Pacelt Debesī, nolaist Ellē

Tad Jesaja teica: “Klausies jel, Dāvida nams! Vai maz, ka jūs tielējaties ar cilvēkiem – nu arī ar manu Dievu?! Tādēļ Kungs pats dos jums zīmi, re – jauna sieva paliks grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Immanuēls. (Jes. 7,13-14) Emanuels Svēdenborgs dzimis 1688. gada 29. janvārī Stokholmā, miris 1772. gada 29. martā Londonā, apglabāts 5. aprīlī turpat Londonā, Ulrikas Eleonoras (zviedru) baznīcā, bet 1908. gadā pēc Zviedrijas valdības lūguma viņa pīšļi tika pārvesti uz dzimteni, kur tie atdusas Upsalas katedrālē līdzās dabaszinātnieka Karla Linneja mūža mājvietai. Stāsta, ka pie Svēdenborga kapavietas mēdzot nofotografēties vai visi Upsalas universitātes Teoloģijas fakultātes pirmkursnieki, varbūt tāpēc, lai turpmāko mūžu par Svēdenborgu vispār vairs neatcerētos. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas garīgā personāla mācību iestādes – Lutera akadēmijas – beidzējs N. saka, ka viņam mācīts, ka Svēdenborgs nav svarīgs.

Imanuels Kants dzimis 1724. gada 22. aprīlī Kēnigsbergā, miris turpat 1804. gada 12. februārī, pēc 16 dienu ilgām atvadām, 24 studentu nests, vietējā garnizona virsnieku korpusa un vai puspilsētas pavadīts, apglabāts (bez mācītāja klātbūtnes) profesoru kapelā pie katedrāles ziemeļu sienas. 1809. gadā kapelu nojauca un tās vietā iekārtoja pastaigu aleju Stoa Kantiana, kuras galā atradās Kanta kapa vieta, kas pārbūvēta 19. gadsimta astoņdesmitajos gados un vēlreiz – 1924. gadā. Kēnigsberga ir iznīcināta, bet Kanta kaps palicis. Es tur neesmu bijis, bet stāsta, ka pie šīs kapavietas mēdzot nofotografēties vai visi cilvēki, kam gadoties būt tuvumā. Gandrīz visiem viņiem liekas (viņi nezina, kāpēc), ka Kants ir svarīgs.

Svēdenborga dzīvesstāsts ir plaši publicēts. 1938. gadā latviešu valodā iznākusi J. G. Mitnachta grāmatiņa Emanuela Svēdenborga dzīve un darbi, daudz ir biogrāfiju citās valodās, visplašāk pazīstamā droši vien ir Sigridas (Sīrielas) Odneras Zigstetas (1888—1959) 1952. gadā izdotā Emanuels Svēdenborgs: dzīve un darbi, kas pērn publicēta arī krievu valodā. [1. Bieži atsaucas arī uz Signes Toksvigas darbu Emanuels Svēdenborgs: zinātnieks un mistiķis. Starp prominentākajiem Svēdenborga pētniekiem un rokrakstu publicētājiem vēl pieminami Rūdolfs Tafels (1831—1893), Alfreds Štro (1878—1922) un Alfreds Ektons (1867—1956).]

Saspiežot nedaudzos teikumos, Svēdenborga biogrāfija ir šāda. Piedzimis izcila luterāņu teologa ģimenē, guvis labu izglītību, ceļojis, pievērsies dabaszinātnēm, vairākās jomās, tai skaitā astronomijā un kristalogrāfijā, izdarījis atklājumus, kas, kā norādījis kaut vai savulaik Rīgā strādājušais Svante Arrēniuss, krietni vien aizsteigušies priekšā savam laikam. Daudz darījis praktiskajās zinātnēs – kalnrūpniecībā un metalurģijā, bijis ciešās attiecībās ar Zviedrijas karaļnamu, devis vērtīgus padomus kara zinātnēs, ilgstoši bijis valsts dienestā kalnrūpniecības ministrijā, par nopelniem ieguvis kaut ko līdzīgu dižciltībai (vietu parlamenta augšpalātā), lai gan ne grāfa, ne barona titulu saņēmis nav. Vēlējies apprecēties ar sava zinātnisko interešu biedra, vecākā kolēģa Kristofa Polhema meitu, taču saņēmis viņas atteikumu un tā visu mūžu palicis vecpuisī.

