Padomju saldējums

Fabula bez morāles

Aizvakar es pajautāju mammai, kad būtu vispiemērotākais brīdis kāpostu skābēšanai. Viņa atbildēja, ka novembra sākumā, mazliet samulsa un piebilda, ka agrāk to vienmēr esot darījusi 7. vai 8. novembrī, jo tad bija divas brīvas dienas. Es atcerējos vecu ģimenes albuma fotogrāfiju, kur man ir galvā adīta cepurīte, mugurā mētelis ar gaisā parāvušos priekšpusi un rokā karodziņš. Lielie skolnieki ir sakārtojušies kolonnā – šķiet, pa četri? – lai dotos gājienā, bet es esmu tāpat vien paņemta līdzi, jo vecāki ir skolotāji un viņiem jāiet. Nez kāpēc prātā, ka arī veļas mašīna Rīga ar rulli un kloķi no nomas punkta bija atvesta taisni uz Oktobra svētkiem. Tātad: Oktobra svētki, kāposti, fotogrāfija ar karodziņu un veļasmašīna. Par ko ir šis stāsts?

7. novembris ir ievērojams ne tikai ar to, ka šajā dienā boļševiki sagrāba varu Krievijā, bet arī ar to, ka postkomunistiskā Krievija, kurā oficiāli dzied PSRS himnu, turpina svinēt šo notikumu. Atšķirībā, teiksim, no Vācijas, kas kopš Otrā pasaules kara beigām nav pieļāvusi domu atzīmēt 30. janvāri, dienu, kad pie varas nāca Hitlers, pavadot šīs svinības ar “vecajām dziesmām par galveno”, piemēram, Horstu Veseli vācu popzvaigžņu izpildījumā. Pēckara Vācija neatļāvās tik samiernieciski līksmu dzīvesveidu, un caur šiem atteikšanās ērkšķiem rāvās pie labklājības zeltītajām zvaigznēm. Vācieši nebūtu varējuši tikt vaļā no savas nopērto asinssuņu lomas, ja neapzinātos, ka nācijas liktenīgā neprāta simbols un estētiskie atribūti nav šovbiznesa izejviela. Bet nesodītajiem uzvarētājiem, protams, ir. Pat ļaunā fašista tēlu taču ir saproducējuši viņi, riskējot, ka šie filmu sliktie, melnos mēteļos tērptie blondie bestijas varētu iepatikties maziem krievu puikām, kas tos varētu izvēlēties par matrici savām jaunajām šovinisma spēlēm. Un krievi ne no kādas lomas vaļā netiek, toties svin visu, ko var svinēt, taisa šovu – ar šovinismu vai bez, priecē masas un “kuražatsja” [1. Plātās (krievu val.),  no franču courage – drosme.] ar savu franču stilu – franči jau kopš Trešās Republikas laikiem līksmo par bezjēdzīgo Bastīlijas “ieņemšanu”, nebēdājot par to, ka simboli varētu kaut kā ietekmēt realitāti, un padarot pūļa vardarbību par nācijas simbolu. Krievu publicisti, kas vēršas pret padomju atribūtu nekritisko laišanu pār režīmu maiņas slieksni, rūpīgi uzskaita šausminošos vēstures faktus, ko šie simboli sevī slēpj. Pretim tiek likts emocionāls arsenāls: “tā ir mūsu vēsture”, “nespļausim savā pagātnē”, “tā bija mūsu jaunība”, “bija tāds laiks”, “nedrīkst atņemt cilvēkiem svētkus” utt., grūti izšķirt, kurā gadījumā aiz šīm frāzēm ir tukšums, kurā – nolūki.

Latvijā, kas vienkārši nav Krievija un nav arī Vācija, pretišķības ap nesenās vēstures fenomeniem izpaužas daudz klusāk un fragmentārāk, galvenokārt atsevišķu sabiedrības grupu kaislīgajā attieksmē pret 9. maija svinēšanu, ekstrēmistu tērpu aksesuāros, paviršībā un vienaldzībā pret padomju laika arhitektūru un dizainu, padomju grāmatu norakstīšanā no bibliotēku fondiem, dažos komerciālos pasākumos ar butaforiski pasniegtiem padomju krāmiem, ceļojumos uz Liepājas Karostu, sarūgtinātu eiroskeptiķu paradumā iemest čarku bufetē Zvaigznīte, kur viss ir “pa īstam” un vairs tā nebūs pēc 20. septembra, iespējā kopā ar Fredi padungot “es piedzimu LPSR” un skatīties televīzijā vecas krievu filmas. Taču rāmajai virsstraumei ir savi atvari un dūņās nogrimušas zemūdenes.

