Nobela slava un lāsts

Ik rudeni septembrī Latvijas vēstniecībā Stokholmā telefona līnija kļūst “karsta”.  Nu jau kuro gadu ap šo laiku zvana žurnālisti un citi interesenti, lai noskaidrotu, vai “Belševicai būs.” Un ja ne Belševicai, tad varbūt vismaz kādam citam baltietim, piemēram, igauņiem Krosam vai Kaplinskim — jo viņu kandidatūras Nobela prēmijai izvirzītas kopš astoņdesmito gadu vidus. Bet vēstniecības darbinieki nemainīgi atbild: “Nezinām, neko nezinām. Neviens nezina.” Daži notic, citi nē, jo pierasts, ka, piemēram, Rīgā svarīga vai sensacionāla informācija noplūst un izplatās kā tintes piliens ūdenī. Taču saraksts ar to Nobela prēmijas kandidātu uzvārdiem, kuri tiek izvērtēti “pēdējā kārtā”, par laureātu nobalsojot kādā oktobra pirmās puses darbdienā, ir stingri glabāts noslēpums, kas zināms tikai prēmijas komitejas locekļiem. Horass Engdāls, kopš 1999. gada Nobela komitejas pastāvīgais sekretārs (Nobela komitejas locekļi tiek ievēlēti uz mūžu) gadā izlasa (nu, droši vien drīzāk pārskata) ap 500 grāmatu, taču uz žurnālista jautājumu, kādas šobrīd atrodas uz viņa naktsgaldiņa, tikai viszinīgi pavīpsnā. Galu galā viņš konspirācijas nolūkos pat mainot grāmatām apvākus — ja tās gadās lasīt sabiedriskās vietās. Engdāls šobrīd ir tas, kurš, attiecīgajā dienā tieši pulksten vienos ar plašu žestu atsit komisijas darba telpas divviru durvis un paziņo laureāta vārdu — sapulcējušamies žurnālistiem un aptuveni diviem miljardiem televīzijas skatītāju... Un atkal tā nav Vizma Belševica.

“Sakiet, lūdzu, vai, jūsuprāt, kādam baltietim vispār ir reālas izredzes saņemt nobeli literatūrā?” naivi jautāju Šellam Espmarkam, ar kuru sēžam Latvijas vēstniecības Zviedrijā plašajā, bet omulīgajā bibliotēkā. Ar savām ozolkoka mēbelēm un kamīnu tā atgādina angļu klubu (vismaz manus priekšstatus par to) — un Espmarks jau arī ir tāda kā slepena kluba loceklis — Nobela prēmijas literatūrā komitejas priekšsēdētājs kopš 1988. gada. Vēl viņš ir literatūras profesors, vairāku dzejoļu un eseju krājumu un septiņu romānu cikla autors. “Nu, detaļās es neieslīgšu,” lēnīgi malkodams kafiju un ar savām vēsi gaišzilajām skandināva acīm pētīdams parketa rakstu, Espmarks saka. “Bet kāpēc gan ne. Pēdējos pāris gadu desmitus mēs vairs nepiešķiram laureāta godu tādiem, kas sarakstā parādījušies pirmo reizi. Tie paši vārdi atkārtojas no gada uz gadu. Padomājiet, Gintera Grasa kandidatūra pirmo reizi tika izvirzīta pirms trīsdesmit gadiem.” Nujā, Grass lielo brīdi tomēr sagaidīja. Vai Grass ir labāks par Belševicu? Vai labāks ir 2000. gada laureāts, ķīniešu dzejnieks ar vārdu, kuru es vēl neesmu iemācījusies izrunāt? To es tomēr nejautāju, jo pati saprotu, ka jautājums ir labākajā gadījumā retorisks, bet visdrīzāk jau muļķīgs. Visticamāk viņš atbildētu apmēram šādi: “Komiteja uzskata, ka Gao Xingjian šobrīd labāk atbilst prēmijas piešķiršanas kritērijiem.” Par šiem kritērijiem man zināms pietiekami daudz, jo, gatavodamās sarunai, ieskatījos vairākās valodās tulkotajā Espmarka grāmatā Nobela prēmija literatūrā. Pētījums par izvēles kritērijiem (1986).

