kino

Tabita Sīmane

Oskars zem klints

Par labāko 2004. gada filmu Amerikas Kinoakadēmija atzinusi Klinta Īstvuda režisēto boksa drāmu Miljons dolāru mazulīte (turpmāk tekstā – MDM). Filmai piešķirti vēl trīs citi Oskari – par labāko režiju, labāko aktrisi un labāko otrā plāna aktieri. Savos 74 gados Īstvuds ir pats vecākais režisors, kas saņēmis Oskaru šajā kategorijā. Oskars ir tikai trīs gadus vecāks par viņu (lai gan divpadsmit gadus jaunāks par filmas mākslinieku Henriju Bamstedu). Ņemot vērā, ka Īstvuda filma ir tradicionāli uzfilmēts stāsts ar retro piegaršu un dažām iemodernām atkāpēm, bet Oskars ir neveikla plastikas ķirurga pielabots Holivudas spozmes relikts, filma un Oskars izrādās būtiski nepieciešami viens otra izdzīvošanai.

Klints Īstvuds ar saviem diviem Oskariem, blakus  Dastins Hofmans un Barbara Streizande (Foto: EPA/A.F.I.) Klints Īstvuds ar saviem diviem Oskariem, blakus Dastins Hofmans un Barbara Streizande (Foto: EPA/A.F.I.)

Laikam joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc Oskars kļuva par Oskaru nevis, piemēram, Mordehaju. Varbūt tas notika tāpēc, ka kāda bibliotekāre zelta figūriņā saskatīja zināmu līdzību ar savu tēvoci Oskaru, varbūt tāpēc, ka kāda aktrise atpazina tajā sava vīra Oskara dibenu, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka kāds žurnālists to izdomāja, lai atvieglotu sev darbu. Lai vai kā, tas nepavisam nebija tik nopietni. Toties šodien ievērojama cilvēces daļa uzskata, ka tas ir vienkārši nāvīgi nopietni (pat ja tas ne mazākā mērā neattiecas uz viņiem pašiem), un ir gatava vairākas stundas sēdēt pie televizoriem, lai “piedalītos” zeltainā vīriņa ikgadējo favorītu izspēlē.

Lai arī ne tik lielai, tomēr zināmai daļai cilvēces arī Klints Īstvuds ir kaut kas nopietns. Par viņu vismaz ir skaidrs, ka vārdu viņam ir devuši vecāki, ka viņš ir pārāk ilgi kalpojis sava vārda anagrammai (old west action – klasiskais vesterns), ka šī iemesla dēļ ar savu laikabiedru Oskaru viņam izdevās iepazīties tikai mūža otrajā pusē un ka viņš ir visai apņēmīgs šo abpusēji patīkamo veco zēnu draudzību visiem spēkiem uzturēt ikvienu savu atlikušo dzīvības gadu.

Oskara balvu pasniegšana droši vien ir skatītākais realitātes šovs abās puslodēs, kam varbūt ir kāds sakars ar kinematogrāfu, bet visai maz sakara ar filmām. Tāpat arī balvu ieguvējiem ir visai maz sakara ar mākslas kritērijiem. Šajā vakarā runa nav par labām vai sliktām filmām, bet par atbilstošām filmām un atbilstošiem vārdiem. Tā ir TV tiešraide, kurā kino industrijai papriecāties par sevi, apbalvot sev piederīgos – varbūt arī kādu mazāk piederīgu, lai savās acīs izskatītos pievilcīgāk, – un atcerēties piemirstos; aktieri šeit profesionāli paspēlē paši sevi “dzīvajā”, bet skatītājam tiek laipni atvēlēta iespēja būt klāt šajā konstruētās īstenības laikā, apbrīnojot vai arī, gluži otrādi, – apņirdzot ekrāna zvaigznes. Tā ir fikcija, kas fiktīvāka par jebkuru filmu, – aizlienētās kleitas un dārgakmeņi, iestudētās pateicības runas nevienam nepazīstamiem cilvēkiem, šova scenāristu sacerētie, uz asprātību pretendējošie teksti balvu pasniedzējiem, tēlotais pārsteigums un aizkustinājums, kad tiek nosaukts tavs vārds, slēptais aizvainojums un skaudība, kad netiek. Smieklīgākais ir tas, ka visi izliekas, ka tic, ka tas ir “pa īstam”, tāpat kā izliekas ticam, ka MDM varonis Frīmena atveidā “pa īstam” ir tik trūcīgs, ka staigā caurās zeķēs.

