Novecojošās Edinburgas noslēpums

Tātad tā. Sekojiet man, mister Kasnotiek,  un šīs vēstules beigās mēs, iespējams,  uzzināsim, kāds izskatās līķis un kas īsti ir šī Edinburga.

Pirmā liecība ir tāda, ka Edinburga ir garlaicīgi skaista sieviete. Viņa smēķē. Viņas plaušas, viņas mājas ir nokvēpušas 18. gadsimta izkurināto ogļu kvēpos. Viņai ir stāvas pakalnu krūtis un zaļi dārzi. Bieži aizslēgti, jo privāti. Viņa ir nogurusi un apmierināta.

Edinburga smaržo pēc alus vai pēc puķēm, atkarībā, no kuras puses pūš vējš. Un vējš pūš bieži un stipri. Var paslēpties ieliņu līkumos, var ļauties tam dramatismam, ko piedāvā klimats, vai slēpties kādā no kafejnīcām, teātriem, filmu zālēm, kas piedāvā bildes un mazāk dramatisma.

Otrā liecība – Edinburga ir novecojusi. Skaisti novecojusi. Viņai joprojām ir kalni, un dažādu ādas krāsu un seksuālās orientācijas ļaudis kāpelē, skraidelē pa tiem, lai atrastu labāko skatu punktu. Skatu punktu, no kura ieraudzīt Edinburgu – to pašu Edinburgu – ar kalniem, bet bez nelīdzenumiem, rāmu, dusošu pilsētu, kura ir iecietīga pret visiem, runā vienā valodā, bet dažādās izloksnēs, un ir pati lielā pieklājība. Kā jums iet, cik jauki jūs satikt, kad jūs atbraucāt, kā jums šeit patīk, kad jūs brauksiet prom?

Tālāk – Edinburgai nav bērnu. Viņa ir ālava. Zini, viņa man saka – Edinburga, Išbela, Mērija, – zini, man patīk būt vienai, es esmu tāda vienpate. Bet viņai ir daudz draugu. Draugi saka – priecājos tevi satikt, prieks ar tevi iepazīties, prieks tevi redzēt. Daži paliek pat pa nakti. Bet tikai uz dīvāna. Dzīves kvalitāte ir plaša divguļama gulta, kurā guļ pa vienam. Dzīves kvalitāte ir tā lieta, kas Edinburgai pieder jau ilgus gadus. Silta un caurspīdīga kā gaisma Edinburgā. Bet, kad Edinburgai vajag salūtu augusta nogales piknikam, viņa meklē kādu eksotisku zemi un cietumu, kur nīkst kāds rakstnieks, kādu revolūciju, kādu vēl joprojām sarkanu karogu vai apspiestu vēlmi. Atrod, uzliek plāksteri un iet vakariņās.

Uz vakariņām ielūdz pa ģildēm – rakstnieku, dzejnieku, latviešu ģildes, parasti vienots ienākumu līmenis un vēl kāds vai kāda kā pikanta piedeva maltītei, kāds, kura ienākumu līmenis rakstīts Leisas upē. Vakariņās tērgā un ēd mazas maizītes, dzer vīnu un apspriež laiku, jauno parlamenta ēku (tai bija jābūt gatavai jau sen, tai bija jāmaksā daudz mazāk, tur ir bijusi korupcija, tā izskatās kā Majakovska laika plakāts), apspriež Bušu-Blēru un tos ģildes brāļus, kuri nav klāt. Iepazīstas ar tiem, kurus nepazīst vai kurus vairs neatceras:

“Un jūs? Jūs esat rakstniece vai dzejniece?”

“Nē, es esmu sieva.”

“Ak tā?!”

Jā, sieva. Reta profesija šai pilsētā.