Savā testamentā Alfrēds Nobels norādījis, ka viena no piecām prēmijām (kā zināms, viņš tās paredzēja arī izcilākajam fiziķim, ķīmiķim, mediķim vai fiziologam un miera aizstāvim. Ekonomikas kategorija tika iedibināta tikai 1969. gadā) ik gadus piešķirama literātam, kurš radījis “visizcilāko ideāli ievirzīto darbu.” Tā kā formulējums ļoti vispārīgs, tā interpretācija pēdējo simt gadu laikā vairākkārt mainījusies un nereti bijusi saistāma ar komitejas sekretāra personību. Pirmās prēmijas, apgalvo Espmarks, galvenokārt bijušas nodeva toreizējā sekretāra Karla Dāvida af Virsēna romantiski ideālistiskajiem aizspriedumiem, kas likušas viņam visiem spēkiem cīnīties pret reālistiem un ķeceriem (piemēram, Zolā) un atbalstīt otršķirīgus autorus, kuriem pirmajā vietā nevis literatūra, bet tādi svētumi kā baznīca, valsts, ģimene. Par pašu pirmo prēmijas laureātu Silī–Pridomu Augusts Strindbergs indīgi rakstīja: “Teikts, ka balvas ieguvējam jābūt rakstījušam ideāli (nevis ideālistiski, kas ir pavisam kas cits), bet viņš taču ir materiālists un tulkojis Lukrēciju.” Tas, ka balvu ieguvis Pridoms, norāda Strindbergs, ir “statūtu un testamenta pārkāpums.” Strindbergs un citi zviedru intelektuāļi uzskatīja, ka vienīgajam pretendentam bez vārda runas vajadzēja būt Ļevam Tolstojam. Tūlīt pēc prēmijas piešķiršanas Strindbergs un vēl četrdesmit divi rakstnieki nosūtīja viņam vēstuli, kurā zviedru tautas vārdā atvainojas par notikušo kļūmi. Tolstoja reakcija? “Esmu priecīgs, ka netiku izraudzīts. Tādējādi tiku pasargāts no problēmas, ko darīt ar naudu, kas, gluži tāpat kā jebkura cita nauda, var izraisīt tikai ļaunumu.” Ar to pašu Tolstojs lūdza viņa kandidatūru neizvirzīt arī turpmāk. 1901. gadā prēmijas apjoms bija 150 tūkstoši toreizējo zviedru kronu (2000. gadā — 9 miljoni).

Prēmiju nepaguva nopelnīt arī pats Strindbergs — viņš nomira 1912. gadā. Drīz pēc tam, Pasaules kara laikā, Zviedrija, pēc Espmarka vārdiem, ievēroja ne tikai politisku, bet arī literāru neitralitāti, ko varētu saukt arī par norobežošanos no ārpasaules: 1914. un 1918. gadā prēmija netika piešķirta vispār, bet visos pārējos gadījumos, izņemot vienu — 1919. gadā to saņēma šveicietis Špitelers — laureāti bija skandināvi, par kuru kvalitāti liecina kaut vai tas, ka pārējā pasaule mūsdienās vairs piemin tikai vienu — Knutu Hamsunu.

