Gints Grūbe

Nostalģiska labklajība

"Šogad vācieši svin valsts atkalapvienošanās 20. gadadienu pēc Berlīnes mūra krišanas, taču aptaujas rezultāti liecina, ka daudzos austrumvāciešos eiforiju ir nomainījusi vilšanās. Vācijas rietumdaļas iedzīvotāji šādam viedoklim nespēj noticēt un 72 % ir pārliecināti, ka valsts austrumu daļā dzīves apstākļi ir uzlabojušies, pateicoties miljoniem eiro, kas tajā ir investēti."

LETA-AFP, 2009. gada 2. janvārī

Pēc Vācijas apvienošanās tautā bija sastopama anekdote par vesīšiem (rietumvāciešiem) un osīšiem (austrumvāciešiem). Vesītis satiekas ar osīti un saka viņam - mēs esam viena tauta. “Mēs arī,” atbild osītis. Vai arī tāda - kas rodas, ja sakrusto vesīti ar osīti? ‘Arogants bezdarbnieks.” Ar laiku prognozējamie joki par osīšiem vai vesīšiem kļuva nelietojami, jo nebija vairs diez ko smieklīgi. Formas, ko iemantoja nesenā pagātne, kļuva par mākslas faktu vai tirgus preci, kas vācu politiskajā kultūrā bija izplatīta parādība vēl pirms mūra krišanas.
Šķiet, nekur citur vecajā vai jaunajā Eiropā politisks kino, politisks teātris vai politiska izklaide negūst tādu atsaucību kā Vācijā - visiem zināmu 20. gadsimta vēstures faktu un to izraisīto seku dēļ. Divdesmit gados sociologi parasti gaida izmaiņas kāda lielāka cilvēku kopuma uzvedībā, it kā apelējot pie paaudžu nomaiņas un pagātnes pārstrādes procesa.
Ostalgie” - Austrumnostalģija, “Mauer im Kopf” - mūris galvā, ir tikai daži jēdzieni, kas radušies reizē ar Berlīnes mūra krišanu, veiksmīgi turpinot dzīvot valodā visus šos 20 gadus.
Pirms pieciem gadiem, staigājot pa Berlīni, bija aizraujoši minēt, vai tu esi Rietumu vai Austrumu pusē. Ar katru gadu iespējas precīzi uzminēt izzuda. Berlīnē pirms dažiem gadiem pie Unter den Linden, Šprē upes patiltē tika atvērts VDR muzejs, kas sevi dēvē par interaktīvāko muzeju pasaulē. Tajā var satvert kādas nogrimušas valsts dzīvi, ieelpot sociālismu, skatīties VDR televīzijas pārraides, apskatīt tipisku VDR pilsoņa istabas iekārtojumu, noskatīties futbola spēli VDR pret VFR, pasēdēt tik populārajā auto - trabantā, atvērt skapjus, ielūkoties atvilktnēs, un muzeja iekārtotāji uzsver, ka te iespējams sajust smaržas - trabanta smaržu, VDR garšvielu skapīša smaržu utt. Preces statusu vēl aizvien nav zaudējis betona gabaliņš ar uzkrāsotu grafiti imitāciju kā autentiska Berlīnes mūra atlūza, kuras cena, gadiem ejot, pretrunā visiem tirgus principiem, nav piedzīvojusi ne kāpumu, ne kritumu.
Ik pa laikam tirgū tiek piedāvāti arī Berlīnes mūra lielie kluči, kuri bez problēmām atrod pircējus - acīmredzot pircēji domā, ka tomēr ar laiku šiem betona klučiem vērtība pieaugs. Doktors Renē Cimmers no Potsdamas pirms dažiem gadiem sāka pētījuma projektu “VDR ikdienas meklēšana”, kur viņa izveidotajā mājaslapā pilsoņi no visas Austrumvācijas vienuviet apkopo fotogrāfijās to, kas no 40 gadu VDR ikdienas palicis pāri - pieminekļus, sociālistiskas formas uzrakstus uz sienām, logu vitrāžas, vides mākslas objektus. Patiesībā, VDR veiksmīgi turpina dzīvot virtuālajā vidē, ir atvērtas VDR draugu lapas, kurās iespējams sildīties “nostalģijas” sagūstītajiem ar atmiņām par produktiem, kurus ēda un vairs nevar dabūt, par mūziku, ko klausījās un kāda vairs neskan, par precēm, kuras tagad pārdod citādā iepakojumā. Berlīnē komerciāli veiksmīgi darbojas dizaina viesnīca Ostel, kas iekārtota pēc tipiskā VDR blokmāju dzīvokļa parauga ar tipiskiem krēsliem, grāmatplauktiem, tapetēm, sekcijām, pionieru nometnes istabiņām, ar tualeti gaiteņa galā, ar neērtām gultām, kurās iespējams iemigt ar VDR vadītāja Ēriha Honekera portretu galvgalī.
