Nosauļojušies plēsēji uz aukstas grīdas

Kur viņi ir?
Liepājas Karosta. Latvija, 2002. gada decembris

Priekš manis Karostā nav itin nekā eksotiska. To ļaužu prombūtne, kuri atstāja šo padomju armijas pilsētiņu 1994. gadā (19 tūkstoši no 25 tūkstošiem) šķiet ļoti klātesoša. Savukārt krievvalodīgie un latvieši, kuri dzīvo šai tagad nabadzīgajā pilsētas daļā, atrodas sava veida prombūtnē, vismaz šajā fotoattēlā.

Kad fotografēju šīs tukšās ēkas iekšpusē, es jutos kā Sarajevā. It kā Karosta būtu pārdzīvojusi karu, it kā tā būtu pierobežas neitrālā zona. Karosta pie Robežzemes.

Žeralds Asulins

Kā es divreiz kļuvu par sievieti

Atzīšos — pirmais vīrietis, kurš skūpstīja mani tīri tā kā sievieti, bija Aivars Neibarts. Tas notika tā — viesības tuvojās noslēgumam, ciemiņi viens pēc otra sāka atvadīties, arī Ņurbulis. Pirms aiziešanas viņš pretēji pulksteņa rādītāja virzienam gāja apkārt palielajai istabai un galanti noskūpstīja roku katrai no krēslos un dīvānos sēdošajām sievietēm. Izliekoties, ka mani notiekošais itin nemaz neinteresē, tomēr ar satrauktu sirdi nenolaidu acis no “krievu mācītāja”, kas bārdainais Neibarts no mana redzes viedokļa neapšaubāmi bija, lai neko nepalaistu garām. Acīmredzot hipnotisku iespaidu atstāja filmās un grāmatās manis jau “izdzīvotās” norises prozaiskums: nebija nekādu zirgu, plīvuru un mēnesnīcas pusnaktī. Tā — viņš noliecas, paņem pretimsēdētājas roku, ar savu garo un khmm... droši vien netīro bārdu pieskaras ādai. Paskatās, un, ak dies, dažai pat nepaskatās acīs — šmaks! un cauri! Buča. Aiziet — nākamā. Sēdēju blakus māsai un brīdi pa brīdim komentēju: Šitā laizīties! Un visi skatās! Un ar cikām! Un padomā — cik tur baciļu! Es jau nu gan... es... atteiktu es viņam, lūk! ES neesmu tāda! Pārdomas pārtrauca cienījamais dzejnieks. Drebēdama automātiski pati stiepu pretī roku, tā ka gandrīz vai pieskāros viņa vaigam — šmaks, nu... mani arī tātad. Dāma kā nekā. Neatceros vairs, vai Ņurbulis paspēja iziet ārā pa durvīm, vai nē, kad jau nesos uz komunālo vannasistabu un zem aukstā ūdens krāna centos atmazgāt aptraipīto godu, līdz roka palika zila un tai spocīgi spīdēja cauri balti pirkstu kauliņi. Ar ziepēm nepietika, ņēmu pēc kārtas šampūnu, šķidro veļas mazgājamo līdzekli, pastu Skaidra un saimniecības ziepes, līdz pie pirmajām asins lāsēm nomierinājos. Astoņi gadi man bija toreiz. Vai deviņi.

Atcerējos šo gadījumu nesen — sēžot pārpildītā, plaši izreklamētā naktsklubā, nosaukumam laikam šeit nebūtu nozīmes, tikai laikam — laiks tuvojās pusnaktij, — un domai, ka es taču neesmu t ā d a. Nu, piemēram, tāda, kas šeit varētu atrasties jelkāda iemesla dēļ, vēl jo vairāk šeit notiekošā dēļ — pasākuma iemesls bija vīriešu striptīza sezonas sākums. Paraugdemonstrējumi. “Augstākā klase,” kā teica kāds no kluba administrācijas. Neraugoties uz ielūgumos norādīto “vīriešiem līdz pulksten 24 ieeja klubā liegta”, pa zāli staigāja-sēdēja-slaistījās-žāvājās striptīza izpildītāju dzimuma kolēģu bariņš, kuru vidū bija ne vien kluba darbinieki, bet arī sabiedrībā pazīstami biznesa ļaudis un, protams, žurnālisti. “Žurnaļist ņe mužščina,” savu komentāru sniedza palielas krievu valodā iznākošas avīzes korespondents. Jautājums par biznesa ļaudīm palika atklāts. Sanākušo sieviešu vidū bija smalkajās aprindās un pat kriminālhronikās bieži vīdošas sejas, kā krelles mirdzēja šaurā lokā plaši pazīstamu dāmu zibošās acis.

