No kurmja alas raugoties
Foto: Andris Krieviņš. Piramīda Čaka ielā

Pēteris Bankovskis

No kurmja alas raugoties

Ko mūsdienu latvietis zina par Ēģipti? Varbūt pazudušajā Ēģiptes draudzes arhīvā bija atrodamas ziņas par to, kāpēc Latvijas teritorijā jau 16. gadsimtā kādam bija šķitis svarīgs Ēģiptes vārds?

Paņēmu rokās šīsdienas (2000. gada 4. februāra) laikrakstu Dienas Bizness, un ko ieraudzīju? Ēģiptes piramīdas, “parastās” trīs, kas atrodas netālu no Kairas — Gīzā. Avīzes attēlā tās šķita tā kā aiz latviešu dēļu kaudzēm paslēpušās. Rakstiņš bija par kokmateriālu eksportu uz tālo zemi.

Piramīdas, šie cilvēka rokām radītie kalni, mūsos — mūsu priekšstatos — dzīvo jau kopš dzimšanas un tā — tūkstošiem gadu (latviešu tautai kā kopumam droši vien mazāk).

Ko latviešiem nozīmē Ēģipte? Kā tā nojēgumu, simbolu, nosaukumu, priekšstatu, aizspriedumu veidā rodas un atrodas “mūsu vidū”?

Atmiņu un atziņu noliktavā čīkstot paveras durvis, kā caurvējš caurskrien pārlūkprogramma, un, lūk, jau pirmie rezultāti: nesenā pagātnē par skandalozu dēvētajai Luvras piramīdai sekojot, rīdzinieki kā jau “mazie parīzieši” nolēmuši savu “māmiņu” pārtrumpot un sadējuši piramīdas kā uz burvja mājienu — viena pie viesnīcas Park Hotel Rīdzene, toties veselas trīs — parkā pie Kongresu nama. Tuvojoties jaunizceptajam piramīdu lauciņam, ausīs ieskanas Roberta Gobziņa daiļais dziedājums: “Vilks laikam ieģipsēts”. Ieģipsēts gan, aprimuši pat citkārt konvulsijās raustīgie autortiesību aizstāvji, kurus mulsināja grupas The Bangles grāvēja Walks like an Egyptian latviski bezrūpīgā interpretācija. Ko lai dara — katram brīvdomātājam policistu klāt nepieliksi, vēl jo vairāk tāpēc, ka latviešu sarunvalodā nav plaši izplatījusies maniere policistus dēvēt par faraoniem.

Eģiptoloģijas sākumu tradicionāli saista ar 1799. gadu, kad Napoleons savu karabiedru priekšgalā tuvojās piramīdām un pauda virkni vēsturē palikušu atziņu, piemēram tādu (pēc Emīla Ludviga grāmatas Napoleons): “Šeit reiz bija iespējams pateikt ļaudīm: “Es esmu jūsu Dievs”, un visi tam ticēja. Eiropa nav nekas vairāk kā kurmja ala”.

Vai šajā kurmja alā un tās nomaļajā kaktā — Latvijā — kaut kas par Ēģipti bija zināms pirms tam? Protams, jo bija Glika Bībele, kur, piemēram, 1. Mozus grāmatas 50. nodaļā lasām: “Un Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem / tiem ārstēm / ka tie ar balzamu viņņa tēvu svaiditu / un tie ārstes svaidija Israēlu. Un tad pagāje četrdesmit dienas ar to / jo tik ilgi stāv tās svaidišanas dienas / un tie eģipteri apraudaja viņņu septiņdesmits dienas. Kad nu viņņu raudadienas bij pagājušas / tad runnaja Jāzeps uz Varaus saimi / un saccija; ja es / lūdzams žēlastibu esmu atraddis jūsu acīs / tad runnajiet jelle priekš Varaus ausim / un sakkajt..”. Un tā tālāk. Latvietim, kurš pie lasīšanas radinājās caur Bībeli, tātad Ēģiptes vārds nevarēja būt svešs. Lasot par Jāzepa likstām un pacelšanos, par Mozus darbiem u.tjpr., veidojās kaut kādas ainas “gara acu” priekšā. Mēs nezinām, kādas tās bija.