Ja neņem vērā pazaudēto laiku, var uzskatīt, ka MDM, tāpat kā Oskaru publiskā dalīšana, nav nekas slikts, jo gan filma, gan šovs pilda no tiem gaidīto, turklāt nevainojami. Taču šī pati iepriekšparedzamības sajūta rada arī rūgtumu gan attiecībā uz filmu, gan balvu saņēmējiem. Klints Īstvuds un pārējie biedri kinematogrāfisti – akadēmiķi ir vienkārši ir veikli rēķinātāji, kas visu prot atrisināt tā, lai atbildes sakristu. MDM iznāca uz ekrāniem īsi pirms balvu dāļāšanas sezonas sākuma (kas vienmēr ir iedarbīgs starta punkts filmām ar atbilstošo rēķinvedību) un izrādījās tieši tik spoži sarēķināta, lai Akadēmija to iemīlētu no visas sirds un šo mīlestību apliecinātu arī darbos jeb smukajās figūriņās. Tikpat garlaicīgi paredzami kā negaidīti domātie sižeta pavērsieni filmā izrādījās arī Oskaru sadales “pārsteigumi” pāris nebūtiskākajās kategorijās.

Īstvuds runā par to, ka šodienas kino industrija dara visu, lai filma nonāktu līdz skatītājam, bet nevis, lai skatītājs nonāktu līdz filmai. Oskaru ceremonijas konstruktori tieši tāpat dara visu, lai izpatiktu skatītājam pie TV kastes. Bet pats Īstvuds dara visu, lai izpatiktu Akadēmijas večukiem balsotājiem un kritiķiem analītiķiem, kuri var nodrošināt ja ne filmas peļņu, tad vismaz prestižu. Bet prestižs un saņemto balvu skaits viennozīmīgi ietekmēs arī peļņu. Tā ir dubulta un diezgan droša matemātika.

Īstvuda matemātika izskatās šādi: jo vienkāršāks stāsts, jo mazāk ticams tas liekas; jo piezemētāki varoņi, jo izskatās sadomātāki; jo traģiskākas beigas, jo tās šķiet izskaitļotākas. MDM ir pretencioza filma tieši tādēļ, ka cenšas būt nepretencioza. Kino stāsti vienmēr ir fikcija, bet visfiktīvākie, ne mākslinieciskajā izteiksmē, bet tieši savā vēlmē tuvoties šai realitātei, tie izrādās tad, kad pretendē uz tā saucamo “vienkāršo cilvēku” dzīves nepastarpinātu tēlojumu. Lai cik vareni un “īsti” būtu aktieri, šādās dzīves salauzto nabadziņu lomās kā MDM, viņi tomēr ir un paliek tie paši dolāru miljonus pelnošie mazulīši, kas, pateicoties tieši šādiem tēliem, vēlams pat vēl nožēlojamākiem, var cerēt nākotnē uz jauniem saskaitāmajiem dolāru miljonos.

Īstvuds uzskata, ka amerikāņu kino absolūti trūkst svaigu ideju, ņemot vērā neskaitāmos turpinājumus, rimeikus, rimeiku rimeikus un TV seriālu pārdzimšanas filmas formātā. Viņa ieteikums būtu visu rakstnieku scenāristu konklāvu turēt ieslēgtu līdz brīdim, kad tas kopīgo pūliņu rezultātā ir nonācis līdz novatorismam. Šādus apsvērumus gan viņš neattiecina pats uz savām filmām, pretendējot uz oriģinalitāti izvēlētajos stāstos vai varbūt šo stāstu interpretācijās.

Ar ko gan MDM atšķiras no citiem “caur ērkšķiem uz zvaigznēm” kinostāstiem? Varbūt tikai ar to, ka vienīgais pieskāriens zvaigznēm beidzas ar strauju kritienu lejup. Tā ir atšķirība, kas pastāv tieši tāpēc, lai atšķirība pastāvētu. Traģiskais pavērsiens scenārijā ir pārāk skaidri izrēķināts pat vairākos virzienos (padomāts ir gan par skatītāja aizkustināšanu, gan par kolēģu un kritiķu magnetizēšanu), lai liktos patiess.