Skatoties uz savu 60. gadu sākuma ābeci, miglaini iespiestu fotogrāfiju 70. gadu Liesmā vai nozīmīti niedru sienassegā, mani mulsina tas, ka viss, ko es tajās redzu vai ko par tām domāju, izteikts vārdos, var pārklāties ar abām šīm sociāli angažētajām pozīcijām, pareizāk sakot, var tikt uz tām attiecināts un saprasts, ignorējot iespēju atrast skata punktu ārpus vienmēr tik konkrētās ideoloģijas. Saldējumam, kuru es centos, grūstoties ar citiem pionieriem, izstāvēt rindā, katru gadu 9. maijā, tiklīdz bija beigusies padomju armijas garnizona parāde pilsētas laukumā, vajadzēja garšot pēc asinīm. Tomēr tas garšoja pēc saldējuma. Taču tas neattaisno okupācijas armijas maršēšanu pa pilsētu. Es runāju par saldējumu kā tādu. Es gribu apēst šo saldējumu tieši kā saldējumu, saprotot, ka tas ir saldējums, ko pirmajā īsti siltajā pavasara dienā okupētā valstī ēd komunistiskā bērnu organizācijā iesaistīts bērns, kas bez iebildumiem piedalījies nelikumīgas varas leģitimizācijas rituālā, un ka saspaidītais, greizais, pliekanā vafelē iepildītais piena saldējums, ko šajā dienā atved uz parasti slēgto saldējuma kiosku, nopirkts par 10 vai 12 kapeikām, padevīgi izkūstot uz bērna mēles, nemitīgi tiecas pārvērsties par kaut ko citu, zaudēt garšu, smaržu, krāsu un substanci, kļūt par morāles jēdzienu un nonākt svaros, kur to notiesās vai tam piedos – un es, priekšzobiem salstot, cenšos nokost aizvien lielākus kumosus, lai paspētu saldējumu apēst, pirms ir notikusi šī pārvēršanās.

