Oksfordas blūzi

Oksfordas vārdu šī pilsēta nav ieguvusi nejauši. Tā atrodas vēsajos Misisipi pakalnos, tālu no Deltas samu dīķiem un kokvilnas laukiem; tur, glābdamās no karstuma un apkārtējā šausminošā trūkuma un atpalicības, no melno vergu biedīgajām masām, 19. gadsimtā savu anklāvu izveidojušas bagāto balto ģimenes. Lai palīdzētu šai vietai kļūt par smalku kultūras oāzi, tajā nodibināta universitāte, Misisipi Štata universitāte, kuru Amerikā pazīst ar iesauku Ole Miss, bet, lai piesaistītu tai vairāk studentu, pilsēta nosaukta tāpat kā tās tradīcijām bagātā vārda māsa Anglijā. Atšķirībā no tās, Oksforda Misisipi ir un paliek Amerikas dienvidu pilsēta — konservatīva, mazliet apātiska, pagurusi no savas vājprātīgās pagātnes, tomēr reizē, šķiet, pagurusi arī no nepieciešamības mainīties — demokratizēties, liberalizēties, atteikties no rasistiskajiem aizspriedumiem. Studenti, atšķirībā no citu Amerikas universitāšu raibā jūkļa, te šķiet visi vienādi — vienādi pārtikuši, vienādi balti, vienādi garlaicīgi. Neviena hipija, neviena panka, neviena dusmīga kreisā — vismaz tā izskatās no malas. Apģērbu veikali tēmēti jaunām, labi situētām lēdijām, kas pazīst drēbi un firmu zīmes. Grāmatveikals — viens (tiesa, labs). Mūzikas veikala — neviena (ierakstus visi pērkot WallMart hipermārketā, kur izvēle pielāgota zemākajam no zemākajiem kopsaucējiem). Toties kādā maija vakarā bārā Proud Larry’s spēlēja divi melni, masu gaumei nepielāgojušies muzikanti, blūzmeņi T-Modelis Fords un Roberts Belfours. Viņu dēļ uz šizofrēnisko Oksfordu aizbraucām arī mēs.

Astes Vilcējs no Grīnvilas

Visos rakstos un intervijās, kas publicēti par T-Modeli Fordu (un tādu nav mazums, jo objekts ir eksotisks un atraktīvs, turklāt runāt — ja atļauj menedžeris — gatavs ar kuru katru), uzsvērts viens — viņa blūzmeņa kvalifikācija ir nevainojama, jo blūzs nav tikai mūzika, ko viņš spēlē — blūza sižets ir arī viņa dzīve. Savulaik viņš, važās sakalts, veicis spaidu darbus Misisipi slavenajā Pārčmena cietumā, kur nokļuvis par slepkavību, pats ir durts, šauts un nežēlīgi kaustīts. Kāja viņam sadragāta nelaimes gadījumā meža darbos, gurns lauzts un tā arī nav pareizi sadzijis, viņa sievietes ir viņu pametušas, dažas nākušas atpakaļ, citas pametis viņš, pie dažām atgriezies, no vēl dažām joprojām netiek — vai negrib tikt — vaļā. Arī blūza muzicēšana, kurā viņš pats sevi pieticīgi raksturo kā “bosu” un “karali”, saistīta ar sievieti — vienu no piecām sievām, kura nopirkusi viņam ģitāru un mudinājusi spēlēt. “Vai tad tu paliksi pie manis dzīvot?” viņš jautājis. Jā, viņa teikusi, bet tad tomēr aizmukusi. Un tā nu T-Modelis Fords aiz bēdām sadzēries kandžu (tagad viņš dzer tikai Jack Daniel’s viskiju) un sācis spēlēt — “nu, dažus akordus, ko biju dzirdējis Madijam Votersam.” Tas noticis, kad viņš bijis jau 58 gadus vecs. Tagad viņam ir astoņdesmit, iznākuši vairāki kompaktdiski (visi ar Fat Possum birku) un relatīvi daudz naudas — vismaz pietiekami, lai saliktu mutē ļoti daudz baltu zobu. Vēl viņam ir arī nedalīta balto cilvēku uzmanība, sevišķi jau balto sieviešu, kuras aplido un līp ap viņu kā mušas. Viena no šādām “mušām” iespraucās mūsu intervijā un padarīja to par savējo.

T-Modelis Fords: ...mans tētis mani sita bez žēlastības.

Kāda Blonda Meitene: Viņš lika jums strādāt?

TMF: (žēlīgi) Ar citiem bērniem nebija kad spēlēties.

KBM: Vai jums ir brāļi un māsas?

