Nolemti svētkiem

Īslandei piederošo Vestmanu salu galvenais papagaiļalku dīrātājs Magi Braga desmitos otrdienas vakarā darbu jau ir beidzis. Uz veļas auklas mājas aizmugurē pil trīs svaigi nomazgātas gumijotas bikses ar lencēm. Mauriņš zem tām ir tīrs un zaļš. Vienīgi uz mājas baltajām durvīm pie roktura stiepjas gara asiņu svītra. Durvju kreisajā pusē ir sakrauta maisu grēda. Rūpīgāk ieskatoties, caur blīvo audumu var apjaust mazu rumpīšu aprises.

Magi Bragas nazis noskrapst plastikātā, un vairs nekāda noslēpuma nav. Maisi ir pilni ar mīlīgiem, mīkstām rotaļlietām līdzīgiem putniem baltu krūtiņu un seju, melnu muguru un pakausi, lielu, koši oranžu knābi un klumzīgām pleznām. “Rīt no sešiem es turpināšu,” smaida Magi, īstajā vārdā – Magnuss Bragasons. “Esat laipni aicināti! Mēs ar sievu pašlaik te krietni raujamies. Rīt un parīt vēl mednieki vedīs putnus, bet tad gan vairs nekas netiks pieņemts. Svētku laikā visi atpūtīsies.

Starp citu, šodien ir mūsu kāzu 14. gadadiena. Desmitajā gadadienā uzstādījām rekordu – nodīrājām 4200 alkus. Pat ēšanai nebija laika – tik vien kā pusdienas pārtraukumā nopirkām lielu paku ar saldumiem!”

Futbola trenera un dāņu valodas skolotāja Einara Fridtjofsona un viņa sievas Kates logos Vestmanu arhipelāga lielākās un vienīgās apdzīvotās salas Heimaejas otrā pusē tāpat deg gaisma. Virtuvē rosās ne tikai viņi abi, bet arī meita Jorēna un znots Gusti, kas pēc ārsta profesijas apgūšanas Dānijā sarunājis prakses vietu Heimaejas slimnīcā. “Jūs tiešām esat atbraukuši uz festivālu?” pirms gada satiktie Einars un Kate stāv pārsteigumā ieplestām acīm un atkārto solījumus, ka pasākums būs redzēšanas vērts. “Ceturtdien jums jānāk skatīties, kā visa sala vedīs uz festivāla laukumu savas teltis un ieņems vietas, lai piektdien varētu tur ievākties. Ir paredzēts, ka telšu celšanai jāsākas astoņos vakarā, bet cilvēki nekad nevar nociesties. Kāds ir pirmais, kas sāk, un citi, tiklīdz pamana, ka gar mājas logu pazib kaut kas balts, kā traki skrien pakaļ. Dabūt labu vietu ir ļoti svarīgi! Piektdien ap diviem uz teltīm tiks vestas mēbeles, un vakarā viss varēs sākties. Nu, jūs patiešām būsiet pārsteigti – dziedāšana un dejas visu nakti, pa dienu – bērnu atrakcijas, kafijas dzeršana un kūku ēšana. Varam jau tagad ielūgt uz vakariņām!”

Kate katru gadu svētku laikā taisot vienu un to pašu. Piektdien būšot mūsu redzētie alki – kūpināti un sautēti. Sestdien – itāļu zupa. Svētdien – īslandiešu tradicionālais kūpinātais jērs ar vārītiem kartupeļiem.

Ar vai bez kājām

Pulksten astoņos nākošās dienas rītā Magi Bragas mājas piebūvē klusi knikšķ sīciņie kauli. Viens spārns, tās pašas puses kāja, ašs rāviens, otra kāja, spārns un galva – āda ar visām spalvām tiek nomaukta kā zeķe, izlobot tumši sarkanas alku muguriņas. “Neviens šo darbu īsti negribēja darīt, un tad es sāku ar to ņemties, attīstot savu stilu. Vecajiem cilvēkiem īsti nepatīk, ka stilbi tiek aizmesti prom, bet esmu iemācījies dīrāt tā – iznāk visātrāk. Uz stilbiem jau nekādas gaļas nav, un maksa, starp citu, ir viena un tā pati – 120 kronas par svaigu, 160 – par kūpinātu alku, ar vai bez kājām. Sezona ir īsa, un man lieki negribas ķimerēties,” stāsta meistars, kas pārējā laikā strādā tēvam piederošā riepu servisā.