Piemēram, filmas. Pēc kā ir šīs ilgas, kas liek man tagad skatīties 1947., 1958., 1965. vai 1978. gadā uzņemtas padomju filmas – ne tikai pašas labākās, pašas izcilākās, pašu talantīgāko un brīvdomīgāko padomju režisoru filmas, bet dažnedažādas – viduvējas un pilnīgi idiotiskas, ideoloģiskiem standartiem un klajiem meliem pilnas, staļiniskā “lielā stila” pseidoreālistiskās operetes un atkušņa naivi ideālistiskās, grafiskās skices ar paceltiem Ļeņingradas tiltiem un studentu ģitārām? Man pat nav tādas īstas bērnības saindēšanās ar krievu komēdijām un piedzīvojumu filmām, no kurām nāk visi padomju telpā bezgalīgi bieži lietotie jociņi – visi šie “šol, podskoļznulsja, očnulsja – gips” [2. "Gāju, paslīdēju, atjēdzos – ģipsis” (krievu val.),  frāze no komēdijas Briljantu roka.] un “vdoļ dorogi mjortvije s kosami stojat”, [3. “Gar ceļa malām miroņi ar izkaptīm stāv” (krievu val.),  frāze no piedzīvojumu filmas Nenotveramie atriebēji.] jo biju vairāk pieradusi lasīt un klimst apkārt pa laukiem, pie televizora noenkurojoties tikai uz Sopotu, daiļslidošanu, hokeja un futbola pasaules čempionātiem un latviešu teātra izrādēm. Es vēl ļoti labi atceros to nīgruma un apnicības sajūtu, ar kuru kādreiz, ieraugot vien Mosfiļm skulptūru vai kantaino uzrakstu Tvorčeskoje objeģiņeņije Ekran, [4. Radošā apvienība Ekrāns (krievu val.).] slēdzu ārā televizoru. Man nebija jātulko, kas domāts ar Kiras Muratovas Astēnisko sindromu, kura galvenajam varonim bija viena vēlēšanās – aizmigt un pamosties, kad tas viss būs beidzies. Astoņdesmito gadu sākumā mēs sēdējām viesībās uz dīvāniņa un uzjautrinājāmies, komentējot stulbas padomju filmas. Varētu pateikt arī rupjāk – sēdējām un truli ņirgājāmies, stiprinot imunitāti, rijām šīs idiotiskās filmas kā vitamīnus, dzinām savas replikas zemē kā robežstabus un tinām riņķī indīgu asprātību dzeloņdrātis, lai tikai norobežotos no visa tā, kam bijām pieskaitīti, ko nēsājām kā zīmogu uz pieres. Man šķiet, ka tieši tāpēc es tagad to daru – es izjūtu nepieciešamību atbrīvoties no nebrīvā skatīšanās veida, no savas attieksmes uzslāņošanas it visam, ko redz manas acis, es cenšos sev pierādīt, ka spēju lietas redzēt pašas par sevi, ka man ir “acis, kas tikai skatās”. Filmas tikmēr nav kļuvušas ne labākas, ne sliktākas, es esmu kļuvusi citāda. Šī nav vis nostalģija pēc pagātnes, bet nostalģija pēc brīvības, ko nevar piešķirt nekāda režīmu maiņa. Es vienkārši skatos filmas, kas stāsta patiesību par meliem, un vairs nevēlos būt ne izmeklētājs, kas vāc kaut kam pierādījumus, ne apsūdzētais, kam jātaisnojas, ka uz viņu tas neattiecas.

Varbūt nav diez cik pieklājīgi, tomēr pastāstīšu, ka manā īrētajā (bijušajā komunālajā, tagad denacionalizētajā) dzīvoklī uz tualetes durvīm estētisku apsvērumu dēļ ir piestiprināts uzraksts Krasnij ugolok. [5. Sarkanais stūrītis (krievu val.).] Iekšpusē grīda ir sarkanā krāsā un grozā stāv vairākas grāmatas. J. Niedre, Latviešu literatūras vēsture, II sējums, LVI, 1953. (“Pseidotautiskais romantisms atgādina pelējuma un vaivariņu smakas piesūkušos vecu, kādreiz no krāsainiem dzīpariem darinātu villaini, ar kuru valdošajai kliķei uzticīgie dzejnieki cenšas apsegt buržuazijas novītušās jaunavības kailumu.”) B. Poļevojs, Stāsts par īstu cilvēku, tulkojusi Marianna Ozoliņa, M. Karpenko ilustracijas, LVI, 1947 (tas ir leģendārais stāsts par lidotāju Meresjevu, kas zaudēja kājas, bet iemācījās lidot ar protēzēm: “ar prieku atzīmējam, ka stāsta varonis lidotājs Meresjevs - VĻKJS un Padomju Armijas audzēknis, padomju zemes jaunās paaudzes reals pārstāvis”). Mājturība. Mācību grāmata V-VII klasei. A. Ludviga, A. Rumpe, M. Šmite, LVI, 1960. (“Nedrīkst pieļaut šādus krāsu savienojumus: zilu ar violetu, zilu ar zaļu, sarkanu ar violetu. Daži rotaslietu veidi, piemēram, auskari, jaunietēm vispār nepiestāv. Nekad nevajag nēsāt nedabiski biezās žokejcepures ar īsu nagu.” Bet citādi - grāmata, ar kuru var droši soļot pa dzīvi, tajā paskaidrots pat, kā sālīt un kūpināt gaļu, un mīkstināt ūdeni ar pelnu sārmu.) N. Dubovs. Zemes malā. Stāsts. Tulkojusi I. Kalnciema, ilustrējis V. Visockis, vāku zīmējis E. Cēsnieks. LVI, 1954, ar ierakstu “Mūsu mīļajai pulciņa vadītājai. 1954. g. 30. IV”, 12 paraksti. (Pusaudžu grāmata, kuras darbība notiek pēckara gados Kalnu Altajā: “Lama – tas ir mongoļu pops. Pie mums viņu nav, bet Mongolijā ir un saucas par lamām. (Viņš gan daudz zināja, šis Geņka.) Un tagad diversanti vai spiegi pārģērbušies par lamām un nāk šurp!”) Grāmatas kā konceptuāli objekti atrodas grozā jau vismaz trīs gadus un nekad nevienam nebija ienācis prātā nodarīt tām ko ļaunu, līdz pagājušajā vasarā pie mums atbrauca radikāli rietumukraiņu paziņas un uzreiz izplēsa vairākas lapas Stāstam par īstu cilvēku – viņi uztvēra vecu padomju grāmatu novietošanu tualetē kā pamudinājumu uz atriebību...