“Manuprāt, īsta kārtība prēmijas piešķiršanā tika ieviesta tikai kaut kad pēc Otrā pasaules kara,” saka Espmarks. “Pirms tam ir tāds diezgan dīvains mistrojums.” Tiesa, 20. gados prēmiju saņem izcili stilisti — Anatols Franss, Viljams Batlers Jeitss, Džordžs Bernards Šō, Tomass Manns — taču pēc tam seko populārās, “tautai pieejamās” literatūras (Sinklērs Lūiss, Pērla Baka, Džons Golsvērzijs u.c.) cildināšanas periods, apejot, piemēram, Polu Valerī vai Polu Klodelu. Tikai četrdesmitajos gados prēmiju dabū agrāk par “ētisku anarhistu” atzītais Hermanis Hese, tiek atalgoti modernās “literatūras celmlaužu” — T.S. Eliota, Viljama Folknera — nopelni. Tiesa, Džoiss nez kāpēc paliek “aiz iekavām”, kaut gan pēc Ulisa parādīšanās viņu apmeklējis pats jaunās Īrijas valsts premjerministrs Desmonds Ficdžeralds un solījis izvirzīt viņa kandidatūru. Jāatceras tomēr, ka Ulisu tolaik nespēja novērtēt pat dažs labs brīvdomīgs kritiķis, nerunājot nemaz par cienījamiem akadēmiķiem — Džoisam visnotaļ labvēlīgi noskaņotais Roberts Makalmons, piemēram, izmisīgi atzīstas, ka esot gatavs izmest grāmatu pa logu. Atbildes vēstulē Džoiss bez kāda aizvainojuma raksta: “Nesvied vis Ulisu laukā pa logu, kā draudi. Argosā tā aizgāja bojā Pirrs. Un var gadīties, ka tur lejā pa ielu iet Sokrats.” Savā ziņā “pa logu” Nobela komiteja izmeta arī Eliota, Džoisa un citu modernistu draugu, redaktoru un protežētāju, nerimtīgo eksperimentētāju Ezru Paundu — tomēr nevis nesaprotamības dēļ, bet tieši otrādi: Paunds tika diskvalificēts savu kara laika radiorunu dēļ, kurās viņš skaidri un gaiši izteica atbalstu Hitlera īstenotajai ebreju iznīcināšanas programmai. Dāgs Hammaršelds pauda arī pārējo Akadēmijas locekļu pārliecību, ka “šāda “zemcilvēciska” attieksme izslēdz iespēju piešķirt balvu, kas domāta ideālistiem.” Tas tomēr nekavēja Hammaršeldu ar dzejnieka Vīstana Hjū Odena starpniecību lobēt ASV Valsts departamenta amatpersonas, lai panāktu Paunda atbrīvošanu no psihiatriskās slimnīcas, kura gan patiesībā bija viņu paglābusi no pakāršanas. Pateicoties Hammaršeldam un Zviedrijas Akadēmijai, Paunds beidza dzīvi nevis trakonamā vai cilpā, bet gan savā mīļotajā Itālijā. Pasaules prestižāko prēmiju literatūrā toties ieguva Paunda politiskais pretinieks Vinstons Čērčils “par meistarīgajiem vēsturiskajiem un biogrāfiskajiem aprakstiem, kā arī par viņa spožo oratora māku, aizstāvot cildenas humānās vērtības”.

Starp citu, runā, ka Čērčilu togad izraudzījušies Greiama Grīna vietā — skaidru ziņu trūkst, jo Nobela komitejas procesuālie dokumenti skaitās slepeni veselus piecdesmit gadus pēc kārtējās prēmijas piešķiršanas. Espmarks gan sacīja, ka Akadēmija dodot atļauju materiālus izmantot zinātniskiem pētījumiem, taču lielāko daļu no tiem, šķiet, veic paši Akadēmijas locekļi.

