Vietā, kur tagad atrodas kazino Royal un Play&Boy, Brīvības ielas pagalmā, kādreiz atradās Operetes teātris. Lai nokļūtu aizkulisēs, ceļš pa dienesta ieeju veda cauri “aklajai zarnai”, kā aktieri bija iesaukuši šauro, ar siltuma un kanalizācijas trubām klāto pazemes gaiteni, un pirms pašas rekvizītu noliktavas nogriezās pa kreisi, atklājot augšupejošās kāpnes, kur stāvu laukumiņos, ģērbušies visdažādākajos tērpos, smēķēja aktieri. Pašā beidzamajā stāvā atradās frizieru darbnīca ar augstos plauktos koka galvās saliktām parūkām. Dažreiz es drīkstēju uzturēties gaismotāja kabīnē – mazā būcenītī virs labās puses balkona – un no augšas vērot, kā virzās krāsaino staru kūļi, izceļot galveno varoņu kustību trajektorijas.
Teātrī valdīja smarža, kuras izraisītās sajūtas varētu aprakstīt kā apspiestas bailes un izaicinājumu. Tās varēja būt administrācijas bailes no valsts cenzūras, režisora bailes no administrācijas, aktieru bailes no režisora, vai varbūt ģērbēju bailes no aktieriem, taču iespējams, ka vainīgs bija nevienam neizpaustais noslēpums par to, kur tieši atrodas dzīves un skatuves robeža, kas teātrī simboliski iemiesojās tumšajā orķestra bedrē, atdalot skatītāju zāli no skatuves. Arī es, vērojot uzvedumus, izjutu ko līdzīgu – es domāju, kāpēc tas, kas operetē notiek uz skatuves, nevarētu reiz notikt īstenībā, teiksim, ar mani. Piedalīties ballē Savojā, iepazīties ar čigānu baronu, kādā Jautrā nedēļas nogalē nejauši nokļūt vecpuišu ballītē – pēc tā man lika ilgoties skatuves māksla.
Savukārt pielaikot balerīnu zilās parūkas, apgriezt ar kājām gaisā butaforiju noliktavu un izmēģināt grima kastes paleti bija tās ar roku aizsniedzamās brīnišķīgās lietas, kuras, kaut arī vēlējos, nekad nedarīju. Toties mājās man glabājās kolekcija, kura sastāvēja no 20 vecām lūpu krāsām, dažādu izmēru pērlītēm, skatuves briljantiem un strausa spalvām. Es pieturējos pie pārliecības, ka manā dzīvē neienāks nekas no tā kaislību un stresa maisījumu, ko izstaroja aktieri, turpretī mājās es drīkstu glabāt, ko vien vēlos. Kādā dzīves posmā, ko iezīmēja bērnudārza izlaidums, es izteicu vēlmi kļūt par ziloņu dresētāju. Šāds darbs prasīja augstu paškontroli un spēju pastāvēt līdzās teātra māksliniekiem, kas man jau piemita, solīja strādāšanu ar zvēriņiem un iespēju sevi pierādīt, turklāt nedraudēja ar pašcieņas zaudēšanu, kuras lielumu acīmredzot mērīju ziloņos.
Reizēs, kad Krievijas televīzija translēja cirka priekšnesumus, es ieniru melnbaltā ekrāna pasaulē. Cirka būtību, manuprāt, izteica klaunu uzstāšanās, savukārt rosīšanās ar zvēriem un ne pārāk interesantie akrobāti aizpildīja priekšnesumu starplaikus. Es no sirds jutu līdzi komediantu izdarībām un vēroju, kā viņu priekšnesumā vienkārši notikumi tika vērienīgi izvērsti milzīgā traģēdijā. Neatkarīgi no tā, vai šķērsojamā virve atradās augstu pie arēnas griestiem vai pusmetru virs matrača, klauns neizbēgami paklupa, zaudējot līdzsvaru tieši pirms finiša vai vienkāršākajā ceļa posmā, saglabādams nemainīgu savu neaizsargātā neveiksminieka tēlu. Viņa ķēmīgā grimase, savilktie pleci un lempīgā gaita ļāva man noticēt, ka samest grozā bumbiņas, uzrunāt kādu meiteni vai noiet pa virvi ir viena no grūtākajām lietām pasaulē, uz mirkli aizmirstot, ka klaunam tas ir tikai veids, kā mani izklaidēt. Redzot, kā viņš, būdams tik ļoti nespējīgs izdarīt visvienkāršākās darbības, turpina publiski dzīvot un pārvarēt sevi, es satraucos un iztēlojos klaunu kā drošsirdi, kas pelnījis siltu līdzjūtību.