Foto: Andris Krieviņš. Piemineklis Georgam Šveinfurtam Lielajos kapos Foto: Andris Krieviņš. Piemineklis Georgam Šveinfurtam Lielajos kapos

To, šķiet, nezināja arī Vecais Stenders, kura Augstas gudrības grāmatā velti meklēt ko par Ēģiptes dabu un brīnumiem. Šī rakstiņa tapšanas laikā man nebija iespējas pameklēt, vai tiešām Vecajam Stenderam nelikās ievērības cienīgi, ka no viņa dzīves vietas relatīvi netālās Medumu muižas zemēs atrodas Ēģiptes baznīca un mācītājmāja, kur turklāt dzīvojuši un kalpojuši Konrāds Stenders (no 1669. līdz 1707. gadam) un Georgs Gideons Stenders (no 1707. līdz 1714. gadam). Latvijas valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā esošajā Ēģiptes baznīcas lietā ir šāds izraksts no E. H. Buša materiāliem par baznīcu vēsturi: “Der Ursprung der Kirche zu Egypten, lässt sich, wie bei vielen andern Kirchen in Kurland nicht hocher hinauf verfolgen, als bis zu Herzog Gotthard’s bekannter Verordnung ūber Kirchenbauten vom 28. Febr. 1567. Nach dieser solle auch zu “Egypten in der Fūrstenberger Markt” eine Kirche erbaut werden”*[1]. Dokumentācijas centrā var izsekot, kā Ēģiptes baznīca (ar iekārtu), kas ar Pieminekļu valdes 1938. gada 9. decembra sēdes lēmumu ierakstīta Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, pēc tam nonākusi padomju režīmam tipiskā, paātrinātā laika zoba varā. 1949. gada G. Kalniņas fotogrāfijās baznīcai vēl ir tornis, logos saglabājies pa rūtij. Arī stud. arch. A. Rozenberga tā paša gada uzmērījumos tornis ir. Turklāt A. Rozenbergs raksta: “No altāra pāri palikušas 4 joniskas kolonnas (koka), to krāsojums atgādina marmoru (baltas ar zilām dzīsliņām)”. Jau 1972. gadā Imantam Lanc­ma­nim paveras pavisam cita aina: tornim jumta vairs nav, durvis izlauztas, lai varētu iebraukt ar smago ma­šīnu, jo baznīcā nu ir minerālmēslu noliktava. 1983. gada apsekojumā jau atzīmēts, ka ēka stāv tuk­ša un ir avārijas stāvoklī. Šāds stāvoklis, sa­pro­tams, attīstās līdz šim, neraugoties uz 1991. gadā Res­taurācijas institūtā sagatavoto konservācijas projektu.

Šādu stāstu Latvijā nav mazums. Mani tas ieintersēja tikai Ēģiptes vārda pēc. No kurienes? Kāpēc? Atbilžu nav, jo tiek uzskatīts, ka Ēģiptes draudzes arhīvs gājis bojā 1812. gadā Franču kara laikā. Ar pašu Ēģiptes vai, kā latvieši to sauc, Vilkamiesta vārdu sastopamies Raiņa dzīvesstāstā — tur pie mācītāja Gustava Ādolfa Oskara Svensona, kurš Ēģiptes draudzē kalpoja kopš 1850. gada, Jānis Pliekšāns uzsāka savas skolas mācību gaitas. Raiņa Ēģiptes izjūta, kas interpretējama caur viņa traģēdijas Jāzeps un viņa brāļi šķautnēm, simboliski iezīmējas (ap)mācību sākumbrīdī.

Vai iespējams kaut kā interpretēt šo simbolisko zīmi? Varbūt. Taču simboliskas ir arī citas zīmes. Lūk: Ēģiptes draudzes arhīvs gājis zudumā 1812. gadā. Franču karā. Kad tagadējās Latvijas teritorijā varēja atrasties arī ne viens vien no Napoleona Ēģiptes kampaņas dalībniekiem. Varbūt iedarbojās tāds kā maģijas elements, ka līdzīgu var izlabot vai samaitāt tikai ar līdzīgu? Kas zina. Bet zudušajā arhīvā varbūt bija atrodamas ziņas par to, kāpēc Latvijas teritorijā jau 16. gadu simtenī kādam svarīgs bija šķitis Ēģiptes vārds. Varbūt kāds bruņinieks bija pārlasījies Hērodotu, kura Vēsturē jau pirmajā lappusē sastopama Ēģipte? Vai varbūt kādam laikmeta un tikumu analītiķim bija iepatikusies Plūtarha galda runa Kāpēc pa Nīlu kuģojošie savāc ūdeni dzeršanai pirms dienas iestāšanās, kur atrodamais Ēģiptes dabas ieskicējums — Nīla sajaukusies ar mīksto krastu augsni kā asinis ar miesu — kaut kā šķiet organisks Latvijas vēsturei. Kas zina.

