No Parīda un H. līdz Parisai H.

“Mums radās sajūta, ka mīlestība ir šķirisks jēdziens. Ar to nodarbojas vidusšķira, kurai ir savas neirozes. Strādniekiem tam nav laika, bet augstākajai šķirai ir kaut kas pavisam cits. [..] Definēt mīlestību kā attiecības starp vīrieti un sievieti – tas tomēr ir politisks apgalvojums.”

Roberts Ķīlis intervijā “Kultūras Dienai”, 2007. gada 7. janvārī

“Nekādu mīlestību! Tie visi ir buržuāzijas pekstiņi, kas traucē darbam!” – tieši tā savu attieksmi pret mīlestību formulēja zaļie studentiņi Ļeva Gumiļevska romānā “Suņu šķērsiela”(1927), vienā no autoritatīvajiem tekstiem, kas artikulēja jaunos pēcrevolūcijas priekšstatus par seksuālo morāli un dzimumu savstarpējām attiecībām. Darbaļaudis nevar un arī nedrīkst tērēt savu emocionālo enerģiju, sentimentāli pieķeroties savu seksuālo vēlmju objektiem. Summējot divdesmito gadu dažādās psihoseksuālās stratēģijas un to piedāvātās receptes, kā būtu pārvarama plaisa starp seksuālajām dziņām un revolucionārajām alkām, var fiksēt divus galvenos šā jautājuma risinājumus: askētismu un brīvu poligāmiju, kas izpaudās tā saucamajā “ūdens glāzes teorijā” (seksuālā vēlme ir tikpat dabiska vajadzība kā slāpes, un pret to vajag izturēties tikpat dabiski).

Daudz ūdens aiztecējis kopš tā laika. Milzums hormonu vētru atstājušas savas neizdzēšamās pēdas vielmaiņā. Ne reizi vien mežonīgi ķīmiski procesi iztraucējuši buržuā lietišķo mieru, proletārieša ciešo, bet īso miegu, augstāko šķiru pārstāvja jau tā trauslo dvēseles līdzsvaru. Ir acīmredzami, ka sociālais stāvoklis un kultūras līmenis (tāpat kā citi, ar šķiriskumu nesaistīti raksturlielumi, kā, piemēram, vecums, psihosomatiskā konstitūcija utt.) ietekmē to, kā tiek interpretēti iekšējā nemiera un vēdera lejasdaļā sajūtamā satraukuma cēloņi. Pat, ja ikvienā no trim gadījumiem – kāda buržuā, kāda strādnieka un kāda upper class pārstāvja gadījumā (tikai nevajag aizmirst, ka visi trīs gadījumi ir socioloģiska abstrakcija arī tad, kad aiz tiem stāv kvantitatīvas pētījumu metodes) – tāda interpretācija īstenojas “mīlestības” terminos, katrā no gadījumiem šim jēdzienam ir atšķirīgs saturs. Negaidīt žēlastību no cilvēka dabas, uzrādīt tās satura daudzveidību, nodemonstrēt, ka nekādas cilvēka dabas nav – tā savu uzdevumu saprot mūsdienu sociologs. Un pareizi dara. Mūsu laikos cilvēka apziņas un uzvedības sociāli noteikto, kultūras determinēto un vēsturiski mainīgo raksturu var noliegt vienīgi reliģisks fundamentālists vai ASV Valsts departamenta preses sekretārs. Deviņpadsmitā gadsimta pozitīvistiskā mitoloģija, kas universālas cilvēka dabas lomai apstiprināja paraugšķirnes Eiropas birģera tēlu, paldies dievam, ir pilnīgi atmaskota, – tiesa gan, pagaidām tikai universitāšu pilsētiņu iekšienē. “Nost universālismu! Lai dzīvo partikulārisms!” – tas ir lozungs, zem kura jāapvienojas visai progresīvajai sabiedrībai. “Cita” jeb “citādības” diskurss – lūk, mūsu atbilde transnacionālajām elitēm un to globālistiskajam projektam. Jēdzienu dekonstrukcija ir daļa no sociālo zinātņu emancipējošā darba, kas organizē un konstituē mūsu ikdienas pieredzes priekšnoteikumus.

Tomēr viena lieta ir tāda ideoloģiska konstrukcija kā “patriotisms”, bet pavisam cita – tāda, liktos, neatsvešināma cilvēka spēja kā “mīlestība”. Un te nav nepieciešamības (nav arī vēlēšanās) ķerties pie argumenta, kas apliecinātu kaut kādas universālas cilvēka dabas eksistenci. Pietiek, ja norāda uz to, ka pats šis universālistiskais diskurss vēl aizvien ir dominējošais un autoritatīvākais, turklāt ne vien vidusšķiras, bet arī uz vidusšķiru orientēto strādnieku vidū. Bet romantiskā spēja mīlēt ir viena no svarīgajām šā diskursa sastāvdaļām. Tad nu arī iznāk, ka cilvēks, kurš ne reizi nav izjutis “to pašu” “īsto” mīlestību, par kuru tik daudz lasījis grāmatās un kuru daudzreiz redzējis pa televizoru – kas viņš vispār tāds ir?! Par ko ar viņu lai runā? Tādam jau nav pat ko atcerēties. Nē, ar tādu nožēlojamu biogrāfiju ne uz ko lielu nevar cerēt. Ja nu vienīgi par naudu. Nav šaubu, sentimentālais mīlestības diskurss vēsturiski radās klasiskajā buržuāziskajā romānā (no Stendāla līdz Balzakam), lai gan jau Flobērs to krietni dekonstruēja. Taču arī pirms un pēc tam eksistēja zināmi kultūras (tiklab augstās kā zemās) paraugi, uz kuriem orientējoties dažādām sociālajām grupām piederīgi cilvēki aizpildīja ar noteiktu psihisku saturu savu “dabisko vajadzību” pēc mīlestības. Masu sabiedrība un masu kultūra, pastiprinot sabiedrības un kultūras vertikālo mobilitāti, sajauca kopā ne tikai augsto un zemo, bet arī agrākos sociāli strukturētos uzvedības modeļus un neirozes. Tik stingri klasificēt neirožu sociālo diferenciāciju, kā to 20. gadsimtā, sākot ar divdesmitajiem un beidzot ar sešdesmitajiem gadiem, darīja freidomarksisti, jau vairs neizdodas. Mūsdienās spēkā esošā egalitārisma principa jēga nav tā, ka nabags var kļūt bagāts, bet tā, ka viņš var kļūt par bagātnieka neirožu laimīgo īpašnieku. Un noslēgumā – atkal par tiem laikiem, kad “mīlestība bija šķirisks jēdziens”. Kā pazīstamās “dzimumu jautājuma” un “šķiras apzinīguma” speciālistes Aleksandras Kolontajas stāstā “Trīs paaudžu mīlestība” (1923), argumentējot savu sentimentālās, romantizētās mīlestības izpratnes noliegumu, pauž viena no varonēm – jaunākās, radikāli sensuālistiskās paaudzes pārstāve: “Redziet, lai “iemīlētos” – tur jābūt brīvajam laikam, es esmu daudz lasījusi romānus un zinu, cik laika un spēka jāpatērē, lai būtu iemīlējusies. Bet man laika nav… knapi kāds paspēj iepatikties, kad jau viņu sauc uz fronti vai pārsviež uz citu pilsētu… Nu, un stundām jādreb, kad nejauši esam kopā un abiem ir labi.” Nebūdams šajā jautājumā speciālists, riskēšu izteikt pieņēmumu, ka sadzīves apstākļi, kā arī brīvā laika samērs ar darba laiku mūsdienu Latvijā pozitīvi atšķiras no tiem pašiem apstākļiem pilsoņkara laiku krievu strādnieku dzīvē. Un kamēr pastāv tādi sociālie sasniegumi kā 40 stundu darba nedēļa, brīvdienas un vairākas nedēļas garš apmaksāts atvaļinājums, strādniekiem pietiks laika pie televizora just līdzi Parīdam un Helēnai, kuru jūtas izprovocēja Trojas karu, vai lasīt tabloīdus un lētos spīdīgos žurnālus, sekojot kārtējām love affaire un true romance, kuru varone ir augstākās šķiras pārstāve un tautas mīlule Parisa Hiltone. Un tātad pietiks laika (bet galvenais – simbolisko formu un neirotiskuma resursu) mīlestībai.

Iļja Kaļiņins, žurnāla Ņeprikosnovennij Zapas galvenais redaktors