Starp citu, ir gadījums, kad Akadēmija arī prēmiju piešķīrusi savējam — gan ar traģiskiem rezultātiem. 1974. gadā balvu dalīja divi proletāriskas izcelsmes zviedru rakstnieki, kuri bija ieguvuši ievērību ar saviem autobiogrāfiskajiem romāniem un iejūtīgajiem dabas tēlojumiem — Eivinds Jonsons un Harijs Martinsons. Abi viņi bija Akadēmijas locekļi. Zviedru presei tā bija medusmaize — parādījās neskaitāmi raksti un feļetoni, kuros tika izsmieta Akadēmija un tās “roka roku mazgā” politika, apšaubīta rakstnieku darbu kvalitāte, izteikti minējumi, kāpēc izraudzīti tieši šie abi. Divus gadus vēlāk, cienījamajā 76 gadu vecumā, Eivinds Jonsons nomira ar sirdstrieku. Taču trīs gadus jaunākajam Martinsonam bija cits liktenis — atrazdamies slimnīcā, viņš izdarīja harakiri ar ķirurģiskajām šķērēm. Kopš tā laika prēmiju nav saņēmis ne tikai neviens Akadēmijas loceklis, neviens zviedrs, bet vispār neviens skandināvs. Bet varbūt viņi sākuši rakstīt sliktāk.Minēto skandālu — un ne tikai to — atkal dienas gaismā izvilcis un detalizēti pārstāstījis bijušais Nobela komitejas sekretārs Laršs Gillenstēns (savā laikā viņš bija ārsts slimnīcā, kur Martinsons izdarīja pašnāvību un īsi pirms tam bija rakstnieku apmeklējis) nesen iznākušajā grāmatā Minnen, bara minnen (Atmiņas, tikai atmiņas). Viņš ataino Akadēmijas vidi kā īstu čūsku midzeni, apveltot ar indīgiem epitetiem gandrīz visus savus kolēģus. Kādreizējais sekretārs, nelaiķis Stūre Allēns tiek nosaukts par “slavaskāru intrigantu”, kurš “vispār nelasa grāmatas” un kādai vārdnīcai atvēlētos līdzekļus izlietojis personīgiem mērķiem, akadēmiķis Laršs Forsells ir “rupjš provokators”, vēl kāds tiek ironiski dēvēts par “štata ētiķi”. “Patiesībā gan viņi nav nekādi lielie bandīti,” raksta Gillenstēns, “tikai sīki, caurkrituši karjeristi, populisti, blēži un liekuļi.” Šim sašutumam ir vairāki konkrēti iemesli — viens no tiem balsojums par Viljamu Goldingu 1983. gadā, kura kandidatūru Gillenstēns noraidījis: izšķirošais balsojums noticis, kamēr viņš bijis slims. 1987. gadā viņš, savukārt, nesekmīgi pieprasījis, lai Akadēmija publiski nosoda Irānas ajatolu par Salmanam Rušdī piespriesto nāvessodu (tieši Gillenstēna laikā). Rezultātā Gillenstēns kopā ar diviem citiem kolēģiem izgājis no zāles — viņš un Šerština Ekmane tur tā arī nav atgriezušies.

