Nolika krēslus... atvēra grāmatas

No vēstures mēs mācāmies
Ka lēnām projām vācamies
No vēstures no pasaules
Bet tālāk nemācīšos es

Un nemācies tu dēliņ mans
Tas skolas zvans ir kapu zvans

Jānis Rokpelnis. Rudens elēģijas II

Šodien, kad rakstu, ir 7. aprīlis. Pēc pareizticīgās baznīcas kalendāra svarīga svētku diena – Vissvētās Dievmātes pasludināšanas diena. Lai arī tas ir pats Lielā gavēņa vidus, Krusta pielūgšanas nedēļa, Pasludināšanas svētki ir tik nozīmīgi, ka to laikā gavēņa stingrās prasības tiek palaistas vaļīgāk, pareizticīgajiem, Kristus ciešanu ceļu pārdzīvojot, tiek dota iespēja, nu, varbūt ne uzdzīvot, bet nedaudz tā kā papriecāties.

Stāvu pieturvietā Tipogrāfijas ielā un gaidu 10. tramvaju. Pavasarīgais saules siltums darbojas, pārvēršot izkusušā sniega dubļus smalkos putekļos. Pāri ielai aiz žoga vīd kopš 50. gadiem savā vaļā pamestās Pārdaugavas pareizticīgo kapsētas salauzītie, sašķiebtie krusti, izrūsējušās, dauzoņu pa daļai apgāztās dzelzkaluma sētiņas, visam pāri čumurojas milzīgo kapsētas koku vēl kailo zaru mudžeklis.

Pusaudzis zēns, no skolas nākdams, nezkāpēc atsperas, pieķeras pie kapsētas žoga, pārlec tam pāri, pēc tam atpakaļ uz ielas, un aiziet tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Nav jau arī. Pieturā līdz ar mani tramvaju gaida kāda māte ar meitu. Māte, droši vien vēl pajauna, skumja alkoholisma un klaidonības bezcerībā nonīkusi,    sačokurojusies pelēka. Bet līksmi sūkā sārtu cukurgailīti. Meitai (cik viņai varētu būt gadu – desmit, vai varbūt jau visi sešpadsmit vai pat divdesmit?) ir smagi debiliem raksturīga, gluda, pietūkusi seja, kas vēl ilgi nesačokurosies. Viņa priecīgi rāda mātei savu nodilušo rotaļu lācīti un ar neklausīgu mēli mēģina kaut ko stāstīt.

Putekļiem palecoties un sagriežoties vērpetēs, pienāk tramvajs. Putekļu kļūst aizvien vairāk, šopavasar par tiem raksta pat avīzēs. Māte ar meitu iekāpj pirmajā vagonā, es virzos uz otro. Atskatoties pamanu, ka pagalmā tepat blakus pieturai ir baložbūda, uzbūvēta virs šķūnīša. Izskatās, ka pavisam nesen pārkrāsota koši zaļa. Baloži dzīvespriecīgi lidinās apkārt un draiskojas. Savādi, šķiet, ka tādas baložbūdas nebiju redzējis jau vismaz gadus trīsdesmit.

(Kopš seniem laikiem Krievzemē Pasludināšanas svētkos vai ik ģimenē palaisti svaigā gaisā būros nonīkušie putni. Kā izteicies Viņa eminence, Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Aleksijs II, “šī dziļas jēgas piepildītā, senā tradīcija simbolizē kristīgās brīvības garu, dvēseles tiecību uz atsvabināšanos no grēka valgiem un atkalapvienošanos ar debesīm”.

Šis “senatnes svētais ieradums”, par ko tik izjusti dzejojis Puškins, atjaunots 1995. gadā, līdzdarbojoties Pareizticīgajai biedrībai Radoņeža un Viskrievijas baložaudzētāju biedrībai. Tāds kaut kur interneta dzīlēs atrasts stāstiņš.)

Uz Pārdaugavas pareizticīgo kapiem dažu mēnešu laikā braucu jau otro reizi. Braucu, lai, starp iznīkušajām kapu kopiņām staigājot, mēģinātu risināt kādu sarunu, kas negrib un negrib iekļauties jēdzīgos vārdos un teikumos. Tā ir saruna, ko pazīst laikam gan ikviens, varbūt pat vienīgā tā pa īstam iespējamā: par sevi. Viss mūžs paiet, tā sarunājoties, mēģinot atskārst, kas tas “es” tāds ir, no kurienes tas nāk, uz kurieni iet, kāpēc un kā “ir”. Gluži tāpat kā ikviens, ko neskaidrs “iekšējs” nemiers dzen pateikt, nevis apslāpēt un noklusēt, arī es itin visā, ko daru, ierakstu piezīmes un komentārus pats sev, savai “būšanas slimības vēsturei”, apzinoties, ka jebkuram šo piezīmju atradējam vai lasītājam es esmu un būšu tikai “Cits”, “Svešais”. Saprotu, ka tagadnes individuālisma apoloģētikas apstākļos šādi ar lielo sākumburtu rakstīti “Citi” un “Svešie” jau kādu pusgadsimtu labi noder    prātnieciskai pašapsēstības attaisnošanai. Taču, pirms saukt šādu pozīciju par egoistisku, pamēģiniet paraudzīties uz sevi viņpus ierasti ķermeniskā bioloģiskā veidojuma, un tūdaļ pat jūs sastapsities ar nenoteiktību uz pilnīgi visām pusēm, pat tiktāl, ka, teiksim, būs grūti nodalīt, kur “sākaties” jūs un “beidzas” jūsu vecāki, kur ir jūsu paša doma un kur tās vietā jau kaut kas piesavināts vai iedvests, un tā joprojām.