TMF: Visi miruši, bet es esmu vecākais.

KBM: (līdzjūtīgi) Visi viņsaulē?

TMF: (bezbēdīgi) Aha.

KBM: Vai esat precējies?

TMF: Ne-e, esmu bijis precējies piecas reizes.

KBM: (izbrīnā) Piecas reizes!

TMF: (lepni) Esmu divdesmit sešu dzīvu bērnu tēvs. Vecākajam ir piecdesmit septiņi gadi.

KBM: Un vārdus varat nosaukt?

TMF: Skaidrs, ka varu! Kā meitenes, tā puikas! Daži no viņiem tepat vien Misisipi arī dzīvo.

KBM: Un kurš no viņiem jums vismīļākais? Kāds taču ir vismīļākais?

TMF: Deils vai Maikls, vai Šīla.

KBM: Tad jums ir mīļākais bērns, bet jūs nosaucat trīs. Nu, ir jau arī daudz, no kā izvēlēties.

TMF: (lepni) Kā meitenes, tā puikas. Mazbērnus es pat nevaru saskaitīt, viņi ir pa visu pasauli.

KBM: Droši vien būs kādi sešdesmit?

TMF: Nezinu, varbūt. Dažiem ir trīs, dažiem četri, dažiem divi, dažiem tikai pa vienam.

KBM: Nespēju ticēt, ka jums ir divdesmit seši bērni! Tas ir daudz!

TMF: (lepni) Es biju īsts vīrs, nevis kaut kāds puika, baby!

Rīgas Laiks: Nu, nu, lasīts taču, ka esat vēl tagad!

KBM: Skaidrs, ka esat!

TMF: Nu, īsti vairs ne, mīļumiņ. Man tagad patīk blēņoties tikai ar vecām sievietēm, jo, ja blēņošos ar jaunām... Bērnus es vairs negribu.

KBM: Tad jūs bijāt precējies piecas reizes. Un piecas reizes arī šķīries?

TMF: Nuja. Bet dažas nāk atpakaļ.

KBM: Tas mani nepārsteidz.

TMF: Ja nu reiz ir dots, tad ir, baby.

RL: Vai jūs vēl dzīvojat ar Stellu?

TMF: (pēc pauzes, šokēts) Tu pazīsti Stellu?

RL: Pērn, kad Grīnvilā biju aizgājusi uz jūsu māju, Stella teica, ka esat Vācijā.

TMF: (vēl nav attapies) Ja?

KBM: (neizpratnē) Kas ir Stella?

TMF: Es esmu mēģinājis, zin, pamest Stellu kādus trīs gadus no vietas, bet viņa neiet projām.

KBM: Kas ir Stella? Jūsu draudzene? Jūsu sieviete?

TMF: Es viņu nemīlu. Es viņai teicu, dabū kādu citu, liec mani mierā. Viņa turpina tur dzīvot. Pagājušā naktī guļu savā istabā. Viņa ienāk, runājas, es saku, nekā nebij, bet viņa bāž, zin, roku...

KBM: Grib samīļot?

TMF: Iekāpj, zin, gultā un sāk, saproties, šitā... Es no rīta pieceļos, viņa vāra kafiju, masē man muguru, visu nokārto. Es jau sataisos uz iešanu, viņa saka: “Pagaidi! Vai tu kaut ko neaizmirsi?” Es saku: “Ko tad?”

KBM: (sapņaini) Viņa gribēja, lai jūs viņu noskūpstāt...

TMF: Es jau neiešu melot. Es viņu nevaru mīlēt.

KBM: (pārmetoši) Kāpēc ne?

TMF: Man liekas, zin, ja nav, tad nav.

KBM: (domīgi) Tas gan tiesa.

TMF: (apcerīgi) Tu varbūt patiesībā esi tas pats mīlošais vīrietis, kas vienmēr, bet ja tev nav tās sajūtas par to sievieti, tad...

KBM: (palīdzīgi): Nuja, tad neko nevar darīt.

TMF: ... bet, ja tā sajūta ir...

KBM: Tad uz priekšu, vai ne?

TMF: (rezumējoši) Viņa mani pa īstam mīl, bet es viņu nemīlu.

RL: (mēģina iespraukties) Skumji, protams, bet...

TMF: (bezrūpīgi) Es par to neuztraucos. Es ir tik vecs, cik ir, un viņa mani pa īstam mīl. Es viņai patīku labāk nekā viņa patīk pati sev. Viņa ir kā traka pēc T-Modeļa Forda.

KBM: Nu, protams, kā nu ne!

TMF: Kā traka.

