Otrā aneksija

Krima ir mana dzimtene. Manas ontoloģijas vissiltākā vieta.

Mans sentēvs bija balkānu grieķis, kas pēc ķeizarienes Katrīnas gribas un Potjomkina rīcības pussalā tika iemests tūliņ pēc pirmās krievu aneksijas, kad Pēterburgu nodarbināja piekrastes joslas aizsardzība pret turku desantu. Mana māte piedzima 1943. gadā, okupētajā Sevastopolē. Es piedzimu un uzaugu Brežņeva laikā putekļainajā un mierīgajā Simferopolē. Bērnībā Sevastopole mums bija slēgta aiz “septiņiem zīmogiem”. Mums, Krimas puišeļiem, slēgtajā pilsētā nonākt izdevās tikai saistībā ar “lieliem notikumiem” – tā, piemēram, mani šajā krievu slavas pilsētā uz zemūdenes klāja uzņēma pionieros. Pēc tam ceturtdaļgadsimtu es nodzīvoju Maskavā un citās Krievijas pilsētās, taču laiku pa laikam “izniru” arī savā mazajā dzimtenē – te kā žurnālists, kas sekoja spilgtajiem 1994. gada notikumiem (Krimas valdības krīze), te kā sabiedriski politiskā žurnāla Krimas Sala (Остров Крым) galvenais redaktors 90. gadu beigās. Pagājušā gada vasaras nogalē mēs ar ģimeni atgriezāmies mūsu mājā, kas atrodas Karantīnas līča labajā nogāzē, pie pašiem senās Hersonēsas mūriem. Mēs atgriezāmies dzīvot un lasīt, kopt dārzu un veidot harmoniskus akmeņu krāvumus rozmarīna un kadiķu krūmu ielokā. Un neviens negaidīja, ka Krimā ielauzīsies vēsture.

Līdz šim ilgas pēc vēstures nedeva mieru tikai atsevišķiem intelektuāļiem, kas tā arī nebija īstenojuši savus “īstenā reģionālisma” plānus sen pagājušajos 90. gados. Pārējie vai nu paklusām zaga, vai pieticīgi dzīvoja tik nost. Un piepeši Krimā atkal izšķiras vēsture. Pirmoreiz pēc Jaltas konferences pussala atkal ir pasaules uzmanības centrā. Vēl nekad te nav bijis tāda daudzuma televīzijas kameru un ārvalstu žurnālistu. Un laikam gan neviens vairs nešaubās, ka tas, kas te notiek un vēl nav beidzies, satricinās starptautisko tiesību pamatus.

Bet kas tad īsti notika? No ziemeļu puses mums atbild: “Maidans saķērca Krieviju,” un tā iesaistījās šajā pēc būtības “ne savas vēstures” veidošanā. Krievija bija spiesta atbalstīt “krievu pavasari”, tā esot tās “ētiskā izvēle” – nepamest savējos nelaimē. Šāds atbalsts, un jo īpaši šeit, vēsturiskajā Tauridā, kļuva arī par “Krimas salas” projekta iedvesmas avotu.

“Salas” idejai ir dziļas un auglīgas saknes – vispirms Teodoro kņazistē un Krimas hanistē, vēlāk Krimas tatāru tautas pašnoteikšanās centienos cariskajā Krievijā, saldajās pilsoņkara ilūzijās, visbeidzot 70. gadu nogalē šo ideju mākslinieciski savā romānā “Krimas sala” izvērsa Aksjonovs un līdz parodijai 90. gadu sākumā noveda prezidents Meškovs. Notikumi Ukrainā pērnā gada nogalē un mazticamā, tomēr filigrāni veiktā Maskavas operācija vispirms jau uzjundīja šo snaudošo sajūtu – sajūtu, ka “mēs taču neesam kā viņi”, jo pēc visiem pamatrādītājiem – endēmisko sugu daudzveidības, proporcijas starp krasta līnijas garumu un savienojumu ar kontinentu, etniskā sastāva, vēstures īpatnībām – mēs “drīzāk esam sala”, nevis pussala. Politiskā ziņā tā ir nepieciešamība pēc maksimālām tiesībām īstenot savu reģionālo potenciālu. Taču salas sajūta ir pārāk smalka, lai ņemtu virsroku, un tā gandrīz pilnībā ir nogrimusi krietni vien brutālākajā un visaptverošākajā aizbildnieciskajā uzsaukumā: “Krievija, glāb mūs!” Kāpēc tas ir brutāls? Tāpēc, ka izvēle, ko pirms referenduma uzspieda no ārpuses nākošā aģitācija, bija izvēle starp fašismu un Krieviju. Vai nu, vai. Nekādas Eiropas. Nekādas Ukrainas. Ir tikai fašisms un Krievija. Tertium non datur.