Šis ir raksts par mazu daļiņu no tā reģistra, kurā es, pats nezinu kāpēc, ielūkojos, lai mēģinātu tuvoties neiespējamībai tuvoties. Ļoti banāls, neoriģināls raksts – tajā viss “notiek” zemes līmenī, var pat sacīt – divdimensiju pasaulē.

Pirmā sentimentālā banalitāte vai “poētisms” ir šāda: “Šoziem sniega ir daudz un tas turas ilgi. Pakūst, pārklājas ar grubuļainu, švirkstoši dzirkstošu sērsnu, tad atkal pārpūko, ar vēsiem čukstiem visam melnēt sākušajam baltumam pārčabina jaunu kārtu. Kapu krusti ieputināti līdz šķērskokiem. Manas un fotogrāfa dziļi iemītās pēdas pēc dažām dienām jau būs vairs tik tikko uzminamas iedobes, un tad pazudīs arī tās.

Balts, salts klajums būs visapkārt, un vairāk nekā. Kā vienmēr. Kā visur.” To uzrakstīju pēc tam, kad šogad pirmoreiz apmeklēju Pārdaugavas pareizticīgo kapsētu. Skaidrs, tomēr šķiet, ka vēl papildus jāpaskaidro, ka šis “Kā vienmēr. Kā visur.” attiecas uz tā saucamo materiālo pasauli, uz tās radījumu un veidojumu nīcīgumu. Apmeklējuma iemesls bija viens teikums piezīmju grāmatiņā, kurā mans tēvs Mārtiņš Bankovskis pa laikam ieraksta šo un to no savas dzimtas vēstures.

Lūk, šis teikums:

“1938. gadā nomira vecāmāte. Bija ziema, un man kapos ļoti sala.”

Neapšaubāmi, tas ir dokuments. Taču tas nav tradicionāli lietojams vēstures dokuments, ja nu vienīgi kā palīgmateriāls citiem, precīzākiem, ja gadījumā vēlamies analizēt Rīgas klimatu 1938. gada ziemā. Taču es neesmu vēsturnieks, pat ne “svētdienas vēsturnieks”, kā sevi savulaik mēdza dēvēt Filips Arjess, un klimats mani neinteresē. Man svarīga ir pasausā, konstatējošā teikuma ārpus vārdiem sajūtamā, skaudrā emocionalitāte. Tā nav vispārināma, tā ir, Karlo Ginsburga iespaidā runājot, mikrovēsturei piederīga.

Ir saglabājusies fotogrāfija no viņa vecāsmammas bērēm. Tajā saskatāms augumā pamazs puisēns, vēl tikai ceļā uz pusaudža stūraino asumu. Tālāk atkal viens neizbēgams poētisms: “Torņakalna nabadzīgo nameļu darvotie jumti abpus nebruģētajām ielām ir viņa ikdienas ierastais apvārsnis, aiz kura, bērni to zina pavisam skaidri, pasaule elpo krāsaina un brīnumu pilna. Vecmamma bija viņa ceļarādītājs uz šo apsolīto zemi. Mammai tādām lietām trūka laika, viņu mocīja darbs, naudas rūpes, dvēseles slāpes un sāpes, mocīja arī vīrs – zēna tēvs, kuram pašam, cik var spriest no tā, ko atļaujas pastāstīt mans tēvs, rūpju vispār nebija.”

Cits ieraksts piezīmju grāmatiņā: “Vecmamma nomira 84 gadu vecumā.”

Fotogrāfijas centrā redzamā zēna vārds ir Mārtiņš, tāpat kā viņa “otrajam” vectēvam (pēc pirmā vīra nāves vecmamma bija apprecējusies otrreiz). Vasarā viņam būs desmit gadi. Mētelītis nespēj pasargāt no sala dzēlieniem, augumiņš trīc un dreb viscauri, liekas, tūlīt drebuļi pārņems tā, ka vairs nevarēs ne zobi neklabēt, ne pats daudzmaz mierīgi nostāvēt, nelīdz ne biezie dūraiņi, ne ausu sildītāji. Viņš mēģina kustināt šaurajos zābaciņos ieauto kāju pirkstus, bet tie brīžiem šķiet nejutīgi, brīžiem spalgi sāpīgi. “Kungs, esi žēlīgs aizgājējas dvēselei,” dziedoši lūdzas jaunais mācītājs Bērziņš no latviešu pareizticīgo Debesbraukšanas baznīcas; šūpo kadilu – smaržīgā vīraka kvēpināmo trauku, dūmu strūkliņa hipnotizējoši vijas un tinas, uz priekšu un atpakaļ, pa labi, pa kreisi, “Kungs, esi žēlīgs…”

Mazais Mārtiņš salst, varbūt acīs sariešas asaras, varbūt ne, varbūt viņa skatiens slīd līdzi kvēpeklim, tinot kamolā vēl nekonturētās, neiespējamās domas un nojautas, varbūt ne. Apziņā ierakstās pie kapa dzirdētā, nejauši čukstētā pieaugušo sarunā noklausītais, ka vecmammu uzglabā vecamtēvam virsū (viņš nomira jau 1929. gadā).