Par Svēdenborga dabaszinātnieka laika ieskatiem var liecināt šāds viņa pārdomu fragmenta pārstāsts no Principia Minor.

 Kas gan ir cilvēks? Vai gan viņš var būt tas, ko no sevis iedomājas? Iedomīgais mirstīgais, kāpēc gan tu tā cel degunu gaisā? Kāpēc visu pārējo Dieva radību tu turi zemāku par sevi? Zemiskais tārps! Kas gan pārpilda tevi ar tādu lepnības garu, kad visapkārt plešas tik daudzveidīga un grandioza pasaule? Palūkojies jel uz sevi, saproti, kāds niecīgs puteklītis tu šķieties iepretī debesīm un zemei. Un savās pārdomās paturi prātā, ka, ja arī tu spēj būt dižens, tad tavam dižumam jāizpaužas kā tā godināšanai, kurš pats ir visdižākais un bezgalīgais.

Pētījumos, ceļojumos, valsts dienestā un ar to saistītās intrigās gāja gadi. Bet, kā lasāms Svēdenborga biogrāfijās, jau 1736. gadā Holandē, kur viņš bija ieradies rakstīt un sagatavot izdošanai darbu Dzīvnieku valsts ekonomija (šķiet, Zviedrijā ar grāmatizdošanu bija grūtības, jo itin visus savus darbu Svēdenborgs ir braucis izdot uz ārzemēm), ar viņu atgadījās, lūk, kas. Amsterdamas viesnīcā Zelta lauva Svēdenborgs piepeši nonāca dziļas apceres stāvoklī un negaidot ieraudzīja mirdzumu, kas ilga vairākas minūtes. Vēlāk pārdomājot šo pieredzējumu, viņš secināja, ka “atspīdēšana” daudzējādā ziņā ir atskaidrojusi viņa domāšanu, ļaujot pārdomām kļūt dziļākām. Grāmatas Dzīvnieku valsts ekonomija noslēgumā Svēdenborgs tā arī pasaka: “Viss šajā grāmatā rakstītais ir patiess, jo man ir tāds norādījums.” Kas tas bija par norādījumu, nojaušams no šajā pašā darbā citviet teiktā, ka, grāmatu rakstot, viņu patiesības meklējumos balstījusi kāda iedvesmojoša gaisma un jautra atspīdēšana, kas gremdējusi viņa prātu tādā kā mistiskā starojumā, kurš ietiecies dažās apslēptākajās smadzeņu vietās. Mūža otrajā pusē viņš atcerējās: “Kad es strādāju pie kādas mazas grāmatiņas, vairākus mēnešus no vietas nebija dienas, kad es sevī neredzētu liesmu, tik spožu kā uguns mājas pavardā.”

Tā sākas viņa paša dokumentētie vizionāra piedzīvojumi, kas pamazām viņu pārņem tiktāl, ka 1747. gadā viņš pamet posteni valsts dienestā un turpmākos 25 gadus velta tikai savas garīgās pieredzes un tās ceļā atskārstās pasaules uzbūves un teoloģijas izstrādei un pierakstam. No šī pieraksta plašākam lasītāju lokam, šķiet, galvenokārt pazīstamas debesu dzīves ainas, kādas tās it kā gara pasaulē skatījis Svēdenborgs, un eņģeļu, kas, Svēdenborgaprāt, nav nekas cits kā gara pasaulē nonākušās cilvēku dvēseles, hierarhijas un attiecību apraksti. Kādā vietā viņš raksta: “Ka ir garīga Pasaule, kurā ir Gari un Eņģeļi, atšķirīga no dabīgās Pasaules, tas līdz šim pat Kristīgajā Pasaulē bija dziļi apslēpta lieta. Tas tāpēc, ka ne kāds Eņģelis bija nonācis un mutiski to mācījis, nedz arī kāds cilvēks uzkāpis un redzējis. Lai tad nu cilvēks, neko par to Pasauli nezinādams, un tāpēc aiz divdomīgas ticības, zīmējoties uz Debesi un Elli, neapmuļķotos tiktāl, ka taptu bezdievīgs Natūrālists, tad Kungam ir paticies atvērt mana gara redzi, un pacelt to Debesī, un arī nolaist Ellē, un parādīt redzamas, kāda ir viena un otra.”