Kā tas izskatās no Krimas puses?

Ukraina izdarīja gandrīz visu iespējamo, lai Krimu pazaudētu, bet Putins izdarīja gandrīz visu, lai to iegūtu. Kaut kādā veidā “sala” bija tik ļoti pieaugusi pie sirds, ka vienkārši vajadzēja to savai neuzmanīgajai jaunākajai māsai nospert.

Atšķirībā no iepriekšējās aneksijas šī, kā dižojas Maskava, notikusi bez neviena šāviena. Taču cāļus skaita rudenī. Pievienošanas operācija ir beigusies, taču nostiprināšanās vēl tikai sākas. Pirms divarpus gadsimtiem Katrīnai un Potjomkinam Krimas dēļ nācās krietni pasvīst, bet viņu pēctečiem par lielisko ieguvumu bija jāsamaksā ar pirmo vērienīgo Krimas karu.

Kāpēc gan tā saucamā Krimas elite, tā pati, kas bija iesaistīta šajā speciālajā operācijā, vispār bija gatavi riskēt? Tāpēc, ka Maskava tai īpaši neuzticējās, turklāt vajadzēja izvairīties no informācijas noplūdes (“Kas tas par karaspēku?” “Tas nav mūsu!”). Maskava improvizēja no visas sirds, un ar krimiešiem saspēlēties nebija vaļas. Gandrīz pilnībā visu noteica tikai izšķirīga Kremļa iejaukšanās. Ja uz patstāvīgu separātistu projektu būtu bijusi spējīga arī Krimas elite, tā nebūtu tik netalantīgi izniekojusi visas 90. gadu iespējas. Vēlāk pussalas elites paliekas aizslaucīja “leģionāri” no Doņeckas (jeb “maķedonieši”, kā viņus te sauc). Un tāpēc X stundā nekādas pietiekami spēcīgas patstāvīgas rīcībspējas Krimas elitei nemaz nebija. Maskava bija pratusi meistarīgi atlasīt vajadzīgos cilvēkus.

Pret Maidanu vērstā iedzīvotāju kūdīšana Krimā un jo īpaši Sevastopolē, kas tik ļoti bija nepieciešama savu varu vēl noturēt cerošajam Janukovičam, nevarēja neatmodināt snaudošo Krimas krievu identitāti, kas jau daudzus gadus gaidīja vien īsto brīdi. Kopš tā brīža mītiņos sāka parādīties Krievijas Federācijas karogi. Es labi atceros to mirkli un izbīli tā brīža Sevastopoles gubernatora – Janukoviča ielikteņa – sejā. Sāka ost pēc separātisma, un viņš to saoda.

Vēlāk, kad Maidana revolucionārais gars ne pa jokam sāka satraukt Putinu, tika iedarbināta bezprecedenta informācijas kampaņa, kuru Sevastopolē ar saviem informatīvajiem resursiem atbalstīja Čalija kungs. Tas viss un skaļi neafišētais atbalsts no Maskavas ļāva mītiņā ar pārdesmit tūkstošiem dalībnieku Krievijas pilsoni Čaliju ievēlēt par Sevastopoles tautas mēru. Tas, kādā ātrumā Sevastopolē parādījās Krievijas Valsts domes pārstāvju delegācija ar tādiem tautas mīluļiem kā Valujevs, Rodņina, Tereškova, liek apšaubīt versiju par nekontrolētu tautas dumpi.

