Oficiālās Krievijas "jaunais diskurss"

Gruzijas - Krievijas konflikts šī gada augustā parādīja interesantas tendences publiskās retorikas sfērā, kas iezīmē daļēji jaunas, taču būtībā jau krietnu laiku eksistējušas metodes sabiedrības viedokļa ietekmēšanā. Runa ir par Krievijas oficiālās propagandas metodēm, un vienīgā iepriekšpieņemtā atsauce uz “to, kā patiesībā ir”, manā analīzē būs atziņā, ka lielākā daļa no tā, kas šobrīd notiek Krievijas masu saziņas līdzekļos, ir valdības oficiālās nostājas izpausme. Šis raksts nepretendē uz visaptverošu situācijas novērtējumu, tāpēc noliksim uz brīdi malā pārdomas, “kas īsti notika” militārā konflikta aizkulisēs, kurš bija vainīgs un kurš izprovocēja vai apzināti izraisīja konfliktu. Pieņemsim, ka dažādie publiskie viedokļi un paziņojumi principā nebalstās uz faktiem, bet gan uz šo faktu atspulgu iepriekš izveidotās domāšanas klišejās. Mani šajā analīzē neinteresē, vai publiskiem paziņojumiem ir faktoloģisks pamats, bet gan tas, kā šie paziņojumi atklāj mūsdienu Krievijas domāšanas un politiskās runas īpatnības. Latvijas informatīvajā telpā mums bija pieejami gan tā dēvētās Rietumu pasaules viedokļi, gan Krievijas televīzijā un presē, gan arī Latvijas krieviski runājošās sabiedrības daļas apziņā pieņemtā faktu interpretācija. Mēs, atšķirībā no britu vai amerikāņu skatītājiem, ātri ievērojām radikāli pretēju notiekošā atstāstu. Jau pats pirmais “fakts”, kas kalpoja par atspēriena punktu visai turpmākai notikumu interpretācijai un Krievijas armijas rīcībai, tika uztverts atšķirīgi - ziņa par 2000 bojāgājušajiem Dienvidosetijas iedzīvotājiem. Krievijas televīzijas ziņu sižetos tas tika atkārtots un visai drīz ieguva neapstrīdamu statusu, savukārt Latvijas un Rietumu masu saziņas līdzekļos tas no sākta gala ir ticis apšaubīts un vēl ilgu laiku pēc tam parādījās ziņas, kas liecināja par pārspīlētu, nepareizi interpretētu vai atklāti melīgu informāciju. Tas ir viens no paņēmieniem, ko kontrolēti mediji viegli var izmantot propagandas nolūkiem - jo biežāk tiek atkārtota kāda informācija, jo mazāk šaubu rada tās patiesums. Katrā nākamajā pieminēšanas reizē jau ir iespējams atsaukties uz “iepriekš minēto”.

Otrs notikumu interpretācijas aspekts, kas bieži izmantots arī agrākos militāru konfliktu un karu uzsākšanas gadījumos, ir tas, ka šādās situācijās ir praktiski neiespējami konstatēt, “kurš bija pirmais” militārās darbības sācējs. Senākos laikos šo neiespējamību nodrošināja ierobežotās neatkarīgu informācijas avotu iespējas un tas, ka konflikta teritorijā uzvarētājs nosaka, kurus faktus publiskot un kurus - nē. Tieši šis apstāklis ir vienmēr bijis par pamatu sarkastiskajai atziņai “uzvarētājus netiesā” vai “vēsturi raksta uzvarētāji”. Mūsdienās tas kļūst aizvien grūtāk realizējams, taču ātras notikumu attīstības apstākļos ir iespējams “paspēt” paziņot savu faktu interpretāciju kā pirmajam, līdz ar to iegūstot zināmas priekšrocības vai vismaz nodrošinot savas versijas prioritāti konkrētā informatīvās telpas sektorā.