Svēdenborga dzīve šajā laikā ritēja klusā Stokholmas priekšpilsētas namiņā ar skaistu dārzu. Rimto, ārēji tikpat kā nemanāmo dzīvi pa laikam pārtrauca vien braucieni uz Londonu vai Amsterdamu, kur anonīmi tika iespiestas Svēdenborga grāmatas. 1756. gadā, kad nāca klajā viņa astoņsējumu Arcana coelestia (pirmo divu Mozus grāmatu ekseģēze, tas ir, skaidrojums), notika arī gadījums, kas publikai lika nojaust Svēdenborga neparastību. Atrodoties Gēteborgā, viņš precīzi pravietoja (gaišredzēja) vairāk nekā 50 kilometru attālajā Stokholmā notiekošu ugunsgrēku. Aculiecinieku stāstītais vēlāk tika salīdzināts ar Svēdenborga teikto, sakrita pat detaļas. Līdzīgā kārtā vēl vairāki atgadījumi ļāva sadzīviskās situācijās atklāties viņa neparastajām spējām. Svēdenborgs bija pārāk kolorīta persona sava laika Eiropas sabiedrībā, lai kaut kas tāds paslīdētu garām nepamanīts daudziem, tostarp Kantam, kurš, šķiet, interesējās par visu ko. 

1763. gada 10. augustā Kants raksta vēstuli Šarlotei fon Knoblohas jaunkundzei. Parasti šī vēstule seko kā pielikums 1766. gadā publicētajam darbam Träume eines Geistersehers, erläutert durch Träume der Metaphysik [2. Garuredzētāja sapņi, izskaidroti ar metafizikas sapņiem (vācu val.).] , kurā Kants izsmej, var pat teikt, ciniski izņirgā gan sava laika metafiziku, gan jo sevišķi Svēdenborgu, kura darbu Arcana Coelestia viņš bija īpaši licis atgādāt no Londonas. Taču vēstule apliecina, ka Kants sākumā patiesi ieinteresējies par noslēpumainajām parādībām (Svēdenborga gaišredzību), līdz attapis, ka tās nav racionāli izskaidrojamas. Filosofijas vēsturē nereti pausts uzskats, ka Kants Garuredzētāja sapņos Svēdenborgu izmantojis kā masku, gan kritizējot viņa uzskatus, taču būtībā visai asi nokritizējot pats savu tābrīža metafiziku.

Kantu kā absolūtu cilvēku, kas savā dzīvīgumā un iespaidojamībā, spējā priekšstatīt un iztēloties, ir kā tāda plāna papīra lapa, kas trīsuļo vējā, skaisti raksturojis Merabs Mamardašvili. [3. Merabs Mamardašvili (1930—1990) – izcils padomju laika filozofs.]Viņam jaunais Kants ir cilvēks ar vārgu ķermeni un tādām spējām būt klāt un izdzīvot citas dzīves, citus laikmetus un telpas, ka viņu spēj satricināt mazākā vējpūsma. Svēdenborgu priekšstatot, Kanta satricinājums acīmredzot ir bijis pamatīgs, tik pamatīgs, ka būtībā, kā daudzi uzskata, tieši ar Garuredzētāja sapņiem notiek neatgriezeniska pievēršanās tai virzībai uz spriestspējas kristālisko tīrību, ko, pat nelasot, ikviens saista ar viņa trim Kritikām. [4. Trīs kritikas ir trīs Kanta darbi: Tīrā prāta kritika, Praktiskā prāta kritika  un Spriestspējas kritika.] Bet, lai kaut ko izvēlētos, kaut kam ir jāpagriež mugura. Tā arī Kants Svēdenborgu nosauc par vājprātīgu, sekojot senai tradīcijai, kas neizskaidrojamo, bet vienlaikus vilinošo un baiso citā cilvēkā piedēvē vājprātam. Šī tradīcija, kā noprotams kaut vai no Pāvila 2. vēstules korintiešiem, bijusi itin labi pazīstama jau antīkajā pasaulē. [5. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs. Tā lielīdamies esmu tapis bezprātis. Jūs mani pie tā novedāt. No jums man patiesībā vajadzēja sagaidīt atzinību. Jo es nevienā vietā neesmu mazāks par dižapustuļiem, kaut gan neesmu nekas. 2. Kor. 12, 10-11]