Bija interesanti vērot, kā skatītāji, padevušies kārdinājumam komunicēt ar komediantiem, iznākot spoži apgaismotajā arēnā veikt kādu epizodisku darbību, kļūst nožēlojami neveikli un muļķīgi. Neizprotot aktiera patiesos nodomus, naivais skatītājs agrāk vai vēlāk konstatēja, ka vispārējos smieklus izraisa komedianta parodija par viņu pašu. Kāda līdzi paņemta lieta, apģērba gabals vai kustība negaidīti parādījās klauna nākamajā žestā, novietojot naivo skatītāju it kā zem milzu lēcas. Klaunu izdarības man dažkārt šķita cietsirdīgas. Bija skumji skatīties, kā rituālos balstītā skatuves maģija apsūkā un izspļauj mākslai nepiederīgos profānus kā pelēkajos zirņos iemaisījušos akmentiņus.
Klauns, rosīdamies visu acu priekšā, palika nepieejams, slēpdamies savās lomās un provocēdams citos jūtas, kuras vēlāk visu acu priekšā izsmēja. Neapzinoties savas rīcības cēloņus, viņš mocījās pašpārmetumos un vainas apziņā, kas jau bija pietiekams sods, lai klaunam piedotu ņirgāšanos par nopietnām lietām un ar interesi vērotu, kā no jauna tiks izspēlēts viņa galvenais triks, kad tika lauzti ierastie vīriešu lomu stereotipi. Klauni ar savu eksistenci tīši atriebās vīriešu dzimumam, kas baidījās, ka varētu tikt pielīdzināts viņam ne mazāk, kā no nosaukšanas par geju. Visbiežāk klaunu izspēlētās jūtas nebija vērstas uz kādu konkrētu objektu, tas bija jūtu salūts par godu savai nespējai emocionāli realizēties, gluži kā čūskai, ierijot asti. Piemēram, Pjero, androgīnais klauns ar sievietes dvēseli, ciezdams nelaimīgā mīlestībā pret Malvīni, attaisnojumu savai nespējai mīlēt varēja atrast savā ķēmīgajā ārienē vai arī daiļās lelles vieglprātībā. Lielisks piemērs klauna atmaskošanai lasāms Tūkstoš un vienas nakts pasakās. Šehrezadei tikai ar viltu izdevās pārliecināt ķēniņu mainīt viņa ieradumu nogalināt līgavas rītā pēc pirmās kāzu nakts, tā aizsargājoties no varbūtējām ciešanām, kuras pēc ķēniņa iedomām, atceroties pirmās sievas neuzticību, varētu atkārtoties. To, ka klaunam pretī stāties varēja tikai spēcīga sieviete ar vīrišķīgi norūdītu dvēseli apstiprinājis arī Mocarts Burvju Flautā, liekot savam komiskajam varonim Papageno pirms satikšanās ar Papagenu piekrist laulībām ar Raganu, kas vēlāk arī izrādās noburtā Papagena.
Klauns atšķirībā no aktiera neizjūt pret savām lomām cieņu. Aktiera rīcības brīvību un skatītāju neitralitāti sargā skatuves fiziskā robeža, ko papildina grims un kostīmi. Aktieris uz skatuves var vārtīties pa zemi ciešanās, izģērbties vai dauzīties tēlotā neprātā, jo, izdziestot prožektoru ugunīm, tēls pazudīs, izkusīs ikdienā, atdzimstot tikai nākamajā priekšnesumā, kad mēs atkal drīkstēsim to uzlūkot, smieties un varbūt pat pieskarties - pārkāpt sarkanajai samta rampai, sniegt līdzpaņemtos ziedus un piedēvēt aktierim īpašu drosmi un cildenumu.
Aktiera meistarības rādītājs ir spēja iegūt un noturēt nedalītu skatītāju uzmanību - jo mazāk teksta, jo grūtāk. Svarīgākais nosacījums, lai priekšnesums varētu dzīvot, ir skatītāju interese. Teātrī pastāv nerakstīts likums - uzvedums var sākties, ja skatītāju ir sanācis vismaz tik, cik izrādē nodarbinātu cilvēku, pretējā gadījumā aktieri var izjust spēku izsīkumu. Interesanti, ka brīdī, kad skatītāji apbrīnas pilni vēro lugu, viņi ir gatavi atdot savas dzīves mirkļus un uzmanību aktieriem, būdami to varas iespaidā un vakara garumā atzīdami savu dzīvi bez teātra par mazāk pievilcīgu. Pārbaudījums aktierim savukārt ir izaicinājums neaizmirst sevi, neiemīlēties tēlotajā dzīvē kā neīstajā ķēniņa meitā, kļūstot par noburtu klaunu.