Par Krievijas informatīvo taktiku lieliski liecināja televīzijas žurnālista Mihaila Ļeontjeva paziņojums 10. augustā (kad jau pilnā sparā notika konsultācijas Apvienoto Nāciju Drošības padomē): “Mums nav nekādas vajadzības censties labi izskatīties Rietumu masu saziņas līdzekļos - mūs tur tāpat nenovērtēs. Aizmirsīsim uz brīdi par “starptautisko sabiedrību”. Nav nekādas “starptautiskās sabiedrības”. Mums ir jāizdara savs darbs līdz galam.” Šī vaļsirdīgā atziņa demonstrē divas bīstamas un acīmredzot ietekmīgas idejas - pirmkārt, to, ka Krievija sevi atklāti pretstata visai pārējai “starptautiskai sabiedrībai”, kas tiek uzskatīta par rīcības nespējīgu un viedokļos sadrumstalotu subjektu kopumu, bet, otrkārt - to, ka Krievijai, atšķirībā no šīs sadrumstalotās un klaigājošās kopienas, ir savas konkrētas un realizējamas intereses. Un šobrīd ir pienācis brīdis, kad vajag un var šīs savas intereses aizstāvēt. Nerēķinoties ar citiem, mazsvarīgākiem apsvērumiem - politiskiem, morāliem vai (kā mēs vēlāk redzēsim) - loģiskiem.

Krievijas valstisko interešu publiskā apspriešana pēdējo desmit gadu laikā ir notikusi divos dažādos līmeņos - viens bija starptautiskos kontaktos paustā retorika, kas Rietumu pasaulē ir labi zināma. To noteica zināms ekonomisks vājums, kas Putina administrācijai nāca mantojumā no iepriekšējiem valsts vadītājiem, zināms militārs spēks, kas Krievijai tradicionāli ir bijis svarīgs un zināma etniskā doktrīna, kas parasti ir izraisījusi tādu kā samulsumu ārpus Krievijas, bet guvusi tūlītēju atbalstu pašā Krievijas tautā - šī doktrīna balstījās “krievvalodīgo” interešu aizstāvībā bijušajās PSRS teritorijās (pagaidām visai bikli šī ideja tiek attiecināta arī uz augošo krievu emigrācijas kopumu rietumvalstīs), kā arī savdabīgā slāvu solidaritātes izpratnē, piemēram, Dienvidslāvijas militāro konfliktu brīžos.

Otrs Krievijas interešu apspriešanas un definēšanas līmenis līdz šim ir bijis ezotērisks (ieslēpts teorētiskas, neoficiālas un nereti - mistiskas diskusijas ietvaros). Viens no šīs diskusijas uzturētājiem ir bijis Aleksandrs Dugins - krāšņa un impozanta personība. Dzimis 1962. gadā, studējis Maskavas Aviācijas institūtā, taču šobrīd - filozofijas zinātņu kandidāts. 1980. gadā pieslējies mistiski noskaņotajam rakstnieka Jurija Mamļejeva pagrīdes “pulciņam” (tiesa, tobrīd Mamļejevs jau bija emigrējis uz ASV), dibinājis dažādas ideoloģiskas kustības, piedalījies apvienības “Pamjatj” dibināšanā, kopā ar Eduardu Ļimonovu un Jegoru Ļetovu izveidojis Nacionālboļševiku partiju (vēlāk to pametis), vada “jauno universitāti” un “Starptautisko Eirāzijas kustību”, uztur mājaslapu “Arktogeja” (http://www.arcto.ru), ir bijis Mistiskā ordeņa SS biedrs. Viņa interešu lokā ir bijušas tradicionālistu un mistiķu Mirčas Eliades, Juliusa Evolas un Renē Genona idejas. Veidojot savu eirāzisko pasaules uzskatu, viņš lielā mērā ir balstījies uz vēsturnieka un etnologa Ļeva Gumiļeva izvērsto etnoģenēzes un ģeopolitikas teoriju. Ģeopolitikas termins ir ienācis valodā, pateicoties zviedru politologa Rūdolfa Šellena grāmatai “Valsts kā organisms” (1916), taču mūsdienu veidolu ieguvis, tieši pateicoties Dugina tēzēm: “Marksisms un liberālisms vienādi pamatā liek cilvēka eksistences ekonomisko pusi. Taču, atšķirībā no “ekonomiskajām ideoloģijām”, ģeopolitika balstīta tēzē “ģeogrāfiskais reljefs kā liktenis”. Ģeogrāfija un telpa ģeopolitikā pilda tās pašas funkcijas, kā nauda un saimnieciskās attiecības marksismā un liberālismā - līdz tām tiek reducēti visi cilvēka eksistences pamataspekti, tās kalpo par pamatmetodi vēstures interpretācijai, tās tiek saprastas kā cilvēka eksistences svarīgākie aspekti, kas organizē ap sevi visas pārējās eksistences izpausmes.”