Uz galdiem un “mēles” dejoja vingri puiši — atsevišķu ķermeņa daļu stāvoklis liecināja par ilgajām trenažieru zālē pavadītajām stundām, varēja arī meditatīvi sekot līdzi muskuļu grupu spēlēm. Apmeklētājas uz priekšnesumiem reaģēja dažādi. Dažas kompānijas pēc kārtējā iznāciena pāršalca lavīnveidīgs smieklu vilnis, citas viena otrai pie auss klusi ķiķinājās. Dažas, īpaši labākajās, t.i., tuvākajās vietās sēdošās notiekošo uztvēra nopietni — kritiski komentējot, izrādot neviltotu sajūsmu, vai pat priekšnesuma sniedzējus apveltot ar naudu amplitūdā no dažiem dolāriem līdz pārdesmit latiem. Līdz ar to “stringi” vairāk atgādināja papuasu svārkus. Kāds jauneklis iedejoja skatītāju vidū un atbrīvojās no pēdējā drēbes gabala, kuru jau tā par apģērbu varēja dēvēt nosacīti. Ar vienu plaukstu aizklājis dzimumlocekli, viņš veikli atrada zemē nomestās bikšeles un nozuda aiz skatuves. Mākslinieku pavadīja spiedzieni, aplausi un bravūrīgi novilkti “nūū”: “Ja jau tur tik vien tās mantības, ka ar vienu roku var aizsegt...” Pie mūsu galdiņa apsēdās viens no biznesa ļaudīm, lai turpinātu sarunu par lasīto: “Es vispār tikai divas grāmatas esmu izlasījis — Bembijs un Alķīmiķis, nu, un nepatika man tas Koelju, pilnīgs borings!” Nākamais izpildītājs tika nokristīts par “poētisko” — baltā uzvalkā tērpies, viņš imitēja, ka lasa sirdi plosošu tekstu no A4 formāta lapām. Dramatisms pieauga, lapas viena pēc otras aizlidoja zālē, bet liriskais varonis pamazām sāka izģērbties, līdz palika stringa bikšelēs. Nepoētiski luminiscējošā kanārijdzeltenā krāsā. Šoreiz smieklu vilnis atsevišķās kompānijās bija gandrīz vai histērisks. Īsāk sakot, bija jautri, jo, goda vārds, grūti iedomāties sievieti, kura kā citādi nekā joku varētu uztvert uz galda dejojošu, dažādas ķermeņa daļas kustinošu vīrieti, kurš piedevām vēl vismaz 50 procentos gadījumu (ja vien var ticēt presei) ir vismaz gejs. Tomēr, ja ir vēlēšanās pašapliecināties, izbaudīt dzimumu līdztiesību, vai vismaz atriebties par skolas ballīšu laikā pazemojošo vērtējamā objekta lomu, tad striptīzs ir īstā vieta. Tikai ļoti jāuzmanās un jāsagatavo apakšveļa, kurā jums nebūtu kauns stāvēt, teiksim, simt cilvēku priekšā: “striptīzeri” mēdz aicināt sievietes uz deju, kuras laikā sāk tās pamazām atkailināt, (protams, piekrišanas gadījumā, kaut gan tas ir nosacīti — kā pastāstīja pieredzējušas vīriešu striptīza cienītājas, jūs varat būt tik samulsusi vai iedzērusi, ka varat neapzināties, kas ar jums īsti notiek). Muļķīgi izskatās izstaipītas baltas kokvilnas apakšbikses komplektā ar citas krāsas krūšturi vai Wonderbra, kas kaislīgi pārlido pāri zālei, atstājot jūs uz skatuves vispār bez krūtīm. Naudu iepriekš vajag samainīt sīkāk. Lai arī dejotāji strādā, lai radītu jūsos seksuālu uzbudinājumu, nekādā gadījumā nemēģiniet to izrādīt vai apmierināt, pat tad, ja kaut kādu apstākļu dēļ tas ir radies (pazīstama mūzika, mīļākās krāsas apakšbikses, ilgstoša atrašanās ieslodzījumā). Tas nav pieņemts, pareizi jāskatās vai nu kā uz zivīm akvārijā vai arī izrādot tēlotu un pārspīlētu sajūsmu “meitenes atlaiž ” stilistikā.

Vakars turpinājās un turpinājās. Nevaru pateikt, kam piederēja roka, kas manā maciņā sameklēja vienīgo “laimes” dolāru un ievietoja to starp zīžainu deviņpadsmitgadīga jaunekļa ādu un paraupjām poliestera “apenēm”.