Akadēmija savu oficiālu viedokli nav paudusi arī attiecībā uz Gillenstēna grāmatu, kas Zviedrijā un arī ārpus tās izraisījusi kaismīgas debates (kritika galvenokārt vēršas pret Akadēmiju, pieprasot, lai tās noslēgtie kambari kādreiz tiktu publiski pavēdināti, taču, piemēram, labējais vakara laikraksts Aftonbladet izsauc uguni uz pašu Gillenstēnu, apšaubīdams viņa intelektuālās un radošās spējas, ilustrācijai piesaukdams, piemēram, kādu daudz citētu Gillenstēna vārsmu, kura patiesībā esot plaģiāts). Par to klusē arī visnotaļ solīdais Šells Espmarks, gan gluži labprāt atzīdams kļūmes, kādas Akadēmijai gadījušās pēdējo simt gadu laikā. “Pēdējos pāris gadu desmitus prēmija attaisno savu nosaukumu,” viņš saka, “jo tās piešķiršanā mēs vadāmies tikai no literāriem kritērijiem. Agrāk Akadēmijai varēja pārmest eirocentrismu, taču, kopš 1968. gada, kad tika apbalvots Jasunari Kavabata, mūsu sarakstos pastāvīgi ir arī Āzijas un Āfrikas zemju rakstnieki — mums ir speciālisti, kas prot arābu, ķīniešu, krievu un citas valodas.” Pēc neoficiālām baumām, pērnā gada “īsajā sarakstā” bija arī nigērietis Bens Okri, somālietis Nurrudīns Farahs, meksikānis Karloss Fuentess, dienvidafrikānis Dž. M. Ketcī, ķīnietis Bei Dao. Šie paši neoficiālie avoti pauž, ka 2000. gada laureāts patiesībā bijusi kompromisa kandidatūra, turklāt, iespējams, ar to saistīts jauns skandāls. Proti, Jērans Malmkvists, Gao tulkotājs no ķīniešu valodas, palīdzējis viņam sameklēt jaunu zviedru izdevēju — jo iepriekšējais it kā nav propagandējis dzejnieku pietiekami aktīvi. Problēma tā, ka tas noticis vēl pirms oficiālā paziņojuma par prēmijas piešķiršanu, līdz ar to ir aizdomas, ka, nolūkā izdevēju ieinteresēt, Malmkvists izpaudis viņam, kas būs nākamais laureāts.Zinātnes balvas, protams, ir vairāk pasargātas no sakāpinātas sabiedrības uzmanības, jo specializēto literatūru vairums no mums nelasa, bet laikraksti mēdz ziņot tikai par tiem atklājumiem, kuri tieši un tūlītēji varētu ietekmēt mūsu veselību un labklājību. To cilvēku vārdus, kuri šos atklājumus izdarījuši, mēs parasti aizmirstam nākamajā mirklī pēc tam, kad esam tos dzirdējuši. Nujā, Einšteins... Bet Einšteins savu 1921. gada nobeli, izrādās, nebūt nesaņēma par relativitātes teoriju, bet gan “par kalpošanu teorētiskajai fizikai un fotoelektriskā efekta likuma atklāšanu.” Komitejai gadījušies arī citi misēkļi: Makss Planks ar savu kvantu teoriju bija nācis klajā jau 1900. gadā, taču viņa kandidatūra pirmoreiz nopietni tika apspriesta tikai divpadsmit gadus vēlāk, un toreiz tika nolemts, ka priekšroka dodama Nilsam Gustavam Dalēnam par viņa uzlabojumiem bāku apgaismošanas sistēmās. Tā kā divdesmitajos gados Nobela fondam radās grūtības ar līdzekļiem, no fizikas jomas tika izslēgta astrofizika un ģeofizika, kaut gan tieši tur tolaik bija visai ievērojami atklājumi. Savukārt 1926. gadā prēmija tika piešķirta dānim Johannesam Andreasam Gribam Fībigeram — par atklājumu, kas it kā varētu palīdzēt izārstēt vēzi — diemžēl tomēr pāragri. Politisku mahināciju rezultātā bez savas pirmās prēmijas gandrīz palika Marija Kirī, savukārt otro viņai morālu apsvērumu dēļ teju nepiešķīra — pēc Pjēra Kirī nāves viņai bija romāns ar precētu vīrieti. Laimīgā kārtā tomēr nobeļa kandidātiem visumā netiek piemēroti morāles standarti, kādiem pakļauts, piemēram, Savienoto Valstu prezidents.

Pieļautās kļūdas lika Nobela prēmijas komitejai piesardzīgāk izturēties pret šķietami sensacionāliem jaunatklājumiem — brīžiem nonākot otrā galējībā: piemēram, 1988. gadā prēmiju saņēma trīs amerikāņu mediķi — par darbu, kura būtiskāko daļu viņi bija veikuši vēl pirms Otrā pasaules kara. Kā žurnālistiem izteicās viens no laureātiem, Leons Lēdermans: “Tā ir labi nogatavojusies balva.” Nobela komitejas prakse nogaidīt uz teorētisku atklājumu praktiskajiem rezultātiem (kura gan diemžēl netiek izmantota, piešķirot Miera prēmijas valstsvīriem) ir izskaidrojums, kāpēc bez laureāta goda joprojām jāiztiek slavenajam Stīvenam Hokingam. Kā paskaidrojis viens no Komitejas locekļiem: “Hokings ir paveicis fantastisku darbu, taču mēs pagaidām vēl neesam pārliecināti, vai un kā tas attiecas uz dabu.”