Kāpēc mūs interesē Aleksandrs Dugins un viņa teorijas? Pēc aiziešanas no nacionālboļševistiskās pagrīdes (zīmīgi, ka laika ziņā tas sakrita ar Putina nākšanu pie varas), viņš ir aizvien vairāk pietuvojies Kremļa administrācijai (no 1998. līdz 2003. gadam bija Krievijas Domes spīkera Genādija Seļezņova padomnieks) un, lai arī joprojām neieņem nekādus oficiālus amatus partijas “Vienotā Krievija” struktūrā, tiek uzskatīts par tās ietekmīgāko ideologu. Neatsaucoties uz konkrētiem avotiem, nereti tiek apgalvots, ka viņš ir bijis arī personisks Vladimira Putina padomnieks.

2008. gada 5. maijā, partijas “Vienotā Krievija” rīkotajā konferencē par Krievijas nākotni Aleksandrs Dugins ir teicis: “Manuprāt, tieši šobrīd Eirāzijas tematika pāriet no pagājušo laiku filozofiski vēsturiskiem pētījumiem pie aktualitātes. Krievija, bez šaubām nav parasta Eiropas lielvalsts. Mēs esam pārāk lieli un pārāk īpaši. Un, protams, vēl jo vairāk - Krievija nav aziātiska lielvalsts. Šeit distance ir vēl lielāka. Šo Krievijas kā civilizācijas īpašo raksturu vienmēr ir centušies uzsvērt eirāzisti. Atbildot uz galveno jautājumu, kas uzdots mūsu diskusijas nosaukumā, es gribētu apgaismot dažus jautājumus, kas skar suverenitātes realitāti. Ir tāds jēdziens kā “globalizācijas novienādošana”. Globālā pasaule paredz nacionālo valstu desuverenizāciju. Vispār, globalizācija ir noteiktu nacionālo valstu pilnvaru nodošana pārnacionāliem veidojumiem. Nav nekādas citas globalizācijas. Šodien globalizācija notiek pēc vienpolārās pasaules piegrieztnēm. Teorētiski globalizācija varētu būt arī citāda, taču šobrīd tā tāda nav. Suverēnu valstu pilnvaras tiek nodotas, patiesību sakot, Amerikai vai Eiroatlantiskajai savienībai. To mēs redzam Kosovas piemērā, saistībā ar Ukrainas un Gruzijas iestāšanos NATO - kā tā tika apspriesta Bukarestes samitā. Krievija spēs saglabāt un nostiprināt savu suverenitāti tikai principiāli cita globalizācijas modeļa ietvaros: nevis vienpolāra, bet daudzpolāra modeļa ietvaros. Tie, kas apgalvo, ka jau šodien eksistē daudzpolāra civilizācija, ir aizskrējuši par tālu uz priekšu. Amerika pārdzīvo savas varenības krīzi, taču ne savas varenības krahu. Amerika ir stipra un pārliecināta par to, ka tai jāturpina rīkoties tādā pašā vienpolārā garā. Nedrīkst pieņemt vēlamo par esošo. Šobrīd notiek vienpolārās globalizācijas procesi, kurai nepieciešms pretstatīt daudzpolāro globalizāciju. Tas, kā teica Kurgiņjana kungs (krievu politologs un teātra režisors - red. piez.), nebūs viegli un, iespējams, kļūs par fundamentālu konfliktu avotu. Daudzpolārisms ir uzdevums, nevis dotums. Nākamā tēze. Krievija nespēs saglabāt savu suverenitāti, ja paliks vienīgi kā nacionāla valsts. To procesu ietvaros, kas šobrīd notiek globālajā pasaulē, Krievija varēs saglabāt suverenitāti, tikai kļūstot par šīs globālās pasaules polu. Tas ir, Krievija saglabāsies kā Krievija tikai tajā gadījumā, ja kļūs par kaut ko lielāku nekā Krievijas Federācija. Šim nolūkam Krievijas Federācijai pietrūkst gan telpas, gan potenciāla. Ja Ukraina un Gruzija būs NATO sastāvā, tad, kā apgalvo ģeopolitiķi, Krievijas kā daudzpolāras pasaules pola suverenitāte tiks praktiski izslēgta, pateicoties strukturālo robežu un stratēģiskās aizsardzības sistēmu attīstībai. Mēs aizstāvēsimies, mēs būsim tikai nacionāla valsts. Tas pusgads, ko mēs ieguvām Bukarestes samita rezultātā, skar būtiskus Krievijas nākotnes jautājumus. Ja Ukraina nākamajā, decembra samitā iestāsies NATO, varēsim teikt, ka mēs esam fundamentāli atmesti atpakaļ. Būtībā tas būs nākamais Krievijas desuverenizācijas etaps, kas sākās 90. gados, un no kura Rietumos neviens nav atteicies.”