Attiecībā uz Svēdenborgu šo tradīciju vainago Karla Jaspersa bezkompromisa diagnoze – šizofrēnija – darbā Strindbergs un Vangogs: salīdzinošās patogrāfiskās analīzes mēģinājums, piesaistot Svēdenborga un Helderlīna gadījumus. Tikai jaunākajā Džeinas Viljamsas Hoganas pārskatā par Svēdenborga pētniecību atradu, ka patlaban (pēc 2000. gada) diskusijas par to, vai Svēdenborgs bija šizofrēniķis vai nebija, ir zaudējušas asumu un nozīmību, dodot vietu citiem, tiesa gan, ne mazāk ekstravagantiem pārspriedumiem, piemēram, par to, vai Svēdenborgs gadījumā nebija brīvmūrnieks vai franču aģents.

Bez šaubām, Kants bija pārāk gudrs, lai paliktu šādas primitīvas pieejas ietvaros. Garuredzētāja sapņos Kants apgalvo, ka robeža starp muļķību un izpratni reizēm ir tik nemanāma, ka, ilgi ejot pa vienu no šiem ceļiem, ir grūti dažkārt kaut vai nedaudz neuzkāpt uz otra. Un tālāk Kants pieļauj, ka vizionāru redzējumā varbūt izpaužas kāds sens “ģints” godīgums, kas gan mūsu laikam vairs ne sevišķi noder, tādēļ bieži pārvēršas muļķībā. (Es jautāju vienam jaunam cilvēkam I., kā viņš kļuva par vācu kristīgo mistiķu adeptu. Viņš atbildēja, ka, teju vai pusaudža gados tramvajā braucot, lasījis kādu mistisku tekstu. Un nekā nav sapratis. Lasījis otru, trešo, piekto reizi. Un nekā nav sapratis. Lasījis vēl, līdz kādā desmitajā reizē, joprojām neko nesaprotot, pēkšņi sajutis, ka ir šajā tekstā iekšā.)

Ar to arī no Kanta atvadīsimies, vien piebilstot, ka šomēnes, kad plaša zinātāju sabiedrība pieminēs Kēnigsbergas domātāja 200 gadu nāves dienu, iespējams, kaut kur fonā pavīdēs arī Svēdenborgs, kaut vai vienīgi saistībā ar Garuredzētāja sapņiem.

Svēdenborga raksti, kas tapuši pēc tam, kad viņā “iespīdēja gaisma”, ir, pavirši raugoties, divdabīgi. No vienas puses, Bībeles tekstu ekseģēzē viņš tiecas rast dziļāku jēgu, atrast tajā sistēmu Dieva vārdā, tādējādi pamatojot jaunu Baznīcu. Lai gan Svēdenborgs nevienā vietā nepasaka, ka viņš šādu Baznīcu dibina, savus uzskatus viņš nereti formulē kā doktrīnu. Piemēram, darbā Īss jaunās Baznīcas mācības izklāstījums, kura Baznīca domāta ar Jauno Jeruzālemi Apokalipsē, atrodami secīgi un loģiski skaidrojumi, kāpēc luteriskajā Baznīcā atzītā taisnošana caur ticību uzskatāma par aplamu; kāpēc, ja saprāts pakļaujas ticībai, var nonākt līdz klusībā vispāratzītam absurdam, ka tagadnes kristieši faktiski pielūdz nevis vienīgo Dievu, bet gan trīs dievus – Svētās Trīsvienības personas. Nav brīnums, ka pēdējos Svēdenborga dzīves gados, kad viņa latīniski sarakstīto darbu fragmenti vai pārstāsti tulkojumā sasniedza plašākas aprindas, Zviedrijā izvērtās asa viņa uzskatu kritika, kas visai atgādināja senāko gadsimtu inkvizīcijas “disputus”. 1768. gada 27. septembrī lauku mācītājs Orēliuss vēstulē Zviedrijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijai aicināja aizliegt izplatīt grāmatas, kurās ir mācības, kas nomelno Dieva vārdu un baznīcas dogmas. Bīskaps Ekeboms rakstīja: “Es neesmu iepazinies ar asesora Svēdenborga darbiem un netaisos apgrūtināt sevi ar to studēšanu, taču no sarunas ar viņu un grāmatas Atvērtā apokalipse caurlūkošanas varu secināt, ka viņa mācība ir perversa, hairētiska, kaitīga un vislielākā mērā apstrīdama.”