Ieraksts: “Akmeni pēc tam uzvēla atpakaļ vecajā vietā.”

No Mārtiņa pa labi redzama viņa lielā māsa Elvīra Kornēlija, Ella, kā viņu visi sauc mājās; viņa mācās 32. pamatskolā, nākošmēnes, aprīlī viņai jau apritēs divpadsmit gadi. Pavisam netālu zem patlaban sarakņātā, pakusuša sniega saķērnātā smilšu kalniņa guļ vecākā māsiņa Julianna, 1924. gadā dzimusi un tajā pašā gadā nomirusi, un 1932. gadā dzimusī Olga Anna.

Vēl viens lakonisks ieraksts: “Diemžēl viņa nomira tanī pašā gadā “no zobiem”. Tas ir, viņai nāca visi zobi reizē, un no tā viņa nomira. Es nezinu, vai mūsdienās arī kas tāds notiek.”

Tā nu abas atdusas blakus – tepat Torņakalna pareizticīgo kapsētā. 1934. gadā ģimenē piedzima piektais bērns, un arī tā bija meitene. Viņa tika nokristīta par Valiju Šarloti. (Ak, jā, vēl bija pusmāsa, no Krievijas atvestā Ksenija, kas ar savu mammu dzīvoja Jelgavā, bet    arī viņa 1937. gadā nomira, kā pieaugušie runāja, ar kaut    kādu audzēju.)

Tobrīd, saltajā 1938. gada marta dienā mazais Mārtiņš nevar zināt, ka mīļās māsas, Ella un Valija, 1949. gada vasarā peldoties noslīks Lielupē pie Baltās kāpas un apgulsies blakus abām pirmajā dzīves gadā mirušajām, kuru kopiņas tik mazas, ka vietas nu pietiek visām. Māsas noslīkušas Ellas vīra Mārtiņa Dzelzkalēja klātbūtnē.

“Viņš esot saņēmis vairākas medaļas peldēšanā. Bet tas nu tā. Liktenis.”

Fotogrāfijā redzamajam Mārtiņam ir auksti, viņš jūt, kā sažņaudzas sirds, viņam žēl vecmammas, žēl sevis, žēl mammas un māsu, viņš vēl nenojauš, ka sāpes par māsām kļūs par visa viņa turpmākā mūža fantomu.

“Nezinu vai es, vai mans tēvs, bet kāds no mums noteikti ir nolādēts, jo no viņa piecām meitām dzīva nepalika neviena: ne viņam meitas, ne man māsas.”

Nelaimīgais, nosalušais zēns nevar paredzēt, ka tas pats mācītājs Bērziņš, kas patlaban izvada    vecmammu Grietu Petrovsku, meitas uzvārdā Jurviču–Jurēvicu, 1952. gada jūlijā ieradīsies pie viņa mājās, lai nokristītu Brigitas un viņa pirmdzimto Pēteri. Mani, kas tagad rakstu šo teikumu un mēģinu saprast, kā un kāpēc tās 1938. gada bēres iespaido manu rīcību, nodomus un miglainās nojausmas. Ja vispār iespaido. Bet ja ne, kāpēc tad vispār rakstu? Kāpēc, šauboties par jelkādas notikumu “simboliskas struktūras” uztveramību, es tomēr ļaujos šādas struktūras vilinājumam? Kā zirneklis, kas lido šķietami brīvi bezgalgara pavediena galā, pat nenojaušot, ka nāk no ģeometriski precīzi būvēta tīmekļa daudzstūra, līdz nosēžas kādā pazarē un sāk būvēt pats savu tīmekli – tieši tikpat ģeometrisku.

Kopš tālās bēru dienas aizritējuši 67 gadi. Torņakalna pareizticīgo kapsēta joprojām atrodas savā vietā, lai gan    kļuvusi mazāka: Vienības gatvei ierīkota otra brauktuve no tramvaja sliedēm uz kapu pusi, bet abus galus (pa Tipogrāfijas ielu un Telts ielu) nogriezuši sliežu ceļi, kas tramvajiem ļauj iebraukt depo. Un daļai apbedījumu pa virsu sarakti Otrajā pasales karā kritušie padomju armijas karavīri. Vai man ko līdzēs (pret ko līdzēs? kāpēc tāds vārds te pēkšņi?) ieskats kapsētas vēsturē? Vai tāds maz iespējams? Un ko tāds ieskats dos laikabiedriem, no kuriem daļa noteikti uzskata, ka tādas vecas kapsētas būtu jālikvidē, lai to vietā uzslietu debesskrāpjus vai degvielas uzpildes stacijas? Pat, ja sekotu Lielo kapu izpostītāju citkārtējai loģikai un grasītos ierīkot “memoriālo parku”, pietrūktu paša “memoriāluma”, respektīvi kaut kādu personu grupas pasludināta nozīmīgu darbinieku saraksta, kuru piemiņa būtu “jāsaglabā” nezkāpēc īpašāk par citiem. Pārdaugavas pareizticīgo kapos guldīts maz tādu darbinieku, nezinu, vai bez Nacionālās operas režisora Pētera Meļņikova kādu citu izdotos sameklēt. Turklāt svētais tēvs Jakovs, kas kalpo kapsētas teritorijā esošajā baznīcā, man skaidroja, ka nekādu noderīgu arhīva materiālu neesot, baznīcas un kapu grāmatas esot zudušas. Jakova tēvs vispār bija nevaļīgs un atturīgs, jo izrādījās, ka viņš pats raksta apcerējumu par kapsētas baznīciņu.

