Novērotāja iespēja

“Kuņām aiz sienas parādījusies flauta. Ja viņas nopirks vēl bungas, nošaušos. Ahuuns.”

Uzdūries šim ierakstam, es nospriedu, ka tviteris man tomēr patiks. No šīs vietas lūdzu sīkāk. Labprāt sekošu vissīkākajām ciešanu niansēm, kuras izraisa tā flauta, bet diemžēl ahuuns nav vairāk neko ziņojis par savam kaimiņienēm. Laikam jau bungas neparādījās.

Iespēja ielūrēt citu, pilnīgi atšķirīgu, svešu cilvēku dzīvēs ir instinktīvi kārdinoša. Kā ieskatīties kādā logā vakarā vai ieklausīties sarunā pie blakus galdiņa. Taisnības labad, gan jāsaka – īstu lūriķi tviteris nevar apmierināt ilgi, jo cilvēki šeit atsedz savas sadzīves detaļas un notikumus pilnīgi labprātīgi. Savādā veidā sociālo statusu un tēlu sistēma dažiem (tajā skaitā man) liek uzskatīt par nepieņemamu savas sadzīves atklāšanu dzeltenās preses slejās, bet ļauj to pašu informāciju tiražēt tviterī, padarot tviteri par tādu kā Privāto Dzīvi snobiem. Vairāk mūsu ekshibicionisma nevis lūrēšanas instinktu apmierināšanai piemērotu instrumentu. Tomēr tas noteikti nav viss.

Es sekoju kādam dzīvesgudram orientieristam, kurš, šķiet, strādā kādā tiesībsargājošā institūcijā un nesen ir izšķīries no savas mūža mīlestības, kas arī ir orientieriste. Tad vēl studentam, kas dzīvo kopmītnēs, šad tad lieto kokaīnu, mīl repu un uzskata, ka Raudupietei totāls “parenting fail”. Es sekoju arī Dalai lamam, Nurielam Rubīnī un viltus Jurģim Liepniekam, kas mani mulsinošā veidā sajūsmina. Kas gan notiek tā cilvēka galvā, kurš velta laiku un enerģiju, lai izliktos par mani? Un kāpēc? Un kādu tieši apmierinājumu viņš gūst? Pilnīga mīkla, un tas man patīk. Tad vēl es sekoju žurnālistei, kurai ļoti patīk braukt ar riteni, un putnu vērotājam, kurš ietvīto par teju katru savu darbību. “Iešu pastaigāt pa parku.” “Jāmazgā veļa.” “Uzcepu ribiņas.” “Mazgāju aizkarus.” “Nez aizkari pašizgludināsies?” “Jāiet gulēt.” ”Nenāk miegs.” “Pēc piecām stundām jāceļas.” “Jāiet beidzot gulēt.”

“Its all abaut comunality,”es kaut kur izlasīju. Jā, patiesi. Sadzīviska atklātība te ir lielā cieņā. Tviteris ir virtuāls komunālais dzīvoklis, un tie, kam jūs sekojat, ir jūsu kaimiņi aiz sienas – tikai šoreiz jūs viņus esat izvēlējies pats. Jūs dzīvojat katrs par sevi, bet tajā pašā laikā zināt, cik bieži kaimiņš naktī iet uz tualeti, ko vakar ēda, kādu filmu skatās un kad mazgā veļu. Interesanti, tikai – kopš kura laika un kā šis komunālā dzīvokļa murgs ir kļuvis par kaut ko stilīgu un vēlamu? Varbūt mēs negribam dzīvot īstā komunālajā dzīvoklī, kur jāstāv rindā uz tualeti un kāds vienmēr ir apēdis gabaliņu jūsu pastētes, bet nevēla mies dzīvot arī ideālajā noslēgtībā un privātumā, kuru esam ar lielām pūlēm sasnieguši. Mēs gribam just sev blakus cilvēkus (arī svešos), nepazaudēt saiti ar viņiem, vērot viņus. Varbūt kaut ko iemācīties, uzzināt, saprast. Savulaik domājot par dzīves jēgu, uzdūros idejai par to, ka cilvēkam vajag, lai viņu vēro. Nav šaubu, ka daudzi bieži raugās uz sevi cita vai citu acīm, un tikai tajās ir pa īstam dzīvi. Sekojot šai idejai, mēs dzīvojam tikai pamanīti. Kāds, kurš mūs vēro, ir instrumentāli nepieciešams, lai mēs justos dzīvi. Ja nu galīgi neviena nav – nedz mīļotā, nedz bērnu, vecāku, konkurentu, skauģu, neviena, kuram mēs varētu noticēt kā ieinteresētam vērotājam, šo funkciju var pildīt Dievs vai varbūt suns, bet tagad viennozīmīgi arī Tviteris. Tā ir dzīves iespēja vientuļajiem, nepamanītajiem. Man seko tik un tik cilvēku. Viņi mani vēro, es esmu viņiem interesants. Tas taču ir lieliski. Tas ne tikai ceļ pašapziņu, bet var piešķirt kaut kādu jēdzīgumu manai, iespējams, pilnīgi bezjēdzīgajai dzīvei, par kuru visiem ir nospļauties. Pateicoties tvi terim, tas, ka man ir jauni džinsi, vai tas, ka es, vientuļš un nelaimīgs, braucu uz savām tukšajām mājām, kļūst mazliet par kaut ko citu. Par kaut ko vēl. Par mazu notikumu, kuru cilvēki pamanīs. Pat ja viņiem būs vienalga, viņi vismaz pamanīs. Nu, vismaz kāds, jo ir tikai viena lieta, kas ir sliktāka par vientulību – būt neredzamam. Tviteris, protams, ir arī gigantisks pārdošanas instruments. Arī latviešu tvitervidē tiek tirgoti gan žurnāli, gan partijas, gan pakalpojumi. Daži to dara gaumīgi, citi mazāk, bet par to nav interesanti runāt. Pāris mēnešu laikā kopš “esmu tviterī”, man ir ieteikuši vienu labu grāmatu, esmu noskatījies vienu labu video un izlasījis vienu labu rakstu un kādus desmit avotus internetā, kurus nebūtu ievērojis citādi. Es esmu uzzinājis, ka dažiem maniem paziņām ir politiskie uzskati, kas nemaz nesakrīt ar manējiem. Esmu noorganizējis tikšanos ar pirms tam nepazīstamiem tviterdraugiem Amsterdamā, esmu ielaidies pāris kaismīgās debatēs, iemantojis pāris jaunu draugu un ienaidnieku. Guvis prieku, un, citiem vārdiem sakot, ir skaidrs, ka tas, kas bija iecerēts kā īss izlūkgājiens, lai saprastu, kā šis fenomens funkcionē, tagad jau ir kļuvis par manas dzīves sastāvdaļu. Kurš no augstāk minētajiem aspektiem ir bijis noteicošais, vai mana uz izrādīšanos vērstā daļa, ziņkārīgais, vai varbūt profesionālais es, kurš cenšas neatpalikt no citiem, vai varbūt nepieciešamība pēc vērotāja, kas padarītu manas dzīves notikumus mazliet svarīgākus? Kaut kas no tā visa. Un, protams, man tviteris ir medijs, medijs, ar savām privātās dzīves un pārdošanas lapām, ar jaunākajām ziņām, visādām drazām un kaitinošām reklāmām, ar interesantām domām un reportāžām no notikumu vietām. Medijs, kuru, kā nu māku un uzdrošinos, papildinu arī es.