Izskatās, ka Svēdenborgs tiešām aicina dibināt jaunu Baznīcu: “Pašlaik mācītie Klēriķi un izglītotie Laji ar Dievnama nopostīšanu domā to, kas notika, Vespasianam to nopostot; un ar Kunga Atnākšanu un laikmeta Piepildīšanos domā Pasaules beigas un bojā eju. Bet ar Dievnama nopostīšanu domāta ne tikai tā nopostīšana, ko izdarīja Romieši, bet arī pašreizējās Baznīcas izpostījums; un ar laikmeta Piepildīšanos un tad Kunga Atnākšanu, domātas šīs Baznīcas beigas un ka Kungs [tad] nodibinās Jaunu.” (Rūdolfa Gravas tulkojums no latīņu valodas, tulkotāja lielo sākumburtu lietojums.)

Svēdenborgs aicina Svētos rakstus lasīt kā atbilstības un analoģijas, aicina Dievu uztvert kā vienotību gan būtībā, gan personā, saka, ka maize un vīns vakarēdienā jāsaprot garīgā nozīmē un vēl daudzko, kas nav pieņemams esošajām kristīgajām konfesijām. Biogrāfijās atrodamas ziņas, ka konsistorijā notikušais disputs par Svēdenborga mācību šīs mācības autoram varēja beigties bēdīgi. Vairāki augsta ranga garīdznieki gatavojušies izsaukt Svēdenborgu uz sēdi, pasludināt par vājprātīgu un ievietot dziednīcā, kādas nu tās tolaik bija. Tikai Svēdenborgam draudzīgu senatoru iejaukšanās un tas, ka viņš piederēja pie Zviedrijas sabiedrības visaugstākajām aprindām, neļāva šo plānu īstenot. Ir ziņas, ka Svēdenborgu viņa paša mājā mēģinājis nogalināt kāds acīmredzot iesūtīts slepkava.

Lai gan var likties, ka, gatavojot ceļu jaunai Baznīcai, Svēdenborgs  spriež racionāli, tā tomēr nav. Līdzās doktrināriem teoloģiskiem spriedumiem, deklaratīviem apgalvojumiem, pasausai, nenoliedzami ar viņa eksakto zinātņu pieredzi skaidrojamai prātuļošanai atrodami arī plaši viņa redzējumu pieraksti, izvērstas ainas no garīgās pasaules, tās sakarībām un notikumiem, kam viņš devis nosaukumu memorabilia. Lūk, piemēram, mazs fragmentiņš no vienas tādas: “Kad [visi] bija sanākuši, Vīrs pie pults piecēlās un sacīja: “Lūdzu, atbildiet tagad uz šo jautājumu un atrisiniet to, ja varat: Kas ir Dvēsele, un kāda tā ir?” To dzirdēdami, visi bija pārsteigti un sačukstējās, un daži no Sanāksmes [dalībniekiem], kas solos sēdēja, izsaucās: “Kurš cilvēks kopš Saturna laika līdz mūsējam, jebkādi ar prātu domādams, ir varējis redzēt un aptvert, kas ir Dvēsele, un vēl vairāk, kāda tā ir? Vai tas nav pāri visu [cilvēku] saprāta sfairai?” Bet no Ložas uz to atteica: “Tas nav pāri Saprātam, bet ir tanī un tā priekšā. Atbildiet tikai!”

Kāda bija atbilde, un kas vispār tālāk notika šajā Svēdenborga redzējumā iz garu pasaules, nestāstīšu. Piebildīšu tikai, ka starp memorabilia var atrast lietas, kas ārpus konteksta var likties pavisam dīvainas. Piemēram, viņa pēdējā pamatdarbā Īstā kristīgā reliģija bez visa kā cita ir arī ieskati, kā dažādām tautām klājas garīgajā pasaulē. Teiksim, nodaļā Par žīdiem garīgajā pasaulē Svēdenborgs stāsta: “Žīdiem dažreiz parādās augšā vidējā augstumā kāds Eņģelis ar Zizli rokā, un liek viņiem domāt, ka viņš esot Mozus, un skubina viņus atmest neprātīgo gaidīšanu uz Mesiju arī tur, tāpēc ka Mesija ir Kristus, kas valda pār viņiem un pār visiem; ka viņš to zinot, un arī zinājis par Viņu, Pasaulē būdams. [..] Žīdi tirgojas viņā Pasaulē tāpat kā iepriekšējā, ar dažādām [mantām], sevišķi Dārgakmeņiem, ko viņi pa nezināmiem ceļiem iegūst no Debess, kur ir Dārgakmeņi lielā vairumā. Ar Dārgakmeņiem viņi tirgojas tāpēc, ka lasa Vārdu tā Pirmvalodā, un tā burtisko Saturu tur Svētu, un Dārgakmeņi atbilst burtiskajam Saturam.”