Traģēdijas nez kādēļ arvien biežāk izrādās māksla un tādēļ arvien biežāk atrodas tuvāk godalgu pārpilnības ragam un klasikas statusam. Scenārijs ar sliktām beigām ir viltīga matemātika, scenārijs ar labām beigām ir bezgaumība ar peļņas potenciālu. Īstvuds, sitot uz pleca draugam Oskaram, šajā gadījumā izvēlas matemātiku (pilnam jezuītisma komplektam vēl pievienojot stāstu par to, cik studijas viņu ar visu šo ieceri ir atraidījušas), mēģinot ar smagsvara finālu un vēl dažām it kā nekonvencionālām detaļām (viņa varonis, piemēram, pašmācības ceļā apgūst gēlu valodu, nez kāpēc nepārtraukti lasa Jītsu un katru dienu iet uz misi, izvedot no pacietības mācītāju ar kaitinošiem jautājumiem par kristietības dogmātiem) padarīt netveramāku to sazīmējamo shēmu, kas atrodas stāsta pašā pamatā.

Atžļembātais pastāsts par padibeņu censoni, kas, pateicoties savai nesalaužamajai gribai, uzcītībai un ticībai mērķim (apskaužami tiešam un skaidram), galu galā tiek pie sava triumfa mirkļa, jau nu ļo-o-ti izskatās pēc oriģinālas idejas. To pašu var teikt arī par galvenajiem varoņiem un viņu atveidotājiem. Īstvuds vecišķi īgnā boksa trenera lomā mēģina demitoloģizēt pats sevi, kārtējo reizi izspēlējot ārēji raupju, bet iekšēji emocionāli ievainojamu varoni, kas cīnās ar tumšās pagātnes vainas apziņas dēmoniem (labi, ka vismaz nenosaucot tos vārdā) un izmanto pēdējo iespēju, lai maksimāli pietuvotos pestīšanas aktam. Hilarija Svonka, iemiesojot jauno bokseri Megiju, jau otro reizi piedzīvo transformāciju bezdzimuma būtnē un jau otro reizi saņem par to zelta puisīti. Savukārt Morgans Frīmens vienacaina izbijuša boksera – sporta zāles apkopēja lomā atkārto pats sevi gan kā filmā Nepiedots jau manītais Īstvuda melnais “pārinieks” (atkal jau viņus cieši sasaistījušas kopā izdzīvotās pagātnes kataklizmas), gan kā labdabīgs, gudrs, nedaudz ironisks večuks, kurš šajā filmā, līdzīgi kā reiz Bēgšanā no Šoušenkas, tēlo tādu kā antīkās traģēdijas kori, aizkadrā izstāstot stāstu tā, lai visiem viss būtu skaidrs, un pie reizes paspējot arī iebakstīt skatītājā apšaubāmas idejas attiecībā uz dzīvi, boksu un nāvi. Vārdu sakot, viņi visi šeit iederas pat pārāk labi.

Tikpat perfekti matemātikā savu vietu ieņem smulīgā un ļaundabīgā jaunās varones ģimenīte no provinces kakta, kuru tā savā neticami naivajā sirds skaidrībā un altruismā aiz ausīm grib ievilkt mazliet augstākā sabiedrības līmenī, pretī saņemot vienīgi nepateicību un alkatīgus skatienus uz savu augošo kapitālu. Radinieku parādīšanās divās filmas epizodēs ir burvīgas krāsainas ilustrācijas laiskuma un ignorances esencei, kas, apvienojoties ar filmas kadros neuzkrītoši uzsvērto plakātu: “Winners are just willing to do what losers won’t” (uzvarētāji ir gatavi izdarīt to, ko neizdarītu neveiksminieki), pilnībā izskaidro nabaga apjukušajam skatītājam, ar ko boksa rings ir labāks par treileri.

Tomēr “visneparedzamākais” galu galā izrādās divu galveno varoņu – trenera un trenētās – attiecību spēle ar visu tai pienākošos tielēšanos sākumā un beznosacījuma pieķeršanos turpinājumā, ko, protams, ir patīkami vērot, jo iznākums ir zināms jau pirms spēles. Ir taču tik pārsteidzoši, ja – pie nosacījuma, ka Īstvuda varonim kaut kur tālajā pasaulē ir meita, kas nevēlas viņu redzēt un sūta atpakaļ visas viņa vēstules neatvērtas, bet pēc boksa čempiones titula kārojošā oficiante ir agri zaudējusi tik ļoti mīļoto tēvu, – viņu attiecības ātri un ērti izkārtojas tēva – meitas mīlas shēmā. Tāpēc jau tieši tajā brīdī, kad, piedzīvojusi savu dažas sekundes ilgušo zvaigžņu stundu, gandrīz čempione Megija lauž kaklu, bet gluži uzreiz nenonāk tai saulē, jo pēc visiem aprēķiniem filmai kādu pusstundu vēl vajadzētu turpināties, kļūst pilnīgi skaidrs, ka mīlošais surogāttētuks galu galā viņu piebeigs, līdz tam noejot garu ekrāna ciešanu ceļu.

