Nostalģija

Filma ir komēdija par to, kā mēs aizmirstam

Berlīnē pulksteņi nekad nerāda vienādi, jau pagājušā gadsimta sākumā rakstīja sociologs Georgs Zimmels. Pulkstenis Aleksandra laukumā, kas pēc formas atgādina sēni un vairs nav centrālā satikšanās vieta tūristiem no draudzīgajām Varšavas pakta līguma valstīm, joprojām rāda laiku Maskavā, Almaatā, Tbilisi un Murmanskā. Arī zaļie vīriņi Austrumberlīnes luksoforos saglabājuši savu sirsnīgo atšķirību no Rietumberlīnes — viņi ir ar cepuri un kāja viņiem ir pacelta augstāk un drošāk nekā taisnkājainajiem ampelmaņiem pilsētas otrā pusē.

Pirms apvienošanās, kad osītis gribēja teikt “tur, Rietumu zonā”, viņš teica “da drüben”, “tur, pāri”. Tagad šo izteicienu var dzirdēt no rietumberlīniešiem, kad viņi stāsta par VDR. Šodien tieši rietumnieki veido mītus par austrumvācu pagātni, stāstot, ka visi austrumvācieši bija štāzī aģenti un visi slepus kaisīja skrejlapiņas. Viņi neiedomājas, ka Austrumvācija varēja sastāvēt arī no visparastākās ikdienas.

Vācu režisors Volfgangs Bekers, kurš pats gan dzimis Rietumos, uztaisījis filmu par austrumvāciešu personiskajām sajūtām: “Es gribēju parādīt cilvēkus kā cilvēkus, kuri citas sistēmas ietvaros pret dzīves pamatlietām neattiecās savādāk, nekā to daru es. Turklāt austrumvāciešu vidū attiecībā pret pamatlietām esmu novērojis daudz skaidrākas un noteiktākas pozīcijas.” Ko viņš domājis ar pamatlietām, skatoties pāgājušā gada vācu kino lielāko kases gabalu Goodbye Lenin, var tikai nojaust, jo pamatlietas skaidrā veidā neparādās, tās ir apslēptas pavisam ikdienišķos sīkumos — galda atvilktnē, kur māte slēpj un krāj naudu, grāmatā, kas plauktā izlikta goda vietā, marinētu gurķu garšā. Taisīt filmas par nesenu pagātni esot visgrūtāk, jo par šo laiku visi it kā visu zina, visi it kā tur bijuši klāt, bet to, kas notika, esot tikpat kā neiespējami restaurēt, jo tad, kad kādam prasi, viņš stāsta vienīgi par sajūtām. Paliek tikai pagātnes detaļas, kuras būtu iespējams nofotografēt vienā pašā bildē.

Vācijā Goodbye Lenin atzīta par gada labāko filmu, līdz jūlijam to bija noskatījušies jau 5,5 miljoni vāciešu. Rādīšanai filmu nopirkušas 13 valstis — japāņi, amerikāņi, meksikāņi un citi. Filma ir komēdija par VDR sadzīves detaļām, pasaka sociālistiskā reālisma stilā ar zīmēm un simboliem, kuri prasa paskaidrojumus un zināšanas par to, kas ir Šprēvaldes gurķi, kas ir Tēlmaņa pionieris, kas ir Smilšu vīriņš un kas ir par “bezdelīgu” dēvētais motorolleris. Kinozālē skatītāji raud un smejas, pēc smiekliem diezgan precīzi var noteikt viņu izcelsmi, lai gan zinātāji stāsta, ka Rietumvācijā smejoties vairāk, kas gan, protams, nenozīmē, ka Austrumvācijā, šo filmu skatoties, tikai raud.

