklopēdijas formulējumiem, varētu dēvēt par oligarhu.

Kalniņš: Varbūt jums nav gadījies lasīt šīs te publikācijas. (Rāda veselu žūksni avīžu izgriezumu). Lūk, viena no skaistākajām: Moskovskije novosti, 2006. gads, divpadsmitais numurs, raksts saucas Pravoslavije po-rižski. Te tāda maza nodaļa “Restitūcija un prostitūcija”. Iščenko – tas savā laikā bija reliģijas lietu pilnvarotais, arī VDK apakšpulkvedis, un, lūk, saprotamu un nesaprotamu iemeslu dēļ šim Iščenko bīskaps uzticēja pārvaldīt baznīcas īpašumus. Nu, te rakstīts tā (lasa no avīzes): “Iščenko izvirzīja grillbāra Tallina oficiantu Kudrjašovu, draugu lokā pazīstamu ar iesauku Kudrja. Tallina tika uzskatīta ne tikai par uzdzīves perēkli, tā bija populāra Rīgas geju sabiedrības pulcēšanās vieta. Tur viņš jutās omulīgi un nepiespiesti.” Tālāk tur rakstīts, ka Latvijas masu saziņas līdzekļiem pastāvīgi ir interese par Valdnieka personīgo dzīvi. Aleksandru ierindo tā sauktajā Krievu pareizticīgās baznīcas zilajā lobijā. Pie viņa uz Rīgu mīlēja atbraukt bīskapi Arkādijs Afoņins, “slavenais” Nikons Mironovs, kas atstādināts sakarā ar apsūdzību sodomijā.

RL: Tā ir tāda slepeno dienestu metode – apsūdzēt kādu pederastijā, sodomijā, homoseksuālismā, sauciet to, kā gribat. Un kristīgajai baznīcai ir pietiekoši daudz ienaidnieku, lai tieši tās kalpotāju vidū nemitīgi tiktu meklēti un atrasti homoseksuālisti. Jūsu citētā un tamlīdzīgas publikācijas var tikt uzskatītas arī par apzinātu un plānotu baznīcas graušanu.

Kalniņš: Kāpēc līdzīgas lietas neraksta ne par arhibīskapu Jāni Vanagu, ne kardinālu Pujatu?Pie tam, nekas no publicētā nav atsaukts.Metropolītam Aleksandram un LPB sinodei bija pienākums nepatiesu liecību kaut vai noprotestēt, kā to savā laikā darīja svētmoceklis Jānis [Pommers], bet tas nav izdarīts. Es nedomāju, ka tamlīdzīgas publikācijas ir Baznīcas graušana. Baznīcas iekšienē gan ir tikuši cilvēki, kas tiešām to grauj. Ja tādi nokļūst varas virsotnē, tad viņi sev līdzi ievelk tādus pašus. Tā varam nonākt pie situācijas, ka baznīcā vairs nebūs priesteru, pie kā iet uz grēksūdzi. Es zinu gadījumu, kad kāds no priesteriem aizgāja pie arhibīskapa un pastāstīja, ka viens no ticīgajiem, ko Aleksandrs taisās iesvētīt garīdznieka kārtā, ir homoseksuāls. Metropolīts brīdinājumu neņēma vērā, un tagad šis homoseksuālists ir “godājams” priesteris un Sinodes loceklis.

RL: Cik daudzi no pašreizējiem Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinodes darbiniekiem, jūsuprāt, ir bijušie VDK darbinieki? Vai homoseksuālisti? Vai varbūt tas ir viens un tas pats?

Kalniņš: Nu, (smejas) nevarētu teikt, ka visi tur būtu zilie un vienlaikus VDK darbinieki. Tas tāds drusku pārspīlējums...

RL: Vai tomēr varat pastāstīt, kā pie varas nonāca cilvēki, kas patlaban vada Latvijas pareizticīgo baznīcu? Kā cilvēki no sabiedriskās ēdināšanas kļuva par Baznīcas oligarhiem, kas pārvalda miljardiem vērtus īpašumus?