Magi, viņa sieva Ada Johanna un vecākais no abu trim dēliem, Tāli, divās stundās jau paspējuši nodīrāt 900 alkus un grib tikt galā vismaz vēl ar tikpat lielu daudzumu. Nekā perversa vai pretlikumīga šajā darbā nav. Īslande ir no Fēru salām līdz Francijai izplatīto Atlantisko plakanknābju alku jeb papagaiļalku metropole. Vestmanu salās aprīlī ierodas un ik vasaru ligzdo ap divus miljonus putnu liela kolonija. 200 tūkstoši alku, ko katru gadu noķer Heimaejas mednieki, šim gadījumam pat noīrējot astoņas no arhipelāga septiņpadsmit neapdzīvotajām salām, populācijas atjaunošanos būtiski neietekmē. Kāda dabas drauga uz Heimaeju atsauktie Green Peace aktīvisti tikai nogrozījuši galvas, ieraugot neprātīgo daudzumu lempīgo, maziem pingvīniem līdzīgo putnēnu, kas čāpo pa salas klintīm, planē virs okeāna, nirst pēc zivīm un, iezīmējot teritoriju, rīvē degunus tik skaļi, ka tas dzirdams vairāku metru attālumā.

Šos, pašus dekoratīvākos no pasaulē sastopamajām trīs alku sugām, īslandiešu valodā – lundi – vestmanieši ir medījuši paaudžu paaudzēm. Tagad medību sezonas robežas reglamentē divi datumi – 1. jūlijs un 15. augusts – taču principiāli lietas tas nemaina. Alku medībām neizmanto bisi, bet gan tauriņu ķeramajam tīklam līdzīgu ierīci uz gara kāta, ar kuru putnēni tiek ievākti kā āboli rudenī.

“Pašlaik ir īstais laiks alku ķeršanai: dienvidaustrumu vējš un neliels lietus. Labā laikā nekādas medības nesanāk. Alku mātes gan vēl nav izaudzinājušas savus bērnus, taču mednieki izvairās ķert putnus, kam knābī ir zivis – tās tiek nestas mazuļiem,” skaidro Magi. Viņš steidzas uz ostu, lai daļu apstrādāto alku aizsūtītu pasūtītājiem Reikjavīkā, piemin, ka savu porciju šodien saņemšot arī Heimaejas veco ļaužu nams un vēlāk sola mums rādīt alku kūpinātavu. Pār mazo būdiņu Heimaejas ostas tuvumā vējo zivju smarža. Magi un Tāli no tās ceļ ārā plātes ar putnu muguriņām, kas pieņēmušas vēl intensīvāk sārtu toni. “Reikjavīkas restorānā Trīs draugi šos te sagriež plānās šķēlēs un pasniedz ar stiprām sinepēm un meloni.”

Gatavos alkus un arī pāris pie griestiem iekārtus jēra šķiņķus kūpinātavā nomaina milzīgas laša filejas. Magi saber kurināmo – no Dānijas vestas skaidas (koku Vestmanu salās, tāpat kā citur Īslandē tikpat kā nav) un pielaiž uguni. Kūpinot alkus un jēru, tiek izmantoti arī tradicionālie kaltētie aitu mēsli, ko Magi piegādā kāds salas fermeris,– mūsu gids norāda uz blakus esošās nojumes stūrī iegūlušu pelēku čupiņu.

Neiekrist okeānā

Uz Heimaeju astoņu minūšu laikā esam atlidojuši no Baki – salai tuvākā punkta Īslandes cietzemē. Miniatūrajā lidostiņā mūs ir sagaidījis Magi brālēns Juvī, precīzāk – Steingrimurs Benediktsons un viņa vienmotora lidaparāts, Cessna Sky Hawk. kārdinājums redzēt vulkānisko Vestmanu arhipelāgu no augšas ir bijis tik liels, ka uz Baki esam steigušies dienu ātrāk, nekā būtu gribējies. Cietzemē vēl spīd saule, bet pār Heimaeju sāk savilkties mākoņi, saka pilots. Ja vēlamies izmantot viņa pakalpojumus, nedrīkstam kavēties nevienu dienu. Svētku laikā parasti līst. Izskatoties, ka tā būs arī šogad.