Filma sākas ar kinohronikas kadriem, kā padomju kosmosa kuģis Sojuz 31 gatavojas lidot kosmosā. VDR kosmonauts Zigmunds Jēns stāv blakus padomju kosmonautam Valērijam Bukovskim, gatavs doties uz draudzīgo kosmisko kuģi un saka vēsturiskos vārdus: “Es ziņoju, ka esmu gatavs lidojumam ar kosmisko kuģi Sojuz 31 kā internacionālās brigādes loceklis.” Vienpadsmitgadīgais Aleksis Kerners sēž pie televizora kādā Berlīnes namu masīva dzīvoklī, kurus austrumvācieši tolaik sauca par strādnieku uzglabāšanas kamerām, un māj kosmonautam Zigmundam Jēnam. Aizkadrā skan pusaudža balss: “1978. gada augustā mēs bijām pasaules līmenī. Zigmunds Jēns, VDR pilsonis, bija pirmais vācietis kosmosā. Mūsu ģimenē tajā dienā viss sāka iet pa īstam lejup. Kamēr Zigmunds Jēns Visuma plašumos pārstāvēja VDR lietu, mans radītājs notinās uz kapitālistiskajām ārzemēm, kur bija ļāvis savas smadzenes izdrātēt kādai šķiras ienaidniecei. Un viņš nekad vairs neatgriezās. Māte par tēvu nekad vairs nerunāja. Tajā laikā viņa apprecējās ar mūsu sociālistisko tēvzemi.”

Ekrānā rāda amatieru filmu no 1979. gada, kur Alekša māte kā pionieru vadītāja diriģē mazo Tēlmaņa pionieru kori, kas smalkās balstiņās dzied dziesmu: “Mūsu dzimtene nav tikai pilsētas un ciemi, mūsu dzimtene ir arī koki mežā, zāle pļavā, graudi laukā un putni gaisā…” Mātes sociālistiskais stāsts ir tas, kā viņu redz dēls — māte saņem Vācijas Sociālistiskās vienības partijas apbalvojumus Republikas pilī, kuru tolaik austrumvācieši daudzo lustru dēļ dēvēja par Ērika lampu veikalu, palīdz kaimiņienei Šēferes kundzei rakstīt sūdzības: “Sieviete zināmā vecumā nevar un negrib valkāt apakšbiksītes, kādas tagad tiek piedāvātas. Punkts. Arī VDR dzīvo ne tikai jaunas ledus princesītes un slaidas biedrenes. Punkts. Un nedrīkst tā būt, ka kārtīgās strādnieces un zemnieces republikas pastāvēšanas četrdesmitajā jubilejā ar modes kombinātu starpniecību tiek tā sodītas. Punkts. Ar sociālistisku sveicienu Hanna Šēfere.”

Sūdzības austrumvācieši rakstīja televīzijas raidījumam Prizma, un iesūtītās vēstules kā laikmeta liecības tagad ir izdotas arī grāmatā, kur osīši sūdzas ne tikai par dzīvokļiem vai rindām pēc automašīnām, bet arī par pavisam vienkāršām lietām — par filca apaviem bērniem, par rezerves lampiņām Ziemassvētku eglītei, par strīpainu gultas veļu, par pārāk cietu tualetes papīru. Toreiz attiecīgajām iestādēm uz vienkāršo pilsoņu sūdzībām bija jāatbild. Piemēram, sūdzībai par cietu tualetes papīru ir arī atbilde no kādas papīrfabrikas: “Attiecībā uz kvalitāti darām jums zināmu, ka mūsu kolektīvs strādā saskaņā ar standartu TGL 289777. Pēc ministrijas lēmuma, mēs rekonstruējām savas papīra ražošanas mašīnas tā, ka tās tagad vairs neražo rakstāmpapīru, bet gan tualetes papīru.” Autrumvācu vēstuļu rakstītāji lepojās ar savu šķiriskās solidaritātes apziņu — kāds vīrs, kurš pēc vēstules aizrakstīšanas bija saņēmis palīdzību — jaunu papēdi savai kurpei — raksta atkal: “Man ar to tika palīdzēts, bet kā būs ar visiem citiem bezpapēdniekiem?”

