Nozīmīgā spēle

Tagad, Pēterīt, pastāsti, ko tu redzi šajā fotogrāfijā, saka skolotāja.
Lakonisku diagonālu kompozīciju ar diviem apļiem?
Stulbeni, kuram gadiem dauzīts pa galvu ar bumbu?
Izcilo uzbrucēju Teriju Anrī 2002. gada Pasaules futbola čempionātā?
Veselīgu džeku treniņtērpā, ar jutekliskām lūpām un pārdomātu frizūru?
Melnādainu eiropieti, kas pārstāv savu valsti — Franciju?
Vienu no zaudētājiem, kura komandai ar negodu nācās atgriezties mājās, nespējot ne reizi iesist bumbu vārtos?
Izbrīnītu cilvēku, kas pūlas aptvert savas dzīves notikumu nozīmi?
Skolotāj, pasakiet, kura atbilde ir pareiza, un tad es pateikšu, ko redzu, saka Pēterītis.Par futbolu tagad runā visās aprindās. Sabiedriski angažēts latvju liroepiķis, Bībeles un Korāna tulkotājs Uldis Bērziņš gan uzskata, ka vieglāk  un interesantāk ir iemācīties ivritu un ķīniešu hieroglifus, nekā saprast, kas notiek futbolā:  “Es visu laiku mēģinu to sev iestāstīt — ka tas sports arī ir tikpat labs kā politika, bet... ir taču laikam skaisti, es pat gribētu, bet vienalga man slinkums par to domāt. Es pat esmu vienreiz skatījies, kā cilvēki sēž pie televizoriem, kā reaģē. Viens izdrāzās ārā, galvu saķēris, tā kādu brīdi  pa sētu staigāja un tad iegāja atpakaļ... Tas ir interesanti. Zināms, bez tā nevar. Ja nebūs tā,  tad sāks karot. Tā ka es būtībā atbalstu. Bet es vienkārši nezinu to valodu, sporta valodu.”

Sporta valoda, kas parādās arī kā politikas  valodas dialekts, šajā ziņā, protams, ir pieejama cilvēkam, kas nesaprot sporta notikumu  nozīmi paša sporta kontekstā. Daudzi sporta notikumi tiek izlasīti tieši kā politiski teksti,  it sevišķi binārās opozīcijas tradīcijā, kur katrs,  kas nav ar mums, ir pret mums. Krievijas izlases zaudējumu Beļģijas izlasei Delfos komentē:  “Tas viņiem par 14. jūniju! Nebūt prazdņikam  mūsu tautas sēru dienā, kuru bija sagādājuši viņējie!” — bet Maskavas grautiņš bija binārs par spīti tam, ka nekādu “viņējo” tur nebija, vieni vienīgi “savējie”. Bijušais VĻKJS CK sekretārs Pastuhovs jau pirms spēles iesaka futbolistiem zaudējuma gadījumā laukumā nomirt, parlamentārietis Šandibins deklarē, ka Krievijas zaudējumu ir apmaksājuši ārzemju futbola  klubi, bet līdzjutēji mudina čempionāta labākās komandas:“Rviķe Ameriku i mi buģem s vami!" [1. Plosiet Ameriku un mēs būsim ar jums! (krievu val.)] Ja Senegāla uzvar Franciju, tas nozīmē, ka mazā kolonija ir atmaksājusi koloniālajai lielvalstij,  bet pārējā laikā  svarīgi šķiet uzsvērt — kas nu  viņi par afrikāņiem, visi kā viens dzīvo Francijā.  Un kādā pārpildītā Bangkokas cietumā ieslodzītajiem dažādu valstu narkokurjeriem  tiek sarīkots pasaules čempionāts, kurā nacionālā sporta tērpā saģērbts nigērietis, ar karogu apskrējis apkārt cietuma pagalmam, lepni saka televīzijai: “Tas nekas, ka es sēžu cietumā, arī es varu pārstāvēt savu valsti!” Un otrādi, ik uz soļa rodas politikas tulkojumi sporta valodā, sadzirdami uzrunājot to auditoriju, kas kolektīvi lieto sporta metaforas savas dzīves pasaules aprakstīšanai: “Hočeš smotreķ futbol — golosuj za Pčol!" [2. Ja gribi skatīties futbolu — balso par bitēm! (krievu val., “bites” — Za PČEL, politiskā apvienība Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā)] vai“Oņi propusķiļi gol — ņe golosui za Pčol!" [3. Viņi ielaida bumbu vārtos — nebalso par bitēm! (krievu val.)] Jāatzīst, kā masu politika futbols tomēr nav  diez cik interesants, jo apraksta visu to pašu,  jau tāpat acīmredzamo.

Visu realitāti neaptver neviena atsevišķa valoda,  bet tikai to kopums. Priekšstats, ka ir iespējama viena ideāla valoda, viens optimāls mehānisms visas realitātes izteikšanai, ir kultūras ilūzija,  kamēr veselais saprāts skarbi norāda uz to,  ka neiespējamība visu izteikt ar kaut ko vienu (vienalga, ar politiku, zinātni,sportu, modi,  seksu, literatūru vai gastronomiju) ir ikkatra atsevišķā eksistences priekšnoteikums, jo tieši  tā diktē nepieciešamību pēc “cita” (citas personas, citas valodas, citas kultūras). Tāpēc dažādībā pastāvošās pasaules aprakstīšanai vispiemērotākais ir  bezgalīgi atvērts valodu komplekts, kurā  valodas gan savstarpēji pārklājas, dažādi atspoguļojot vienu un to pašu, gan izkārtojas  līdzās, un pat ar sevi pašu cilvēks nevar  sarunāties vienā vienīgā valodā.