Reikjavīkas konservatīvās aprindas, runājot par Vestmanu salu svētkiem, piemin narkotikas, piedzērušos jauniešus, nevainības zaudēšanu un pirms diviem gadiem atceļā no šī pasākuma okeānā iekritušu lidmašīnu. Pēdējais ir visneapstrīdamākais fakts, bet Juvī ar to nav nekāda sakara. Pēc profesijas zeltkalis, viņš bez starpgadījumiem lido jau kopš astoņdesmito gadu vidus, kad 15 heimaejieši aizsākuši privāto lidojumu tradīcijas, nopērkot kopēju lidmašīnu. Mūsu izmēģinātā mazulīte gan pieder tikai četriem – bez Juvī vēl smago mašīnu šoferim Gunnaram Einarsonam, galdniekam Torduram Karlsonam un elektrības un siltuma kompānijas biroja darbiniekam Sigurdjonam Ingolfsonam, kuri lido pēc pašu sastādīta grafika. Salā patlaban ir vismaz 10 piloti un divu komerciālo aviosabiedrību lidmašīnām (nelaimīgais gadījums noticis ar vienu no tām) mazajā Heimaejas lidlaukā pievienojušies arī četri pašmāju lidaparāti. Ja laika apstākļi ir labvēlīgi, tas ir izdevīgākais veids, kā nokļūt uz kontinentu: prāmis Herjolfur cietzemi sasniedz gliemeža tempā, gandrīz trīs stundās. Arī uz salas ceļiem īsti ieskrieties nav iespējams: no Heimaejas septiņiem ceļa kilometriem trijos maksimālais atļautais ātrums ir 90 kilometri, pārējos – 45–60 kilometri stundā!

Braukšanas azartam Juvī ļaujas “Lielajā zemē”. Īslandi tā var saukt bez uzspēles, tās teritorija līdzinās Anglijai, bet iedzīvotāju skaits svārstās ap 272 000. Viens no džipiem, kas gaida saimniekus Baki lidostas stāvvietā, pieder zeltkalim. Pa Heimaeju viņš pārvietojas ar vecu mazlitrāžas Nissan.

Uz oranžo karogu

Pilota piesardzībai mūsu lidojuma sakarā ir bijis pamats. Īsajā brīdī situācija ir radikāli mainījusies. Saule, kas spīdējusi virs Baki, ir pazudusi pelēkā miglā, ko nākošajā dienā jau nomaina lietus mākoņi. Par lidojumiem nav ko domāt. Toties alku medībām šis laiks ir kā radīts.

“Tur, tajā stūrī medī viens no salas labākajiem medniekiem!” Magi Braga, labi informēts par situāciju, ir noslaucījis asiņainās rokas un vēlīgi pasniedzis sava auto atslēgas. “Viņš gan ir mazliet pikts uz žurnālistiem – pirms neilga laiciņa viņu bija apcēlis viens vācietis, kas... nu galīgi izveda no pacietības, bet gan jau būs labi. Es viņu brīdināju, ka jūs varbūt piebrauksiet.”

Magi iezīmētais ceļš beidzas pie pašām piekrastes klintīm. Rāmais laiks arī. Mašīnas priekšējā stiklā triecas lietus lāses, ar pieaugošu spēku auro vējš. Ceļa galā tomēr stāv pāris braucamie – suņa laiks medniekus nav aizbaidījis. Neko darīt. Noskurinādamies lienam ārā no sava patvēruma.

Lai tiktu augšā uz pašas krasta kores, kur acīmredzot notiek alku vākšana, jāpāriet mitru sūnu apaugušam akmeņu laukam. Dzeltenas smilgas, zirgskābenes un šur tur izspraukušies mazi, balti ziediņi ir pieplakuši zemei. Ūdens aizlīmē acis un mēģina iekļūt aiz drēbēm. Attālums, ko saulainā dienā varētu mērot nedaudzās minūtēs, šodien prasa neticami daudz laika.