Rīgas Pārdaugavas pareizticīgos iedzīvotājus izsenis apkalpoja Svētās Trijādības baznīca, kas atradās un joprojām atrodas Meža ielā 2, netālu no Kalnciema ielas sākuma. 19. gadsimta vidū draudze sāka meklēt vietu, kur varētu ierīkot kapsētu. Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir lieta, kurā apkopoti dokumenti, lielākoties skaisti ornamentālā krievu ierēdņu rokrakstā, par kapsētas izveides pirmsākumiem. 1856. gada 11. aprīlī jau bija tik tālu, ka Rīgas civilais gubernators varēja rakstīt Vidzemes guberņas celtniecības un ceļu komisijai šāda satura vēstuli:

“Viņa gaišība Vidzemes ģenerālgubernators darījis man zināmu, ka Rīgas un Mītavas arhibīskaps devis savu piekrišanu kapsētas ierīkošanai Rīgas Pārdaugavas baznīcas vajadzībām uz pulkveža atraitnei Ribkinai piederošās zemes, kas atrodas Mītavas šosejas kreisajā pusē trīs verstis no Rīgas. [Viņa Eminence] lika man priekšā dot rīkojumus, lai pieminētā zeme līdz ar pavasara iestāšanos tiktu pienācīgā kārtā apmērīta un nodota Pārdaugavas baznīcas draudzes rīcībā un lai akts par zemes nodošanu līdz ar plānu tiktu nogādāts Viņa Eminencei divos eksemplāros.

Šajā sakarā padevīgi lūdzu Guberņas celtniecības un ceļu komisiju dot šajā lietā pienācīgos rīkojumus un par tālāko paziņot man, piegādājot aktu un plānu divos eksemplāros.”[1. LVVA, 10.f., 2.apr., 4536.l., 1. lpp.]

Man nav nekas zināms par pulkveža atraitni Ribkinu, neatradu arī dokumentus, no kuriem varētu uzzināt, kā un kāpēc viņa dāvināja vai ziedoja zemi kapsētas ierīkošanai. Toties    atradu saraksti, kas liecina, ka pasākums nemaz tik gludi nav virzījies. 28. novembrī, tātad pēc pusgada, civilais gubernators vēlreiz raksta celtniecības un ceļu komisijai, lai painteresētos, kāds liktenis piemeklējis viņa aprīlī sūtīto vēstuli [2. LVVA, 10.f., 2.apr., 4536.l., 10. lpp.]. Pamazām tomēr sākas kaut kāda darbība. Arhitekta palīgam Juliusam Augustam fon Hāgenam [3. Campe Paul. Lexikon Liv-und Kurlaendischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1957, 424.,425. lpp.] (1828–1909) tiek uzdots veikt praktisko uzmērīšanu un ar to saistītās procedūras. No vēstulēm uzzināms, ka darbi nesokas – tad kāds saslimst, tad vēl kaut kas, līdz beidzot 1858. gadā februāra beigās – gandrīz pēc diviem gadiem – Hāgens, nu jau kļuvis par guberņas arhitektu, raksta, ka zemesgabals vispār nav derīgs kapsētai, jo ir par šauru, šaurākajā vietā tikai 12 1/2 saženu. Ka tas patiešām nav no platajiem, var pārliecināties Mītavas priekšpilsētas daļas plānā, kur ar literu A apzīmēts pulkveža atraitnes Ribkinas Pārdaugavas pareizticīgās baznīcas kapsētas ierīkošanai ziedotais zemes gabals[4. LVVA, 10.f., 2.apr., 4536.l., 35. lpp.].

Par tālāko man ziņu trūkst, iespējams, ka zeme vēl tika vai nu piepirkta vai piedāvināta klāt, skaidrs ir, ka kapsētu ierīkoja. Kā raksta Andris Kolbergs: “Līdz 1861. gadam Pārdaugavas pareizticīgie bija spiesti savus mirušos aprakt nabagu bezmaksas kapsētā vai arī vest uz tālajām Daugavas labā krasta pareizticīgo kapsētām. Kad pavasaros bija izgriezts Plosta tilts un miroņus pāri upei vajadzēja vest ar laivu, cena sakāpa līdz 15 rubļiem. Aizgājēju radi tikmēr sūdzējās, līdz pilsēta pareizticīgo kapsētai ierādīja meža gabalu attālā vietā Jelgavas ceļa malā. Tad jau neviens nevarēja paredzēt, ka tepat blakus izbūvēs Bērnu slimnīcu un tās dēļ ierīkos tramvaja līniju, kas visapkārt sekmēs strauju būvēšanos – kad kapsētai kļuva par šauru, to izdevās tikai nedaudz paplašināt, jo visapkārt jau bija ielas ar namiem.”[5. Kolbergs Andris. Rīga kājāmgājējiem. Jūrmala, A.K.A., 2001., 494., 495. lpp.]