Svēdenborga paša dokumentētā gaišreģa prakse, neskaitāmie publicētie darbi, kuros visai oriģināli skaidroti Svētie raksti, viņa vizionāro redzējumu pieraksti – tas viss sagatavoja augsni piekritēju kustībai, kas mūsdienās pazīstama kā Jaunā baznīca vai Jaunā Jeruzāleme (latviski par tās tapšanu un būtību skat. kaut vai pirmskara Latviešu konversācijas vārdnīcā). Kā jau daudzi reliģiski strāvojumi, arī Jaunās Jeruzālemes baznīca visplašāko izplatību guva liberālajās Ziemeļamerikas savienotajās valstīs (par tās vēsturi var lasīt internetā www.swedenborg.org). Patlaban svēdenborgieši apvienojušies reliģiskās draudzēs daudzviet, kaut vai Vācijā, Šveicē, ASV, Dienvidāfrikas Republikā (nezkāpēc tā ir gluži vai vienīgā vieta pasaulē, kur šīs draudzes strauji pieaug).

Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados bija iekārtota tieša tvaikoņu satiksme starp Ņujorku un Liepāju. Iespējams, tas bija būtisks iemesls, lai tieši Liepājā rastos un pastāvētu dažādas neortodoksālas reliģiskas strāvas. 1919. gadā Liepājā tika dibināta Svēdenborga biedrība, kas 1928. gadā pārtapa par Jaunās baznīcas draudzi. Draudzi, kas galvenokārt sastāvēja no vietējiem vācbaltiešiem, vadīja mācītājs Horands Gūtfelds (viņš bija studējis Amerikā, kur acīmredzot iepazinies ar svēdenborgiešiem un Jauno baznīcu un no kurienes pārveda sev arī sievu). Nozīmīga persona Jaunās baznīcas piekritēju vidū bija krievu emigrants, šķiet, aristokrātiskas cilmes, Igors Edomskis, kurš Svēdenborga darbus daudz tulkojis krievu valodā, starp citu, pērn Maskavas izdevniecībā Astrel izdotajā Svēdenborga rakstu izlasē ievietots darbs Jaunā Jeruzāleme un tās debešķīgā mācība tieši vecajā Igora Edomska tulkojumā. Igors Edomskis līdzdarbojās arī Jaunās baznīcas laikrakstā Gaisma no Augšienes, ko rediģēja Rūdolfs Grava. Starp vēl šobaltdien lasīšanas vērtiem minams viņa polemiskais raksts Cīņa ap Veco Derību (Atbilde māc. Dr. Theol. J. Sanderam). Pamazām pieauga latviešu līdzjutēju skaits, un no Gaismas no Augšienes 1933. gada janvāra—februāra numura uzzinām, ka 1932. gada 26. jūnijā draudzē sākušies dievkalpojumi latviešu valodā. Es neesmu bijis Jaunās baznīcas dievkalpojumā, nezinu arī, vai taisnība, ka ordinācijā jaunais mācītājs zvēr vienlaikus pie Bībeles un pie Svēdenborga rakstiem. Skaidrs gan, ka šie raksti baznīcai ir ārkārtīgi būtiski, tāpēc, saprotams, ka jau pirmskara Liepājā sākās čakls tulkošanas darbs. Starp pirmajiem latviski izdotajiem Svēdenborga darbiem bija Jaunā Jeruzāleme un tās debešķīgā mācība, ko no latīņu oriģināla pārtulkoja Rūdolfs Grava. Pirms Otrā pasaules kara draudzes vāciešu vairums repatriējās, aizbrauca arī mācītājs Gūtfelds (viņš esot vadījis Jaunās baznīcas draudzi Berlīnē), pēc kara, līdzīgi kā tas bija ar gandrīz visām netradicionālām reliģiskām kustībām, Jaunā baznīca Latvijā vairs darbību nespēja atjaunot. 20. gadsimta 80. gadu sākumā Juris Rubenis, kurš Liepājā sāka savu mācītāja kalpošanu, sastapies ar astoņdesmit un vairāk gadus veciem luterāņu draudzes locekļiem, kuri saglabājuši savus svēdenborgiešu uzskatus un mēģinājuši vest jauno mācītāju uz “īstā ceļa”, iesakot mainīt Ticības apliecības tekstu, lai novērstu Dieva “dalīšanu” trīs personās, stāstot un skaidrojot arī citus Jaunās baznīcas mācības elementus. 