Aleksis pa to laiku uzbūvējis savu papīra kosmisko kuģi, kurā tāpat kā Jēns iesēdina VDR televīzijas šova Smilšu vīriņš lellīti. Kad kadrā bija redzams kosmonauts Jēns ar Smilšu vīriņu rokās kosmosa kuģī Sojuz, kinoteātrī sēdošie trīsdesmitgadnieki smējās, kas lika saprast, ka redzama nav vienkārši lelle. Smilšu vīriņš ir austrumvācu lellīte ar koka galvu un ķīļbārdiņu, kas varēja kustēties, bet nevarēja runāt, un klusējošais leļļuks ir televīzijas šovu varonis jau kopš 1959. gada 22. novembra. Kad VDR esot savajadzējies valūtu, Smilšu vīriņš esot bijusi vienīgā lieta, ko austrumvācieši atteikušies pārdot rietumvācu televīzijai. “Mūsu smilšu vīriņš”, ar kuru reiz lepojās austrumvācu televīzija, tagad kļuvis par visas apvienotās Vācijas smilšu vīru un to turpina rādīt bērnu kanāls Kika visā Vācijā.

Kad rietumvācu draugi stāsta saviem austrumvācu draugiem par to, cik ļoti viņiem patīk aizbraukt uz savu bērnības Heidelbergu vai Hamburgu, lai pārliecinātos, ka pa viņu prombūtnes desmit gadiem nekas nav mainījies, austrumvācieši viņus tādos mirkļos apskauž, jo nav tādas nemainīgās Leipcigas vai Drēzdenes. “Es reizēm slepeni iedomājos par tādiem brīžiem, kad varētu izstaigāt savas bērnības ielas, iziet savu ceļu uz skolu, ieraudzīt vecās bildes, veikalu uzrakstus, sajust vecās smaržas. Taču tā laika varoņi vairs nedzīvo, jo mūsu bērnība ir muzejs bez vārda, un, tā kā tai mājai nav adreses, tad es nezinu, kāds ceļš būtu ejams, un es vairs netieku savai bērnībai klāt,” savā grāmatā Zonas bērni raksta 1976. gadā Leipcigā dzimusī vācu rakstniece Jana Henzele, kura laiku ap 1989. gada rudeni sauc par savas bērnības pēdējām dienām, kad esot aizvērušās durvis uz pasaku, kurai vairs īsti nevarot atrast vārdus. Austrumvācietis, sevišķi tad, ja viņš mūra krišanas laikā bijis vēl jauns, īsti nesaprot, kas ir tas, ko viņš pats ir piedzīvojis un kas ir tas, ko viņš ir aizguvis no televīzijas bildēm un komentāriem par šo laiku.