Vai Latvijā uzturējās Ēģiptes kampaņas liecinieki? Vai taisnība Bruno Delandam (Deslandes), kurš apgalvo, ka franču eģiptologam Žakam Leklānam esot ziņas, ka eģiptoloģijas tēva Ž. F. Šampoliona draugu lokā esot bijis kāds latvietis? Un ka šis latvietis varētu būt baltvācu muižnieks Pēteris fon Mēdems, kurš aizpagājušā gadsimta 30. gados bijis Krievijas ģenerālkonsuls Kairā un kurš atstājis uzrakstus uz dažiem slaveniem Ēģiptes arhitektūras pieminekļiem?

Laikā, kamēr Jānis Pliekšāns dzīvoja Ēģiptes mācītājmājā, Rīgā dzimušais dabas pētnieks Georgs Šveinfurts (Schweinfurth) (1836–1925) pārmaiņus dzīvoja Berlīnē un Ēģiptē. Viņš jau bija paguvis apceļot Āfrikas vidieni, meklējot Nīlas izteku, apmeklējis ņam-ņam ciltis un “atklājis” pigmejus. Viņa savulaik izcilais darbs Im Herzen von Afrika iznāca, kad Pliekšānam bija gadi deviņi, un tūdaļ tika tulkots angliski. Šveinfurta spalvai pieder arī Aufnahmen in der östlichen Wuste von Ägypten (1899), Auf unbetretenen Wegen in Ägypten (1922) u.c. Zinātnieks apglabāts Berlīnē (ir nostāsts, ka Zooloģiskā dārza teritorijā), bet Rīgā, izpostītajos Lielajos kapos ir viņa ģimenes uzlikts piemineklis — sfinksa. Tā tradicionāli klusē, gluži tāpat kā mūsu sabiedrība, kura itin nemaz nelepojas, ka no šejienes nācis viens no savulaik pazīstamākajiem Āfrikas ceļotājiem.

19. gadu simtenis radīja interesi par Ēģipti, pateicoties jau pieminētajam Šampolionam, kam 1822. gadā izdevās atšifrēt ēģiptiešu hieroglifu rakstu. Daudzviet Eiropā šī interese izpaudās arī arhitektūras un interjera elementos. Latvijā, kā uzskata Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, šāda “eģiptizēšana” bijusi samērā reta. Dunalkas muižā esot bijusi uzcelta piramīda, diemžēl, ar klasicistisku portālu, Iecavas muižas pils ēdamzālē bijuši “ēģiptiski” dekora elementi.

Pamazām arī latviešu lasošā sabiedrība varēja sākt apmierināt savu zinātkāri par Ēģipti. Mājas Viesa Mēnešraksta 1895. gada 3. numurā, piemēram, lasāms jo plašs poručika A. Vintera apraksts Kāds vārds par Ēģipti. Lieki būtu to te pārstāstīt, tikai neliels fragments no poručika vērojumiem: “Tagad nu, pēc 5–6 gadu tūkstošiem, ir viss kas pārvērties: tur kur valdīja varenie “vāravi”, tur tagad sēž uz vāja tronīša “ēnu-valdenieks” ķedivs, kurš skaitas par Turku sultana vasalu, bet kuram patiesībā jāklausa visām Angļu sūtņa pavēlēm, jo kā cien. lasītāji zin, tad nu jau kādi 12 gadi pagājuši, kamēr tur nometušies Angļi pilnīgi kā pašu mājās, un tur tura savus kara pulkus “kārtības uzturēšanas” dēļ. — No pašas tautas — vecajiem Ēģiptiešiem ari nekas gandrīz vairs nav atlicies, tāpat kā no vecajiem Grieķiem un Romiešiem”. Kā noprotat, raksts ir patiešām saistošs. Mani tajā visvairāk ieintriģēja mazais vārdiņš “gandrīz” attiecībā uz “veco Ēģiptiešu” tautu — acīmredzot poručika Vintera laikā kaut kas no viņiem tomēr vēl bija sastopams (vismaz viņa iztēlē).

