Nospļauties uz uzskatiem

Krievija filozofiski attiecas pret “pasaules ļaundara” lomu un pret to, ka tai tiek uzvelta vaina praktiski par jebkuru pasaulē notiekošu konfliktu, paziņojis Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.

Delfi, 27. maijs

Iespējams, viens no veidiem (ja ne vienīgais), kā cīnīties pret kāda vārda nejēdzīgu lietojumu, ir to lietot tik šķietami absurdos kontekstos, ka vārds pazaudē pēdējās satura drumslas un kļūst pavisam nekaitīgs. Vārda “filozofisks” gadījumā šāda piepūle, šķiet, nav vajadzīga. Dīvainā kārtā cilvēki iemanās par filozofisku nosaukt turpat vai jebko, turklāt bez mazākās neērtības sajūtas. Jāsaka, ka Krievijas ārlietu ministram gan šo grēku pārmest nevar. Raksturojot Krievijas oficiālo nostāju, viņš izmanto norādi uz klasisku filozofijas tradīciju. Tradīciju, pret kuru cita starpā savulaik iestājās Kārlis Markss, apgalvojot, ka līdz šim filozofi ir tikai mēģinājuši pasauli izskaidrot, lai gan vajadzētu to mainīt. Piemēram, uz jautājumu “kas ir filozofs?” Pītagors esot atbildējis, ka dzīve ir pielīdzināma spēlēm. Daži uz tām ir nākuši sacensties, citi – tirgoties, bet paši labākie – skatīties. Tā arī dzīvē – vienus vada godkāre, citi dzenas pēc mantas, bet filozofus interesē vienīgi patiesība. Mūsdienās stāsta anekdotes par stereotipiski aizmāršīgiem profesoriem, bet visu šo anekdošu aizsākums, iespējams, ir nostāsts par sengrieķu filozofu Talētu, kurš pastaigājoties tik ļoti nodevies debesu vērošanai, ka esot iekritis akā. To­­mēr Lavrova filozofiskā attieksme nav tik daudz saistīta ar distancēšanos no apkārt notiekošo parādību plūsmas (nemaz nerunājot par kādu teorētisku ieinteresētību tajās) kā ar noteiktu praktisku secinājumu izdarīšanu, ņemot vērā šo parādību iedabu. Šajā nozīmē filozofiska attieksme paredz gan spēju distancēties no notiekošā, gan spēju savu priekšstatu pieskaņot priekšmeta dabai. Piemēram, kad Anaksagoram esot paziņots, ka viņa dēli ir krituši karā, viņš esot atbildējis: “Es zināju, ka viņi piedzima mirstīgi.” Krietni izstrādātākā veidā šī nostāja ir sastopama stoicisma filozofijas skolas pārstāvju darbos. Lavrova izteikuma kontekstā īpaši nozīmīgs varētu būt nošķīrums, kas ierasti tiek saistīts ar Epiktēta vārdu. Proti, Epiktēts nošķir lietas, kas ir mūsu varā, no lietām, kas nav mūsu varā. Pie pirmajām viņš pieskaita visu, kas, stingri ņemot, ceļas no mums pašiem, – mūsu uzskatus, tieksmes un iekāres, bet pie otrajām – visu, kas neceļas no mums pašiem, – mūsu miesu, īpašumu, amatus, slavu. Vēlēties, lai tavā varā ir kas tāds, kas pēc savas dabas tāds nav, ir neprāts. Vēlēties nekad neslimot, nenomirt, būt vienmēr citu godātam, bagātam utt. nozīmē nolemt sevi tam, ka notiekošais nesakritīs ar gaidām un neizbēgami nāksies vilties. Nosvērtība un miers ir iegūstams tikai ar pareizu izpratni par lietām. Kā saka Epiktēts: “Negaidi, lai viss notiek tā, kā tu vēlies, bet vēlies, lai viss notiek tā, kā tas notiek, un tavs mūžs ritēs mierīgi.” Vienīgā joma, kur mēs valdām, ir mūsu uzskati, iekāres un emocijas, kuru pieskaņošana lietu iedabai var būt visnotaļ grūts darbs. Priekšstati, kā norāda Epiktēts, var mūs maldināt, piemēram, tie var likt mums domāt, ka mūsu pašu vai mūsu tuvinieku nāve ir kas briesmīgs, lai gan patiesībā tādi ir tikai priekšstati par nāvi. Grūti gan pateikt, cik daudziem šādi priekšraksti šķiet pārliecinoši un īstenojami, tomēr ir zināmi piemēri, kad sekošana Epiktēta ieteikumiem ir bijusi būtiska. Viens no zināmākajiem Epiktēta mācības praktiskajiem pārbaudījumiem ir ASV Jūras spēku pilota Džeimsa Stokdeila gadījums. Kad 1965. gada 9. septembrī Stokdeila lidmašīna tika notriekta, viņš, laižoties lejā ar izpletni, pie sevis noteica: “Es atstāju aiz sevis tehnoloģiju pasauli un ieeju Epiktēta pasaulē.” Stokdeilam jau vairāku gadu gaitā bija izveidojies paradums pirms gulētiešanas lasīt Epiktēta “Rokasgrāmatu”, un lielu daļu šī darba viņš zināja no galvas un savā ziņā bija padarījis par savu. Stokdeilam nācās pavadīt gūstā vairāk nekā septiņus gadus, kuru laikā viņš tika pakļauts spīdzināšanai. To izturēt viņam esot palīdzējis tieši Epiktēts.

Krievu ministra liktenis gan (vismaz pagaidām) ir krietni vien labvēlīgāks, tomēr arī viņam noderētu Epiktēts: “Atceries, ka tevi apvaino nevis tas, kurš tevi lamā vai sit, bet uzskats par tiem kā apvainojumiem. Ja nu kāds tev aizdod dusmas, tad zini, ka tas ir tavs uzskats, kas tevi sadusmojis. Un tāpēc pirmām kārtām raugies, lai tevi neaizrauj tavs priekšstats.”