Kaut gan Nobela komiteja rūpīgi ievēro testamentu un prēmijas zinātnē piešķir indivīdiem, nevis organizācijām vai valstīm, kuras viņi pārstāv (un par to tiek taisnīgi kritizēta, jo mūsdienās atklājumi parasti mēdz būt milzīgu institūciju, nevis atsevišķu personu darba nopelns — līdz ar to “apietie” zinātnieki nereti sūdz savus kolēģus nobelistus tiesā par celmlauža tiesību uzurpēšanu), pētot laureātu sarakstus, kļūst skaidrs, ka panākumu recepte ir piedzimt pareizā valstī pareiziem vecākiem, mācīties pareizā augstskolā un strādāt pareizā institūtā. Savs nobelis ticis gan tēvam, gan dēlam Tomsoniem Lielbritānijā un tēvam un dēlam Sīgbāniem Zviedrijā, to saņēmis vācu zinātnieks Hanss fon Eilers-Helpins un viņa dēls zviedru zinātnieks Ulfs fon Eilers, 1975. gadā par laureātu, gluži tāpat kā piecdesmit trīs gadus agrāk viņa tēvs, kļuva dānis Oge Bors. Tālāk ieteicams savu profesionālo dzīvi saistīt vai nu ar Kembridžas universitāti, Kalifornijas universitāti vai Masačūsetsas Tehnoloģijas institūtu (MIT) — tieši no šīm respektablajām institūcijām nācis neproporcionāli liels skaits nobelistu. Līdz 1939. gadam zinātnieku starptautiskajā konkurencē visvairāk lauru plūca vācieši (34 prēmijas), turpretim pēc kara nepārprotami dominējusi Amerika (162). Tiesa, 1979. gadā par vienu no dalītās fizikas prēmijas laureātiem kļuva pakistānietis Abduss Selāms un 1987. gadā prēmiju medicīnā ieguva japāņu profesors Susumu Tonegava, taču pirmais galvenokārt strādā Lielbritānijā, otrais — ASV, tas ir, MIT.

Līdzīga situācija ir arī ar Ekonomikas balvu, kuru gan daudzi kritiķi iesaka likvidēt. Viens iemesls ir tas, ka pats Alfrēds Nobels savā testamentā to nemaz nebija paredzējis. Būdams visai ideālistiski noskaņots, viņš diez vai atbalstītu godalgu, kura, kā daži apgalvo, domāta tikai un vienīgi kapitālisma sistēmas nostiprināšanai. Bez tam lielākā daļa laureātu — veseli 8 — pēdējos gados nākuši no konservatīvās Čikāgas Ekonomikas augstskolas un tā varētu arī nebūt sagadīšanās. Nobela vārdā nosauktās prēmijas komiteju vada konservatīvais zviedru ekonomists Asars Lindbeks, kurš vienlaikus ir arī Stokholmas prestižā Starptautisko ekonomisko studiju institūta vadītājs un šajā lomā cieši (daži saka, “incestuāli”) sadarbojies ar Čikāgas Ekonomikas augstskolas ekonomistiem — Miltonu Frīdmenu, Geriju Bekeru un Daglasu Nortu — ilgtermiņa projektos. Visi nosauktie ir Nobela prēmijas laureāti. Tiesa, pirms pāris gadiem par laureātu kļuva arī Indijā dzimušais, bet tagad Kembridžā mītošais Amartja Sens, kuru par konservatīvu grūti nosaukt, taču tas, apgalvo kritizētāji, esot drīzāk izņēmums. Aizrādīts arī uz laureātu izraudzīšanas procedūru, kas šai komitejai ir unikāla — proti, tajā darbojas nevis 15, bet tikai seši vērtētāji — mazais sastāvs gan nodrošina straujāku izšķiršanās procesu, taču palielina arī tendences iespēju. Tomēr ekonomistu rokās ir arī spēcīgs arguments — viņu piešķirtā nauda taču nenāk no Nobela fonda, bet gan no Zviedrijas Bankas, tāpēc arī visus testamenta noteikumus un citu komiteju iedibināto praksi var neievērot.Kad Zviedrijas karalim Oskaram II savulaik nāca ausīs ziņas par Nobela testamentu, viņš noraizējies ataicināja pie sevis Nobela brāļa dēlu Emanuelu, lai izteiktu līdzcietīgas bažas par milzīgā kapitāla likteni: “Baidos, ka jūsu tēvocis Alfrēds nonācis nelabvēlīgajā miera fanātiķu un sevišķi sieviešu ietekmē.” Pēc Nobela nāves satriektie radinieki mēģināja izsist sev vismaz kādu daļu mantojuma ar tiesas starpniecību,taču bez panākumiem. Kas īsti pamudināja Nobelu, kuru daži laikabiedri raksturo pat kā mizantropu, tik dāsni apveltīt nākamo paaudžu izcilniekus, ir un paliek līdz galam neizdibināma mīkla. Viens skaidrojums ir virsraksts kādā franču laikrakstā: “Le merchant de mort est mort”— “Miris nāves tirgotājs”, kas tur bija ievietots pārpratuma dēļ: tajā reizē bija miris Nobela brālis Ludvigs, nevis pats dinamīta izgudrotājs. Taču Nobels bijis satriekts — dinamīts taču viņam bija licies laimīgs atklājums, veids, kā padarīt drošāku spontāni eksplodējošo, grūti kontrolējamo nitroglicerīnu, turklāt tam bija tik daudz derīga pielietojuma — piemēram, tiltu un ceļu būvē —bet te, lūk, “nāves tirgotājs”! Izveidotās prēmijas tad nu uzskatāmas par tādu kā atpirkšanos no sliktas pēcnāves reputācijas.