Kalniņš: Es atceros, kad mani iesvētīja par priesteri, biju tāds jauns un zaļš. Man bija divdesmit septiņi gadi. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc vecā kaluma priesteri, pēc tam, kad metropolīts Leonīds bija miris un amatam tika izvirzīts biedrs Kudrjašovs, runāja: sak, pie šitā bīskapa mūsu baznīca dzīvos vēl gadus desmit, piecpadsmit, tad būs krahs. Priesteri bija nepatīkami pārsteigti, ka par bīskapu tiek izvirzīts morāli šaubīgs cilvēks, kas vēl pirms sešiem gadiem bija oficiants. Sākumā es arī neiegāju visā tanī tik dziļi. Domāju, nu, bīskaps ir bīskaps, viņam jāklausa. Labi, domāju, pieņemsim, bija viņš oficiants, pieņemsim arī to, ka viņam tik mazs priestera stāžs un ka tikai pirms pašas iesvētīšanas bīskapa kārtā viņš kaut kā pabeidza semināru, lai! Varbūt labs cilvēks tomēr? Varbūt viņš tiešām bija VDK aģents, lai! Varbūt beidzot sirdsapziņa ierunājusies un nu viņš tomēr kaut ko darīs baznīcas labā. Taču nē. Nekas tāds nenotika. Kad nāca Kudrjašovs, vēl jaušamāk ieslēdzās baznīcas garīgās dzīves bremzēšanas mehānisms, tas bija drausmīgs, un it sevišķi latviešu pareizticības jomā.

RL: Es tomēr kaut ko nesaprotu. Priestera, garīgā aprūpētāja ceļa izvēle ir kaut kas ļoti nopietns. Turklāt priesteris ir arī profesija,
kas prasa, teiksim tā, zināmu sagatavotību, izglītību. Kā tas var būt, ka gadu, divus, sešus pēc pievienošanās baznīcai cilvēks jau var kļūt par priesteri? Ceļam uz priesterību, šķiet, būtu jābūt krietni ilgākam un sarežģītākam.

Kalniņš: Nu redziet, tad, kad mani iesvētīja metropolīts Leonīds, es jau arī nebiju pabeidzis garīgo semināru. Es jau biju gadus piecus, sešus pareizticīgais, turklāt manai priesterībai svētību deva viens no lielākajiem Krievijas stareciem arhimandrīts Krestjankins. Faktiski jau parasti notiek tā: lai tu kļūtu par priesteri, tev ir jāsaņem šī svētība no kāda autoritatīva garīdznieka. Un es šo svētību saņēmu. Arī metropolīts Leonīds uzskatīja, ka esmu pietiekami kompetents, jo man aiz muguras bija visi jogas gadi, es, tā sakot, iepazinu garīgo dzīvi visos tās kontrastos…

RL: Saistība ar jogu no pareizticības viedokļa varētu būt visai apšaubāms garīgās dzīves interpretācijas mēģinājums.

Kalniņš: Nē, nē, nē, tas taču nenozīmē, ka es tagad atbalstu un praktizēju jogu un visādas Austrumu reliģijas. Es vienkārši saku to, ka cilvēks, kas ir izgājis visām maldu mācībām cauri un nonācis līdz pareizticībai, ir daudz erudītāks par akadēmiķi.
Starp citu, viens no pareizticīgās baznīcas svētajiem, bīskaps Kiprians savā laikā bija tumsas spēku kalpībā, viņš bija burvis, spēja izsaukt visādas dabas parādības, nodarbojās ar hipnozi, viņš esot pat spējis pārvērsties par putnu vai dzīvnieku. Viņa dzīves aprakstā lasāms, ka viņš esot vaigu vaigā ticies ar velnu un tas viņu nosaucis par savu uzticamo kalpu. … Ja tāds cilvēks spēja atgriezties un kļūt par bīskapu…
Dievs piedod tev tavu pagātni, bet viss, ko tu zini, dod tev ļoti lielu dedzību un spēju uzrunāt. Labi, iedomāsimies, ka cilvēks ir apguvis visas tās akadēmiskās zināšanas, bet viņam nav sirds izglītības. Un tāds tagad kalpos par priesteri. Viņam jāsāk pieņemt grēksūdzes, jārunā sprediķi, jādod garīgi padomi. Un te sākas problēmas: viens, kurš varbūt nav beidzis garīgo semināru, bet kam ir iekšēja garīgā pieredze, spēs atbildes sniegt no dzīves, nevis teorētiski, bet no dzīves. Un tur jau ir tā lieta, ka kristīgā mācība, viņai jau faktiski jābūt nevis prātā, bet jākļūst par cilvēka dzīvi. Jādzīvo tā, kā tu māci. Ja tā nav, tas paliek ļoti teorētiski.
Un tāpēc jau cilvēki bieži pieviļas. Viņi paklausās, cik priesteris skaisti runā, bet pēc tam paskatās, kā viņš dzīvo, un, to redzot, jāmūk prom. Kaut vai mūsu bīskaps – nu kolosālākie sprediķi. Bet, ja iepazīst tuvāk, palasa par viņu avīzēs un žurnālos, mati ceļas stāvus.