Pa to laiku pamazām sāka brukt kopā no koka celtā Sv. Trijādības baznīca, toties Baltijas guberņās sākās tā sauktā pārkrievošanas politika, kuras būtiska sastāvdaļa bija pareizticīgo dievnamu celtniecība. Salīdzinājumā ar luterāņiem pareizticīgo Baltijā nemaz tik daudz nebija, piemēram, 1893. gadā abās guberņās (Rīgas arhidiecēzē) pavisam bija 204 821 pareizticīgais (šādus skaitļus    redzot, vienmēr gribas uzzināt, kas ir tas “viens”), kas apvienojās 169 draudzēs, ko apkalpoja 180 mācītāju, 28 diakoni un 335 psalmotāji [6. Gavriļin Aleksandr. Očerki istorii Rižskoi eparhii (19 vek). Riga, Filokalija, 1999.]. Lai cik arī būtu pareizticīgo, skaidrs, ka Krievijas pārvaldes iestāžu interesēs bija izrādīt pēc iespējas pamanāmāku gādību par viņiem. Jauno baznīcu būvei pieaicināja labus tālaika arhitektus. Sv. Trijādības baznīcas jaunbūvi projektēja tolaik slavenais latviešu arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis, būvēja arhitekti B. Epingers un V. Lunskis. Celtniecība ilga no 1892. līdz 1895. gadam. Tomēr Pārdaugavas pareizticīgie šajā laikā bez sava dievnama nepalika. Vēlreiz atšķirsim Kolberga ceļvedi: “Skatienus piesaista nelielā, bet spilgtā Kristus Pestītāja pareizticīgo baznīciņa, kuras sākotnējais nosaukums bijis daudz intriģējošāks – Ne cilvēku rokām darinātais Pestītāja tēls. [..] 1891. gadā nezināms labdaris Rīgas pareizticīgo bīskapam atsūtīja 100 000 zelta rubļu ar lūgumu ziedojuma procentus izmantot baznīcu būvei, bet kā pirmo uzcelt dievnamu Pārdaugavas pareizticīgo kapos. Baznīciņu uzcēla un iesvētīja 1893. gadā, un gluži tāda pati tā saglabājusies līdz mūsu dienām.”[7. Kolbergs Andris. Rīga kājāmgājējiem. Jūrmala, A.K.A., 2001., 494., 495. lpp.]

Pirmoreiz iegriezos Pārdaugavas pareizticīgo kapsētā 10. martā, aukstā, saulainā dienā. Izbridies pa mazās kapsētas kupenām, veltīgi mēģinot apjaust, kur apglabāti mani nekad neredzētie tuvinieki, un cerot uz kāda no vecajiem čuguna krustiem vai granīta stēlām salasīt pulkveža atraitnes Ribkinas uzvārdu, vēru Kristus Pestītāja baznīcas durvis.

Te jāpaskaidro, ka mana vecvecmamma Grieta kļuva par pareizticīgo 1890. gadā un kopš tā brīža piederēja pie latviešu Debesbraukšanas baznīcas (tā vēl šobaltdien atrodas Mēness ielā) draudzes. Divus gadus iepriekš – 1888. gada martā – ar “ātro diloni” bija miris viņas pirmais vīrs Jēkabs Bankovskis, atstājot viņu atraitnēs.

Mans tēvs raksta: “Tā kā vectēvs Jēkabs bija katolis, bet Grieta luterāne, viņi vispār nebija baznīcā laulāti un arī bērni nebija kristīti. Tāpēc, lai tagad likumīgi salaulātos [ar otro vīru Mārtiņu Petrovski], Grietai nācās pāriet Mārtiņa ticībā, tas ir, pareizticībā, un pie reizes tika nokristīti arī visi trīs pirmā vīra bērni.”

Grieta labprāt iegriezās nelielajā Kristus Pestītāja baznīcā, nereti paņemot līdzi arī mazo Mārtiņu, manu nākamo tēvu. Dievnams bija tuvu pie mājām un ērti aizsniedzams. Vai puisēna apziņas piesātinājuma tapšanā līdzdarbojās vīraka smarža, svecīšu liesmiņu ņirba svēto ikonu priekšā, dievlūdzēju čuksti, psalmotāja ieducinātie un draudzes piebalsotie kondaki, stihiri un tropari (liekas, šiem dziedājumiem nav īsti atbilstošu nosaukumu latviešu valodā)? Vai jāmeklē tiešas iedarbības pēdas, sekas, izsekojumi? Ērti un naivi jau tā būtu: pārcelt senus stāstus tagadnē, savilkt paralēles.