Anita Admine

Sēžot uz impērijas aukstās grīdas

Man bija jālido no Berlīnes Tempelhofas lidostas. Tā atrodas pašā pilsētas centrā, ēka celta Trešā reiha laikā. Masīvie taisnstūru plašumi un marmora flīzēm izklātās spīdošās grīdas rada iespaidu, ka nacistiskie bonzas uz pacelšanos savā Junkers-52 šeit devušies vēl tikai pirms pusstundas. Kāds no viņiem jau pa ceļam steigā sagremo no bufetes līdzpaņemto smalkmaizīti, pats Ādolfs iet nesalaužami taisns, rokas sakrustojis aiz muguras, skatiens nolaists.

Tagad šo lidostu gandrīz neizmanto, no šejienes paceļas tikai nelielas privātās un reaktīvās lidmašīnas. Tāpēc tikpat kā nedzird paziņojumus, pasažieru ir maz, un klusums un plašums tikai pasvītro pamestības izjūtu. Tas, šķiet, patiesi ir sagrautās Vācijas impērijas pēdējais balsts.

Uz lidostu mani atveda jauna Audi šoferis, kura mašīnā ierīkota satelīta navigācijas sistēma. Viņš mani pārliecināja, ka ceļu atceras tāpat, un sistēmu atslēdza. Un tā mēs bijām nonākuši nelielā laukumā, kādas trīsdesmitajos gados celtas pelēkas taisnstūra ēkas priekšā. Vadītājs, izkāpis no mašīnas, lai atvērtu bagāžnieku, pēkšņi apstājās un sāka lūkoties visapkārt. Viņš pavisam apmulsis atzinās, ka esot apmaldījies un atvedis mani pie kādas bijušās nacistu ministrijas, kas pēc arhitektūras ļoti līdzinās lidostai.

Pēc tam viņš ieslēdza savu kosmisko sistēmu un, sekodams tai, akurāti mani nogādāja mērķī. Es izkāpu, mazliet pastāvēju, palūkojos atpakaļ, aizgāju līdz durvīm un devos iekšā. Līdz iekāpšanai vēl bija pusstunda, es nopirku ūdeni, riekstus un apsēdos tieši uz grīdas. No šejienes raugoties, taisnstūra plašumi zem griestiem šķita vēl lielāki, grīda bija auksta, rāma.

Grāmatā Solo lidojumi Roalds Dāls apraksta britu ierēdņus, kas strādāja Āfrikā un Āzijā. Viņi bija Britu impērijas kastu balsts, kā tādi dinamiski, nosauļojušies plēsēji, tāda īpaša super-suga. Pie kam teju vai visi viņi, kā uzskata autors, bija vājprātīgi. Viņiem katram bija kāda mānija — kā vēsās britu loģikas un karstās realitātes haosa sajaukuma sekas.

Vēl kāds pikniks jau pavisam pamestā lidostā — tas ir aizpagājušā gada pavasarī, kad Spilves lidlaukā kopā ar draugiem svinam fotogrāfa Vladimira Svetlova dzimšanas dienu. Starp betona plāksnēm izlauzusies bieza zāle. Rietošā saule visu iekrāso rozā. Kļūst vēss, tomēr no betona plāksnēm, uz kurām kādreiz nolaidušās lidmašīnas no visas bijušās PSRS, celties vēl negribas. Droši vien lidostas griestos zemnieču un strādnieku figūras jau ietin krēsla. Viņu, pēc 40.–50. gadu parauga zīmētajās acu zīlītēs vēl aizvien griežas divmotoru transporta lidmašīnu dzinēji, tās, ļoti iespējams, šeit sagaidīja pūtēju orķestris. Tomēr orķestri nedzird. Un tas ir labi. Jebkura impērija vispirms jau rada pārāk daudz trokšņa.

Braiens Īno reiz uzrakstīja Mūziku lidostām. Man šis disks patīk — tādas viegla, domīga skaņu pārcilāšana. Ar tādu skanējumu pa zemi varētu pārvietoties kaut kur augstu debesīs lidojošas lidmašīnas ēna.

Domāju, ka pret vakaru Spilvē vienam ilgi vērojot klajumu, ir iespējams sagaidīt divmotoru lidmašīnas nosēšanos. Tā nolaidīsies, apstāsies, tomēr neviens no tās neizkāps. Pēc tam — desmit minūtes pastāvējusi, tā apgriezīsies, ieskriesies un pacelsies. Pie jūsu kājām dzinēju saceltais vējš nosviedīs no kādas avīzes izrautu lapaspusi. Tajā būs rakstīts par veiksmīgo ražu un pāris traktoristiem — varoņiem.

Sergejs Timofejevs