Nogriezties uz šī “negaidītā” ceļa Īstvuda varonim, protams, liek patosa pilnais Megijas monologs, kurš pēc scenārista kalkulācijām acīmredzot iecerēts kā filmas emocionālā katarse un obligātais asaru mirklis. Paralizētā boksere beidzot saņemas un izsaka trenerim savu lūgumu – izbeigt mokas un pielikt punktu, pat šajā brīdī nezaudējot ne nieka no savas heroizētās natūras, lai gan nevar pakustināt pat pirkstu. Savu izvēli viņa pamato ar to, ka viņas sapnis ir piepildījies, mērķis sasniegts – gods un slava –, viņa ir izdarījusi visu, ko vēlējās, un nu ir gatava mirt.

Aprēķini izrādās rezultatīvi visos punktos, jo ir taču tik aizkustinoši vērot, kā scenārists, režisors vai kas nu tas būtu, apoloģētiski un ar pilnu atbildības sajūtu no ekrāna skatītājam mēģina iestāstīt, cik cēls mērķis ir nodauzīt pie zemes pēc iespējas vairāk cilvēku, un tajā brīdī, kad milzīgs speķains, asinis alkstošs pūlis auro tavu vārdu, tu savā dzīvē esi visu sasniedzis un mierīgu sirdi vari pateikt nāvei – jā. Lai cik arī tā būtu domāta “pārnesti”, šī ir un paliek filma par boksu, par vēlēšanos uzvarēt ringā un ar dūrēm. Un tāpēc iznīcinošās sekas, kas šajā gadījumā būtu lauztais kakls, ir vienīgais attaisnojums salkanā heroisma zupai, kurā mēģināts iemērkt cilvēkus, kas brutāli dod viens otram pa purnu.

MDM fināla daļa transformē divu aizlauztu un pieķeršanos atradušu cilvēku attiecību drāmu par tādu kā nedaudz murgainu fantasmagoriju, kurā atklājas varoņu īstās sejas. Sirdskaidrā un apņēmīgā Megija izrādās godkārīga, slavu alkstoša, bezsirdīga maita, kas sava šaubīgā sapņa vārdā ir gatava ziedot visu, pat savu dzīvību; Īstvuda varonis no atmaiguša, senos grēkus izpirkt mēģinoša labdara pārvēršas par ļaunu, atriebīgu dēmonu, par kārdinātāju Mefistofeli, kas apmaiņā pret Megijas dvēseli ir ļāvis viņai sasniegt kārotos slavas augstumus un tad strauji savāc to, kas viņam pienākas; savukārt vienacainais nēģeris sporta zālē ir pats nelabais (nevajag aizmirst, ka Frīmenam ir nācies spēlēt arī pašu dievu), visas šīs mazgabarīta elles īstais saimnieks, kuram piemīt veselīga humora izjūta un kurš galu galā var pamatīgi papriecāties par to, cik veikli viņam visu ir izdevies izkārtot. Protams, šāds iznākums režisoram Īstvudam un viņa matemātiķiem diez vai bija iekļauts aprēķinos, taču varbūt tas varētu likties daudz ticamāks salīdzinājumā ar šo traģiskā cēluma apdvesto ciparu savirknējumu, kas tik ļoti vēlas saukties par mākslu.

Galu galā visvelnišķīgākais, protams, visā šajā pasākumā izrādās iedoma, ka MDM mums graciozi pasniedz metaforu par dzīvi kā boksa ringu, kurā vai nu sit tu, vai sit tevi, bet uzvarētāju beigās tāpat nav. Un kuru varētu pārsteigt, ka Oskara saulītē tiek godināta filma tieši ar šādu “vēstījumu”? Jo viņi šai metaforai patiešām arī tic.

Raksts no Aprīlis, 2005 žurnāla