Torņakalna kapu baznīca tika iesvētīta Ne cilvēku rokām darinātā Pestītāja tēla vārdā, latviski tas izklausās smagnēji, tāpēc arī – Kristus Pestītāja baznīca. Taču krieviskais un baznīcslāviskais Spas ņerukotvornij ir kaut kas pareizticīgajā ikonogrāfijā pašsaprotams un būtisks: tas ir leģendārais, senākais no kanoniskajiem, Kristus attēlojums. Tradīcija māca, ka šis pirmais Kristus atveids radies, kad Viņš tuvinājis sejai lakatiņu (urbusu). Šim lakatiņam pēc tam bijis brīnumdarītājs spēks – tas izdziedinājis Edesas ķēniņu Abgaru no spitālības. Tādējādi var uzskatīt, ka Kristus bijis pirmās ikonas darinātājs. Lakatiņš līdz 944. gadam glabājies Edesā, pēc tam pārvests uz Austrumromas galvaspilsētu Konstantinopoli.

Runājot par tēliem, par ikonogrāfiskiem un svēto dzīves aprakstiem, viegli var nonākt vairāk nekā tūkstoš gadu garu domstarpību viducī, un ne tikai par tēlu un attēlojumu pieļaujamību, bet arī par Baznīcas lomu vispār. Liekas, daudziem jo daudziem tā ir kā dziedinošs plāksteris, kā brīnumdarītājs lakatiņš, tādu to grib un tikai tā nereti arī saprot. Un ja nav tā, tad lai nav nekā? Bet kāpēc gan lai tā arī nebūtu? Labi, tajā virzienā ir, par ko domāt. Taču baznīca ir arī dzīvu cilvēku darbošanās un sadzīvisku cīniņu arēna.

Vsmaz kopš 1922. gada Pārdaugavā aktuāls bija latviski noturētu pareizticīgo dievkalpojumu “jautājums”. 1925. gada 25. novembrī priesteris Pēteris Apsītis raksta vēstuli Latvijas pareizticīgo baznīcas Sinodei: “Tā kā Sv. Trijādības draudzes padome, cik man zināms, izturas noraidoši pret dievkalpojumiem slāvu valodā Torņakalna kapu baznīciņā, tad es pazemīgi lūdzu Sinodi atļaut man, mēģinājuma dēļ, noturēt dievkalpojumus šai baznīciņā latvju valodā. Iedrošinos tomēr piebilst, ka dievkalpojumi latvju valodā Pārdaugavā laiku pa laikam ir turēti virspriestera P. Mednis (?, uzvārds grūti salasāms – P.B.) laikā un arī 1922. gadā, bet apmeklētāju trūkuma dēļ pārtraukti. Ja Sinode atrastu par vēlamu izdarīt šo mēģinājumu, tad pazemīgi lūdzu uz šo atļauju un arī pazemīgi lūdzu noteikt laiku, kad šie kalpojumi jāiesāk un kādā kārtībā jāizved, lai neceltos nekādi pārpratumi ar Sv. Trijādības draudzes padomi. Pēc manām domām lieta labāk un ātrāk noskaidrotos, ja mēneši divi (apmēram) noturētu minētā dievnamā tikai latviskus kalpojumus, ievietojot par tiem aizrādījumus un sludinājumus vietējos laikrakstos.” [8. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 34. lpp.]

Jau pēc dažām dienām saņemta Sinodes atbilde, kurā Apsīša tēvam uzdots jau no decembra uzsākt kalpošanu latviešu valodā.[9. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 35. lpp.] Uz šo Sinodes prasījumu Sv. Trijādības draudzes padome reaģē, kā jau cilvēku sabiedrībām pa laikam raksturīgi, ar piesardzīgu divkosību: “Izrādīt priesterim Pēterim Apsītim iespējamo pretimnākšanu, viņam vadot mūsu kapsētas baznīcā laikā, kad tur nenotiek mūsu dievkalpojumi, kalpojumus valsts valodā [..] ar nosacījumu, ka Apsīša tēvs pilnīgi nejauksies draudzes lietās, neienesīs šķelšanos draudzes dzīvē un neiekasēs nodevas par [sakramentu izpildīšanu].”[10. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 38. lpp.]