Tajā pašā laikā Krimas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Konstan­ti­nova kungs uz nepilnu dienu aizbrauca uz Maskavu, aizkavējās un atgriezās jau kā pavisam cits cilvēks – drosmīgs, izlēmīgs, bez jebkāda sentimenta pret Ukrainu. Ir jau tā, ka cilvēkam, kas ar savu celtniecības biznesu ir iegrimis parādos līdz ausīm, nav nemaz tik grūti ieskaidrot, ko nozīmē “mīlēt dzimteni”. Acīmredzot pār galveno Krimas nekustamo īpašumu attīstītāju tur arī nāca apskaidrība, ka tikai patiesā dzimtene ne vien mīl, bet arī piedod.

Bet Kijeva, iegrimusi portfeļu sadalīšanā, Krimas pašidentifikācijas kritiskajā brīdī pieļāva trīs liktenīgas kļūdas:

1. Atcēla reģionālo valodu likumu. Tas, ka vēlāk visu centās vērst par labu un, teiksim, Ļvovas iedzīvotāji pat sarīkoja akciju, kuras laikā vienu dienu runāja tikai krievu valodā, varbūt kaut ko arī nozīmēja Ukrainai, bet Krimai vairs ne.

2. Berkut izformēšana uz karstām pēdām. Jaunais iekšlietu ministrs Avakovs pieņēma absolūti populistisku lēmumu. Taču nav nekā bīstamāka kā divreiz pēc kārtas nodot bruņotus ļaudis. Un tāpēc Krimas Berkut pats pirmais zvērēja uzticību separātistu varai (Simferopolē vēl arvien ir saglabājušās barikādes, ko iedzīvotāji uzbūvēja pie Berkut bāzes savu varoņu aizstāvībai) un X stundā bloķēja Perekopu un Čongaru (vienīgos divus ceļus, kas Krimu savieno ar kontinentālo Ukrainu).

3. Palaista garām iespēja arestēt un nopratināt Janukoviču un viņa tuvākos līdzgaitniekus. Jaunajai varai nebija ne mazākās izpratnes par to, kā kaimiņu valstis savās interesēs mēdz izmantot kritušus līderus.

Sekoja izšķirīgais notikums: naktī, kad tika izjaukts mēģinājums noturēt Krimas Augstākās Padomes ārkārtas sēdi (Krimas tatāru uzstāšanās pierādīja, ka abu pušu izredzes Krimā ir līdzvērtīgas), rīta pusē parlamentu un Krimas Ministru padomi ieņēma “zaļie cilvēciņi” – labi bruņoti un organizēti pieklājīgi ļaudis bez pazīšanās zīmēm. Tas bija brīdis, kad tika pāršķirta Krimas vēstures lappuse.

Jaunajai varai referenduma priekšvakarā vēl bija jāatrisina tikai divas problēmas, abas visai nopietnas: ko darīt ar Ukrainas armiju un ko darīt ar tatāriem (raksta nodošanas laikā tās arvien vēl bija neatrisinātas).

Ar tatāriem personīgi nodarbojās Minnehanovs, kas trīsreiz ieradās Krimā. Tatāriem viņš solīja vairāk, nekā savā laikā bija devusi Kijeva (Kijevai tā bija nopietna kļūda, jo tādējādi tika palaista garām iespēja teritorijā rast ietekmīgu sabiedroto; sava pašpārvalde vēl nenozīmē visas tautas lojalitāti). Tomēr pat ar Tatarstānas prezidenta pūliņiem bija par maz. Tāpēc tika iesaistīts pats autoritatīvākais turku tautu politiķis Krievijā, bijušais Tatarstānas prezidents Šaimijevs, kas Džemiļevu izsauca uz Maskavu un noorganizēja viņam tālruņa sarunu ar Putinu. Tas bija burkāns. Taču bija arī pātaga – armijas bataljons Vostok no Kaukāza un gatavība uzsākt pretterorisma operāciju (līdzīgu tai, kāda tika izsludināta Kijevā).