KBM: Protams. Bet kura no viņām jums patika vislabāk?

TMF: Pirmā, kas tik nāca priekšā. Man tagad ir viena sieviete... Viņa lūdzas, pilnīgi lūdzas, lai palieku pie viņas. Viņai ir nešpetna mute, ja kaut ko nedaru kā viņai patīk. Viņa mani mīl.

KBM: Kura tad jūs nemīl!

TMF: Ko?

KBM: Es teicu, kura tad jūs nemīl.

TMF: Nezinu. (bažīgi) Kura?

KBM: Man liekas, tādas nav.

TMF: (sparīgi) Es esmu uz sievietēm.

KBM: Jā, tas ir redzams.

TMF: (apcerīgi) Es mīlēju savu pirmo sievu, tas brīdis manā dzīvē, nu, viņš mani pārtaisīja, pilnīgi un galīgi. Pavadīju ar viņu nakti un, iekams aizgāju, mēs jau bijām saderināti. Viņas tēvs solīja man zāles pļāvēju, ja ar viņu apprecēšos.

KBM: Aha.

TMF: Tu labi izskaties priekš baltās sievietes (papliķē KBM rociņu). Man jau bija ap septiņdesmit, kad man pirmoreiz bija baltā sieviete. Tā man dikti patika.

KBM: Viņa bija skaista, vai ne?

TMF: Bet grib, zin, bērnus. Es vairs bērnus negribēju. Kā es pārnāku mājās, viņa jau gaida, lai dabūtu to, ko grib. Es to balto sievieti pa īstam mīlēju. Pirmā baltā sieviete viņa man bija. Es patiešām mīlu baltās sievietes.

RL: Bet kuras tad īsti ir labākas — melnās vai baltās?

TMF: Melnās.

RL: Kāpēc tā?

TMF: Nu, baltā sieviete tikai grib, lai melnais vīrietis viņu drātē, vairāk neko. Zini, tev ir laba forma priekš baltās sievietes, varen laba.

RL: (kautri) Tev ir laba forma priekš melnā vīrieša.

KBM: (greizsirdīgi) Hei, baltās meitenes var būt gluži jaukas. (meklē atbalstu pie RL) Patiešām, mēs varam būt ļoti jaukas.

TMF: Rītvakar man jāspēlē Nešvilā. Tur ir dažas foršas sievietes...

KBM: (koķeti) Tu esi nerātns zēns, T-Model!

TMF: ...un es tur varu kādu dabūt.

KBM: Es par to nešaubos.

TMF: Es esmu vecs vīrs, man ir septiņdesmit deviņi gadi.

KBM: Tas jau nav nekāds vecums. Tu jau zini, kā mēdz teikt: tu esi tik vecs, cik jūties.

TMF: Tas nu gan, zin, nav taisnība, es tam nemaz neticu.

KBM: Bet tā ir!

TMF: Tu vari justies, cik gribi, bet no tā tak nekas nemainās. Ja nav, tad nav.

KBM: Ai, tu esi aušīgs! Tu izskaties tik burvīgi!

TMF: Es vienkārši nokrāsoju matus, lai izskatītos jauns.

KBM: Izskatās burvīgi.

TMF: Es zinu.

KBM: Neizskatās nemaz tik slikti. (attopas) Vai tu nupat teici, ka to zini? Zini, ka izskatās burvīgi? Tā arī ir.

TMF: Sievietēm patīk šitais vecais vīrs.

KBM: Tā ir!

TMF: Un man patīk viņas.

KBM: Man nu tagad jāiet. Paliec sveiks!

TMF: Atā, atā.

RL: Tagad, kad viss jau pajautāts, es tikai gribētu dzirdēt par to dziesmu Chicken Head Man. Nu, no kurienes tāds Cāļugalvas Vīrs? Man tā dziesma patīk.

TMF: (smejas) Skaidrs, ka tev patīk. Es to sacerēju, kad spēlēju ar Superčikanu [1. Superčikans - Super Chikan, viens no Fat Possum muzikantiem (What You See, 2000)], mēs spēlējām kopā, laikam kaut kur pāri okeānam. Nu, un es tā blēņojos ar ģitāru, un šitā sanāca. Neviens man par to speciāli nesamaksāja, tas ir nieki, ko runā. Man teica — uzspēlē kaut ko, un es spēlēju un dziedu: “Es esmu Cāļugalvas Vīrs!” Bet Superčikans briesmīgi apvainojās un vairs negribēja ar mani kopā spēlēt. Viņš ar mani vairs pat nerunā.

RL: Tiešām? Tās dziesmas dēļ?