Astoņdesmito gadu pašās beigās, kad Leipcigā notiek pirmās protesta demonstrācijas, Republikas pilī notiek VDR 40. gadu svinības, kurās Ēriks Honekers nāk klajā ar tēzi, ka “sociālismam ceļā nevarēs stāties ne vērsis, ne ēzelis”. Uz svinībām ir ieradies arī Gorbačovs, taču neviens vēl nenojauš, kāda nozīme varētu būt Gorbačova—Honekera vēsturiskajam skūpstam. Kamēr filmas varoņa Alekša māte dodas uz pili paskatīties uz Gorbačovu, dēls piedalās pirmajā Berlīnes demonstrācijā, kuru izdzenā policija. Kernera kundzi, ieraugot savu dēlu starp demonstrantiem, ķer infarkts, un viņa uz astoņiem mēnešiem viņa nonāk komā. “Savā dziļajā miegā viņa riņķoja kā satelīts ap cilvēku paveikto uz mūsu mazās planētas un mūsu mazajā republikā. Viņas miegu aptumšoja biedra Ērika Honekera atkāpšanās, viņa nogulēja klasiskās mūzikas koncertu Šēnebergas rātsnama priekšā un sākumu milzīgai un vienreizējai lūžņu vākšanas akcijai. Viņa nogulēja manu pirmo izbraukumu uz Rietumiem un to, kā daži biedri ar pienākuma apziņu aizstāvēja mūs, strādniekus un zemniekus,” aizkadrā skan Alekša stāsts, kamēr uz ekrāna redzams, kā osīši pēc mūra krišanas kolektīvi dodas skatīties pornofilmas seksšopos, kā māsa sāk tirgot hamburgerus Burger King ķēdē un iemīlas savā šefā, arī hamburgeru tirgotājā no Rietumiem. Austrumvācieši, starp citu, pirms mūra krišanas hamburgerus saukuši par griletēm un ceptas vistiņas — par broileriem, un tas esot bijis vienīgais anglicisms osīšu leksikā. Jaunā dzīve sākas ar veco funkcionālo skaidu plašu dizaina mēbeļu aizvietošanu ar lētām IKEA mēbelēm, un mēbeļu nomaiņu filmas varoņi veic Burger King formas tērpos, jo nedrīkst sasmērēt savas tikko iegādātās jaunās “Rietumu lupatas” (“Westklamotten”), kas arī bija specifisks austrumvācu termins,lai apzīmētu apģērbu, kas ražots Rietumos. Šajos astoņos mēnešos Aleksis pārī ar puisi no Rietumberlīnes sāk strādāt par satelīta šķīvju uzstādītāju jauno namu masīvos, kur viņus sagaida galvenokārt drūmi, zilos apakškreklos tērpti austrumvācieši. Šajā brīdī filmā sākas stāsts par VDR, kas turpina dzīvot jauno namu masīva četristabu dzīvokļa 78 kvadrātmetros, jo māte mostas no komas, bet nevar piecelties no gultas, un dēls, lai māti neuztrauktu, pieņem lēmumu slēpt pārmaiņas, kas notikušas pēdējos astoņos mēnešos. Viņš “atjauno” mātes istabu ar pagrabā atrastām vecām mēbelēm, radot to pašu atmosfēru, kurā nekas nav mainījies — atkal Čegevaras bildes uz skapjaugšas, Gorbačova grāmata par perestroiku goda vietā, pie sienas kalendārs ar Saksijas ainavām, pa logu redzama pretējās paneļu mājas fasāde… Kaimiņiene, kas arī iesaistīta melu akcijā, kā senāk nāk ciemos sacerēt sūdzības ar sociālistisku sveicienu fabrikām par to, ka četrdesmit astotā izmēra džemperim ir piecdesmit ceturtā izmēra platums un trīsdesmit astotā izmēra garums, bet galvaspilsētā tik mazas un četrkantainas sievietes nedzīvojot. Tikai kaimiņiene vēstuli vairs nesūta raidījumam Prizma, bet katalogu firmai OTTO. Tiesa gan, aizdomas Kernera kundzē rada dzīvokļa augšējais kaimiņš, biedrs Ganske, kurš sācis skaļi klausīties Rietumvācu televīzijas ziņas — VDR ar likumu bijis noteikts, ka skolotāji un partijas darbinieki nedrīkst skatīties rietumvācu televīziju, tā nu arī viņi neko nav zinājuši, un tāpēc rajonus, kuros nevarēja uztvert rietumvācu televīziju, osīši saukuši par Tal der Ahnungslosen (Nezinošo ieleja).

Meli mīlestības dēļ ir filmas medijs, māte melo bērniem par tēvu, kas “notinies” uz Rietumiem, bērni melo par iekārtas maiņu un paši ieraksta mātei televīzijas ziņas, kurās skaidro, ka jaunie kaimiņi no Rietumvācijas ir bēgļi, kas bēg no grūtās izdzīvošanas cīņas kapitālisma apstākļos un ka rietumvācu bēgļi tagad grib dzīvot savādāk, jo sapratuši, ka automašīna, videomagnetofons un televizors nav dzīvē pats galvenais, ka Coca-Cola reklāma, kas pēkšņi parādās uz pretējās mājas sienas, ir gaismas mirāža no Rietumberlīnes un ka kosmonauts Zigmunds Jēns ir kļuvis par jauno VDR vadītāju. Lai arī īstais kosmonauts Zigmunds Jēns tajā laikā vēl dzīvo Zvaigžņu pilsētiņā Maskavā, filmā viņš kļūst par taksistu, kuru dēls pierunā notēlot jauno VDR līderi savās improvizētajās televīzijas ziņās mātei. “Mīļie Vācijas demokrātiskās republikas pilsoņi un pilsones! Ja nu tu reiz esi piedzīvojis brīnumu aplūkot mūsu zilo planētu no kosmosa tālēm, tad lietas redzi savādāk. Tur augšā Visuma plašumos cilvēka dzīve šķiet maza un nenozīmīga. Mēs zinām, ka mūsu mazā zeme nav perfekta. Bet tas, kam mēs ticam, tas vēl aizvien sajūsmina daudzus cilvēkus visā pasaulē,” tā runā VDR jaunais līderis. Tā VDR, ko filmā rada Akselis savai mātei, īstenībā ir VDR, kādu viņš pats ir gribējis redzēt un kādu viņš iztēlojies pasauli, kurā dzīvo viņa māte un kam ar reālo valsts iekārtu, ar kompartijas līderiem un ziņotājiem nav nekāda sakara.