Ko mēs redzam šajā fragmentā? Pilnīgi savrupu, oriģinālu mūsdienu pasaules problēmu redzējumu, kas izklāstīts ezotēriskā, jaunvārdiem piebārstītā valodā. Tā problemātika un vārdu krājums, kas tiek izmantots Rietumu pasaulē, šeit nedarbojas. Te nav runa par ekonomiskiem jautājumiem, demokratizāciju, cilvēktiesībām, pašnoteikšanos, brīvo tirgu, pat ne par globālo sasilšanu - centrā ir Krievijas kā lielvaras suverenitātes saglabāšana un pastiprināšana jebkādiem līdzekļiem kā galvenais uzdevums. Un vēl kāda interesanta nianse, kas paver iespēju Krievijas izmantotajai argumentācijai un loģikai - “polārs” pretstatījums starp Krieviju un Rietumiem kā diviem nesavienojamiem un radikāli atšķirīgiem spēkiem. Dugina proponētajā ģeopolitikas teorijā vēsturisko procesu galvenais virzītājspēks ir šādu lielu ģeopolitisku spēku un interešu sadursmes.

Tas, ko Rietumos joprojām uzskata par Krievijas “impēriskās domāšanas” recidīvu, patiesībā ir jauns un oriģināls koncepts, kura centrālais motīvs ir ietekmes zonu nosargāšana un paplašināšana.

Viens no spēcīgākajiem propagandas ieročiem šajā cīņā ir strīdus teorijā jau izsenis pazīstamais “pretinieka argumentu pārtveršana” un to izmantošana savā labā. Mēs jau ilgāku laiku esam bijuši liecinieki tam, kā Krievija ir pārņēmusi Eiropas Savienībā aktuālo “nacionālo minoritāšu tiesību” diskursu, runājot par “krievvalodīgo apspiešanu” Baltijas valstīs. Spilgts piemērs ir arī Kosovas neatkarības pasludināšanas izmantojums - ja līdz pēdējam brīdim Krievijas oficiālā nostāja bija klaji noliedzoša, tas ir, tika noliegta Kosovas tautas pašnoteikšanās politiskā prioritāte, tad uzreiz pēc šīs valsts atzīšanas starptautiskā mērogā Krievija sāka runāt par to, ka ir arī citas teritorijas, kas vēlētos līdzīgu autonomiju - Piedņestra, Dienvidosetija, Abhāzija. Citiem vārdiem sakot, politisks princips, kas tika noliegts vienā gadījumā (kad runa bija par Krievijas ietekmes zonas samazināšanos, Kosovai atdaloties no Serbijas), tiek atzīts kā spēkā esošs, ja skar citu ģeopolitisku teritoriju (kas, iegūstot suverenitāti, paplašinātu Krievijas ietekmes zonu). Bet Rietumiem (kas Krievijas izpratnē ir vienīgais strīda partneris), šādā veidā tiek atņemti iespējamie argumenti jau tīrās loģikas sfērā.