Šķiet, Liepājas draudze bijusi vienīgā Jaunās baznīcas draudze Latvijā. Svēdenborga raksti gan labprāt lasīti mācītāja Vilciņa dibinātajā evaņģeliski luteriskajā Misiones draudzē Čiekurkalnā, fragmenti no tiem publicēti arī Misiones vēstīs. Taču kopumā Misiones draudze ar Jauno baznīcu nesadarbojās. Iemesls tam ir tāds, ka Jaunajā baznīcā lasa tikai Svēdenborgu, bet Misiones draudze lasa mistiķus Jakobu Bēmi, Jakobu Lorberu un arī Svēdenborgu. Lorbera un citu vācu mistiķu pazinējs I. man stāstīja, ka Svēdenborgs nekad nav lasījis Bēmi. Viņš man sacīja: “Svēdenborgs nerunā par materiālo pasauli kā cēlušos no garīgās zināmas garīgas kataklizmas rezultātā, viņam materiālā pasaule jau ir dota a priori, tā jau iecerēta kā materiāla.” Lorbers esot izteicies, ka viss, ko Svēdenborgs raksta, ir patiess un ticams, taču mīlestība ir pārāka par gudrību. Acīmredzami ārpus svēdenborgisma esošajiem Jaunā baznīca likās pārāk prātnieciska. Lai gan Gaismas no Augšienes 1933. gada jūlija—augusta numurā lasāms – Jaunā baznīca māca, ka pirmā un svarīgākā lieta kristietībā ir nevis svētbijība vai pareiza ticība, bet mīlestība un vēlēšanās kalpot tuvākajam (var salīdzināt, kaut vai ar slaveno 1. Kor. 13), tomēr tai pašā lappusē sacīts arī, ka visa patiesība ir viens vesels, tā ka viss, ko zinātne māca, ja tas ir pareizs, saskan arī ar pareizi saprastu reliģijas mācību. Viena patiesība otru papildina. Šāda pareizības sludināšana, savukārt, iespējams, kritiķiem liek apšaubīt Jaunās baznīcas mīlētspējas patiesumu.

Svēdenborgietis R. man pastāstīja, ka bijis mazs zēns, kad Latviju atstāja Jaunās baznīcas Liepājas draudzes vairākums, un pats nonācis kontaktā ar Svēdenborga uzskatiem 1952. gadā. Viņš atzīst, ka laika gaitā viņam izveidojusies īpatna dzīves kārtība. (Nezkāpēc, runājot ar viņu, man acu priekšā nostājās aina, kā vecīgais Svēdenborgs, sirmo matu šķipsnām spraucoties laukā no parūkas, rimti pastaigājas savā Sēdermalmes dārzā un sarunājas ar viesiem, starp kuriem netrūkst tādu, kas nāk ar vienu vienīgu mērķi – uzzināt no izslavētā garreģa, kā var sarunāties ar eņģeļiem.) R. saka, ka Svēdenborgu studējot visu mūžu ar tādu zinātnisku, loģisku un psihoanalītisku pieeju. Viņš jūtot gandarījumu, ka Svēdenborga loģika saskan ar viņējo, piemetinot, ka nedrīkst gandarījumu padarīt par laimes sajūtu, kas varētu traucēt turpmākajai gaitai. Visbrīnišķīgākais esot atrasties vienmēr skatā uz patiesību pašas patiesības dēļ. Viņš piebilst, ka mūžīgi eksistējošās apziņas procesi liecina, ka cilvēce virzās iekšā jaunā – apgarota prāta – laikmetā.