Rietumvācu jaunajiem cilvēkiem esot vajadzējis ilgi pierast, ka šokolādi Raider pēkšņi sauc Twix, raksta savā grāmatā par “zonas bērniem” Jana Henzele, austrumvāciešiem atmiņas restaurācija ar garšas starpniecību tika izdzēsta uzreiz. “Pa vienu nakti mūsu pelēkais gastronoms bija pārvērties raibā preču paradīzē un es kā pircējs biju kļuvis par karali,” skan aizkadrā filmas varoņa teksts, kad viņš meklē mātes iekārotos Šprēvaldes marinētos gurķus, kafiju Mocca Fix piemājas veikalā, kur pēc apvienošanās nekas tāds vairs nav atrodams, un vienīgais atrisinājums ir atrast atkritumu tvertnēs austrumvācu burciņas gurķiem, lai Holandes gurķus pārtaisītu par Šprēvaldes gurķiem, bet Rietumu medu pārliet vecās marmelādes bundžiņās.

Cilvēks ir tas, ko viņš ēd, un tieši garšas un smaržas atmiņa var būt tā, kas var līdzēt formulēt attieksmi pret pavisam citām lietām, kaut vai ilgām pēc tā, kā bija, kad doktordesa vai gruzīnu vīns garšoja pavisam citādi, tāpēc tirgus noteiktā “garšas atmiņas objektu likvidācija” nav mazāk nevainīga par smadzeņu skalošanu patiesas demokrātijas virzienā. Pēc filmas parādīšanās uz ekrāniem sākās austrumvācu produktu uzskaites kampaņa, kurā noskaidroja, ka dažos veikalos varot iegādāties ap 1500 austrumvācu produktiem. Rotkäpchensekt (Sarkangalvītes šampanietis) tagad kļuvis par visas apvienotās Vācijas produktu, Šprēvaldes gurķu ražotāji ir atguvušies un paplašinājuši ražošanu, divdesmitgadīgie vēl aizvien pērk šokolādi Schlagersüsstafel un Club Cola, katram osītīm ledusskapī ir Goldschmitt siers, Bontzener sinepes, Werder kečups, vīri dzer Gold Krone brendiju un pīpē cigaretes F6, kas savas specifiskās smakas dēļ kļuvušas par tādu pašu simbolu kā zaļie luksofora vīriņi. Internetā izveidota speciāla mājaslapa, kur var iegādāties Austrumvācijas rotaļlietas, garšvielas, saldumus, alkoholu — kā apliecinājumu VDR virtuālajai pastāvēšanai, bet tikpat labi šī aizmirstā sinepju, gurķu vai smirdīgo cigarešu garša var palīdzēt tikt klāt pašam sev.