Sekojoši, Edinburga ir sieviete. Bet ne sieva. Un tāpēc saprast noslēpumu, kas ir viņas mazbērnu tēvi, kļūst arvien sarežģītāk. Viena mazmeita ir no mākslīgās apaugļošanas, viens mazdēls pieņemts, viens no tā laika, kad nebiju lezbiete – tēvs dzīvo Francijā jurtā. Viņš ir homeopāts un Amerikas indiāņu reliģijas popularizētājs. Es dzīvoju kopā ar partneri. Viņa ir no Pakistānas. Viņas tēvam pieder veikaliņš, kur pārdod visu, kas vajadzīgs. Viņš ir strādīgs un ir izsities. Pakistāņi un indieši ir strādīgi. Melnie – nav. Melnie pakistāņus lamā par darbalkaholiķiem. Manas māsas partneris ir melnādains. Bet viņš atšķiras. Protams, tie visi ir rasistiski stereotipi.

Edinburgā draugus, ar kuriem guļ kopā, sauc par partneriem. Tāpēc uzreiz nav iespējams noteikt, ar kāda dzimuma pārstāvi dzīvo kopā tavs sarunu biedrs. Tas ir noslēpums.

Ar noslēpumiem var pelnīt naudu. Krogs Conan Doyle un Trainspotting tūre pa Edinburgu (Irvins Velšs rakstot slikti, filma esot labāka par tekstu un vispār viņš pilsētu attēlojis pārāk tumšās krāsās). Ir noslēpums, kāpēc viņš ir tik slavens. Ir noslēpums, kāpēc Džoanna Roulinga ir tik slavena. Ir noslēpums, ka viņa ieradīsies uz Edinburgas grāmatu festivālu. Viņas vārds drošības apsvērumu dēļ programmiņās netiek minēts. Bet viņa ierodas, svētdien deviņos no rīta, bērnu ir daudz, policijas vēl vairāk. Pateicoties viņai, bērni ir atsākuši lasīt. Bet naudas summa, kas viņai pieder, ir lielāka nekā karalienei, tādēļ īsti nevar saprast, vai lepoties ar to, ka viņa ir skotiete, vai ierindot viņu tās literatūras sarakstā, par kuru citas skotu rakstnieces saka – mani tādas lietas neinteresē, man tas nav vajadzīgs. To viņas saka par Luīzes Velšas (Velšs acīmredzot Skotijā ir veiksmi nesošs uzvārds) trilleri Cutting Room, kas tulkots daudzās pasaules valodās. Pat japāņu. Par naudu, kas iegūta, pārdodot tiesības japāņiem, Luīze sakās izdzīvot gadu. Trillerī rosās detektīvs Rilke un ir daudz homoseksuāla seksa ainu. Tikko ir sarakstīts otrs romāns-novelete, detektīvs par Kristoferu Mārlovu. Izdevēji steidzinājuši. Luīze ir uz viļņa. Luīze ir lezbiete. Tā pat ir labāk, tādai kā viņa, saka dzejniece un Dzejas bibliotēkas dibinātāja. Kāda tad viņa ir? Nu, veiksmīga, slavena. Tu zini, tādas vīriešiem nepatīk. Vēl vīriešiem nepatīkot gudras. Un vēl – diviem rakstniekiem neesot ko mest kauliņus kopā. Tāpat nekas nesanākšot. Bet apalītei Luīzei ir grāmatas prezentācija lielākajā Skotijas grāmatveikalā, intervijas Herald un Scotsman, meiteņu sprādzītes matos, samta svārki, brilles, un stāsts, kurā eņģelis Gabriels izvaro jaunavu Mariju.

Par reliģiju runājot, puse iedzīvotāju esot katoļi, otra puse – protestanti, un gandrīz visi ateisti. Ar futbolu ir līdzīgi kā ar reliģiju. Celtic un Ranger fani noveco. Tradīcijas vēl tiek koptas un kautiņi pēc spēlēm notiek. Mazliet slinki un atšķaidīti ar alu vai viskiju. Daudz alus vai viskija. Bet es Edinburgā dzēru vīnu, tāpēc alus vai viskijs man ir noslēpums.

Vīnu grāmatu festivālā autoriem dod par velti. Autoru jurtā. Autori lasa fragmentus no savām jaunajām grāmatām, dala autogrāfus. Ir Amoss Ozs, Irvins Velšs, paredzēts Karloss Fuentess, kas neatbrauc, Džanisa Galoveja, A.L. Kenedija, Liza Lokheda, Džekija Keja, Īans Rankins un daudzi citi, kuru sejas man vairs nav noslēpums, bet tas, kā viņi raksta, vēl ir. Noslēpums. Tajās reizēs, kad izrādās, ka cilvēks, kura seja tev patīk, arī labi raksta, tad Edinburga kļūst uz mirkli par mājvietu. Bet ir arī citādi.