RL: Varbūt ir iespējams viedoklis, ka pareizticība, šis krievus cementējošais elements, Latvijā ar nolūku tiek izšķaidīta un vājināta, spiežot daļu krievu integrēties kaut kādās latviešu struktūrās?

Kalniņš: Viens otrs no baznīcēniem ir nonācis pie secinājuma, ka tas ir valsts pasūtījums – tādā veidā iznīcināt pareizticību, lai tiešām krievi integrētos citur. Un tas faktiski sekmīgi norit. Dzirdēju, ka pēc statistikas tikai 25 procenti krievu apmeklē pareizticīgo baznīcu, pārējie visi – pa sektām.

RL: Jaunā paaudze un tamlīdzīgi?

Kalniņš: Jā, jā. Metropolīta Aleksandra darbs plaukst un zeļ. Visādā ziņā man šķiet, ka metropolīts Aleksandrs ir nolikts Latvijā, lai grautu pareizticību, nevis lai to celtu.

RL: Bet kā jums šķiet, no valsts viedokļa, vai labāk būtu, ja krievi paliktu pareizticībā, vai lai iet pie Ļedjajeva vai kur citur?

Kalniņš: Man kā pareizticīgam gribētos, lai ne tikai krievi, bet arī latvieši būtu pareizticīgie. Jo saprotiet, ja runājam par dvēseles pestīšanu, par garīgo dzīvi, tad pilnība ir pareizticībā. No politikas viedokļa tas ir skaidrs. Politiķiem… Kāda tur tagad politika, es nezinu. Savā laikā arī Hitleram bija sava politika attiecībā uz pareizticību. Viņš uzskatīja, ka ir mērķtiecīgi radīt Krievijā visādu daudzumu dažādu sektu, tikai ne pareizticību. Lai pielūdz visu, ko vien grib, lai tikai krievs nebūtu pareizticīgais. Un tas viņam būtu izdevīgi, jo tādā veidā cilvēki kļūtu vadāmi. Pareizticībā, ja cilvēks tiešām ir īsts pareizticīgais, viņš kļūst par personību, nav salaužams tik vienkārši.

RL: Es tomēr pēc visa iepriekš dzirdētā gribētu jums pajautāt citādi. Krievu valodā ir vārds “smireņije”, latviski tā būtu pazemība, bet ne tikai…

Kalniņš: Arī lēnprātība, tā kaut kā…

RL: Un šo tikumu nesot sevī un īstenojot, jūs varētu aizrāpot līdz pat Maskavas patriarhijai, sist pieri pret zemi, teikt, ka jūs nožēlojat visu, ko esat runājis un rakstījis, un atgriežaties baznīcas klēpī. Un ļoti iespējams, ka baznīca jūs atkal pieņemtu…

Kalniņš: Pag, pag, pag, te neiet runa par Maskavas patriarhiju, Maskavas patriarhs nav apstiprinājis ne manu atstādināšanu, ne izslēgšanu no baznīcas…

RL: Vienalga, jūs varētu iet pie metropolīta Aleksandra. Teorētiski, īstenojot kristīgo tikumu, jūs to varētu darīt. Bet jūs to droši vien nedarīsiet, drīzāk jau turpināsiet tiesāties par it kā nepamatoto atlaišanu no darba. Iespējams, ka zaudēsiet arī trešajā tiesu instancē.
Ko tālāk? Jūs taču neatmetīsiet savu kristīgo pārliecību. Vai dibināsiet katakombu baznīcu?