Kādā intervijā, kas notikusi 2008. gada 7. augustā (dienu pirms Gruzijas-Krievijas konflikta sākuma), Aleksandrs Dugins atklāti saka: “Krievijai nepieciešams sākt plaša mēroga karu ar Gruziju: krievu karaspēkam ir jāieņem Tbilisi, lai aizsargātu savus pilsoņus neatzītajās Abhāzijas un Dienvidosetijas republikās un atbrīvotu Gruziju no amerikāņu okupantiem. Visas ekonomiskās sankcijas, kas sekos no Amerikas un Eiropas puses, Krievija mierīgi pārdzīvos, tam ir nepieciešamie resursi.”

Interesanti, ka uz žurnālistu jautājumu par to, kāda ir viņa ietekme uz Putinu un Medvedevu, kā arī - vai tiesa, ka viņa mācību grāmata tiek izmantota virsnieku apmācībai, Dugins atbild: “Šis ir jautājums, ko es gribētu apiet principā, jo oficiālus amatus es neieņemu, es esmu sabiedrisks darbonis, bet pārējam nav nozīmes. Kas attiecas uz manu mācību grāmatu, tad tā ir tiesa, balstoties uz manu grāmatu “Ģeopolitikas pamati”, tiek pasniegta ģeopolitika lielākajā daļā militāro akadēmiju, un ne tikai militāro, visās augstskolās, kur tiek mācīta ģeopolitika, šis mācību līdzeklis ir pamatā. Tas ir tulkots turku un arābu valodās, zinu, ka par to ieinteresējušies Ķīnā.”