Tomēr laikam gan vissarežģītākā problēma jaunajai varai ir Ukrainas armija. Tā nepadodas. Atšķirībā no milicijas un prokuratūras pārstāvjiem viņi tur zvērestu. Turklāt šai problēmai ir vēl kāda šķautne, jo Sevastopoles Ukrainas armijas daļās dien pārsvarā Sevastopoles iedzīvotāji (Ukrainā militārā dienesta vietu nosaka pēc dzīvesvietas). Un tāpēc atbilde, ko Krievijas Melnās jūras flotes komandieris saņēma no ukraiņu korvetes Ternopole, bija: “Krievi nepadodas!” Tipiska, tomēr asprātīga atbilde. Jo, protams, nekādas vienprātības par Krieviju Sevastopolē nav. Ir daudzas jo daudzas ģimenes, kurās sievietes raud un aizlūdz par saviem vīriešiem. Un tāpēc Ukrainas armijas daļu ielenkumu nodrošina pārsvarā nevis krimieši, bet armijnieki no Krievijas. Kopumā ņemot, Krievijas pilsoņu, Krievijas masu informācijas līdzekļu un Kremļa rokas loma šī scenārija īstenošanā ir milzīga. Kāpēc Ukraina nespēja šajā partijā uzvarēt? Tāpēc, ka, taisnību sakot, Krima tai nekad nebija piederējusi, jo Krima ir kā izlutināts bērns, kas radis būt par “briljantu” pašas imperatores kronī (interesanti, ka lišķīgi eksperti jau tagad Putinam piekarina titulu “tauriskais”). Ukrainas varas grupējumi – vai tur oranžie, vai reģionāļi – Krimu vienkārši sačakarēja. Un Krimas iedzīvotājiem par to uzkrājās pamatīgs aizvainojums, kas pavērsās pret Ukrainu.

Krievija gan arī lika likmi uz tiem pašiem personāžiem, uz to pašu deputātu korpusu un tiem pašiem “profesionālajiem krieviem”, kuri, bez šaubām, bija atbildīgi par visu, kas pa šiem gadiem bija noticis Krimā, un pret kuriem bija briedusi agresija, ko vajadzīgajā brīdī vajadzēja tikai uzkurināt. Protams, agrāk vai vēlāk Maskavai vajadzēs veikt vietējo kadru tīrīšanu – ja vien Maskava vēlēsies kaut kādu attīstību, nevis stagnāciju. Maskavai ir lielas problēmas ar pastrādātā leģitimitāti. Tāpēc par būtisku leģitimitātes stiprināšanas līdzekli varētu kļūt reģiona attīstīšana, turklāt tāda, lai visiem ir redzama atšķirība, salīdzinot ar to, kā bijis pirms aneksijas.

Ja ķerties pie Krimas attīstīšanas tādā garā, kā to darīja Romanovi vai aristokrāti Goļicins un Voroncovs, tas varētu būt visai dārgs prieks. Krievija atšķirībā no anglosakšiem principā neprot veidot ekonomiskus anklāvus. Taču Krimā tiek spriests par vairākiem ekonomiskajiem projektiem: Krimas šelfs (ieguve un jauns cauruļvads uz Eiropu), Krimas ostas (militārās un tirdzniecības – to ir vesela virkne, no Kerčas līdz Donuzlavai), loģistikas projekts (Feodosijas osta–Kerčas tilts–Kubaņa utt.), divkāršs ieguvums flotei (nebūvēt kuģus Novorosijskā un nemaksāt par nomu Krimā), Krimas dienvidu krasta pārdale, nacionalizācija u.tml. Zīmīgi, ka runa nav par kādām fantāzijām attīstīt ražošanu, bet pārsvarā vien tas, ar ko krievi tradicionāli spējuši nodarboties.

Nedēļu pirms referenduma es Sevastopolē redzēju ne vien daudz priekpilnu cerību, bet arī rūgtas asaras. Ukrainas un Krievijas militārpersonu bērni iet vienās un tajās pašās skolās. Viņu mātes ir draudzenes. Daudzi ir kaimiņi, bieži vien pat no vienas kāpņutelpas, grauž saulespuķu sēklas vienos pagalmos, lec jūrā no vieniem un tiem pašiem moliem. Viņu tēvi un vīri ir ukraiņu armijas daļās, un referenduma dienā gandrīz neviens no viņiem nepadevās. Uz viņiem izdarīja spiedienu, uzpirka, draudēja ģimenēm, bet viņi turējās, neraugoties pat uz to, ka Kijeva visu šo laiku klusēja un nespēja viņiem pateikt neko jēdzīgu. Atmosfēra, ko radīja sajūsma par atgriešanos Krievijā, bija spēcīga, taču bija jūtamas arī bailes, ko izraisīja pilsētas sašķelšanās. Bija viss – citādi domājošo izstumšana, vardarbība pret žurnālistiem, ukraiņu protestu vadītāju nolaupīšana, pret armijas daļām vērstas provokācijas un nepārtraukti ultimāti un mītisku banderiešu nīšana, kuru uzkurināja pretīga, Maskavas iedvesmota propaganda.