Atšķirībā no Latvijas, kur pirmais semiotiskais akts pēc iekārtas maiņas bija ielu uzrakstu aizkrāsošana, mājokļu pārveidošana, iznīcinot sociālistiskā dizaina paraugus, vāciešu attieksme pret savu vēsturi un tās atstātajām zīmēm izrādījusies daudz saudzīgāka. Vāciešiem vajadzēja gandrīz 20 gadus, lai no kādreizējās VDR centrālās ass - ielas Unter den Linden pavisam pazustu Honekera Republikas pils, tautā iesauktas par Palazzo Prozzi jeb Spīdošo pili vai arī Ēriha lampu veikalu. Tas bija lielākais VDR arhitektūras simbols pēc Berlīnes mūra un televīzijas torņa. Gandrīz 20 gadus ēka stāvēja pussabrukusi. Vācieši sākumā diskutēja, kas šajā bijušā lepnuma objektā pilsētas centrā varētu atrasties mūsdienās, beigās uzvarēja vesīši ar ideju par ēkas nojaukšanu, jo tās celtniecībai izmantotais azbests esot videi kaitīgs materiāls. Pagājušā gada nogalē sabiedriskai apspriešanai tika piedāvāts itāļu arhitekta Franko Stellas projekts. Humbolta vārdā nosauktā foruma fasāde Franko Stellas izpildījumā izraisījusi jaunas diskusijas, liekot iecerētās aprises nosaukt par fašistiskās un totalitārās arhitektūras paraugu, kas liek atcerēties gan Hitlera, gan arī Musolīni mēģinājumus varu izpaust arhitektūrā. Preses debates par varu, arhitektūru un atmiņām turpinās, un izskatās, ka ne tikai Franko Stellas piedāvātā stilistiskā risinājuma dēļ.
Berlīnes mūra nojaukšana un Vācijas atkalapvienošanās reizē ir un nav salīdzināma ar Latvijas vai kādas citas Austrumeiropas valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, jo aptaujas, kas pēta šo valstu iedzīvotāju uzvedību, cerības vai gaidas, uzrāda, ka vislielāko optimismu demonstrē tā austrumeiropiešu sabiedrības daļa, kuras ekonomiskie rādītāji ir viszemākie. Jo sliktāk klājas, jo lielākas cerības. Austrumvāciešiem šīs cerības ir zudušas, un tas ļauj secināt, ka viņiem tomēr klājas labāk. Formāli VDR nebija okupēta teritorija, tā bija pašu osīšu valsts, kurā ar vesīšiem bija daži būtiski kopīgi aspekti - valoda, vēsture, Otrais pasaules karš, Hitlers, kolektīvā atmiņa, rietumvācu televīzija. Neilgi pēc Vācijas apvienošanās bija izplatīts viedoklis, ka paies 20 gadi un dzīves līmenis būs izlīdzinājies, taču notika pretējais - vismaz subjektīvā labklājības vērtējumā. VDR pastāvēšanas gadi iemanto “zelta laikmeta” statusu austrumvāciešu apziņā gluži kā Ulmaņlaiki vecākās paaudzes latviešiem, jo zelta laikmets ir subjektīvo atmiņu mitoloģija - kamēr ir kāds, kas atceras vai stāsta otram par savu jaunību, tikmēr zelta laikmets nostiprinās kolektīvajā atmiņā, ja tāda vispār ir. Pagājušajā gadā veiktā aptauja Vācijā arī parādīja, ka jauni cilvēki diezgan reti jautā veciem cilvēkiem, kāda tad bija dzīve Berlīnes mūra ēnā. Socioloģisko pētījumu centrs Forsa savu pirmo aptauju par austrumvāciešu un rietumvāciešu dzīves izjūtām veica jau 1989. gadā, kad VDR vēl pastāvēja. Pētījums rāda, ka bijušie VDR pilsoņi savu optimismu par nākotni laika gaitā zaudējuši. Viņu bērni - skolēni, kuri bija dzimuši jau pēc mūra krišanas, neko daudz nezina un arī negrib zināt par sadalīto Vāciju, bet lielāka interese par dalīto pagātni ir bijušo rietumberlīniešu vidū.
2009. gads Vācijā būs “supervēlēšanu” gads, kas, kā raksta Spiegel, likšot atcerēties Vācijas nevardarbīgas apvienošanās 20. gadadienu. Kreisi noskaņoto vidējais vecums Austrumu pusē līdz šim bija ap 70 gadiem, kādreiz šajās politiskajās partijās galvenokārt varēja sastapt bijušos Honekera Sociālistiskās vienības partijas vecbiedrus, bet tagad tajās sāk darboties gados jauni cilvēki, arī ar dzimšanas adresi Rietumvācijā. Viņi cenšas izstumt vēsturiskos solistus no savas partijas vidus un vienas Vācijas daļas sociālistisko pagātni neizvirzīt kā savas priekšvēlēšanu kampaņas saturu. VDR kā politiska tirgus prece pa šiem 20 gadiem ir beigusi pastāvēt, kļūstot par biznesu ar pagātnes regālijām vai tūrisma objektu. Aptaujas liecina par labklājības subjektīvu vērtējumu, kura izpratne pa šiem 20 gadiem, atšķirībā no aptauju rezultātiem, gan ir mainījusies.

Raksts no Februāris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela