No viena kadra līdz nākamajam

Kādā pēcpusdienā es saņēmu e-pasta vēstuli. Rakstītājs bija kāds paralizēts jauns cilvēks, vārdā Reinis Runcis. Viņš rakstīja, ka pirms trīs gadiem cietis avārijā un tagad ir pilnīgi atkarīgs no medmāsu aprūpes. “Neveelos cjiiksteet par elli taadam kaa man baudiit muusu mediciinu, tacju mana pensija Ls 50 nerada pilniigi nekaadas naakotnes perspektiivas, manas izmaksas ir – Ls 1 stundaa maasinjaam (kuras vajadziigas 24h diennaktii) + Ls 50 medikamenti (meenesii) + eeshana + komunaalie pakalpojumi. Liidz shim mani vilka Maate, straadaajot triis darbos, tagad vinja to vairs nespeej, jo vinjai ir veseliibas probleemas. Liidz ar to peec meenesha man taa kaa buutu shii pasaule jaapamet, jo nav bagaatu draugu un pansionaatos dabiski nav apstaaklju, lai cauru diennakti mani koptu (vingrotu, barotu, katetrizeetu utt.).”

Rakstītājs cerēja, ka sižets televīzijā ļaus atrast ziedotājus. Skatoties uz bezpersoniskajiem datora burtiem, pūlējos iedomāties, kā gan viņš, būdams paralizēts, tos rakstījis, cik ilgs laiks pagājis, trāpot pa vajadzīgajiem taustiņiem un domājot, ko par savu dzīvi pāris rindkopās uzrakstīt pilnīgi svešam cilvēkam. Kad piezvanu, lai uzdotu dažus jautājumus un vienotos par intervijas laiku, Reinis atbild pats, taču gara saruna nav iespējama – ik pa brīdim viņš vaicā māsiņai, vai viņa aizvien spēj noturēt telefona klausuli viņam pie auss.

Kad ierodos Reiņa dzīvoklī, medmāsa lūdz novilkt apavus un nomazgāt rokas. Reinis nav slims, ja vien par slimību neuzskata paralīzi, taču viņa veselībai vīrusi un baciļi ir bīstami. Atveru durvis uz viņa istabu – Reinis ir atstutēts sēdus pret spilvenu un balstu kaudzi, viņš smaida. Neticami trauslas un plānas rokas. Kājas saliektas, lai ietilptu pārāk īsajā gultā. Pie katras ieelpas ieklakšķas traheostomas – kaklā ievietotas plastmasas caurulītes ­– uzgalis.

“Tad jau laikam uzreiz jāsaka, kādēļ atrodos gultā, nevis uz kājām,” iesāk Reinis. “Noslīdēju no apsniguša ceļa – apakšā bija ledus, un mašīna divas reizes apvēlās riņķī. Trāpīju virsū tieši akmenim. Mašīnai nebija ziemas riepu. Biju skaidrā.” Reinis mirkli paklusē, tad turpina: “Var jau būt, ka es kļūdos, bet pēc avārijas es it kā kaut ko izpērku… Es neko nenožēloju, nedzīvoju ar atmiņām, bet dažreiz domāju, kādēļ tā notika. Pēc tam slimnīcā man bija tik zems asinsspiediens, ka vajadzēja nomirt, bet es nez kādēļ te atgriezos.” Pauze. “Lidojumi bija visforšākie. Nekādu Dievu gan es tur neredzēju un nekādas atbildes uz jautājumiem nesaņēmu. Bet tas stāvoklis ir daudz patīkamāks nekā pamošanās no vājprātīgām sāpēm finansiālā bezizejā. Varu ieteikt nebaidīties no nāves. Tas nav nekas slikts. Tā ir kā dāvana. Pirmajos divos mēnešos regulāri miru nost. Tur nav ne sāpju, ne laika.”

Vēlāk, meklējot materiālu atbalstu Reinim, uzrakstīju par viņu latviešu draudzes mācītājam Čikāgā Kristam Kalniņam, kurš Reini atcerējās uzreiz. Laikā, kad notika avārija, Kalniņš bija mācītājs Cēsu draudzē. Kādu dienu viņu izsauca uz slimnīcu pie “bezcerīga” pacienta. Tas bija Reinis. Viņš bijis pilnīgi nekustīgs, patstāvīgi nespējis pat elpot. Lai gan ārsti paziņoja, ka viņš vairs nekad nespēs kustēties, pamazām daļēja kustību spēja atgriezās vienā rokā. Kad Reinis jau varēja mazliet runāt, sarunās ar mācītāju viņi bieži nonāca līdz jautājumam, kādēļ tā notika. Šīs sarunas Krists Kalniņš atceras arī tagad, pēc trīs gadiem: “Reinim bija grūti pieņemt domu, ka vienas atbildes nav. Pirms avārijas viņam bija nākotnes plāni, sava biznesa projekti. Un pēkšņi tam visam tiek pārvilkta pāri svītra. Dusmas, sāpes, bailes, neziņa mijas ar cerību, ka vēl varbūt viss nokārtosies, un tikai tad cilvēks lēnām pieņem apziņu, ka vairs nekad nebūs tāds kā agrāk. Es Reini redzēju dažādās situācijās. Redzēju viņā cilvēcisko, kas ir katrā no mums, bet ko neesam atklājuši, kamēr paši nenonākam dziļās ciešanās. Redzēju, kā viņam sāp, un redzēju, cik ļoti sāpes viņu maina. Ir grūti būt pilnīgi atkarīgam no citiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki nemaz nav tik līdzjūtīgi un pacietīgi palīdzēt tiem, kuri bez palīdzības dzīvi turpināt nevar.”

“Trīs mēnešus saucu māsiņas, klakšķinot mēli. Varēju tikai čukstēt. Tad kādu dienu, guļot traumās, es strīdējos ar muterīti un balss atnāca vaļā. Tas bija tā, it kā krūtīs atlektu vaļā atspere. Es sapratu – ja nemirstu, tad kaut ko vajag darīt, lai kā man sāpētu. Sāku spēlēt Playstation spēles. Kādu dienu izdomāju, ka jāsāk vingrot. Liku māsiņai cilāt manas rokas tā, it kā tās celtu es pats. Kad apjēdzu, ka man vēl kādreiz dzīvē būs vajadzīgi īkšķi, izdomāju, ka vajag sašūt mazus spilventiņus, ko piestiprināt pie plaukstas. Redzi! Man tagad kustas īkšķis. Ne jau tā, lai es varētu kaut ko satvert, taču, ja kādreiz tikšu līdz plaukstu operācijai, tas noderēs.”

Rokas nākotnē varētu darīt Reini patstāvīgāku. Vingrojot viņš cer tās uztrenēt tā, lai varētu pārsēsties ratiņkrēslā. Pastāv arī diezgan riskanta operācija, lai plaukstām varētu atjaunot satvēriena funkciju, un, ja operācija būtu sekmīga, Reinis atkal varētu mācīties satvert karoti, uzlikt brilles, apģērbties…

Līdz šim ārsti, prognozējot Reiņa nākotni, bijuši mazrunīgi. Katru dienu internetā viņš pārlūko jaunākos atklājumus klonēšanā un eksperimentos ar cilmes šūnām. Viņš pielāgo savai dzīvei un vajadzībām visu: sākot no pildītām zeķubiksēm, ko izmanto roku balstam, un beidzot ar jaunākajiem atklājumiem medicīnā un zinātnē. Viņš stāsta par tiem ar tādu pārliecību, ka, šķiet, esmu vienīgā, kas šaubās, vai šie atklājumi no zinātnisko aprakstu lapām varētu sasniegt Reini vēl šīs dzīves laikā. Bet Reinim nav izvēles, tādēļ viņam ir tikai viens kritērijs attieksmē pret apkārtējiem un apkārtējo – kā tas var derēt viņam.

Viena no retajām lietām, kuru Reinis spēj lietot patstāvīgi, ir pielāgots dators. Kreisajā rokā uzvilkts cimds ar pielīmētu datora peli ļauj klikšķināt taustiņus uz klaviatūras monitorā un tādējādi gan rakstīt, gan spēlēt šahu, gan pārslēgt televīzijas programmas. Parasti Reinis skatās finanšu ziņas. Viņš mācās valūtas tirgus likumsakarības un spekulācijas internetā, cerot, ka kādreiz tas ļaus viņam pelnīt. Dators ir arī iespēja sarunāties ar paziņām un draugiem. Telefons ir dārgs, bet Skype ļauj sarunāties, kamēr vien ir ko teikt. Kādu vakaru Reinis uzaicina uz sarunu arī mani. Vairāk gan runā viņš.

“Manā uztverē, kas ir Dievs? Dievs ir absolūtā enerģija, no kā viss cēlies. Un ar to arī viss beigsies. Mēs pat nezinām, kas ir pirms tam, un vai vispār ir tāds jēdziens – “pirms tam”. Par šiem jautājumiem Bībele nerunā. Tas, ka sākuma bija vārds… Bet no kādas mutes bija vārds? Uz šādiem jautājumiem nav atbildes. Dievs eksistē, caurstrāvo visu ar enerģiju, satur visu kopā. Ja skatās caur Habla teleskopu, paveras fantastiski skati. Iedomāties, ka Dievs eksistē tikai šeit un tikai baznīcā, ir bērnišķīgi. Es domāju, viņš ir arī tur – Visumā.”

Reinim patīk runāt par globālām tēmām. Un ar Habla teleskopu iegūtās Visuma fotogrāfijas, kuras viņš man atsūta pa e-pastu, ir patiešām satriecošas. Kad saruna beidzas, Reinis piekodina, lai sapaijāju savu kaķi no viņa. Tā ir viņa atbilde uz jautājumu, kā viņam pietrūkst no dzīves pirms avārijas. Iespēja pieskarties kaķim, sajust tā siltumu. Iespēja sajust, kāda ir dzīve cilvēkiem, kas dzīvo parastu dzīvi, audzina bērnus, satiek draugus, iemīlas un viļas, pirmdienas rītos kurnēdami dodas uz darbu, bet piektdienas vakaros izklaidējas.

Kad dodos komandējumā, viņš lūdz, lai rakstu viņam vēstules “nevis par to, kas ir apkārt, bet par to, kas notiek iekšā.” Un vēl – lai caur lidmašīnas logu nofotografēju mākoņus. Ar tiem saistās viņa sapnis. Kad viņš pirmo reizi to piemin, es pārvaicāju, nevis tāpēc, ka nebūtu dzirdējusi, bet tādēļ, ka neticēju – viņš sapņo par iespēju lidot ar deltaplānu. “Es to varētu, jo tur nav ne pedāļu, ne sviru. Tikai jākustina priekšējais stienis, kas kustina spārnu.” Kad pavaicāju, vai Reinis kādreiz ir lidojis, viņš atbild, ka tikai vienu reizi – uz Liepāju. “Bet pēc avārijas ilgi biju starp šejieni un turieni. Toreiz daudz lidoju. Gribētos redzēt, cik daudz tas atšķiras no īsta lidojuma.”

Slimnīcās un rehabilitācijā Reinis pavadīja vairāk nekā pusgadu. Izrakstā no rehabilitācijas centra “Vaivari” minēts, ka “pacientam nepieciešama totāla asistēšana. Ikdienā nepieciešama palīdzība pašaprūpē (mazgāšanās, ģērbšanās, celšanās, ēšana, tualete).”

Reiņa mātes alga neļauj ģimeni uzskatīt par trūcīgu, tādēļ tai nekāda palīdzība no sociālā dienesta nepienākas. Zāles, medmāsu algošana – tas viss ir pašu ziņā. Reinis saka, ka arī tad, kad māte vairs nespēs apmaksāt viņa aprūpi, uz pansionātu viņš nepārcelsies. “Es negribu tur gadiem mocīties, negribu būt nevienam nevajadzīgs. Gribu palikt gaišāks, un tad iet no dzīves prom. Tāpēc, ka valsts nepalīdz, sapūt pansionātā? Tas man liekas bezjēdzīgi. Labāk pielikt punktu pašam. Ja man neviens nepalīdz, man ir risinājums, kā to izdarīt vienkārši un bez sāpēm. Neesmu ne pirmais, ne pēdējais, Latvijā jau tas ir ļoti populāri.”

Meklējot risinājumu, kādas invalīdu organizācijas vadītājs mani aicina uz tikšanos Saeimas deputātu kabinetā. Kabineta saimniece ieinteresēta noklausās Reiņa stāstu un kā vienīgo risinājumu redz iespēju Reinim vairākus mēnešus pavadīt rehabilitācijas centrā. Telefona sarunā centra vadība sola noskaidrot, kad atbrīvosies kāda vieta. Taču, kad par to pastāstu Reinim, viņš atsakās, sakot, ka pagaidām ir pārāk vārgs, lai spētu izmantot centra labumus. Nojaušu, ka viņam ir paniskas bailes nonākt atkarībā no mazapmaksāta personāla. Reiņa atteikums nokaitina visus, kas centušies palīdzēt. Sarunā ar Reini noklusēju, ka rehabilitācijas centra darbinieki viņu labi atceras kopš pirmās vizītes dažus mēnešus pēc traumas. Vēlāk viņš par to ieminas pats. “Neesmu vainīgs, ka esmu kroplis. Man vajag tādu aprūpi, kāda atbilst manai traumai, nevis cilvēkam, kas var iesēsties ratiņos. Es guļu dažus mēnešus pēc avārijas, pilns ar zāļu pēcdarbību. Vai es spēju uzvesties pieklājīgi? Nē! Tikko biju normāls cilvēks, un pēkšņi – kapu atmosfēra, apkārt smird čuras. Cilvēkiem, kas ar vienu kāju ir kapā, nav ventilācijas. No rīta ir 40 grādu karstums. Caurvējš, tikko atver durvis.Un reizēm es domāju, ka tie cilvēki, kas guļ šādās telpās, ir kaut kā nogrēkojušies. Ja neesi Raimonds Pauls vai ļoti bagāts, tad tādā palātā tu ātri tiec pie izgulējuma. Tā tas ir jebkurā slimnīcā, līdzko esi prom no reanimācijas. Nu kā tu vari izveseļoties, ja aizbrauc uz slimnīcu un tur saslimsti?”

“Šādu cilvēku aprūpe maksā tādu naudu! Ilgtermiņā mājās tas ir ļoti sarežģīti,” man paskaidro kāds ietekmīgs ārsts, kurš pat dodas Reini apciemot. Pēc tam viņš nosauc Reini par gaišu gadījumu. Uz manu izbrīnīto skatienu viņam ir gatava atbilde: “Viņš taču ir palicis dzīvs!” Mēs sarunājam satikties nākamnedēļ, lai apdomātu, kā palīdzēt Reinim tālāk, taču nākamā nedēļa nekad nepienāk, un man vairs nav izdevības pastāstīt, ka Reinim ir citāds viedoklis par izdzīvošanu.

Sarunās ar Reini mēs bieži nonākam līdz pārdomām par to, kā klājas cilvēkiem, kuriem izdzīvot ļāvusi medicīnas attīstība, taču dzīvot neļauj sociālās sistēmas vājums. “Tas, ko mēs saucam par humānismu, ir humānisms tikai veselajiem un tiem, kuriem veicas. Tiem, kuri tādi nav, humānisma nepietiek. Es neredzu jēgu likt dzīvot cilvēkiem, kuri to nevēlas. Ārsti uzskata, ka viņu pienākums ir darīt, ko viņi var, nedomājot par to, ka tas cilvēks pēc 5 minūtēm būs nelaimīgs, jo viņam nav izdevies aiziet no šīs pasaules normālā ceļā. Viņš ir mākslīgi atgriezts atpakaļ. Pat ja viņam izdodas palikt dzīvam, nevienu neinteresē, par kādiem līdzekļiem viņš eksistēs.”

Es piesardzīgi pajautāju, vai Reinis uzskata, ka viņa gadījumā humānāk būtu bijis…

“… ka mani būtu atstājuši mašīnā. Man vairs daudz nevajadzēja. Tas būtu pusstundas jautājums. Zinu ārstu atbildi, nekad nevienam nevar pateikt, kas būs pēc tam… Bet man būtu gribējies, lai pēc tam, kad mani izvilka no mašīnas, man pavaicātu, vai taisīt operāciju. Es spēju parunāt. Jutu, ka no krūtīm uz leju man nekā nav. Nevarēju pat paelpot. Atceros katru vārdu, ko teicu blakussēdētājam. Atceros, kā viņš izsita ar kājām stiklu, un tad es izrubījos.”

Palīdzēt Reinim centušies daudzi cilvēki, taču šī vēlme strauji izsīkst. Tam ir vienkāršs izskaidrojums: vajadzību ir tik daudz, bet iespēju, ka atsevišķi cilvēki varētu palīdzēt, ir pavisam maz. To apjēdzot, drīz vien sāc justies bezspēcīgs un vainīgs. Reinim un viņam līdzīgiem vajadzīgs nopietns sociālās sistēmas atbalsts, taču tāda nav. Nav zināms pat aptuvens skaitlis, cik daudz cilvēku ir tik smagā, pilnīgas atkarības stāvoklī. Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītājs Aldis Dūdiņš stāsta par ministrijas ieceri nākotnē smagas invaliditātes cilvēkiem apmaksāt asistentu. Līdz tam šo cilvēku vienīgā cerība ir pansionāta gulta vai par aprūpi mājās maksāt spējīgi tuvinieki.

Meklējot palīdzību saviem spēkiem, Reinis portālā “draugiem.lv” ievietoja aprakstu par sevi. Pāris dienu laikā viņš saņēma vēstules no vairākiem simtiem cilvēku. Pārsvarā tās bija pavisam īsas: “Turies!” Taču ir arī garākas. Reinis parāda kādas skaistas meitenes fotogrāfiju un sajūsminās par vilkam līdzīgajām acīm. Viņš stāsta, kā sadraudzējies ar kādu 10 gadus vecu meitenīti, kura nesaprot, kādēļ viņš ievietojis savu aprakstu “draugos”, ja viņam ir grūti rakstīt atbildes uz vēstulēm. “Apskatīšos, vai kāds nav kaut ko noziedojis,” viņš ar entuziasmu paziņo. Pēc brīža secinājis, ka ziedojumu nav, viņš lūdz mani uztaisīt dažas fotogrāfijas, ko ievietot portālā. Lai labāk izskatītos, viņš iegādājies jaunu, sarkanu kreklu. Es lūdzu atļauju noņemt viņam brilles, lai labāk būtu redzamas acis, un sāku fotogrāfēt. Tikmēr Reinis stāsta par to, ka veido informatīvu mājaslapu www.c-5.lv, lai sabiedrība varētu gūt priekšstatu par to, kā dzīvo paralizēti “kropļi”. Kad pavaicāju, kādēļ viņš lieto tik riebīgu vārdu, viņš uzjautrinās par apzīmējumu “cilvēks ar īpašām vajadzībām”, tomēr precizē, ka par kropli sauc sevi, nevis citus paralizētos. Reinis smejas, un smejoties grab plastmasas caurulīte viņam kaklā. Viņš smejas bieži. Parasti viņš uzjautrinās viens, jo joko par lietām, par ko citiem smiekli nenāk. Mūsu pirmajā telefona sarunā Reinis mani satrieca, stāstot, ka viņam gribas nogriezt visas nejūtīgās ķermeņa daļas. “Paliktu tikai galva,” viņš smejas, nepievērsdams uzmanību tam, ka nezinu, ko teikt. Vēlāk viņš paskaidro, ka sarkasms ir vienīgais, kas viņu uztur pie dzīvības. Visbiežāk viņš smejas pats par sevi, un vēl viņš smejas par Kalvīti.

Pēc TV sižeta Reinis par ziedojumiem iegādājas jaunus briļļu stiklus un lielāku datora monitoru. “Vai domā, ka esmu vieglprātīgs?” viņš man vaicā. “Nē,” atbildu, “es domāju, kā esi dzīvojis, trīs gadus sev neko nepērkot.” “Ja esi nolēmusi man pirkt dāvanu vārda dienā, netērē naudu par nevajadzīgām lietām. Labāk nopērc ko vajadzīgu – uztura bagātinātājus,” viņš kautrējas, tomēr runā tieši.

Nākamajā dienā dodos uz aptieku. Kad nespēju skaidri formulēt, kādas tabletes man vajag, man piedāvā kapsulas vīriešiem ar nesakārtotu dzīves veidu. Mēģinu iztēloties, vai Reiņa gulošā dzīve atbilst šādam apzīmējumam, tomēr izvēlos “daudzpusīgas iedarbības līdzekli, kas sniegs Jums angļu mieru, lai uzveiktu nepadarāmo darbu kalnus”. Angļu miers viņam noderētu. Reizēm, runājot pa telefonu, mēs sastrīdamies. Sapīkusi nodomāju, ka varbūt viņam vajadzīgs arī kāds, ar ko strīdēties, jo viņš izmanto katru iespēju aizsvilties dusmās. Nolemju nolasīt kapsulu aprakstu Reinim. Tā būs daļa no manas dāvanas. Kad ierodos, viņš guļ uz sāniem. Neredzu viņa acis, taču šķiet, viņš ir labā garastāvoklī. Pēkšņi viņš krampjaini saraujas. “Nepievērs uzmanību. Spastika,” viņš caur zobiem izgrūž. Pēc brīža mēs jau smejamies par “daudzpusīgās iedarbības līdzekli”.

Kādu vakaru Reinis piezvana un jautā: “Kur lai atrod māsiņu? Muterīte, pūloties mani pagriezt uz sāna, gandrīz izmeta mani ārā no gultas. Viņa kļuvusi pavisam vāja un vairs neko nespēj. Ja nav māsiņas, kur lai atrod sievieti, kas būtu gatava dzīvot pie manis un palīdzēt vismaz vakaros un no rītiem?”

Trešās māsiņas meklējumi nesekmīgi ilgst jau vairākus mēnešus. Nelīdz sludinājumi ne māsu skolā, ne avīzēs. Ja arī kāda ierodas iepazīšanās vizītē, pēc tās vairs nekad neatgriežas. Vairums atteikumu pamato ar to, ka Reinis ir pārāk smags pacients.

Santa Zača ar Reini sāka strādāt, mācoties pirmajā kursā māsu skolā. Viņa bija vienīgā, kura atsaucās kursabiedrenes aicinājumam aprūpēt Reini. “Es ienācu istabā, ieraudzīju lielo galdu, kas bija pilns ar medikamentiem. Mani pārņēma panika, es nekad nebiju redzējusi, ka vienam cilvēkam būtu tik daudz medikamentu. Es neko nezināju par paralizētiem cilvēkiem. Biju dzirdējusi, ka tādi ir, taču nezināju, kā tas ir, kad cilvēks tikai guļ gultā un nevar pakustināt pat roku. Man tas likās jocīgi. Tagad, pēc diviem gadiem, reizēm liekas, ka viņu saprotu, kad viņam ir tās sāpes, tomēr pilnībā arī es nesaprotu, kā viņš jūtas. Tie, kas reizēm atnāk ciemos, pat nevar iedomāties, kā tas ir, kad cilvēks gadiem guļ vienā istabā, skatās sienā, televizorā un ārā pa logu.”

Santa aprūpē Reini katru vakaru. Vispirms viņa ieliek katetru. Pēc tam pagriež Reini uz sāna, lai nerastos izgulējumi. Pēc vakariņu gatavošanas un barošanas, viņa griež Reini atpakaļ uz muguras, lai vingrinātu viņa rokas un kājas. Pēc tam – atkal griešana. “No sākuma domāju, kā es varēšu uz viņu skatīties. Viņš teica, lai par to nedomāju, lai daru visu, kas jādara. Tagad esmu pieradusi.” Es reiz pajautāju Santai, kādēļ, viņasprāt, visas Reiņa māsiņas ir jaunas un skaistas?

“Tāpēc, ka viņš tā vēlas. Arī tāpēc, ka tantes gados nāk ar līdzjūtību. Viņas paskatās, paraud un saka, nē, es nevarēšu, man ir dēls tādā vecumā. Un pasaka, ka vairs nenāks. Domāju, viņām būtu arī fiziski grūti viņu pagriezt un vingrināt. Bet jaunām meitenēm, kas tur… Viņš man stāstīja, ka iepriekšējai māsiņai reiz mēģinājis iekniebt. Nedomāju, ka viņam kas izdevās. Viņš reizēm vicina rokas, bet tas nav apzināti, viņš nejūt, kur ar roku trāpa.”

Kādā telefonsarunā Reinis man paziņo: “90 % vīriešu sapņo par seksu ar divām sievietēm. Brīnos, ka tu to nezini vai arī negribi zināt.” Sievietes Reini interesē gan. “Bet es nevaru atļauties izšķiest enerģiju draudzeņu meklējumiem internetā.” Kad mūsu pirmajā sarunā Reinis atkārtoja to jau trešo reizi, es pierakstīju: “Ķerts uz sievietēm.”

Kad pēc dažām nedēļām ierodos ciemos, Reiņa istabā sastopu jaunu sievieti. Pēc sižeta televīzijā viņu regulāri apciemo arī kāda klases biedrene. Bijusī meitene gan parādās reti. “Un labi, ka tā – sajust distanci ir smagi. Labāk lai nenāk vispār. Es par seksu nedomāju, un negribu. To ir grūti izstāstīt, bet es nejūtu savu ķermeni. Man ir gulošs paziņa, kas skatās pornogrāfiskās mājaslapas. Es viņu nesaprotu. Man nav nekādas intereses. Ja man būtu kustīgi pirksti, tad varbūt mani tā doma mocītu. Taču es pat nevaru ar pirkstiem iebraukt tev matos.”

Mani interesē, vai patiešām pietiek ar apziņu, ka tu kaut ko nevari, un tu par to zaudē interesi. “Tieši tādēļ daudzās kritiskās situācijās esmu palicis pie pilna prāta,” Reinis paskaidro. “Reiz valūtas spekulācijās internetā pazaudēju naudu. Likās, viss… Ir viens zemais punkts, līdz kuram aizeju, bet tad izslēdzu to mirkli ārā un dzīvoju tālāk. Ir mirklis. Nākamajā mirklī tu vairs neesi tas cilvēks. Tu esi kā kino kadrs. Katrs nākamais kadrs nav saistīts ar iepriekšējo. Tos vieno tikai tēma. Kad to aptur, tas ir tikai nedzīvs, statisks kadrs. Cilvēks tieši tāpat ir statiska lieta. Laiks rodas mums galvā.”

Starp citu, ar meiteni ar vilka acīm nekas nesanāca. Kādu dienu viņš neesot uzrakstījis komplimentiem pilnu vēstuli, un līdz ar to elektroniskais flirts aprāvies.

Kādu dienu Reinis mani lūdz izdarīt kaut ko viņam ļoti svarīgu: nodot reanimatologam Pēterim Kļavam vēstuli un ierakstīt diktofonā viņa lekciju. Man liekas, ka esmu ieradusies laikus, taču zāle jau ir pārpildīta, daudzi stāv kājās. Tā kā vairums klātesošo ir gados veci, brīnos, kā viņi var trīs stundas noturēties kājās. Tikai tad, kad Pēteris Kļava saka ievadvārdus, saprotu, kādēļ Reinim bija tik svarīgi dzirdēt šo lekciju. Viņš mani nebrīdināja, ka lekcija būs par nāvi.

Man līdzās sēž vecs vīrs. Viņš ieradās brīdī, kad zālē vairs nevienu nelaida iekšā. Domāju, ka aizliegumam viņš vienkārši pagāja garām un noteiktā solī devās uz skatuves pusi. Izlauzies cauri krēslu rindām un tiem, kas sasēdušies uz grīdas, viņš novilka veco, pelēko mēteli un apsēdās uz sava kofera. Pirmajā rindā sēž dāma kostīmā. Viņa šim vakaram par godu izveidojusi iespaidīgu frizūru.

Lekcija sākas ar muzikālu ievadu. Vairums aizver acis, tikai mēs ar veco vīru ziņkārīgi skatāmies apkārt. Daļa klausās Kļavā aizvēruši acis vai skatoties nekurienē. Citi kaut ko pieraksta. Sirmā kundze otrajā rindā, kas sākumā raudāja, tagad ar acīm ieurbusies Kļavā. Kāda kundze no zāles sauc, ka sekss velk uz leju, uz zemi. Kļava atbild, ka sekss iespējams arī tur – augšā. Es pierakstu, lai atcerētos to pastāstīt Reinim. Tikmēr Kļava turpina runāt par nāvi: “Kur būs tavs prāts nāves brīdī, tur būsi tu pats.” Zinu, Reinim šī doma patiks. Vēlāk lekciju pārrakstot diskā, aizmirstu pārslēgt ieraksta ātrumus. Tādēļ nopietnās domas Reinis ir spiests klausīties komiskā, palēninātā režīmā.

“Agrāk par nāvi domāju katru dienu. Tagad tas ir mainījies. Pirmajos divos gados domāju, kā nomirt, tagad – kā dzīvot un, kļūstot labākam, sagatavoties nāvei. Nedomāju mest plinti krūmos, līdzko man iesāpas, bet negribu nomirt, sajucis prātā.”

Es prātoju, vai gatavošanās nāvei ir pietiekams iemesls, lai turpinātu dzīvot tik smagi. “Jā. Ja man ir iespēja atbrīvoties no sāpēm. Ja varu spēlēt šahu. Es domāju. Es cīnos. Bet tas ir līdz zināmai robežai. Kad robeža būs pārkāpta, zvaniņš ieskanēsies ļoti dzirdami. Un tajā brīdī nevienam nebūs tiesību man ko teikt. Kad izstāstīju šo situāciju kādam katolim, kurš pie manis ciemojās, viņš bija pārsteigts: “Kā!? Nes taču savu krustu!” Bet kas man to krustu ir uzlicis? Vai ir kaut viens arguments – kāpēc? Tagad man vairs negribas mirt, un kur nu vēl pansionātā. Manuprāt, pēdējais mirklis ir vissvarīgākais. Negribu tajā brīdī būt pilns naida, ļaunuma un sāpju.

Es esmu laimīgs, jo spēju domāt. Man ir paniskas bailes kļūt par cilvēku, kurš nedomā, nespēj uzdot jautājumus, nespēj analizēt, bet, lai daudz domātu, man nav laika. Jācīnās ar sāpēm plaukstās, mugurā, vēderā. Tomēr šobrīd sāp mazāk. Ja agrāk diennaktī bija tikai kāda stunda, kad varēju domāt, tagad diennaktī ir stunda neciešamu sāpju, pusi dienas sāp normāli, un tad paliek vēl divas, trīs stundas, kad nesāp nemaz. Tad es domāju.”

Kautrējos pavaicāt, ko nozīmē “normālas sāpes”, taču pēc dažām dienām uzzinu, kādas ir “neciešamas sāpes”.

Kad viņš man piezvana, ir agra pēcpusdiena. “Nekāda Dieva nav. Bļ… Es katru dienu vaicāju, vai man jādzīvo, vai jāmirst. Bļ… Klusums. Translācija beigusies… Radio salūzis… Kad tas beigsies? Nav vispār nekā… Viņai nepatīk manas intonācijas, kā es runāju… Man arī nepatīk…” Sāpju iespaidā Reinis sastrīdējies ar kādu no māsiņām. Būdams no viņām pilnībā atkarīgs, viņš lavierē starp pieklājību un apņēmību neizlikties. Tas padodas grūti.

“Vai nevari dabūt ļoti stipras pretsāpju zāles?”

“Nē, es parasti izlīdzos ar paracetamolu.”