Nu tad beidzot! Tur, kur zeme saplūst ar debesīm, kāds kūņojas. Piegājuši tuvāk, esam vīlušies. Saturot vēja piepūstu, balonveidīgu lietusmēteļu malas, uz kraujas balansē un pat mēģina fotografēties daži angliski runājoši tūristi. Mednieku un putnu nekur nav. Žļurkstošām kājām apejam šos ekstrēmistus. Vējš ar lietu sitas virpuļu virpuļiem, un viss liecina, ka esam pūlējušies velti. Neticīgi uzvelkamies korē. Dziļi lejā pret krasta klintīm triecas okeāns. Virs ūdens ar vētru cīnās pa kādam putnam. Alku mednieki un viņu upuri joprojām nav redzami. Riskējot paslīdēt, tomēr kāpjam lejup, lai saskatītu, kas būs aiz zemākās radzes.

Hei, tur tomēr kaut kas notiek! Paslēpies no vēja un tūristu uzmanības, zaļā saliņā rosās gumijotā aizsargkrāsas jakā ģērbies stāvs. Kad acis sāk saskatīt arī mazākus priekšmetus, negribas tām ticēt: ap vīru glītā lokā sēž ducis alku. Muļķa putni i netaisās lidot prom. Tie nekustas arī, kad esam jau pavisam tuvu, un tikai tad saprotam, kas par lietu.

Vīrs ar sintētisku auklu sien glītā virtenē citus alkus. Putni, ko pamanījām vispirms, nav dzīvāki par šiem. Domīgi pašķiebtām galvām tie noskatās cilvēka izdarībās, rādās, joprojām brīnīdamies par… stieples gabaliem, ar kuriem piesaistīti pie zemes. Tā ir veca metode: šādi uzvērti, pirmie no nomedītajiem putniem tiek izmantoti, lai pievilinātu citus – parasti – iepriekšējā gada perējuma alkus, kas vēl nav tik rafinēti kā vecie. Papildus efektu dod oranžs karogs. Kad apmānītie alki planē lejup, lai piebiedrotos svētlaimīgi sēdošajiem brāļiem, tos sagūsta ieplakā paslēpies vīrs ar primitīvu ķeramo ierīci. Katram putnam uz karstām pēdām tiek pārlauzts sprands. Vestmanieši tā medī, kopš sevi atceras. Georgs, Magi Bragas ieteiktais mednieks, ir salijis un ne visai runīgs. Viņa loms ir viduvējs – 150 putni. Mēs, aizslēpušies aiz tuvējā akmens, redzam, kā tiek noķerti nedaudzi no tiem.  Georgs dienā mēdz nomedīt 200 – 300 alku, bet rekords ir 1440. Lai arī mana sarkanā jaka, kā vēlāk izrādīsies, itin labi patikusi Georga pēdējiem klientiem, šī diena nav domāta rekordiem.

Māja Mīlestības ielā

Ceturtdien lietus ir mazliet rimies un varbūt tādēļ telšu sliešana ir sākusies pat ne vakarā, kā mums teikts, bet jau pēcpusdienā. Ieplakā aiz ciema ir nospraustas ielas, gar kurām vestmanieši stutē metāla karkasus. Tikai tagad var saprast, ko vietējie domājuši ar vārdiem “kaut kas balts”. Tās nav daudzkrāsainas tūristu teltis, bet pāris metrus augstas kantainas mājiņas, kas tiks apvilktas ar baltu brezentu vai plastikātu. Iespējams, ka par paraugu pirmajām paššūtajām svētku mītnēm kalpojušas angļu vai amerikāņu teltis no Otrā pasaules kara. Lietotas reizi gadā, šīs aizsargbūves ir pārdzīvojušas neskaitāmus svētkus — par to liecina aprūsējušās rāmju caurules.

Mūsu piedzīvotās tautas svinības dzimušas jau 1874. gadā, kad Dānijas konstitūcija pirmoreiz Īslandei deva nelielas pašnoteikšanās tiesības. Augusta pirmajā nedēļas nogalē dažādās Īslandes vietās notiek vismaz četri festivāli, bet vestmaniešu pasākums skaitās lielākais un kolorītākais. Tā tradīcijas izdzīvojušas pat pēc traģiskā 1973. gada, kad naktī no 22. uz 23. janvāri sākās vairāk nekā četrus mēnešus ilgs vulkāna Helgafedla izvirdums. Kalns salas austrumos vēl joprojām nedaudz dūmo, bet ap 5000 cilvēkus, arī tos izpostīto 360 māju iedzīvotājus, kas atgriezušies uz dzīvi Heimaejā, ir nomierinājusi informācija, ka tik intensīvam izvirdumam sekojošais miera periods būšot ļoti garš.