TMF: Nuja. Bet viņš tak ir “supercālis”, īsts cāļugalvas vīrs! Zin, no citiem štatiem brauc uz mani klausīties, un visi grib Chicken Head Man. Jaunas meitenes nāk klausīties, viņas man piesakās par draudzenēm, kad spēlēju šito dziesmu. Kad man atkal darbosies pastiprinātājs, es to spēlēšu atkal. Es jau pats arī esmu Cāļugalvas Vīrs.

RL: Un vēl jūs esat Taildragger, “Astes Vilcējs no Grīnvilas” — bet kāpēc “astes vilcējs”? Kā aligators?

TMF: (smejas) Nuja, aligators! Tāpēc, ka es esmu sliktākais puisis ciemā, tāpēc! Nu, labi, biju. Tagad jau es pat vairs nazi nenēsāju līdzi. Man tagad liekas nepareizi — nēsāt vienmēr nazi un kā tik kas, tā... Bet tik un tā — T-Modelis Fords, Astes Vilcējs no Grīnvilas! Blūzu karalis!

RL: Bet par T-Modeli taču jūs nenosauca vecāki, vai ne?

TMF: Bij tāds baltais puisis, pārcēlās uz piekalni, kur es uzaugu, baltais puisis, kas atvēra veikalu, un nedēļas nogalēs es tai veikalā strādāju. Es biju tikai mazs puišelis, bet viņš par mani bij dikti labās domās. Es tur strādāju katru piektdienu, sestdienu, svētdienu, viņš mani tur atstāja pilnīgi vienu pašu. Nu, un viens cits baltais puisis atbrauc līgt mežcirtējus — viņš bija dzirdējis par mani, bet manējais baltais saka: “Ja viņš tev nepatīk, ved tik atpakaļ, nedari viņam pāri, man viņš labi noder.” Bet atpakaļ mani neveda vis. Viņš apskata pirmo baļķu kravu, ko esmu torīt nogāzis, un viņš man saka: “Džeims!” Un es saku, “Jā, ser?” Un viņš saka: “Zini ko?” Es saku: “Nē, ser!” — “Es tevi turpmāk saukšu par T-Modeli Fordu.” Un tā nu kopš tā laika ir, tā visi mani pazīst, T-Modelis Fords. Tas jau nav mans īstais vārds.

RL: Un īstais?

TMF: Mans īstais vārds ir Džeimss Lūiss Kārters Fords. Tāds ir mans īstais vārds. Bet patiesībā es esmu T-Modelis. Un es braukāju pa visu pasauli. T-Modelis Fords, Astes Vilcējs no Grīnvilas — pa visu pasauli!Lappuse grāmatā

Roberts Belfours dzimis 1940. gadā netālu no Holīspringsas Misisipi (Holīspringsā, starp citu, patlaban atrodas Fat Possum birojs un ierakstu studija). Kad Robertam bija trīspadsmit gadu, nomira viņa tēvs, un viņam nācās pelnīt iztiku sev, mātei un mazajam brālim. Piecdesmito gadu beigās viņš apprecējās un pārcēlās uz Memfisu Tenesī, kur nākamos trīsdesmit piecus gadus smagi strādāja celtniecības firmā Choctaw Construction. Roberts prot gan lasīt, gan rakstīt, cietumā nav pavadījis nevienu pašu dienu, sievietes viņu liek mierā un, cik var spriest, viņš viņas arī. Par spīti tam, blūzs viņam skan tikpat “īsti” kā T-Modelim, kurš gan tam nemūžam nepiekristu (“Re, viņš spēlē arī manas dziesmas, bet viņam jau nesanāk!”).

RL: Kā jums šķiet, vai T-Modelis ir slikts cilvēks?

Roberts Belfours: Nē, man viņš nemaz neliekas tik slikts. Viņš tikai tā runā.

RL: Un jūs pats?

RB: (smejas) Nē, kur nu es.

RL: T-Modelis visu liek uz āru, viņam vajag, lai visi dejo un priecājas, bet jūsu mūzika šķiet tāda skumja, vērsta vairāk iekšup. Vai tā ir?

RB: Jā, laikam gan.

RL: Jūs esat skumjš?

RB: Nē, skumjš nē. Patiesībā, kad spēlēju, es jūtos lieliski. Bet laikam veids, kādā es spēlēju un dziedu, dažiem ļaužiem atsauc kādas atmiņas, bet es neesmu skumjš, tāda man vienkārši tā spēlēšanas dāvana.

RL: Kad jūs sākāt ierakstīt ar Fat Possum birku?

RB: Kādā 1990. gadā.

RL: Un pirms tam?