Tiesa, atbrīvot attēlus vai sadzīves priekšmetus, ieskaitot arī iespieddarbus, ir vieglāk, nekā atbrīvot tekstus: tie ir pastarpinātāki, lasot vispirms ir jānotic, ka darīšana ir ar pašu realitāti, nevis ar tās interpretāciju. Turklāt atbrīvot jel ko no savas morāli vērtējošās attieksmes nenozīmē atbrīvot to no savas pieredzes, tieši pieredze patiesībā ir tā, kas nav jāizlej no vanniņas, bet ir jānomazgā. Bez tās es nespētu saprast, ka tas, kas valdzina Staļina laika automobiļu, mēbeļu un ēku izliekumos, ir šajā respektabli noapaļotajā pasaulē paslēptie draudi, nāve, kas slēpjas katras bufetes mestajā ēnā, ārprāts, kas brauc katrā omulīgi ūsainajā trolejbusā, un nepalīdzēs nekāds tēvocis Stjopa, lai cik viņš būtu garš un ģērbies bezrocī, un rakstainā tibeteikā.

Dziesmās pirmās atbrīvojas melodijas, bet vārdi vispirms kļūst par anekdotēm, tad par leģendām. Kad 80. gados omamma, pamodusies no snaudas pie televizora, man pavēstīja atziņu: “Lūk, saka – kam maza galviņa, tas ir muļķis, bet skaties, Pahmutova – tāda maza galviņa, bet kāāādas melodijas sacer!” un es bieži atstāstīju to saviem draugiem kā anekdoti, mēs, šķiet, smējāmies visdrīzāk nevis par Pahmutovas galviņu vai omammas naivo pasaules redzējumu, bet par to, ka melodijām tiek piedēvēts izmērs, kas samērojams ar muļķības lielumu.

Viens no svarīgākajiem notikumiem – varbūt pats svarīgākais, ko esmu piedzīvojusi pēcatmodas gados, bija dziedāšana pie Brīvības pieminekļa Rīgas astoņsimtgades svinībās: mierīgi stāvot ar muguru pret Brīvības pieminekli, cilvēki nodzied Piemaskavas vakarus un tūlīt pat ķeras pie Zilā lakatiņa un Imanta Kalniņa. Brīvības piemineklis varētu būt piemineklis brīvībai vienkārši dziedāt. Bet uz tā pakāpieniem stāvēja garš un modrs latviešu kultūras darbinieks. Kad pārējie, dziedot Arvīda Žilinska Zilo ezeru zemi, tika līdz pantiņam par lielisko padomju varu un sāka smieties – atcerējušies, ka patiešām šajā dziesmā bija arī tādi vārdi un bija arī tāda padomju vara – viņš uzkumpa un skaļi krauca kā zarā tupoša vārna: “Kauns! Kauns!” Bet dziedāšana gāja savu gaitu. Ne par spīti kaut kam, tāpat.