Foto: Andris Krieviņš. Park Hotel Rīdzene piramīda Foto: Andris Krieviņš. Park Hotel Rīdzene piramīda

Jo tieši iztēlē mājojošie tēlojumi un uzzīmējumi veido Ēgiptes priekšstatu cilvēkos, kuri tur nekad nav bijuši. Sagadījās, ka drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanās un līdzvērtīgas iesaistīšanās starpkaru valstu saimē Ēģiptē notika lielas lietas. Ilustrēts Žurnāls 1922. gada 14. numurā raksta: “Nilas augšgalā, netālu no seno Tebu drupām tā saucamā “karaļu ielejā” eģiptologs Howards pēc 16 gadu neatlaidīgām pūlēm atradis faraona Tutankhamena kapenes.” Tas nekas, ka eģiptologs Howards patiesībā ir Hovards Kārters, latviešu presē uzvārdu nezināšana un šāda rakstura paviršības ir cieņā līdz pat mūsdienām. Būtiski ir tas, ka sākas šo kapeņu izrakumi, kuriem Latvijas prese turpmāk seko soli pa solim vairāku gadu garumā. Darba Balss, Jaunā Balss, Jaunākās Ziņas, Jaunatnes Dzīve, Latvijas Kareivis, Latvijas Sargs, Latvis, Skaidrība, Strādnieku Avīze, Zocialdemokrats, pat Sporta Žurnāls un septītās dienas adventistu izdevums Cianas Sargs 1923. un 1924. gadā publicē izvērstus materiālus, visbiežāk pārstāstus no Vakareiropas preses, par izrakumu gaitu un atradumiem. Cianas Sargs pat iepazīstina ar eģiptoloģijas vēsturi, pastāsta par Rozetas akmens atrašanu, par Šampoliona veiksmi, tā uzrakstus atšifrējot. No nopietnām zinātniskām pozīcijām sensacionālos atklājumus analizē Dr. Phil. Filips Šveinfurts Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā.

Bet Nedēļas 1923. gada 15. numurā lasām: “...sakarā ar lorda Karnarvona nāvi nevien vienkāršie eģiptieši uzskata to par faraona kapa atvēršanas sekām, bet arī eiropieši atceras dažādus nostāstus par faraonu atriebību. Arī pazīstamā Parizes zīlniece m-me Fraya sacījusi, ka faraons atriebsies lordam par viņa miera traucēšanu.”

Noslēpumainie gadījumi, kas saistās ar piramīdām, faraonu kapiem, mūmijām, latviešiem garām nav gājuši. Droši vien arī Tutanhamona kapeņu atrakšanas gados Eiropu un ASV pāršalkusī “Ēģiptes” mode apģērbā un dekorā saistījusi Latvijas stilīgākās aprindas. Par pēdējo, iespējams, vēl ir saglabājušās kādas liecības.

Bet noslēpumainība, lāsts u.tml. zināmā mērā turpinās līdz pat mūsdienām. Latvijas Ārzemju mākslas muzejā apskatāmā Ēģiptes mākslas kolekcija (180 priekšmetu) savulaik detalizēti aprakstīta, mākslas zinātniece A. Belmane iespēju robežās izsekojusi arī šīs kolekcijas rašanās gaitai, kur liela loma bijusi arheologam, Dr. hist. Francim Balodim. Tomēr, ja kolekcijas pamatpriekšmetu izcelsme ir saprotama, tad katram bērnam no muzeja apmeklējuma atmiņā palikušās mūmijas cilme ir savdabīga. 20. gadsimta sākumā to uz Rīgu kā suvenīru (!) it kā esot atvedis kāds jūrnieks. Mūmija ir jauna, to datē ar IV — I gs. priekš Kristus. Stāsta, ka neilgi pēc Otrā pasaules kara mūmiju esot apsekojis profesors Pauls Stradiņš, veicot arī kādu zondāžu. Viņš esot noteicis, ka mirusī esot jauna sieviete. Kopš profesora Stradiņa apsekojuma mūmija sākusi bojāties, līdz 90. gadu sākumā palīgā saukti Maskavas speciālisti, kas nodarbojas ar Ļeņina, Ho Ši Mina u.tml. mūmijām. Diemžēl viņu darbība tikai paātrinājusi bojāšanos. Ārzemju mākslas muzeja zinātniskā darbiniece V. Ozoliņa man stāstīja, kā viņai kā jaunai muzejniecei reiz vajadzējis no mūmijas slaucīt putekļus. Drīz pēc tam viņa smagi saslimusi.