RB: Pirms tam tikai ar profesoru Deivu Evansu Memfisā. Tas albums 1994. gadā iznāca tikai Vācijā, Savienotajās Valstīs tas netika vispār izdots. Pirms tam es vienkārši tāpat spēlēju apkārt.

RL: Bāros, festivālos, džūkos?

RB: Šurp turp pa Bīlstrītu [2. Bīlstrīta - Beal Street, slavena, mūzikas tradīcijām bagāta iela Memfisā Tenesī, kur, sevišķi 20. gadsimta 20. un 30. gados, iztiku pelnījuši daudzi reģiona melnie muzikanti - liela daļa no Misisipi. Arī mūsdienās Mīlstrītā ir daudz klubu, kuros var dzirdēt labu mūziku, tikai pati iela ir zaudējusi kontekstu - vecie kvartāli ap to noplēsti, to vietā iekārtotas autostāvvietas, biroju ēkas un būvlaukumi.]. Pēc tam, kad ierakstīju to albumu, es uz Bīlstrītas vairs nespēlēju, braukāju, ziniet, apkārt pa Eiropu.

RL: Kā jums šķiet, kāpēc Rietumeiropā ļaudis ir kā traki uz blūzu, bet Savienotajās Valstīs ierindas radio to vispār nespēlē un, kaut vai šai pašā bārā, publikā tikpat kā nav melnu seju. Kāpēc tā?

RB: Nu, nezinu. Nevaru to izskaidrot. Man pašam blūzs vienkārši patīk. Patīk dažas roka dziesmas, daži džeza gabali, pat uz bluegrass es reizēm varu paklausīties. Bet es spēlēju blūzu. Vienkārši man patīk to spēlēt, varbūt tāpēc, ka to klausījos jau bērnībā. Spēlēt iemācījos uz ausi, nekādā skolā man to nemācīja.

RL: Vai ģimenē kāds spēlēja?

RB: Tikai mans tētis, viņš vienkārši sēdēja un spēlēja mājās, nekad nespēlēja publiski. Viņš man ļāva pablēņoties. Man jau vienmēr gribējās spēlēt, bet es biju par mazu, ģitāru nevarēju vēl noturēt. Tētis vienkārši to uzlika sev uz ceļa un ļāva man niekoties. Pirmo gabalu iemācījos nospēlēt, kad man bija septiņi gadi — Baby, Please Don’t Go. Kad biju jau lielāks, es to dabūju biežāk un iemācījos arī uzskaņot. Es pat iemanījos to uzskaņot citādi, nekā bija viņam. Es mācēju skaņot trīs dažādos veidos. Un viss tikai pēc dzirdes. Manai mammai bija vecs bateriju radio — baterijas tādas kā tagad kabatas lukturīšiem — nebija jau četrdesmito gadu beigās elektrības. Parasti viņai tas bija uzgriezts uz WDIL viļņa. Svētdienās viņi spēlēja tikai spiričuelus, bet pa darbdienām bija īsts baļļuks. B.B. Kings tur spēlēja, citi vecie puiši, kas tolaik vēl bija jauni, daudzi tagad jau miruši — Haulins Vulfs [3. Blūzmeņu vārdi, ar kuriem viņus pazīst pasaulē, nereti ir raksturīgas pašu izvēlētas, vai citu dotas iesaukas, kuras "pārceļu" latviešu rakstībā grūtu sirdi. Patiesībā šie vārdi ir: Howlin' Wolf (Kaucošais vilks), Muddy Waters (Dubļainais Laista), Lightin' Hopkins (Zibens Hopkinss)], Madijs Voterss, Laitnins Hopkinss, Džons Lī Hukers, Sonijs Bojs Viljamss... Visvairāk man patika Džons Lī Hukers un Haulins Vulfs — ne tikai kā viņi spēlēja, bet arī kā dziedāja. Man, ziniet, jau bija ap trīsdesmit, kad es sāku dziedāt. Es vienkārši nezināju, ka protu.

RL: Un kā tad jūs to uzzinājāt?

RB: Nevar saprast. Man pagāja kāds laiks, kamēr izdevās salikt balsi kopā ar mūziku — nu, darīt visu vienlaicīgi. Galvenais jau bija tas, ka es iemācījos mainīt ģitāru. Es dzirdēju dziesmas un, lai atrastu tās uz ģitāras, man nācās spēlēt akordus — tos es iemācījos ātri, — bet es iemācījos skaņot šķērsām, spāniski. Es jau nezināju, ka tas ir spāniski, to man pateica tas Deivs Evanss no Memfisas. Es vienkārši gribēju, lai man skan tā kā Džonam Lī Hukeram. Kad es iemācījos skaņot spāniski, es varēju atdarināt notis, likt basa stīgām skanēt tieši tā, kā es dzirdēju Hukeru darām Boogie Chillun.