Salas otrā pusē, svētku laukumā sastaptais Einars apmierināti berzē rokas: viņš paspējis ieņemt vietu Astar braut – Mīlestības ielas — viducī. Magi Bragas telts ir gandrīz blakām. Viņi priecājas ne jau ielas nosaukuma dēļ. Abu teltis nebūs kādā no malējām rindām, aiz kurām drīz izaugs trokšņaina tūristu pilsētiņa vai sastāsies čurātāji. Ielu nosaukumi ir daiļrunīgi: Alku ala, Uzvaras iela, Zaķu (domātas meitenes!) iela… Otrpus laukumam tiek iekārtota portatīva estrāde, rotāta sponsoru vārdiem – Pepsi, Esso, Samskip, stilizēta ķīniešu pagoda, bāka, dzirnavas ar uzrakstu Moulin Rouge un lapene uz saliņas dīķa vidū. Tā ūdens ar ķīmisku krāsvielu iekrāsots tropiski zils.

Brīvību Arnam!

Piektdien piedzīvojam Einara un Kates slavenās pusdienas. Uz galda ir alku muguriņas. Kūpinātās jāēdot ar vārītiem kartupeļiem un konservētiem zirņiem, šmorētās – ar sarkanajām bietēm, brūkleņu ievārījumu un krējuma mērci. Sarkanajai gaļai ir asa, specifiska garša. Visvairāk par šo repertuāru brīnās kārtējie Einara savāktie tūristi – amerikāņu pāris. Filozofijas profesoram ar latviešu dzejnieka vārdu – Čaks – un viņa ievērojami jaunākajai fiancee [1. Līgava (angļu val.)] Rebekai ziņa, ka viņi šajā Īslandes nostūrī ieklīduši gada ievērojamākā notikuma laikā, ir bijusi pārsteigums.

Kad Kates un Einara alki gandrīz notiesāti un saimniece pāris reizes novilkusi: “Jai-ja” (frāze, ar kuru kompānijas līderis citiem liek saprast, ka saruna vai pasākums ir beidzies, laiks iet), visiem ir skaidrs, kas darāms. Ņemot līdzi saini ar īslandiešu neraudzētajai maizei uzklātiem kūpināta jēra šķiņķa gabaliem, kafijas termosu un Viking alus kannas, dodamies uz Mīlestības ielu.

Laukums ir atdzīvojies. Dienas vidū, debesīm skaidrojoties, ik pa divām minūtēm Heimaejas gaiss ir trīcējis no lidmašīnu motoru skaņām, un prāmis bijis stāvgrūdām pilns. Salas viesnīcās vietu vairs nav, un ne tikai ap notikumu epicentru, bet arī ap vietējo mājām ir izaugušas raibas telšu pilsētiņas. Uz skatuves mainās dziedātāji un pa improvizētajām ieliņām, nebēdādami par lietu, plūst ļaužu pūļi, arī maskās saģērbušos jauniešu grupiņas, teiksim, puiši rozā zaķu kostīmos un meitenes vienādos līgavu tērpos. Taču pasākuma sāls ir baltajās teltīs. Vestmanieši savos bastionos ar gadu no gada taupītām “festivāla mēbelēm” (dažiem pie sienas ir pat gleznas!) pieņem viesus – radus, uz Reikjavīku pārcēlušos saliniekus un mums līdzīgus klaidoņus. Vai ikkatrā teltī skan ģitāra – pierādījums, ka nomaļiem apvidiem raksturīgā instrumentu spēlēšanas, grāmatu lasīšanas un rokdarbu kaislība Vestmanu salās vēl dzīva.