Dugina gadījumā, protams, tiek izmantota “neoficiālā viedokļa” metode - publiskajā laukā izplatītas idejas, kuras vienmēr iespējams noliegt kā atsevišķas personas pausto viedokli, taču, zinot Krievijas masu saziņas līdzekļu kontrolējamību no valsts puses, viegli ievērot, cik brīvi šis cilvēks var teikt, ko domā, un cik precīzi viņa teiktais atbilst Krievijas valsts varas oficiālajai retorikai un rīcībai. Viens no viņa nopelniem (lai gan tur, protams, ir vērojams arī vairākus gadsimtus senas tradīcijas iespaids), ir situācija, kurā Krievijas iekšējā informācijas telpā iespējams neņemt vērā to, kas jebkur citur būtu izraisījis vismaz aizdomas. Runa ir par to pašu faktu interpretāciju. Vārda brīvības un informācijas pieejamības izlutinātajos Rietumos par svarīgu argumentu tiek uzskatīts tas, ka vairāku neatkarīgu avotu sniegtās ziņas apliecina vienu un to pašu. Konkrēts piemērs ir bojāgājušo skaits Dienvidosetijas galvaspilsētā - dažādu rietumvalstu ziņu aģentūras, neatkarīgi žurnālisti, Starptautiskā Sarkanā krusta pārstāvji un vēlāk - pat satelītuzņēmumu sniegtā informācija sniedza priekšstatu par ievērojami mazāku civiliedzīvotāju bojāeju, nekā Krievijas armijas iepriekš paziņotais skaitlis 2000. Taču tas viss neradīja ne vismazākās šaubas par Krievijas oficiāli izplatīto informāciju - un viena vienīga iemesla dēļ. Krievija kā “ģeopolitisks organisms” sevi pretstata visiem Rietumiem uzreiz, šādā veidā apvienojot “visus Rietumus” vienotā un savstarpēji saistītā organismā. Tas, ko saka Rietumos, Krievijas izpratnē ir viena organisma un vienu interešu pausts viedoklis, nevis “ziņas no neatkarīgiem avotiem”. Gluži tāpat arī savas rīcības morālu vērtējumu Krievija neuztver kā daudzu neatkarīgu vērtētāju viedokli, bet gan kā koordinētu “starptautiskās sabiedrības” jeb Krievijas izpratnē - ASV diktētu un jau iepriekšpieņemti naidīgu tēzi. Analoģijai mēs varam atcerēties situāciju, piemēram, skolā vai kādā sapulcē - ja mūsu viedoklim iebilst viens cilvēks, viņš var kļūdīties, taču tad, ja tam iebilst lielākā daļa vai visi, mēs esam pieraduši uzskatīt, ka visai ticams izskaidrojums šādai vienprātībai varētu būt tas, ka mēs maldāmies. Krievijas domāšanā kā aksioma tiek uztverts tas, ka visu Rietumu valstu un tās pārstāvošo žurnālistu, analītiķu vai politiķu viedokļi ir viens kopīgs viedoklis, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tie sakrīt. Vēl vairāk - nav nekāds brīnums, ka tie ir pretēji Krievijas viedoklim vai situācijas redzējumam, jo šo ģeopolitisko pretinieku intereses ir pretējas. Tas ievērojami atvieglo jebkādu diskusiju (un mēs bijām liecinieki, ar kādu vieglumu Medvedevs, kas vēl nebūt nav ielauzījies politiskajā diskursā, atbildēja uz jebkuru pārmetumu), jo nepieciešams diskutēt tikai vienas strīda taktikas ietvaros.

Spilgts piemērs šādai diskursa taktikai bija pamiera noteikumu pieņemšana - Kremlis paziņoja par uguns pārtraukšanu un karaspēka izvešanu no Gruzijas teritorijas īsi pirms tam, kad to pieprasīja “starptautiskā sabiedrība”, līdz ar to ieguva ne tikai iespēju apgalvot, ka “Krievija bija pirmā”, tas ir, iespēju atbildēt uz jebkuru apšaudi ar karadarbības atsākšanu, bet ieguva arī laiku. Kā vēlāk atklājās - vēl nedēļu pēc paziņojuma par karadarbības pārtraukšanu Krievijas armijas daļas brīvi pārvietojās Gruzijas teritorijā, apšaudīja komunikācijas, ēkas un militāros objektus, nemaz nerunājot par Boržomi minerālūdens avotu iznīcināšanu. Paziņojums par karadarbības pārtraukšanu ļāva varas iestādēm uz jebkuru pārmetumu par militārās operācijas turpināšanu atbildēt ar demagoģisku: “Tas ir absurds. Mūsu armijas daļas nevar apšaudīt šo ciematu, jo mēs taču esam paziņojuši par to, ka pārtraucam karadarbību.” Rietumu ziņu aģentūras kapitulēja šāda diskursa priekšā, bet Krievijas iekšējā informācijas telpā tas darbojās lieliski, jo jebkuri “rietumnieku” paziņojumi par to, ka kaut kas notiek citādi, tika uztverti kā apzināta ienaidnieku melošana. Informācijas karā Krievija nepārprotami uzvarēja tieši iekšējās loģikas izmantošanas rezultātā, jo tās izpratnē šajā karā bija tikai divas puses - Krievija un Rietumi. Ne velti Gruzijas prezidents Saakašvili tika pasniegts kā ASV ieliktenis, bet rūpīgi režisētajos videosižetos no karadarbības vietām tik liels uzsvars tika likts uz informāciju par to, ka Gruzijas armijas kaujinieku rindās tika “saskatīti” rietumvalstu pārstāvji. Noreducējot informatīvo karu līdz klišeju lakonismam, pilnīgi pietiktu ar to, ka Dienvidosetijā tiktu “atrasts” tumšādains karavīra līķis - tas tik precīzi iekļautos iepriekš uzzīmētajā “ģeopolitiskajā” shēmā, ka būtu ticams un nepieciešams.