Klausoties viņa balsī, nojaušu, ka viņš raud. Bezpalīdzīgi vaicāju, kā lai palīdzu. Viņš atcērt, lai runāju. Tas iedarbojas. Jau pēc brīža viņš pārspīlēti optimistiskā balsī lasa kādu vēstuli ar tradicionālo uzmundrinājumu “Turies!”

“Neskatoties uz notiekošā bezjēdzību, mēs tomēr jūtamies labāk, kad nesāp. Tādēļ man liekas, ka jēga ir justies labi, ļaujot tā justies arī citiem. Esmu pārliecināts, ka, lai to saprastu, tikai jāatver acis un dziļi jāieskatās sevī. Šajā dzīvē pēc avārijas cenšos nemelot. Un vēl, kopš nevaru nekur aiziet, varu atslēgties, aizverot acis. Cilvēki nesaprot, ka šī vientulība man ir vajadzīga pat sarunājoties. Tas man palīdz sakopot domas. Skumji ir tas, ka kļūstot veselākam, parādās vēlmes: man gribētos paskatīties teleskopā, gribētos izbraukt ārā uz balkona, paskatīties, kāda izskatās saule. Neesmu to redzējis divus gadus.”

Katrā sarunā Reinim ir jauna teorija par to, kas būs iespējams jau pēc dažiem gadu desmitiem: medicīna spēs novērst paralīzi un cilvēki pēc tik smagām avārijām varēs atgūt spēju staigāt; iemācīsimies regulēt laika tecējumu smadzenēs ar tabletēm, atkarībā no vajadzības, to palēninot vai paātrinot; jau pēc gadiem desmit firmas legāli piedāvās eitanāziju, jo medicīnas attīstība cilvēkiem ļaus dzīvot tik ilgi, ka tas kļūs apnicīgi.

Kādā pēcpusdienā ciemojoties, pastāstu, ka nodibināta biedrība cīņai par eitanāzijas legalizāciju, taču Reinis šo ziņu uztver skeptiski. “Cilvēki ir aizņemti ar personīgās labklājības celšanu. Viņus maz interesē tie, kuriem eitanāzija ir vienīgā atlikusī izvēle. Esmu pārliecināts, ka pēc nāves saprāts nesaglabājas. Tas mani šokē visvairāk. Tāpēc man ir pārliecība, ka eitanāzija nav nekas drausmīgs, jo nav iespējams paņemt līdzi prātu uz turieni. Kad es miru, man nebija saprāta, kā tagad. Aiziet dvēsele – labais vai sliktais, ko dzīvē esi sakrājis. Tas tiek transformēts atkarībā no tā, kam tici. Un viss. Es ticu Absolūtam. Ārkārtīgi gribētu pēc nāves redzēt milzīgos gāzu mākoņus. Tas mani sajūsmina. Pēc nāves es gribu redzēt nevis paradīzi vai elli, bet Absolūtu, ar kuru saplūst, lidot un kādreiz saprast, kāda īsti ir būtība, kādēļ tam visam ir jāeksistē.”

Kad ierodas māsiņa, un es pošos mājās, Reinim ir kāds lūgums. “Vai tu ļoti steidzies? Man tā sagribējās torti! Tu varētu atnest no “Dēliem”… Šokolādes. Bez riekstiem. Tie salien zobos, un dabūt tos ārā ir tīrās mokas. Lūūūdzu!”

Vakarā viņš piezvana, lai pateiktos un saka, ka, sarunājoties pa telefonu, jūt manu smaržu.

“Tu nevari iedomāties kādu ratiņkrēslu es atradu internetā! Tādu, kurā var sēdēt, gulēt un pat piecelties kājās! Es – un kājās! Nu, jā, maksā arī pieklājīgi. Ja sagrabinātu visu naudu, kas man ir, un šo krēslu nopirktu, dzīvošanai nepaliktu pilnīgi nekas. Bet, ja man būtu tāds krēsls, tad māsiņas varētu nākt daudz retāk, un būtu mazāk jāmaksā viņām. Ko lai dara? Tad arī nebūs naudas, par ko izremontēt balkonu un uztaisīt platas durvis, lai varu izbraukt ārā. Man liekas, tas man būtu milzīgs trieciens – izbraukt uz balkona un ieraudzīt, ka saule nevis lec vai riet, bet ir pašā augšā. Pagājušoreiz es tev teicu, ka negribu ārā. Tagad man sāk to gribēties. Es tev arī teicu, ka nevajag mani uztvert kā statisku bildi. Tu mani pazīsti tik maz, kādus 4 mēnešus, bet es jau esmu cits cilvēks. Kadri mainās. Vai es par daudz nemuldu?”