Svētkiem ir pašsacerētu dziesmu repertuārs un pat sava himna. Šis gads gan sola iecirst robu tradīcijā. Pēdējā diena parasti noslēdzas ar visas tautas dziedājumu, ko līdz šim ir vadījis viens no populārākajiem saliniekiem, Īslandes parlamenta deputāts. Viņš, izskatās, nevarēs ierasties attaisnojošu iemeslu dēļ – apzadzies, izmantojot savas mājas būvniecībā valstiskiem mērķiem paredzētus būvmateriālus, un patlaban atrodas apcietinājumā. Vestmanieši ir lūguši tautieti izņēmuma kārtā uz pāris dienām izlaist brīvībā, bet tieslietu iestādes līdz šim bijušas nepiekāpīgas – sekojot precedentam, “atvaļinājumu” varētu lūgt arī daudz nopietnāki kriminālisti. Tauta vēl cer, ka politiķis tomēr kaut ko izdomās. Apcietināšanas brīdī viņš neesot zaudējis pašcieņu, skaidrodams, ka būvmateriālus paņēmis, kompensēdams savu pārāk mazo atalgojumu. Intriga turpinās, un kāds uz tās rēķina jau sācis pelnīt. Laukumā ir pērkami interesanti tēkrekli. Tiem uz vēdera rakstīts: “Brīvību Keiko!” [2. Parodija par kinofilmas Brīvību Villijam nosaukumu. Zobenvalis Keiko, kura dzimtene ir Vestmanu salas, mūsu vizītes laikā vēl bija dzīvs.] , bet otrais vārds pārsvītrots un tā vietā minēts cits: “Arnam”. Tā sauc politiķi. Kreklu mugurpusi rotā retorisks jautājums: “Vai jūs zināt, ka Īslandē var izpelnīties divu gadu cietumsodu par akmeņu un koka gabalu zagšanu?”

Pār svētku arēnu plūst alus un akvavits. Politiskām diskusijām un nopietnām sarunām ir tendence pāriet dziesmās un visa beigās – neskaidrā murmulēšanā. Tikai ap četriem no rīta baltās teltis ir daudz maz tukšas – cilvēki devušies nakšņot uz ciema mājām. Jauniešu rindas dubļainajā laukumā pie skatuves arī sāk kļūt aizvien retākas. Slapjajā zālē uzslietajās tūristu teltīs, kur salien lielākā daļa no viņiem, gan nevarētu būt pārāk omulīga gulēšana. 

Dižciltīgi un uzticīgi

Kamēr citu salas viesu uzmanība ir pievērsta svētkiem, mēs turpinām alku pētījumus, dodoties pie vēl kāda mednieka. Einara māsas vīru Torduru Hallgrimsonu visi pazīst kā alku ķēniņa īpašnieku. Prinči – balti alki ar sīkiem melniem plankumiem – mednieku uzmanības lokā parādās ik pa laikam, bet alku ķēniņš – pilnīgi balts albīns – Vestmanu salu kolonijā gadoties tikai reizi 30–40 gados. Otra lieta ir tādam tikt klāt. Nostāsti liecina, ka šis dabas joks nonācis arī iepriekšējo mednieku paaudžu nagos, bet patlaban Tordurs ir vienīgais zināmais heimaejietis, kuram mājās ir izbāzts alku ķēniņš.

Tordurs putnu nomedījis pirms septiņiem gadiem. “Laiks patiesībā nebija medībām piemērots – mierīgs, nekāda vēja. Un es īsti nemaz neredzēju, kā viņš ienāca tīklā. Kad sapratu, ka esmu noķēris Ķēniņu, uzmanīgi apstādināju tā sirdi,” rādot mums stikla kastē ielikta albīna izbāzeni, atceras vīrs, kas ar alku medīšanu nodarbojas kopš 17 gadu vecuma, bet lielāko gada daļu gatavo tīklus vienam no salas zvejniecības uzņēmumiem. “Trīs dienas pirms manas veiksmes putnu bija ievērojuši citi mednieki,” jūtams, ka Tordurs šo stāstu lepni atkārtojis sazin cik reizes. “Skatījos un brīnījos – spalva balta kā sniegs, kājas un knābis – caurspīdīgas kā stikls!”

Šim, tāpat kā citiem Reikjavīkas suvenīru veikalos manītajiem alku izbāzeņiem, ultraoranžo knābi un plezniņas iekrāsojis meistars. Tordura alka konservētājs Ingi Sigurjonsons Heimaejas mednieku un piparbodīšu vajadzībām ik gadu ar vati piepilda 100–200 putnu. Telekomunikāciju uzņēmuma darbinieks šo arodu savukārt pārņēmis no fizkultūras skolotāja Frederika Jensena.