RL: Un kā jūs nokļūstat pie savām paša dziesmām?

RB: Nū, manējās... Man jau vienmēr niezēja rakstīt pašam, bet es nesapratu, kā. Bet tad, vienu nakti klausījos Nešvilas staciju WLAC, viņiem bija tāds dīdžejs, ar tādu īsteni vēsu balsi, un viņš saka, tie, kas rakstot dziesmas vai dzejoļus, lai tik sūtot viņam. Un es taisni sacerēju tai brīdī vienu dziesmu. Bija ap trijiem naktī, un es sāku to dziesmu pierakstīt, modināju sievu, lai pajautātu, kā raksta to vai šito vārdu. Viņa piecēlās, un tā mēs tur sēdējām, kamēr dabūjām to dziesmu gatavu.

RL: Un aizsūtījāt uz radio?

RB: Nujā, aizsūtījām uz Nešvilu. Un tad divas trīs nedēļas vēlāk viņi man atraksta, tā un tā, gribam ierakstīt jūsu dziesmu. Un pajautā, kad es varētu atbraukt. Es uzrakstu pretī, lai pasaka laiku, jo es tad dzīvoju Mountplezantā Misisipi, strādāju vienā lielā pienotavā, un līdz Nešvilai ir ko braukt. Viņi to laiku pasaka, es aizeju pie vīra, pie kura strādāju, viņš man iedod divsimt dolāru, es kāpju savā mašīnā — laba mašīna bija, studebekers — un braucu. Bet drošības pēc vēl pirms Džeksonas Tenesī nogriežos uz Kaiveru, kur tāda liela lietotu riepu tirgotava. Aizbraucu uz turieni un lieku nomainīt visas četras riepas. Braucu tālāk. Bet neesmu vēl ticis ne līdz Džeksonai, neesmu ticis pat līdz Tenesī upei, kad tās riepas sāk sprāgt. Knapi kaut kā ievilkos Nešvilā, bet tur priekšā policija. Kas es tāds esot, uz kurieni braucot. Es saku, ser, man divas riepas pārsprāgušas, trešā gan nepārsprāga, bet tik un tā mīksta, bet jātiek man līdz WLAC raidstacijai. Nu, viņš man parādīja, kur tas ir, un es ātri vien tur nokļuvu. Bet tur man saka, zini, šodien nekas nesanāks, mums viss pilns. Dienā, kuru viņi paši bija noteikuši! Jā, viņi saka, varam tevi ierakstīt piektdien, līdz piektdienai tev jāpaliek Nešvilā. Man līdzi bija sieva, brāļadēls un draugs, un no naudas palikuši varbūt kādi simt divdesmit pieci, simt trīsdesmit dolāri. Kāpju atpakaļ mašīnā un viņiem saku: “Ziniet ko? Es nevaru mums nopirkt viesnīcu uz nākamajām četrām dienām. Patiesībā pat uz divām nevaru. Uz dienu nevaru! Es braucu mājās.” Un tā nu mēs pārbraucām mājās. Kādas trīs nedēļas vēlāk saņemu no Nešvilas vēstuli — ko es gribot darīt? Vai braukšot vēlreiz uz Nešvilu, vai esot ar mieru to aizlienēt, nu, lai kāds cits to ieraksta ar savu mūziku. Es jau neko no tā nesapratu, tikai braukt nekur vairs netaisījos, tāpēc teicu — labs ir. Ha, parakstīju atteikšanos no autortiesībām, un ar to arī viss beidzās. Pēc kāda mēneša viņi man paziņo, ka, lūk, tāds Džīns Brukss — man tāds Džīns Brukss apmēram kā tas kravas auto tur, pāri ielai, nepazinu es tādu Džīnu Bruksu — ierakstījis manu dziesmu, un vēstulei klāt pielikta septiņdesmitastoņniece ar to dziesmu vienā pusē, bet otra puse gluda kā spogulis. Un tas Džīns Brukss bija tai dziesmai pierakstījis kaut kādu klaviermūziku, tur pat blūza garšas nebija klāt! Tikai nosaukums manējais I Have Lots of Bad Luck.

RL: Un tālāk jums arī gājis kā tai nosaukumā? Bijis daudz neveiksmju?

RB: (pasmejas) Nē, tieši otrādi. Man jau vispār laikam nepiestāv būt blūzmenim — man ir bijusi tikai viena sieva, kuru es mīlu, ne viņa mani ir pievīlusi, ne es viņu, vispār nekā tāda sevišķa dzīvē nav bijis.