Jaukšanās, protams, sākas. Iespējams, ka laikabiedri tur saskata arī šķelšanās pazīmes. Draudzes dzīve nekad un nekur nav viegla, jo tajā saduras šīspasaules darbību ikdienišķums un nepieciešamība, sākot ar ķīviņiem par to, lai pierādītu draudzēm, ka sveces japērk tikai Sinodālajā kooperatīvā [11. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 16. lpp. Pārdaugavas Sv. Trijādības baznīcas priestera Nikolaja Smirnova vēstule Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinodei ar lūgumu izskaidrot draudžu padomēm rīkojumu par sveču iepirkšanu.] , beidzot ar grandiozām atskārtām un piedzīvotām Dieva atklāsmēm un brīnumiem. Šis šķietami neiespējamais sadzīves mehānikas un pārpasaulīgā gara savienojums allaž liekas viegls upuris izsmieklam vai noliegumam, ko pārpārēm redz gan padomju “zinātniskā ateisma” viltīgi loģiskajos sacerējumos [12. Balevics Zigmunds. Pareizticīgo baznīca Latvijā. Rīga, Avots, 1987. u.d.c.] , gan “neticīgo” filosofu rūpīgi argumentētajos vai dusmīgi arogantajos izteikumos, gan “sadzīves materiālistu” neobligātajos pārspriedumos. Var sacīt, ka baznīcā (tiklab arī mošejā vai sinagogā) “vērotājam” ik mirkli tiek atgādināts, ka pāri jau ierastajām, sarežģītajām, bet tomēr kaut kā skaidrojamajām    varas attiecībām ir vēl kāda vara, kas racionālam skaidrojumam nepakļaujas, bet visu laiku atgādina ka “katrs cilvēks, kas lepojas ar savu taisnīgumu un saka: “Es esmu svēts, šķīstīts un man nav nekādas svētījošo noslēpumu vajadzības,” ir antikrista gara apmāts.”[13. Vadonis pareizticīgās baznīcas ticības mācībā. Rīga, Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinodes izdevums, 1938.]

Tās pašas arhīva lietas turpmākajos dokumentos var daļēji izsekot latviešu dievkalpošanas likteņiem Kristus Pestītāja baznīcā. Sv, Trijādības draudzes padome 1927. gada 19. novembra sēdē izskata Pārdaugavas “pareizticīgo latviešu skaitā “39” vēstuli ar lūgumu dibināt Pārdaugavā pareizticīgo latviešu draudzi zem nosaukuma “Kristus pestītāja” draudze un nodot jaundibināmās draudzes pilnīgā lietošanā Torņakalna pareizticīgo kapu baznīcu”. Sēdes dalībnieki nolemj “jautājumu par draudzes atklāšanu pagaidām atlikt…”[14. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 50. lpp.] Arī Sv. Trijādības draudzes mācītājs Smirnova tēvs 1928. gada 2. janvāra vēstulē protojerejam Kirilam Zaicam, analizējot Pētera Apsīša pieredzi, vadot visai maz apmeklētos dievkalpojumus latviešu valodā, atzīst, ka “[Pārdaugavā] nav nepieciešama latviešu draudze, turklāt baznīca vajadzīga arī krieviem”[15. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 56. lpp.]. Jāpiebilst vēl, ka saskaņā ar Sinodes lēmumu “Apsīša tēvam tiek atļauts kapu baznīcā noturēt aizlūgumus kā par dzīviem, tā par mirušiem (moļebni i paņihidi), pasniegt slimniekiem Sv. Dieva mielastu, kristīt bērnus, pie kam tas jāieraksta Sv. Trijādības baznīcas metrikas grāmatā”. [16. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 59. lpp.]

Kašķēšanās par latviešu draudzes dibināšanu ieilgst, Apsīša tēvam tā acīmredzot apnīk vai arī viņš apnīk Sinodei un tiek pārcelts kalpot uz Jūrmalu. Ar viņa aiziešanu, šķiet, apsīkst arī latviešu valodā noturētie dievkalpojumi, jo jau 1928. gada 25. jūlijā trīs dāmas – Elizabete Belzei, Elizabete Liberg un Emilija Fogelman raksta arhibīskapam Jānim [Pommeram] un lūdz atjaunot dievkalpošanu latviešu valodā[17. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 73. lpp.]. Tomēr jāpaiet vēl desmit gadiem, iekams “1937. g. oktobrī Pārdaugavā nodibinājās patstāvīga latviešu draudze, kuŗas rīcībā tika pierakstīts Trijādības draudzes kapsētas dievnams Torņakalnā. No šī laika latviešu draudzes dievkalpojumi tika turēti kapsētas dievnamā iksvētdienās, izņemot pēdējo mēneša svētdienu, kad latviešu draudzes liturģijas tika turētas Trijādības dievnamā, kur mēneša vidū notika arī latviešu draudzes vakara dievkalpojumi ar akafistu un garīgo priekšlasījumu.” [18. LVVA, 7469.f., 1.apr., 859.l., 9. lpp.]

Vai to varēja uzskatīt par taisnības uzvaru? Laikā, kad nomira mana vecvecmamma un kad mazais Mārtiņš tik nežēlīgi sala, ar ledainā gaisa dzirkstīm ieelpojot sevī kādu daļiņu no visu viņa turpmāko mūžu plosošajiem šķēlumiem, nerima strīdi starp Sv. Trijādības baznīcas padomi un Kristus Pestītāja latviešu draudzi. Sarakste atklāj sīkas ķildas, piemēram, par kapsētas izmantošanu un ar to saistītajām samaksām, arī par to, kas maksās algu kapu sargam. Īsti latviskā garā Kristus Pestītāja draudzes darbinieki piedraud saviem krieviski runājošajiem Sv. Trijādības draudzes ticības brāļiem un māsām: “Saimniekošanu kapsētā [..] bez mūsu priekšstāvja ziņas [..] uzskatīsim par nelikumīgu.” [19. LVVA, 7469.f., 1.apr., 856.l., 22. lpp.]