Es mēģinu domāt par to, kam nav dota noteikta forma, kas nav ne attēls, ne teksts, ne melodija. Kas bija īsts tajā dienā, kad es Jūrmalas sanatorijā Avoti kopā ar citām meitenēm pinu no zaļumiem (brūklenāji, staipekņi, vēl kaut kas, atnests no meža) vītni, lai pušķotu Gagarina ģīmetni un raudāju par to, ka ir miris Gagarins? Es vēl tagad nezinu, cik īsts bija Gagarins, kad un kā viņš nomira, tikpat labi tā būtu varējusi būt kāda pasaku prinča vai marsieša ģīmetne; uz īpašu īstumu nevar pretendēt asaras, kas tiek lietas par ideoloģiskām leģendām – man par laimi, tas bija “tikai” Gagarins, bet ja nu es būtu raudājusi par Staļinu? Es taču reiz ielīdu skapī pie savas auduma Lukss skolas formas, un noskūpstīju emaljētā bleķa zvaigznīti, kurā bija attēlots mumificētais Ļeņins sprogaina Jēzus bērniņa veidolā! Lūk, ir sajūta, ka te kaut kur slēpjas stāsts, bet tam ir tik grūti tikt klāt – traucē bažas, ka izstāstīts tas izrādīsies tikai novecojoša cilvēka skumjas, traucē pavisam nevajadzīgā vēlme tikt skaidrībā, vai es joprojām esmu tā pati persona, kam toreiz bija bizes un no lietotām drēbēm pāršūta lieliska gaiši brūna kleita ar daudzām apvilktām podziņām auduma cilpiņās. Es netieku stāstam klāt caur sevi, es traucēju sev domāt.

Lokomotīves ir zaļas, ar sarkanām zvaigznēm. Un man gandrīz nav vairs iespējams noskaidrot, vai tiešām esmu kādreiz braukusi vilciena vagonā, kuru velk lokomotīve ar zvaigzni, vai arī šīs lokomotīves ar zvaigznēm vienmēr ir bijušas uzzīmētas. Piemēram, Margaritas Stārastes vecajos zīmējumos, sociālistiskajā hiperreālismā, kurā, cik noprotams no pašas autores stila tālākās attīstības, viņasprāt, trūka mākslas, toties bija uzcītība un detaļas. Kāda no grāmatiņām vēstīja par rotaļlietu dumpi – sliktais bērns, kas viens pats dzīvo mājās, savas mantiņas bojāja un pameta kur kuro, tādēļ rotaļlietas sapulcējās, iekāpa koka automobilī ar kravas kasti (automobili es varbūt esmu izdomājusi, tikpat labi varēja būt vilcieniņš vai koka zirdziņš, kas velk leļļu ratiņus) un aizbrauca uz bērnudārzu, kur labie bērni tās salaboja un ar tām “saudzīgi apgājās”. Es nepratu izlasīt šajā dzejā ietverto vēstījumu par to, ka pareizi ir iet bērnudārzā, stāties kolhozā, strādāt brigādē, bet uz visu mūžu iegaumēju, kas ir skaisti: uzzīmētie leļļu trauki, kas uzlikti uz maza leļļu galdiņa – baltas krūzītes ar robainām maliņām. Tās izskatījās tik absolūti perfektas, mazas, ieapaļas, caurspīdīgas un vieglas, ka vēlāk, uzzinot vārdu “porcelāns”, es nešaubījos, kāds tas izskatās. Īstu porcelānu es tolaik nevarēju būt redzējusi, īstais porcelāns bija sasists smalkās druskās vai arī aiznests uz neizvesto kaimiņu mājām, vai arī no tā pamestajos dzīvokļos dzēra pavisam citi cilvēki. Kad 80. gados man izdevās vēlreiz sadabūt un kārtīgi aplūkot šo grāmatu, izrādījās, ka Margarita Stāraste nebija zīmējusi porcelānu. Viņa bija rūpīgi uzzīmējusi bērnu pagatavotas rotaļu krūzītes no olu čaumaliņām, ar pielīmētām papīra osiņām.

Šis atklājums mani nesatrieca un manu porcelānu nesaplēsa. Varbūt tieši uzcītība un detaļas arī ir tas, kas padara tik īstu šo laiku, kurā nekas nav relatīvs un fantāzijas (vai gara) lidojumu aizstāj čaklo inženieru un tehniķu uzbūvētie aeroplāni, raķetes un sputņiki. Un uz jautājumu par nāvi atbild nevis Dievs, bet mamma: līdz tam laikam, kamēr tev būs jāmirst, zinātnieki jau būs izgudrojuši tādas zāles...