Nebūt ne tik sen (vēl vienmēr mūsu vēsturiskās atmiņas laikā) Molotovs Poliju nodēvēja par “Versaļas miera līguma kroplīgo bērnu”. Tagad Krievijas prese, vadošie politiķi un eksperti Ukrainu dēvē par nerealizējušos valsti, nevalsti, bet ukraiņu aktīvistus – par banderiešiem, teroristiem un fašistiem. Ar realitāti tam ir maz saistības, taču tam ir tieša saistība ar mērķtiecīgiem centieniem nonākt līdz “sakoncentrētai Krievijai” (atbilstoši Gorčakova vēsturiskajām piegrieztnēm).

Sevastopole savā garā allaž bijusi daudz krieviskāka nekā Maskava. Un tas nav brīnums, jo Maskava gadu gaitā ir piepildījusies ar migrantiem, ārzemniekiem, starptautisku naudu un dažnedažādiem kārdinājumiem. Bet Sevastopole dzīvojusi pagātnē, brīnišķīgajā krievu pagātnē, nevainojamā pagātnē – tādā pagātnē, kāda tā mēdz būt vienīgi veterānu nostāstos.

Lūk, tādos apstākļos deviņu dienu laikā vajadzēja sarīkot referendumu.

To, kāda ir dzīve Ukrainā, Krimas iedzīvotāji bija pieredzējuši, bet to, kāda ir dzīve Krievijā, viņi vēl tikai uzzinās. Pagaidām Krievijas tēls ir pamatīgi mitoloģizēts. Un tāpēc saprātīga izvēle nebija iespējama. Taču tieši tāpēc tā bija iepriekšparedzama. Rezultāti pārspēja gaidīto. TV rādītais Krievijas kanālos izskatījās ne sliktāk kā kadri no olimpiādes. Un tieši tas Kremlim bija nepieciešams.

Par Maskavas radošo ieguldījumu ukraiņu nācijas konsolidācijā diezin vai ir vērts šaubīties. Taču nekādu pateicību nebūs. Varenā kaimiņa brālīgā palīdzība tiks vērtēta citādi. Viss notikušais ir trauma, kas uz daudziem gadiem apgrūtinās saprašanos starp abām tautām, izmainīs attiecību raksturu un pilnīgi noteikti ieviesīs izmaiņas Kremļa ambiciozajos sapņos par Eirāzijas Muitas savienību. Bez Ukrainas un starptautisko sankciju ēnā šī, visticamāk, būs Āzijas savienība. Un droši vien tāpēc Putins spers nākamo soli – pastiprinās iekšējo konsolidāciju, cīnīsies pret “piekto kolonnu” un apkaros “nacionālnodevējus”, par kuriem tieši izteicās runā, kas izskanēja pirms līguma parakstīšanas par diviem jauniem federācijas subjektiem.

Putins vēlējās nošķirt Ukrainas iedzīvotājus no Ukrainas elites un iekarot iedzīvotāju sirdis. Taču, nerunājot tikai par rietumu, bet arī centrālajiem un pat kaut kādā ziņā – arī Ukrainas austrumu rajoniem, tajos visos tagad valda pretkrievisks noskaņojums. Ļaudis izjūt apvainojumu, bet viņu valsts ir apgānīta.

Kāds gan būs Krimas liktenis? “Palikt ar Krieviju uz mūžiem”?

Krima jau ir atgrūdusies no sev ierastā kontinenta. Tās aizdreifēšana pie Kubaņas, kura atrodas pašā tālākajā Kerčas galā, kas ar Krievijas Tamaņu pagaidām vēl nav pat savienots ar tiltu, nevar būt galīga. Krimas mezgls nav pārcirsts, tas ir tikai savilkts vēl ciešāk.

Sevastopole, 19. martā