Tad nāca 1940. un tam sekojošie gadi. Tie aizslaucīja nebūtībā vai arhīvā un zūdošās atmiņās citkārtējos ķīviņus, arī draudžu centienus un vēlmes. Latviešu draudzes priesteris Nikolajs Vieglais nonāca Amerikas kontinentā, kur miris, kā dzirdēts, ne pārāk sen. Krievu Sv. Trijādības draudzes priesteris Nikolajs Smirnovs palika Latvijā, kalpoja arī Staļina laikā, izmisīgi cīnoties ar aizvien pieaugošajām valsts nodevām, kuru mērķis bija skaidrs – iznīcināt draudzes.

10. marts, kad iegāju Kristus Pestītāja baznīcā, lai apvaicātos par pulkveža atraitni Ribkinu, iekrita Lielā gavēņa gaļas neēšanas nedēļas (ņedeļa mjasopustnaja) pašā vidū. Dievnamā, kā jau dievnamā: viena no kalpotājām uzmazgāja kāda nabadziņa, ubagdāvanu lūdzēja tikko ienestos sniega dubļus, cita stūrītī uz gludināmā dēļa gludināja izšūtu pārklāju, drukna pajauna sieviete patlaban dievojās pie Nikolaja Brīnumdarītāja ikonas. Nabadziņš, kā jau tas Lielā gavēņa laikā piedienas, nometās ceļos un klanījās līdz    zemei. Tad sastinga, tikai lūpas kustējās lūgšanā. Šajās nedēļās iesaka lūgties tā, kā to mācīja dižais ticības cīnītājs Sv. Jefrems: “Lai atvirza no mums Tas Kungs dīkuma, ņaudulības, kārīguma un tukšvārdības garu un lai dāvā mums tikumības, mierprātības, pacietības un mīlestības garu, bet pāri visam – mūsu grēcīguma atskārtu.”

Pulkveža atraitnes kapu es neatradu ne toreiz, ne tagad. Grietas un Mārtiņa Petrovsku, Ellas Dzelzkalējas, Juliannas, Olgas un Valijas Bankovsku atdusas vietu klāj aizmirstības tuksnesis. Dievnamā aizdedzu svecīti pie Sv. Dievmātes ikonas. Todien varbūt vajadzēja pie Sv. Tarasija, Konstantinopoles arhibīskapa, jo tā bija viņa eņģeļa diena. Bet kas man, paviršajam tagadnes cilvēkam, Tarasijs, turklāt viņa ikonas Kristus Pestītāja baznīcā droši vien nemaz nav.

Gaļas neēšanas nedēļa pareizticīgajiem ir laiks, kad jādomā par Apokalipses apsolījumiem un pēdējo tiesu, kad jālasa pravieša Daniela grāmata: “ Es skatījos tālāk    un redzēju, ka nolika krēslus un tajos apsēdās cienīgs sirmgalvis; tam bija drēbes baltas kā sniegs, un galvas mati kā tīra vilna, viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam bija riteņi, kas gailējās kvēlojošās ugunīs. // No viņa izplūda uguns liesmas, un tūkstošu tūkstoši kalpoja viņam, un desmit tūkstoš reizes desmit tūkstoši stāvēja pakalpot gatavi viņa priekšā. Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas.” (Dan.7:9,10)

Un jādzied kondaks no Gavēņa laika 6. dziesmas, pirmais pants: “Kad atnāksi tu, ak, Kungs, slavā pie mums, visa pasaule nodrebēs; lūk, uguns upe plūst gar Tavu troni, atveras grāmatas, un noslēpumi top redzami. Tad nu atpestī mani no neizdzēšamās uguns un dari, ka esmu cienīgs nostāties pie Tavas labās rokas, ak, taisnīgais Soģi!”

Šodien, kad to visu rakstu, ir Vissvētās Dievmātes pasludināšanas diena, un jādzied citas dziesmas, piemēram 4. nodaļa (irmoss) no svētlaimīgā Teofana un svētā Jāņa Damaskieša kanona: “Un visa pasaule izbrīnījās par Tavu brīnišķo slavu, jo Tu, bezvainīgā jaunava, ieņēmi visuma Dievu un dzemdināji mūžīgo Dēlu, dāvājot mieru it visiem, kas slavina Tevi.”

Nezinu, kā jums, man šis pēdējais dziedājuma fragments šķiet nevis cieti dogmatisks, nevis vientiesīgs, bet dziļas, no tagadnes cilvēku ikdienas attālinātas mistikas caurvīts, cilvēcisks un reizē pārcilvēcisks. Liekas, tikai tādā, aritmētiski neiespējamā mērogā var notikt tas, par ko dzied apokaliptiskajā Gavēņa laika 6. dziesmā – atveras grāmatas, un noslēpumi top redzami. Mūsu ierastajā, cilvēciski, gribam to vai negribam, piezemētajā mērogā redzamības vietā ir tikai šķitums, un nereti gadās, ka šādus šķitumus rada tieši “grāmatu atvēršana”.

Par palīdzību raksta tapšanā autors
pateicas Valdai Kvaskovai Latvijas
Valsts vēstures arhīvā