To, cik sajūsmināti Krievijas politiķi uzņēma jaunā diskursa dotās iespējas, apliecina vēl kāds notikums - jau pāris nedēļas pēc minētajiem notikumiem. Britu laikraksts The Daily Telegraph 12. septembrī ziņoja par to, ka telefonsarunā ar savu britu kolēģi Deividu Milibendu Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs esot lietojis necenzētus izteicienus, respektīvi - pateicis: “Who are you to fucking lecture me?” Normālā situācijā pietiktu ar atvainošanos, Krievijas iekšējās loģikas ietvaros uz šo “informācijas noplūdi” varētu vispār nereaģēt - ir taču skaidrs, ka “tie rietumnieki ir pelnījuši” vēl spēcīgākus lamuvārdus, taču Krievijas Ārlietu ministrija nākamajā dienā izplata oficiālu paziņojumu, kurā šī publikācija tiek atspēkota, tas ir, tiek paziņots, ka Lavrovs neko tādu nav varējis pateikt, “jo ir pieklājīgs cilvēks”. Viegli saskatāma analoģija ar argumentācijas stilu karadarbības pārtraukšanas gadījumā (“Mēs nevarējām apšaudīt šo ciematu, jo esam izveduši karaspēku no Gruzijas”), turklāt tiek izmantots strīda paņēmiens, kurā pretiniekam, lai iebilstu, būtu nepieciešams izteikt apvainojumu - pateikt, ka Lavrovs tomēr ir teicis “fucking”, nozīmētu apstrīdēt apgalvojumu, ka viņš ir pieklājīgs cilvēks. Šajā brīdī labi audzinātie briti, protams, samulsa, taču Sergejs Lavrovs, izbaudījis triumfa brīdi, pēc pāris dienām paziņo, ka “tomēr ir lietojis necenzētu leksiku”, taču pavisam citā sakarā - nevis attiecinot to uz savu britu kolēģi, bet gan tāpēc, lai norādītu uz Gruzijas prezidenta Saakašvili personības īpatnībām, tas ir, viņš ir teicis, ka Saakašvili ir “fucking lunatic”. Te sabrūk jebkādi turpmākie argumenti - pirmkārt, tiek atzīts, ka lamāšanās fakts ir noticis, taču pavisam citā sakarā, tātad - britu prese tomēr ir melojusi, bet, otrkārt, atzīstot to, ka nolamāts ir nevis “britu kolēģis”, bet gan Gruzijas prezidents, Krievijas Ārlietu ministrija vēlreiz un konsekventi nostādīja viņu “ārpus diskursa”, pasludināja par “izstumto”, par tādu, ko iespējams nolamāt publiskā politiskā sarunā. Sekas šādai Krievijas argumentācijas attīstībai var būt visneparedzamākās.