Man nav zināms, vai Latvijā darbojas kāds piramidologu pulciņš. ASV toties darbojas pat vesels institūts. Lūk, tā adrese: The American Institute of Pyramidology, 7439 Shaw Rd. Belvidere, IL 61008. Šim institūtam , kā tā līdzdalībnieki apgalvo, nav savas Ticības apliecības. Vienīgais, kas tiek prasīts no kandidātiem, ir — nopietni izturēties pret ideju, ka Lielā piramīda ir Dievišķa atklāsme. Jāņem vērā globalizācijas tendences, kā arī tas, ka apgādā Zvaigzne ABC nesen kā latviski klajā nākusi bilžu grāmata Noslēpumainās vietas pasaulē, kur atrodamas ziņas par piramidoloģijas tēviem: “Čārlzs Piaci Smits (Charles Piazzi Smyth) bija ne tikai spējīgs zinātnieks, bet arī reliģisks fanātiķis. Kopā ar savu uzticības personu piramidoloģijā, Londonas izdevēju Džonu Teiloru (John Taylor), Smits ticēja, ka Lielo piramīdu ir plānojis Dievišķais ģeometrs”. Varam gaidīt, ka drīz arī pie mums piramidologi sarosīsies ne pa jokam. Pagaidām dzirdami tikai viņu stāstījumi, kā, ekskursantu barā zosu gājienā izejot cauri Heopsa piramīdas kambariem, pēkšņi tie sajutuši “kaut ko tāāādu”.

Foto: Andris Krieviņš. Rīgas Domes piramīdas Foto: Andris Krieviņš. Rīgas Domes piramīdas

Vai mūsdienu latvietis kaut ko zina par Ēģipti? Droši vien, un šī zināšana ir atšķirīga. Ekskursanti zina vienas lietas, pavisam ko citu zina tie izdzīvojušie, kam PSRS karaspēka sastāvā nācās būt Ēģiptē Suecas krīzes laikā vai 1967. gadā. Citkārtējie Saeimas deputāti, kuri pēc Ēģiptes tūrisma minis­trijas ielūguma pirms dažiem gadiem pagrozījās pie piramīdām, varbūt izjuta pilnīgi ko citu, nekā tās “meitenes”, kas mēģina iespiesties tradicionālajā vēderdejotāju tirgū. Un kokrūpniekam, kurš priecājas par dēļu pārdošanu Ēģiptes tir­gū, ir savi priekšstati. Bet visus šā vai tā ar Ēģipti saistītos latviešus vieno arī kopīga nezināšana: latviski nav lasāms nekas no Nobela literatūras balvas ieguvēja Nagība Mahfūza darbiem, nekas mums nav sakāms arī par Lorensa Darela Aleksandrijas kvartetu (viņa brāli gan mēs zinām, bet kāds tam sakars ar Ēģipti?). Apdzīvojamā teritorija Ēģiptē ir mazāka par Holandi, tās vēsture un pieminekļi ir grandiozi, tās šolaiku dzīve mums ir pilnīgi nepazīstama.

Protams, varam mierināt sevi ar domu, ka ēģiptieši par Latviju nezin vispār neko.

Autors pateicas par palīdzību šī raksta tapšanā I. Lancmanim, A. Šmitei, B. Uburģei, E. Upmanim un Pieminekļu dokumentācijas centra darbiniekiem.

[1] Ēģiptes baznīcas izcelšanās neļauj tai sekot tālāk par zināmo hercoga Gotharda rīkojumu par baznīcu celtniecību 1567. gada 28. februārī. Pēc tā arī vajadzētu tikt celtai baznīcai “Ēģiptē, Firstenbergas tirgū” (vācu val.).

Raksts no Februāris, 2000 žurnāla