Lai cik kārota kā indivīda veikuma augstākais novērtējums, Nobela prēmija tomēr nav gluži brīva no šīm nāves asociācijām— daudziem tā šķitusi it kā nopelnu summējums, kopsavilkums, zīmogs. Kad par prēmiju paziņots Semjuelam Beketam, viņš it kā izsaucies: “Lai Dievs nedod tādu lāstu!” Marija Kirī bijusi vēl tiešāka: “Tā ir nāve.” Pēc prēmijas saņemšanas neko ievērības cienīgu nav uzrakstījis ne Solžeņicins, ne Hemingvejs. Solžeņicins, spriežot pēc laikrakstu ziņām, šobrīd brāļojas ar to, kam pretojās savā “pirmsnobeļa” periodā —proti, ar varu. Hemingvejs, izmisis, ka vairs nespēj parakstīt, esot izdarījis pašnāvību —  to gan noliedz viņa pēdējā sieva Mērija. Daudzi laureāti sūdzas, ka prēmijas iespaidā vairs nevar normāli strādāt, jo visu dzīvi aizņem dažādas uzstāšanās, reprezentācijas pasākumi —simboliska rosīšanās, kas tikai imitē darbu. Kā zināms, Sartrs ir viens no nedaudzajiem, kurš, lai no tā visa izvairītos, no savas 1964. gada prēmijas atteicās —viņš negribot kļūt par cilvēku-institūciju, viņš jūtot atbildību pret saviem lasītājiem. Japāņu rakstnieks, vēlākais laureāts Kendzaburo Oe tolaik, apbrīnā par šo stāju, raksta: “Sartra atteikšanās no Nobela prēmijas apliecināja, ka, kritizēdams Rietumu sabiedrību, viņš nevar būt nekas cits kā pilnīgs autsaiders tajā sīkburžuāziskajā vidē, kurā viņš dzīvo.” Nav zināms, ko Oe domā tagad, kad izrādās, ka 1975. gadā Sartrs klusiņām mēģinājis iekasēt vismaz sev pienākošos naudu (1964. gadā tie būtu bijuši tikai 375 tūkstoši zviedru kronu, bet varbūt viņš cerēja uz pārrēķinu.)

Runājot par naudu, nevar nepieminēt, ka liela daļa laureātu —sevišķi tas sakāms par Miera prēmijas un zinātņu prēmiju ieguvējiem — no tās atbrīvojas (aiz filantropijas vai jau minētajām asociācijām?), ieguldot dažādos labdarības fondos, atdodot cilvēktiesību organizācijām u.tml. Tradicionāli trūcīgie literāti gluži tik devīgi nav, taču saņemtā nauda arī nav gluži tik liela kā uz papīra —jāmaksā taču diezgan pamatīgi nodokļi. Ir gan izņēmumi —piemēram, poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku Krakovas mērs no nodokļa atbrīvojis —un kuriozi: Gabriels Garsija Markess, kā jau maģiskais reālists, naudu noguldījis Šveices bankā un... par to aizmirsis veselus 16 gadus! Atcerējies tikai tad, kad sadomājis iegādāties savu laikrakstu.