Kādus secinājumus mēs varam izdarīt, nerunājot par politiskām perspektīvām, bet tikai par valodas lietojumu publiskā informācijas telpā? Krievija ir puslīdz publiski akceptējusi jaunu “ģeopolitisko” domāšanas veidu, kas, pateicoties tā saknēm mistiski iekrāsotā teorijā, ir devis jaunas iespējas rīkoties brīvāk, rotaļīgāk, varētu pat teikt - “ar iedvesmu”. Krievijas oficiālās domāšanas vārdu krājums vairs nav stīvi ierobežots, kā tas bija padomju nomenklatūras un marksisma ideoloģijas žņaugos, taču to nav nomācis arī amerikāniskā brīvības misionārisma vai eirobirokrātiskās tukšvārdības žargons. Mēs varam sagaidīt aizvien interesantākas atklāsmes un jaunas valodnieciskas konstrukcijas, kā tas bija gadījumā ar Krievijas “miera uzspiešanas operāciju” Gruzijā (te acīmredzama ir bijusi nevēlēšanās izmantot Rietumos ierastās klišejas, teiksim, lietot apzīmējumu “miera uzturēšanas spēki”). Oficiālās Krievijas viedoklis, iespējams, turpmāk tiks pausts aizvien decentralizētāk - izmantojot dažādu varas struktūru un dažādu “ētera personību” palīdzību. To nosaka ne tikai atbildības sadalījums starp “ienākošo” valsts prezidentu Medvedevu un “aizejošo” autoritāti, taču vēl aizvien valdības vadītāju Putinu, bet arī tādu neprognozējamu Krievijas domāšanas veida izpausmju izmantojums, kas izpaužas kā impulsīvais Lavrovs, teoretizējošais Dugins vai “skaidru valodu runājošais” Ļeontjevs. Tas, ka Krievijas oficiālo ideoloģiju joprojām neuzņemas pārstāvēt tās formāli “vadošā” partija “Vienotā Krievzeme” ir viena no interesantākajām niansēm. Šai partijai, kas pateicoties Putina atbalstam ieguvusi pārstāvniecību parlamentā un formāli izvirzījusi valsts prezidentu, pašai nav redzamu un autoritatīvu līderu, bet cilvēki, kas pauž un formulē Krievijas viedokli, nevēlas tikt sasaistīti ar partejiskām saitēm, varētu liecināt par to, ka daudzpartiju sistēma joprojām tiek uztverta kā “rietumnieciska” ārišķība, kam patiesībā nav nekāda reāla spēka.

Traģiskajos notikumos, kas saistīti ar Gruzijas-Krievijas konfliktu, bija pamanāma vēl kāda tendence, kas varētu kalpot par iespējamu Krievijas jaunās oficiālās domāšanas neitralizatoru. Francijas prezidenta Sarkozī zibensvizīte Maskavā un sarunas ar Medvedevu “kā līdzīgam ar līdzīgu” var tikt iztulkotas dažādi - gan kā spēku mērošanos Eiropas Savienības ietvaros (kurš nu būs tas, kurš savaldīs Krieviju?), gan kā Krievijas iespēju sašķelt Rietumu vienotību, taču, ja abstrahējamies no politiskiem motīviem, šādi gadījumi nepārprotami ievelk plaisas Krievijas “ģeopolitiskajā” koncepcijā. Ja reiz Sarkozī var kļūt par sabiedroto un Francija (vai citos gadījumos - Vācija, vai Itālija) tādā vai citā jautājumā pauž Krievijai labvēlīgāku vai vismaz no pārējās Eiropas nedaudz atšķirīgu viedokli, tad jau Rietumi nemaz nav tik “ģeopolitiski” monolīti. Dugina teorijas vājā puse ir zināms konservatīvisms, ko nosaka ģeogrāfisko “atbalsta punktu” nosacītais nekustīgums. Ja cilvēki mainās (un Rietumu politikas vēsturē personībām ir bijusi visai liela loma), tad “ģeogrāfiskais reljefs, kas nosaka likteni” gan nē, un no šī viedokļa varētu rasties grūtības izskaidrot, kāpēc tā vai cita valsts dažādos brīžos ir vairāk vai mazāk labvēlīga Krievijas “interesēm”. Te varam atcerēties zīmīgo “ķīli”, ko Krievijas oficiālajā domāšanā iedzina Latvija ar robežlīguma parakstīšanu - lai arī nedaudz, tomēr mainījās arī Krievijas attieksme pret katru no trim Baltijas valstīm, tās vairs netika uztvertas kā vienots un naidīgs augonis. Iespējams, ka dažādu sarunas līmeņu uzturēšana ir viens no paņēmieniem, kā vismaz valodas laukā pretoties “daudzpolārās globalizācijas” tendencēm un rosināt savu, nedaudz brīvāku dialogu.