Bet Rūdolfs Grava (1892— ?) pēc Otrā pasaules kara atkal lika par sevi runāt Vācijā, tā sauktajā Mazajā Latvijā, Hersbrukas bēgļu nometnē Bavārijā, kur darbojās latviešu pamatskola un ģimnāzija, daiļamatniecības skola, koris, skautu vienības, kur iznāca informatīvs izdevums Jaunās vēstis, skolēnu žurnāls Fokuss (dinamiska un tipiska četrdesmito gadu beigu latviešu bēgļu rosība). Grava tur nolasīja referātu Radīšana un radīšanas stāsts jaunā gaismā. No Benjamiņa Jēgera Latviešu trimdas izdevumu bibliografijas var uzzināt, ka pēc Vācijas bēgļu nometnēm Grava nonācis ASV, kur jau 1954. gadā atsācis Svēdenborga darbu tulkošanu no latīņu oriģināliem un turpinājis to izdošanu, kā pirmo ar Ņujorkas Svēdenborga biedrības atbalstu 1200 (!) eksemplāru metienā laižot klajā Par debesi ar tās brīnumiem un elli. Šajā grāmatā jau parādās, ka to izdevusi Latvju Jaunā Baznīca A.S.V., tātad Grava pēc ierašanās Amerikā nav kavējies dibināt draudzi. Iespējams, ka tika liktas cerības uz ASV aktīvo Jaunās Jeruzālemes baznīcu, uz Svēdenborga biedrību, taču nākamais Svēdenborga tulkojums nāk klajā tikai 1960. gadā, bez kāda pieminēta atbalsta un tikai 300 eksemplāros. Tāda un mazāka ir arī visu turpmāko (vairāk nekā desmit) ASV izdoto Gravas tulkoto Svēdenborga darbu tirāža. Kopš 1952. gada Grava izdod arī Jaunās baznīcas laikrakstu Jaunais Laikmets. Par to, ka izdošanas un dzīves apstākļi nav bijuši viegli, liecina laikraksta izdošanas vietu biežā maiņa – tas iznācis Ņuarkā, Irvingtonā, Montvilā, Painbrūkā un Heketstaunā.

Lai gan Svēdenborga uzskatu piekritēju un teoloģiskās sistēmas adeptu nekad nav bijis daudz, viņa pievilcību izjutuši daudzi. Kāpēc gan aizvien ir cilvēki, kuru “garīgie meklējumi” neapmierinās ar tradicionālo, ierasto, bet tiecas pēc kaut kā, kas, iespējams, ir tiešāks, personiskāks? Par viņiem var pasmaidīt kā par tādiem, kas atkal un atkal “cērt durvis mūžības un bezgalības mūrī”, par instrumentiem ņemot gan reliģijas, gan zinātnes, gan mākslas (var teikt arī citādi – ticību, cerību, mīlestību). Bet cik ir to, kas šīs trīs “lieto” pēc būtības, un kas zina, kas tā būtība tāda ir?

Kā Jēzus saka Nikodēmam:“Ja jūs neticat, kad es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad es jums stāstīšu par debess lietām?“(Jāņa 3,12). Liecībām un redzējumiem var ticēt, var arī neticēt, visbiežāk ticošo ir maz, ticēt negribošo – leģions. Stokholmas Karaliskās bibliotēkas bibliotekārs Karls Kristofers Hjērvels atzīmējis savus iespaidus par tikšanos ar Svēdenborgu 1764. gada 28. augustā: “[Svēdenborgs māca] – Kad cilvēks nomirst, viņa dvēsele neatbrīvojas no savām tieksmēm un kaislībām, bet ņem tās līdzi. Es nenocietos un pajautāju viņam, ar ko patlaban nodarbojas profesors Nils Vallēriuss (profesors Vallēriuss, kurš bija slavens ar savām filosofijas lekcijām, bija nomiris divas nedēļas pirms Hjērvela un Svēdenborga tikšanās.) – Viņš joprojām lasa lekcijas, – skanēja atbilde.”

Es gribētu zināt, ko patlaban dara svēdenborgietis Klāvs Ozols, kurš vēl pirms kādiem gadiem dzīvoja Liepājas pusē, Nīcā. Un Rūdolfs Grava? Vai viņš joprojām tulko?