Bet – kur tad ir līķis, Holmsa kungs? Jūs tikai aprakstāt atmosfēru un izskatu, apkopojat tenkas un dodat mājienus, ka ir kāds noslēpums.

Noslēpums ir. Daudziem rakstniekiem un pat  ne-rakstniekiem ir noslēpums, ka latvieši un krievi nav viena tautība. Āranas pussalā kāda bērnu rakstniece, dzejniece, gleznotāja un mūziķe rāda man gleznu ar meiteni gruzīnu tautas tērpā, jo es, kā jau krieviete, spēšu novērtēt tā autentiskumu. Apkalpotājs kafejnīcā, kad uzzina, ka esmu no Latvijas, man kaut ko saka. Es ļoti saspringstu, bet nesaprotu. Viņš atkārto. Atkārto vēlreiz. Tad man pielec. Viņš mēģina pateikt  “Kak ģelā?”

Ģelā kak ķelā. Pilsētu ķermeņi. Edinburgas ķermenis ir veselīgs un rāms. Manu ķermeni krata drudzis – es esmu no mazas, eksotiskas valsts. Eksotika līdzinās slimībai. Slimība rada drudzi. Drudzi atklāt noslēpumu.

Edinburgas teātra festivālā izrāžu ir tik daudz un tās ir tik dažādas, ka, ja gribi nonākt īstajā laikā un vietā, vislabāk ir ļauties nejaušībai. Es noskatos četras runājošo galvu izrādes, vienu stāvošo komēdiju un vienu labu izrādi. Komēdija arī ir noslēpums – humora izjūta atšķiras, vai arī man tās nav. Es sēžu pirmajā rindā, lai visu labāk saprastu, un nesmejos. Aktieris ņemas nosvīdis, maina tērpus un joko, parodē aktuālas TV reklāmas un izsmej politiķus. Jo vairāk gribu smieties, uzskatot to jau par savu pienākumu, jo vairāk saspringstu un spēju no sevis izspiest vien tādu kā smīnu. Komēdija ir par cilvēkiem, kas nēsā galvā spaiņus. Jo ir kauns par ērto pasauli, kurā izdzīvo ne-kaislīgie. Bet izdzīvot ļoti gribas. Bet dzīvot arī.

Lidmašīnai paceļoties, lai dotos uz Rīgu, tiek paziņots, ka Ketija Holmsa saskrējusi savu otro zeltu. Pasažieri uzgavilē, arī man blakus sēdošā Latvijas krievu meitene, kura lasa grāmatu Obnažennij ubijca ar izteiksmīgu, gandrīz kailu blondīni uz vāka. Viņa man paskaidro, kas ir Ketija Holmsa.

Tātad, Holmsa kungs, mēs, atraduši izsmēķi (izsmēķis nav precīza metafora, prezervatīvs – mazliet precīzāka), tātad, mēs, atraduši prezervatīvu vai pusizēstu sviestmaižu kārbu, esam noticējuši, ka tam sekos līķis skapī. Mūsu izmeklēšanu līdz šim ir vadījušas alkas atklāt lielo noslēpumu.

Bet šai mirklī nāksies secināt, ka izmeklēšana ir nokļuvusi strupceļā (presei ziņosim, ka tā ir veiksmīgi noslēgusies) un ir skaidrs, ka senās pazīmes mūs maldinājušas.

Edinburgas noslēpums ir tāds, ka noslēpuma nav.

Noslēpuma nav, visi par līķi zina jau gadiem un klusēdami vienojušies jauniņajam neko neteikt.

Bet, Holms un Velš, jautājums ir – ko darīt tālāk?

Viens variants – braucu mājās un nevienam neko nesaku.

Daži domās, ka man ir zināms kāds noslēpums.

PS. Rīgā rīts šobrīd pienāk vismaz divas stundas ātrāk nekā Edinburgā.