RL: Vai bērni jums ir?

RB: Man un sievai ir viena meitene. Sieva dzemdēja 63. gadā — atceraties, kad nogalināja Kenediju? Tieši tajā naktī, kad viņš nomira, viņa bija slimnīcā. Un pēc tam dakteris viņai vairs neļāva.

RL: Un vai jūsu meitai ir kāda interese par blūzu?

RB: O, jā! Jā, jā! Viņas tētis to, viņas tētis šito! Šovakar es spēlēju viņas mīļāko dziesmu, Džona Lī Hukera Hobo Blues.

Nuja, bet tā pirmā reize, kad es mēģināju kaut ko uzrakstīt — kopš tā laika, kā es apsēžos tā — nu, nezinu, kaut kas nāk prātā, tādas kā atskaņas. Mūziku es nemāku pierakstīt, bet vārdus varu. Un tad es varu izvietot viņus, kā man patīk, paņemt ģitāru, atrast akordus un izlikt to visu notīs, nu, atrast tam mūziku, ar balsi un tā.

RL: Un, kā jums šķiet, no kurienes tas viss?

RB: (rāda ar pirkstu uz augšu) Nu, ne jau no skolām vai kaut kā tamlīdzīgi. Es vienkārši dzirdu to, ko dzirdu. Tai pašā brīdī, kad dzirdu, es to iegaumēju. Nav svarīgi, kas tas par muzikantu — kad viņš spēlē, es zinu, kur viņš dabū tos akordus. Redziet, es jums nevaru pat pateikt, kas tas akords tāds ir, nu, ar tiem A, B, C, bet es zinu, kurā vietā viņš to taisa. Mhm.

RL: Bet pastāv jau vecais ticējums, ka blūzs nāk no sātana, nevis tur, no augšas.

RB: Nu, es teikšu tā. Mani uzaudzināja pie baznīcas, es dziedāju korī, spēlēju baznīcas dziesmas. Un, vai zināt? Tie spiričueli, tās ir tās pašas notis kā blūziem. Vienīgā starpība, ka tur tie vārdi ir pilni ar Dievu. Bet tā pati mūzika, tās pašas notis. Nu, kā tad tas var nākt no sātana?

RL: Vai jums patīk braukt uz Eiropu?

RB: Jā, o, jā. Man patīk, ka viņiem patīk. Viņi tevi pazīst, tu viņus ne. Es esmu apceļojis visu pasauli, tikai dažās vietās vēl neesmu bijis. Ir tik vareni satikties ar visādiem ļaužiem, kaut kas tāds man nebija rādījies ne sapņos. Es jau vienmēr to gribēju. Sapņoju par lietām, ko daru tagad, lietām, kas tagad notikušas īstenībā. Es vienmēr lūdzu par to Kungu, jo es zināju, ka viņam ir kāda darīšana gar mani un manu ģitāru. Jo es nevaru ģitāru nolikt malā, nezinu, kas tas ir. Man tā ir no bērnības. Kolīdz man rokā ģitāra, man ar viņu jāniekojas, jāspēlējas. Reizēm es tā arī aizmigu ar ģitāru klēpī, mammai nācās mani modināt, viņa sauca: “Peidž!” — tā mani sauc, P-A-G-E, kā lappuse grāmatā — “Celies augšā, Peidž, un ej gulēt!” Es nezinu, kas tas viss ir. Nu, tas ir tā, it kā pie tevis atnāktu kāds gars un teiktu — ņem un spēlē. Es jau neesmu nekāds tur baigais vīrs, es neesmu nodarījis pāri nevienai sievietei, un neviena nav nodarījusi pāri man. Bet kaut kas mani dīda un urda. Nezinu, kas, bet urda. Un kad es spēlēju, tad pāriet.

RL: Un arī sieva jūs atbalsta?