Kalniņš: Saprotiet, te ir tas kuriozs, baznīcas tiesiskais kuriozs. No vienas puses, mani ir atstādinājis, liedzis kalpot, varētu teikt, izmetis no baznīcas mūsu metropolīts Aleksandrs. Bet ir notikusi liela nelikumība. Ja metropolīts Aleksandrs ir pieļāvis apmēram kādu piecdesmit kanonu pārkāpumus un šis lēmums nav ne patriarha, ne koncila apstiprināts, koncils vispār nav bijis… rodas tāds kā tiesiskais vakuums.
No vienas puses, man nav, kur meklēt aizstāvību. Maskavas patriarhija klusē. Faktiski sanāca tā: es rīkojos precīzi tādā secībā, kādu nosaka Apustuļu un Vispasaules koncilu kanoni, un tikai pēc tam vērsos laicīgā tiesā. Man kaut ko pārmest nevar ne Maskavas patriarhija, ne arī kādas citas jurisdikcijas vadītāji.

RL: Eksistē arī Latvijas pareizticīgā baznīca ārpus Latvijas, Konstantinopoles pakļautībā. Vai jūs varbūt pāriesiet pie tās? Maz ticams, ka pat pēc Garīgajā tiesā uzvarēta procesa Latvijas metropolīts jūs saņems atplestām rokām.

Kalniņš: Nē, nu redziet, saskaņā ar baznīcas kanoniem mūsu bīskaps būtu jāpadzen. Tas būtu taisnīgi un godīgi. Viņa vietā vajadzētu ievēlēt un Maskavas patriarhijā apstiprināt vienu godīgu un labu cilvēku. Es pašreiz cīnos par to. Kas būs pēc tam, es nezinu. Man ir visādi alternatīvi varianti. Man jau tagad piedāvā kalpot Francijā, Austrijā.

RL: Vai jūs redzat godīgu cilvēku “uz rezervistu soliņa”?

Kalniņš: Jā, jā, mūsu baznīcā vēl ir palikuši godīgi cilvēki.

RL: Pieņemsim, jūs sākat kalpot Francijā vai kaut kur citur, un tur jūsu atstādināšana var arī netikt ņemta vērā. Bet, lai cik tā arī būtu nelikumīga, tā tomēr ir noticis fakts. Vai jums pašam tā vispār nenozīmē neko?

Kalniņš: Tā ir tikai un vienīgi metropolīta Aleksandra patvaļa.

RL: Jūsu iekšējā sajūta ir, ka tā ir simtprocentīga, pilnīga patvaļa?

Kalniņš: Jā!

RL: Jūsos nav pat viena procenta šaubu?

Kalniņš: Nē, pat ne viena procenta, skaidrs! Vienīgais… tā kā mana reputācija ir necienīgi aptraipīta, es gribu visu lietu novest līdz galam. Pirmām kārtām laicīgajā tiesā un pēc Konstantinopoles Augstākajā Garīgajā tiesā, ja Maskava atteiksies manu lietu izskatīt.

RL: Varbūt uzreiz vajadzēja sākt ar Konstantinopoli, nevis te utoties pa rajona un apgabaltiesām, tiesājoties par atjaunošanu darbā?

Kalniņš: Nē, nē, mēs rīkojamies pēc plāna.

RL: Kas ir šie “mēs”?

Kalniņš: Var sacīt, mani draugi, garīdznieki, kas mani Krievijā atbalsta. Saprotiet, lai tādu lietu novestu līdz galam, es neesmu pietiekoši kompetents un gudrs.

RL: Vai jums ir daudz šādu atbalstītāju?

Kalniņš: Domāju, ka jā. Atkarībā no tā, ko saprot ar “daudz” vai “maz”.

RL: Es jautāju par daudzumu, paturot prātā iespējamo katakombu baznīcas variantu.

Kalniņš: Redziet, mani atbalsta tādi cilvēki, kas sava intelektuālā un garīgā spēka ziņā stāv daudz augstāk par mūsu metropolītpolitbiroju. Daudz atbalstītāju man ir arī starp luterāņiem, tostarp mācītājiem.

RL: Esmu dzirdējis, ka jūsu darbība, kāda tā ir šobrīd, pilnīgi noteikti tiekot kūrēta no Jeruzālemes ar nolūku sanaidot latviešus un krievus.

Kalniņš: Nu, to dzirdot, man sāk dzirksteļot smadzenes. Esmu dzirdējis ne tikai tādas baumas vien. Šādas gan dzirdu pirmo reizi. Tiesa, man ir teikuši, ka esmu ebrejs un par mani runājot kā par masonu ložas biedru vai pat Mossad aģentu.