Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Reinholds Mesners ir Dienvidtiroles, tā teikt, PR atrakcija, 1991. gadā viņam pievienojās 5000 gadus vecs kolēģis
1991. gada 19. septembrī Ērika un Helmūts Simoni no Nirnbergas, neko nenojauzdami, nogriezās no marķētās kalnu takas, lai no Finaila virsotnes dotos uz Similaunas kalnu mājiņu. Pie kādas klints ledus gultnē viņi ieraudzīja ķermeni, kura galva un torss rēgojās ārā no ledus. Tas būs gulējis ledū visai ilgi, viņi nodomāja. Blakus ķermenim Simoni ievēroja bērza tāss somu.
Par dīvaino atradumu vācu pāris pastāstīja Similaunas mājiņā, un no turienes tika ziņots karabinieriem Senalā, kuri ieprotokolēja ķermeni kā ledāja līķi numur septiņi.
Nākamajā dienā austriešu kalnu glābēji tika izsaukti savākt kādu ledājā iesalušu līķi Ocielejā. Ieradušies tā atrašanas vietā vairāk nekā 3000 metrus virs jūras līmeņa, glābēji mēģināja to atbrīvot ar pneimatisko āmuru, taču pēc stundas uznākusī vētra piespieda darbu pārtraukt. Taču viņi nogādāja policijas iecirknī cirvi, ko atrada blakus līķim, un tas likās esam acīmredzami vecāks par 50 gadiem. 21. septembrī cilvēka paliekas apmeklēja Reinholds Mesners un Hanss Kamerlenders. Mesners, ievērojis tetovējumu uz cilvēka muguras, izteica pieņēmumu, ka ledāja cilvēkam jābūt daudz vecākam, nekā sākotnēji tika uzskatīts: proti, izskanēja versija, ka ledū guļ tas, kas palicis pāri no 1941. gadā pazudušā mūzikas skolotāja Karlo Kapsoni. 23. septembrī Tīsenes sedlienē ieradās Austrijas televīzija, un līķis, kā arī kopā ar to atrastās lietas tika nogādātas Insbrukas tiesu medicīnas laboratorijā. Profesors Špindlers par atraduma vecumu noteica bronzas laikmetu. Sākās sensācija, un Oci, kā tika iesaukts ledus cilvēks, fotogrāfijās parādījās pasaules preses lappusēs.
Kad noskaidrojās, kas tas ir par atradumu, sākās tracis, kurā robežas pusē — Austrijas vai Itālijas — Oci atrasts. 1919. gadā robeža tika noteikta tieši pa sedlienes ūdensšķirtni, bet ūdensšķirtni nevar īsti noteikt, jo to klāj ledājs. Steidzīgi tika veikti speciāli mērījumi un tika noteikts, ka ledus cilvēks atradies Dienvidtirolē 92,56 metrus no robežas. 1998. gada 16. janvārī, ievērojot visstingrākos drošības pasākumus, Oci no Insbrukas universitātes tika nogādāts “dzimtenē” un izstādīts Dienvidtiroles Arheoloģijas muzejā, kur apskatāms vēl šobaltdien.
Oci gadījumā runa ir par tā saucamo mitro mūmiju. Tas nozīmē, ka ķermeņa mitrums un tauki ir aizvākti, bet šūnas saglabājas neskartas: pēc izžūšanas mūmija svēra 13,03 kg, dzīvā veidā ledus cilvēkam vajadzētu svērt apmēram 50 kg. Kā notikusi mumificēšanās, nav skaidrs. Nav skaidrs arī, kāpēc līķi nav aiztikuši maitasputni. Atradumam par laimi, tas bija iesalis ledū acīmredzot uzreiz pēc nāves un pēc tam pārklājies ar sniegu, iespējams, ka mumificēšanās notikusi, sasalšanas laikā izkalstot. Šķiet, ka Oci pārklājušais sniegs bija pārvērties ledū. Sniega virsējā kārta kususi tikai siltajās vasarās, bet 1991. gada vasara bija īpaši silta.
Tika atrasts arī senā cilvēka apģērbs, kā arī vesela rinda priekšmetu, kas bija piederējuši senajam cilvēkam. Audu paraugi mūmijas vecumu ļāva datēt ar 5300 gadiem. Drīz tika noteikts, ka Oci ir bijis vīrietis, 1,59 m garš, vecums bijis apmēram 46 gadi. Lai gan mumificēšanās gaitā mati bija izkrituši, to paliekas tika atrastas uz apģērba, un tās ļāva spriest, ka vīram bijuši vismaz 9 centimetrus gari, tumši brūni vai melni mati, un visdrīzāk viņam bijusi bārda.
Jau Reinholds Mesners ievēroja, ka sniega cilvēkam ir dīvaini tetovējumi — runa bija par 4 paralēlu svītriņu sērijām un vienu krustiņu uz kāju locītavām. Zinātnieki pieņem, ka tetovējumiem varētu būt bijusi medicīniska nozīme, jo tie iezīmējuši ķermeņa noslogotākās vietas.
Neviens tā arī nenoskaidros, no kā mira Oci, varbūt viņš bija ļoti noguris un tas notika vasaras sākumā: katrā ziņā tika atrasts viens pirksta nags, un tā pārbaude liecināja, ka ledus cilvēks vairākus mēnešus pirms nāves dzīvojis lielā stresā. Varbūt jūs interesē, ka Oci nebija ne miņas no gudrības zobiem? — Toties nekāda kariesa. Bet bija dažādas vainas — kreisās puses ribas bijušas lauztas, bet saaugušas, un vispār netika saskaitīti 12 pāri ribu. Kaut kādas nezināmas ikdienas darbības dēļ žoklis kreisajā pusē bija stipri nodilis. (Atkal kreisajā.)
Senajam Alpu iedzīvotājam bija gan loks, gan bultas, gan nazis, un viņš bija ģērbies kazādās, bet neko citu jau arī mēs negaidījām. Tiesa, izcēlās liela diskusija, vai apģērbam ir bijušas vai nav bijušas piedurknes. Vīrs bijis diezgan atturīgi rotāts — vienīgā atrastā rotas lieta ir apaļa marmora krelle kopā ar ādas bārkstīm. No apģērba man personiski visvairāk patika Oci cepure — pirmkārt, tā bija skaista, otrkārt, tā bija no lāča ādas, un, visbeidzot, tā bija saglabājusies pavisam neskarta, tiesa, zināmā attālumā no galvas. No sirds nožēloju, ka nenopirku tādu Bolcano pilsētā. Starp citu, viņam blakus tika atrasts zāļu tīkls — droši vien putnu ķeršanai — un divas bērzu tāss cibiņas, gluži tādas pašas, kādas mēs tās zinām no latvju sendienām. Zinātnieki saka, ka tajās glabāja ēdienu vai ogles.
Mūsu pēdējais jautājums skan: ko jūs ēstu, ja zinātu, ka tā ir jūsu pēdējā ēdienreize? Tad lūk, atbildam — Oci pēdējā reizē ēdis tumi, kas gatavota no kazas gaļas un neidentificētiem augiem. Un Oci nezināja, ka ēd pēdējo reizi.
Attēli no Dienvidtiroles Arheoloģijas muzeja fondiem
Ledus cilvēka mājas lapa: www.iceman.it
RL mājaslapā lasāma Ulda Tīrona un Ērika Kleina saruna ar Reinholdu Mesneru Aizvērt acis un lūpas, intervijas fragmenti no National Geographics - Mesners un jetijs, kā arī fragments no paša Reinholda Mesnera sarakstītas grāmatas - Kiosks Materhornā.