RB: Jā. Bija tāds laiks, kad mēs dzīvojām no sociālajiem pabalstiem, pilnīgs trakums. Un pie manis atbrauca no Čikāgas, jo zināja, ka es labi zīmēju, un lika zīmēt — lai pārbaudītu, vai es vienkārši nekopēju. Un tad viņi teica, mēs tev atsūtīsim anketu, tu aizpildi un paraksti un pasaki, ko zīmēsi — ēkas vai apģērbu skices, vai vēl ko. Viņi solīja maksāt 1300 dolāru mēnesī — tikai par zīmēšanu. Tik daudz naudas! Nu, un es aizpildīju un uzrakstīju, ka gribu zīmēt burtus uz lielajiem kravas auto. Bet sieva teica, tu jau tagad braukāsi apkārt pa pasauli, tos burtus zīmēdams, droši vien pārbrauksi tikai ik pa diviem trim mēnešiem. Un tad es savas domas mainīju — es negribēju būt no viņas projām. Mēs ar sievu mīlējām viens otru, man negribējās atstāt mājas uz tik ilgu laiku. Un tai pašā laikā viņa man teica: “Robert, cilvēki par tevi runā, interesējas par tavu spēlēšanu — pamēģini.” Bija tāda Veronika Sandra, kas spēlēja Bīlstrītā, un viņa teica: “Tu tikai spēlē pa māju, tā tu nekur netiksi — nāc uz Bīlstrītu, paņem kādu trauku dzeramnaudai.” Es teicu, es taču neiešu ubagot. Bet sieva pierunāja. Nu, sākumā es gāju uz parku. Visi tie, kas tur bija spēlējuši un pelnījuši naudu no tūristiem, sākumā dusmojās, ka es spēlēju, kamēr viņiem ir pārtraukums. Bet pareizi es darīju. Un es aizgāju uz V.S. Hendija namu [W. C. Handy - "blūza tēvs", melnais bigbenda muzikants, kurš 20. gadsimta sākumā pierakstīja un publicēja Misisipi dzirdētu blūzu notis, padarot blūzu - vismaz tā standartformā, proti, 12 taktis, AAB (dzied rindu, atkārto, atbalso rindu ar atskaņu), kuru absolūti neievēro tādi mūziķi kā T-Modelis Fords un Roberts Belfours - par populāru komercproduktu. "V. S. Hendija nams" - blūza muzikantu atbalsta organizācija.], tur bija tāds Džo Sevidžs, viņš visiem ielas spēlmaņiem bija tāds kā pārraugs, es ar viņu parunāju, un viņš man uztaisīja kartīti, un man par to bija jāsamaksā, bet tad arī viss bija kārtībā. Viņš man pateica, kad spēlēt un tamlīdzīgi, ierādīja vietu. Es tur spēlēju kādus piecus sešus gadus, tad uztaisīju albumu un vairs tur negāju. Man jau arī nebija vairs laika, jo bija jābraukā apkārt. Tā bija Dieva dāvana, ka es varēju iemācīties spēlēt tā, kā cilvēkiem patīk. Es jau mācos vēl tagad. Mācīties tak nevar beigt. Vienmēr kaut ko var iemācīties. Mhm.

RL: Tad jūs sevi neuzskatāt par pašu labāko blūzmeni?

RB: Ne-e, nekad neesmu tā domājis un nekad nedomāšu. Jo vienmēr jau ir kāds, kas zina to, ko tu nezini. Mamma man vienmēr teica — vienmēr kaut ko var no kāda mācīties. Un tas man palicis prātā. Tāpēc man patīk klausīties uz citiem. Daudzi man saka, tu tik labi spēlē, tu tik labi spēlē. Es jau vienkārši spēlēju, neuzskatu, ka esmu nezin kas, man vienkārši patīk. Tā patīk, ka nav pat jādzer. Tad, kad es spēlēju, es to visu sajūtu kaut kur iekšā, un neko citu man nevajag. Tāpēc jau es saku, ka tas nāk no Dieva. Citādi man vajadzētu kaut ko pīpēt, rīt kaut kādas tabletes, jo man būtu bailes no visiem tiem tūkstošiem tur publikā. Pirmo reizi es gan nopirku puspinti alus, bet man bija jāsniedz arī intervija, un es nemaz nepaguvu to iedzert — gāju uz skatuves pilnīgi skaidrā. Un tagad jau es zinu, ka neko man nevajag, tikai spēlēt.

Diskogrāfija

T-Model Ford:

Pee Wee Get My Gun (Fat Possum Records/Epitaph, 1997)

You Better Keep Still (Fat Possum Records/Epitaph, 1998)

She Ain't None of Your'n (Fat Possum Records,  2000)

Bad Man (Fat Possum Records,  2002)

Robert Belfour:

What's Wrong With You (Fat Possum Records,  2000)

Pushin' My Luck (Fat Possum Records,  2003)

Plašāk par Misisipi blūzu Ievas Lešinskas rakstā "Sirdij liec mieru"

Iepazīties ar firmas Fat Possum darbības principiem un vēsturi, kā arī noklausīties vairākus T-Modeļa Forda un Robert Belfoura, kā arī citu "netīrā" vai "dziļā" blūza ierakstus iespējams, apmeklējot http://fatpossum.com/