Pēc filmas parādīšanās uz ekrāniem Vācijā sākās akcija, kurā tika apkopots zudušais austrumvācu valodas slānis, pieņemot, ka valoda precīzāk ļaus restaurēt reālo VDR. Arī Janas Hezeles grāmatā par zonas bērniem ievietota vārdnīca ar paskaidrojumiem, kas ir spartakiāde, ko nozīmēja draudzība un kas bija Valentīna Tereškova. Mūri, kurā bija ieslēgti rietumberlīnieši, osīši sauca par Antifaschistische Schutzwall (antifašistiskā aizsargsiena), sarkano VDR limonādi, kas vairs nav nopērkama, dēvēja par Lenins Schweiss (Ļeņina sviedri), būšanu badā — par Knast haben (būt cietumā), bagetes maizi dēvēja par Kaviarbrot (ikru maize). Tas, kas rietumvāciešiem bija astronauts, austrumvāciešiem bija kosmonauts, vasarnīcas dēvēja par Datscha, zārkus sauca par “zemes mēbelēm”, ceļu policistus — tāpēc ka viņiem bija baltas cepures — sauca par “baltajām pelēm”, Mumienexpress bija apzīmējums vilcienam, kas devās ārpus VDR, par Pappe (kartons) austrumvācieši dēvēja savus trābantus, bet rietumvācieši — savas autovadītāja tiesības, VDR spiegus sauca par Kundschafter für den Frieden (izlūks mieram), dzērienu veikalus — par Getrankestutzpunkt (dzērienu atbalsta punkts), naudas maiņu sauca par umrubeln (samainīt rubļos), Stoffidas bija skolēnu sporta apavi, kas tika iesaukti par godu vesīšu Adidas ražojumam, aerobiku dēvēja par Pop-Gymnastik (popvingrošana), Mufuti (Multifunktionstisch) bija VDR ražots galds ar multifunkcionālu pielietojumu, Ziemassvētku eglīti sauca par Jolkafest, LPG (Landwirtschaftliche produktionsgenossenschaft — kolhozs) tika saukts par Lenin popelt gern (Ļeņins labprāt urbina degunu). Tas patiesībā nav nekāds izmirušais valodas slānis, kādā runājuši senie austrumvācieši. Ostzunge, Austrumu mēle, pastāv vēl pēc divpadsmit gadiem, tāpat kā meli, ar ko jaunā paaudze tagad sargā savus vecākus, kautrēdamies viņus iepazīstināt ar saviem jaunajiem draugiem no Rietumiem, izdomājot visādus mazos melus par savu jauno eksistences formu, kas radās pēc Vāciju apvienošanās: “Kad mēs šodien apmeklējam mūsu vecākus, mums mazliet ir sajūta, ka dodamies uz veco ļaužu pansionātu, viņu dzīve no mūsējās ir ļoti tālu. Kaut kas viņiem ir jānotēlo, kaut kas jānoslēpj par to, ka tu jau ilgi realitāti uztver pavisam savādāk. Un tur nelīdz ne diskusijas, ne uzbrukumi, ne jautājumi par vēsturisko vainu un līdzībām,” pēc filmas stāsta kāds jauns vācietis.

Filma ir traģikomēdija, bet ne pierādījums nostalģijas pastāvēšanai, drīzāk komēdija par atcerēšanās un aizmiršanas mehānismu, par to, kam vairs nav iespējams tikt klāt, filma par noticēšanu tai pagātnei, kādu to apraksta politologi savās grāmatās. Filmas beigās māte mirst, viņas pelni tiek izkaisīti gaisā Vācijas apvienošanās dienā. Visi filmas varoņi stāv uz mājas jumta, skan dēla aizkadra balss: “Mana māte pārdzīvoja VDR tieši trīs dienas. Es domāju, tas bija pareizi, ka viņa neuzzināja patiesību. Viņa nomira laimīga. Zeme, kuru atstāja mana māte, bija tā, kurai viņa ticēja. Un tādai mēs ļāvām tai būt līdz pat viņas pēdējai sekundei. Zeme, kura patiesībā nemaz nepastāvēja. Zeme, kas manās atmiņās vienmēr saistīsies ar manu māti.” Ekrānā tobrīd redzami amatierfilmas kadri, kurā Alekša māte stāv Neptūna svētkos starp bērniem un Aleksis lepni skatās uz savu māti. Bilde pamazām paliek melna.