Pieņemsim, ka nepavisam nav interesants pats sports — ne kā cilvēka spēju robežas izpētes poligons un pašdisciplīnas rīks, ne kā saimnieciskās darbības veids vai naudas pelnīšanas līdzeklis. Acīmredzot visizplatītākās spēles nozīmīgums ir viegli tulkojams arī citās valodās.  

Piemēram, futbols (gan konkrēti futbols, gan mūsu aplūkojamais futbols kā metafora) vēl var to, ko vairs nevar folklora, kas daudz lielākā mērā kļuvusi par vienpusēju priekšnesumu — padarīt cilvēku ne tikai par skatītāju, bet arī par rituāla līdzdalībnieku, bez kura, tiklīdz viņš nepildītu savu lomu, pasaule ietu bojā. Lai gan futbolā skatītājs nedrīkst skriet uz laukuma, tāpat kā izrādē nedrīkst skriet uz skatuves, tomēr viņš tic, ka līdzjutēju atbalsts reāli ietekmē spēles iznākumu. Viņš tic arī tam, ka futbolisti, atšķirībā no aktieriem, ir gatavi patiešām laukumā nomirt. Nomirt, kā zināms, dažreiz ir gatavi arī līdzjutēji.

Futbols spēj arī to, ko bērnībā spēj katrs pats, ko spēj māksla un mūzika, bet tikai retos gadījumos zinātne un ko nemaz nespēj tehnika: būt personisks. Kā teksts, par spīti savam industriālajam vērienam, tas sastāv no īpašvārdiem — tajā  nav anonīmu notikumu, darbība ir personiska, intīma; svarīga ir sportista biogrāfija, izskats, raksturs, nacionālās mentalitātes īpatnības;  gan gūstot panākumus, gan kļūdoties, nemitīgi  tiek skaļi atkārtots viņa vārds; viņš visiem redzot skrien, svīst, krīt, tiek savainots, dusmojas, priecājas. Viņam var aplaudēt, uz viņu var kliegt, pret viņu, atšķirībā no kāda nebūt lidmašīnu izgudrotāja vai ģenētiķa, var izjust subjektīvas simpātijas vai nepatiku, beigu beigās arī iemest ar kaut ko pa galvu un, ja pacenšas, pat nogalināt, jo tas viss notiek “dzīvajā”.

Viens no visspēcīgākajiem futbola pievilcības avotiem ir suņa mēsls. Kopš Iliādas laikiem ir zināms, ka skrienot var piepeši paslīdēt (toreiz gan slidenais mēsls piederēja kādam ratu vilcējam vērsim) un tas acumirklī maina sacensību iznākumu, kā arī dod vielu nebeidzamai diskusijai par to, vai šo iznākumu noteica nejaušība vai Odiseja lūgšanas ietekmētā Atēna, kuras lomu tagad jau pilda tiesneši un futbola funkcionāri, īsto, nemotivēto, dievišķo likteņa avotu atbīdot vēl tālāk padebešos. Droši vien konkrēts mēsls pasaules čempionāta zālienos nav atrodams, taču kā nejaušības metafora tas tur mētājas uz katra soļa. Kaut kur tuvumā karājas arī slavenā Čehova cēloņsakarību bise, kam saskaņā ar paša rakstnieka norādījumiem, parādoties lugas sākumā, noteikti jāizšauj tās beigās, taču tā izšauj nebūt ne vienmēr un to jau sen neviens vairs neuztver kā žanra likumu pārkāpumu. Neziņa, vai bise izšaus vai nē, kam trāpīs (vai netrāpīs), cik smags būs ievainojums un vai šāviena troksnis neizrādīsies virtuvē saplīsusi ievārījuma burka, ir konceptuāli akceptēta (un varbūt pat jau tikpat konceptuāli noliegta) kā nozīmi veidojošs princips gan teātra, gan vēl jo vairāk sporta valodā. Nākotnes nezināmība ļauj visam piedēvēt nozīmi.  Pateicoties mūžīgajam suņa mēslam, kā arī tam,  ka apjēdzamas un prognozējamas cēloņsakarības parādās tikai garākās notikumu virknēs, lielākā mērogā, bet katrā pietuvinātā notikumā, konkrētā esamības punktā, kamēr tas satur daudzas vēl nerealizējušās iespējas, šī prognozējamība nedarbojas, futbols, it sevišķi pasaules čempionāts, līdzinās uguņošanai, kur īsā laika sprīdī ar satriecošu intensitāti izšauj gaisā miljardus. Pakāpenība un attīstības loģika, par kuru stāsta četrus gadus krātā statistika un lietpratēju prognozes, ir lielisks fons šai pēkšņajai uguņošanai, kurā vislielāko baudu sagādā tieši prognožu nepiepildīšanās. 

Un tad sākas pats nozīmīgākais nozīmīgās spēles posms: stāsts par notikušo, kurā viss tiek izlabots, vēlreiz pārdzīvojot, un nostiprināts tieši šādā — izstāstītā veidā, turklāt vienlīdz informatīvi no patiesības viedokļa izrādās arī meli. Tas, kur pats esi bijis klāt un par ko uzdrīksties apgalvot, ka atceries, kā bija “īstenībā”, ir tava personīgā liroepika, tevis pārdzejots notikums,  kurā kaut kas aizmirsts, kaut kas piedomāts klāt. Un mums pašiem, ieskaitot vēsturniekus, rokā ir arī cēloņsakarību ķēde, kas top no otra gala, no notikušā. Starp citu, fotogrāfijā franču futbolists vēl nav “zaudētājs”, taču mēs to jau “redzam” — ja vien zinām spēles rezultātu.