Patlaban ir sezona, un Ingi, kura māja ir tepat netālu, mums šo to var parādīt. Astes nofiksētas ar papes gabaliem un divām spraudītēm, no knābjiem lien ārā drātis – uz Ingi darbagalda sēž pazīstami rumpīši. “Un tad es ielieku acis…” — Ingi rokās ir melnas, pa pāriem sakabinātas bumbiņas.

Lai šis nebūtu pēdējais kontakts ar amizantajiem putnēniem, atvadām aizbraucam apskatīt to apmetni salas ziemeļu daļā, Īstikletturā. Laiks atkal uz brītiņu ir noskaidrojies, svētku dienās, kā zināms, neviens nemedī, alki ir gaumīgi sasēdušies uz rifiem un pielaiž mūs ļoti tuvu. Turpat blakus atrodas līdz pusotru metru dziļās alas, kur alku mātītes iedēj savu vienīgo olu.
Jau sešu nedēļu vecumā alku mazuļi dodas uz jūru, bet pilsētas gaismu apžilbināti, bieži vien nonāk salas centrā. Tad heimaejiešu bērni tos savāc papes kastēs un nes atpakaļ pie ūdens. Cāļus, kam šajā gadalaikā jau vajadzētu būt izšķīlušamies, nekur nemana. Alki ir ļoti uzticīgi, ir stāstījis Einars. Alku tēvs, kas, migrējot uz Heimaeju, ir pazaudējis sievu, var iekārtoties alā kopā ar citu mātīti, taču, ja dzīvesbiedre atgriežas, bez vārda runas svešinieci iztrieks ārā.

Svētku putni

Mums, nonākušiem Heimaejā pirms lielajiem ļaužu bariem, turklāt vēl Juvī un Magi Bragas draugu statusā, ir izdevies ieņemt deficītās vietas viesu mājā Erna, tomēr pēdējo nakti izlemjam izbaudīt tūristu pilsētiņas atmosfēru. Svētki ir noslēgušies ar vērienīgu salūtu un stundu ilgu tautas kopdziedāšanu pie estrādes (cerības ieraudzīt no helikoptera nomestas kastes izlienam visu gaidīto akmeņu zagli Arnu nav piepildījušās), taču lietus, nepārtrauktais troksnis, nesaprotamās īslandiešu valodas fons un vairāku dienu nīkšana salā sākotnēji tik spilgtās emocijas ir sablīvējusi galertā, kurā konkrētajā brīdī velti meklēt sīkākas frakcijas. Kopā ar pūli līdz rīta gaismiņai komerciālās mūzikas taktīs trīties gar estrādi vai vākt papildinformāciju mediķa Gusti stāstam par tikko reģistrētu izvarošanas epizodi nav diez ko interesanti.

No rīta, izbāžot galvu no telts, sejā sitas ierastais sīkais smidzeklis. Arēna ir apklususi, un tūristu pilsētiņā vēl valda relatīvs miers.

Lai arī kā gribētos mazliet pasnaust, ātri pieņemam lēmumu. Pametot dzīru vietu uz karstām pēdām, kamēr cilvēki vēl nav masveidā pamodušies, mums ir diezgan lielas izredzes nokļūt uz prāmja, kas aties pēc pusstundas. Vakara prāmis droši vien būs pilns līdz jumtam. Gaidīt uz solīto Juvī palīdzību nav prāta darbs ne tikai viņa paģiru, bet arī slikto laika apstākļu dēļ.

Ejot garām citām teltīm, konstatējam, ka neesam vienīgie gudrinieki. Daļa no tām ir tukšas.

Esam jau dzirdējuši, ka daudzi jaunieši pēc svētkiem sevi nemēdz apgrūtināt ar ekipējuma savākšanu – vieglāk ir nopirkt citu. Zilajā baseinā peld papīra gabali un zāle ir pilna ar sīku drazu – čipšu pakām un saņurcītām skārdenēm. Pie viena pakša gandrīz uzkāpju virsū kam rozīgam. Kāds tepat zemē ir atstājis čupiņu cītīgi noskrubinātu alku skeletiņu.