Bet ir, protams, cilvēki, kuriem neko nevar nodarīt arī nobelis. Josifs Brodskis, atbildēdams uz Tomasa Venclovas jautājumu, kā viņš jūtoties pēc prēmijas saņemšanas, saka: “Neko kvalitatīvi jaunu es nejūtu. Nejūtos kā nobela laureāts. Jūtos vienkārši kā elles izdzimums —kā vienmēr, kā visu mūžu.”

Alfrēda Nobela (1833-1896) testaments

Testamenta izpildītājiem mans kapitāls jāiegulda drošos vērtspapīros, veidojot uzkrājumu fondu, kura procenti ik gadus izdalāmi kā balvas tiem, kuri iepriekšējā gada laikā nesuši cilvēcei vislielāko labumu. Minētie procenti sadalāmi piecās vienādās daļās, kas izsniedzamas sekojoši: viena daļa — cilvēkam, kurš izdarījis visnozīmīgāko atklājumu vai ir visnozīmīgākā izgudrojuma autors fizikas jomā; viena daļa — cilvēkam, kurš izdarījis visnozīmīgāko atklājumu vai veicis visnozīmīgāko uzlabojumu ķīmijā; viena daļa — cilvēkam, kurš izdarījis visnozīmīgāko atklājumu fizioloģijas vai medicīnas jomā; viena daļa — cilvēkam, kurš literatūras jomā veicis visizcilāko ideāli ievirzīto darbu, un viena daļa cilvēkam, kurš visvairāk paveicis tautu brālības labā un darbojies ar mērķi likvidēt vai samazināt pastāvīgās armijas un noturēt un atbalstīt miera sarunas.

Prēmijas fizikā un ķīmijā piešķirs Zviedrijas Zinātņu akadēmija, fizioloģijā vai medicīnā — Karolīniešu institūts Stokholmā; literatūrā — Akadēmija Stokholmā un miera cīnītājiem — piecu cilvēku komiteja, ko ievēlējis Norvēģijas stortings. Skaidri izsaku savu vēlēšanos, lai, piešķirot prēmijas, nekādā ziņā netiktu pievērsta uzmanība kandidātu tautībai — lai balvu iegūst tas, kurš to visvairāk pelnījis, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav skandināvs.

Nobela prēmijas laureātu izvirzīšana un izraudzīšana

1. Attiecīgās prēmijas komisija katru gadu tūkstošiem dažādu valstu zinātnieku, akadēmiju locekļu un profesoru nosūta uzaicinājumus izvirzīt kandidātus.

2. Līdz 1. februārim komitejām jāsaņem šīs vispasaules sabiedrības izvirzītās nominācijas.

3. Komitejas izvērtē nominācijas ar pieaicinātu ekspertu palīdzību un izdara atlasi. Atlasīto kandidātu vārdi tiek iesniegti institūcijai, kas atbild par balvas piešķiršanu. Prēmiju literatūrā piešķir Zviedrijas Akadēmija, medicīnā, fizikā, ķīmijā un ekonomikā — Zviedrijas Zinātņu Akadēmija, Miera prēmiju — Norvēģijas parlaments.

4. Oktobrī laureātu vārdi tiek paziņoti publiski.

5. Prēmijas tiek pasniegtas 10. decembrī (Nobela nāves dienā) Stokholmas Koncertnamā un (Miera prēmija) Oslo Pilsētas namā.

Literatūras prēmiju sadalījums

Eiropa                       71
Ziemeļamerika          14
Āzija                           4
Āfrika                         3
Dienvidamerika          3
Austrālija                    1

Visu sešu prēmiju kopējais sadalījums

vīriešiem                   615
sievietēm                    28

Par atbalstu šī materiāla tapšanā Rīgas Laiks pateicas
Zviedrijas institūtam,
  Zviedrijas vēstniecībai Latvijā un
Latvijas vēstniecībai Zviedrijā

RL mājaslapā lasāms Šeimusa Deina raksts Īru piesmaidīts tukšums un Tomasa Venclova raksts Vakariņas ar kardiologu.