No kautkurienes uz nekurieni

Tomaša Kiznija grāmatā Gulags dīvainā kārtā kaut kā pietrūkst. Es rūpīgi un ar cieņu izšķirstīju visas 496 lappuses un izpētīju vairāk nekā 550 fotogrāfiju, cenšoties kaut uz mirkli ieraudzīt man gandrīz mītisko Gulaga pasauli un cilvēkus, kas tajā dzīvojuši un smagi strādājuši kā cietumnieki. Taču beigās es, gluži kā aizkadra balss filmas Hirosima, mana mīla sākuma kadros, sapratu, ka neesmu redzējis itin neko.

Kiznija apjomīgā grāmata ir līdz šim plašākais šim tematam veltītais izdevums. Poļu autors pavadījis vairākus gadus, ceļojot pa bijušo Padomju Savienību, runājot ar Gulaga nometņu bijušajiem ieslodzītajiem, apmeklējot vietas, kur tās savulaik atradušās, izskatot arhīvus un uzkrājot milzīgu blāķi fotogrāfisku liecību par vienu no 20. gadsimta Eiropas vēstures bēdīgākajām epizodēm.

Taču gala iznākums atstāj skumji neapmierinošu iespaidu. Es, tāpat kā vairums cilvēku no Rietumiem, par Gulagu neko daudz nezinu. Es zinu, ka tāds bija. Es zinu, ka tur bija briesmīgi. Es zinu, ka neskaitāmi cilvēki šajās nometnēs gāja bojā no slimībām, nepietiekama uztura un spēku izsīkuma. Taču es to nekad neesmu pieredzējis.

Es biju cerējis, ka šī grāmata man palīdzēs radīt vizuālu priekšstatu par Gulaga šausmām – tikpat dramatiskā kārtā kā tie britu un amerikāņu karavīru fotoattēli, kuros 1945. gadā pēc atbrīvošanas tika iemūžinātas nacistu koncentrācijas nometnes un kuri uz visiem laikiem un viennozīmīgi iemiesoja holokausta šausmas.

Taču Kiznija grāmatā šādu attēlu nav. Fotogrāfijas nomāc jau ar savu saturu vien, taču nevar teikt, ka tās iedvestu šausmas. Tajās redzami cilvēki, kas lielā salā ar primitīviem darbarīkiem strādā plašās industriālās būvēs. Tajās redzami nometņu komandieri, kas pozē kopā ar savām sievām omulīgi iekārtotos dzīvokļos. Tajās redzami grūti aizmirstami nelaimīgu, Staļina varas vēsturiskajā viesulī ierautu cilvēku seju tuvplāni. Un tomēr, es atkārtoju, es neesmu redzējis neko.

Iespējams, ka šī grāmata atsedz arī manis paša vājās vietas tikpat lielā mērā kā autora nepilnības. Vai mans prāts ir ievirzīts tā, ka es spēju izmērot šausmas vienīgi ar to, cik drūmos attēlos tās parādītas? Nav ne mazāko šaubu, ka Gulags bija pilnīgi reāls murgs visiem, kas bija tajā ieslodzīti. Es varu tikai censties iztēloties, ko viņiem nācās izciest. Taču bez taustāma fotogrāfiska pierādījuma par viņu pārdzīvojumiem es nespēju just šiem cilvēkiem līdzi, jo es nevaru, uzskatāmi iztēlojoties viņu šausmas, pastarpināti tās izdzīvot. Vārdi var izteikt tikai idejas, tiem nepiemīt attēla instinktīvais spēks.

Es jau daudzus gadus interesējos par Gulagu un bieži esmu prātojis, ko būtu iesācis, ieslodzīts šādā nometnē. Taču Gulags man vienmēr bijis tikai vārds, kas apzīmē kaut ko ārkārtēju un gandrīz neaptverami cietsirdīgu. Kiznija grāmata man ne par mata tiesu neļāva pietuvoties izpratnei par realitāti, kas slēpjas aiz šī ērmīgi skanošā vārda.

Tā vietā, lai runātu par grāmatu kopumā, es pievērsīšos dažiem rūpīgi izraudzītiem fotoattēliem no tās. Es nekādi netieku vaļā no sajūtas, ka Gulags vēl joprojām pastāv, lai gan sen jau likvidēts un nometņu atrašanās vietas aizaugušas ar zāli. Iespējams, ka to, kā es saprotu Gulagu, nevar notvert foto kadros, jo tas nemaz nav līdz galam izskaidrojams. Vairāk par visu Gulags simbolizē jēgas trūkumu. Kiznija grāmata to arī parāda, tikai vairāk gan ar visu, kas palicis ārpus tās. Šis izdevums kļūs par krietni pasmagu papildinājumu jebkuram grāmatplauktam, taču tas tomēr tā īsti neļauj izjust, cik smags patiesībā ir grāmatas temats.

Kolima

Šī milzīgā pamestu zābaku kaudze tika atrasta netālu no nometnes Centrālā ilgi pēc tās slēgšanas 1958. gadā. Pirmajā acu uzmetienā apavi šķiet sakrauti kā līķi masu kapā. Nošķiebti, saplēsti un bez kādām dzīvības zīmēm šie zābaki ir kā absurda liecība par to cilvēku dzīvi, kuri reiz tajos staigāja.

Tomēr attēls ir līdz izmisumam abstrakts. Jo ilgāk es tajā veros, jo absurdāks un nenozīmīgāks tas man sāk likties. Es pētu zābakus, meklējot kādas detaļas, pēdas, zīmes – jebko, kas man palīdzētu atrast kaut kādu jēgu šajos apavos un tajā, kāpēc tie samesti kaudzē starp gruvešiem. Taču es neko neatrodu. Es pats savas novalkātās kurpes glabāju gadiem ilgi, pirms aizmetu. Patiesībā tas ir muļķīgi, bet es mēdzu ļoti pieķerties saviem apaviem. Piemēra pēc ņemsim kaut vai zābakus, ko es valkāju pašreiz. Tie man ir aptuveni gadu, bet izskatās daudz vecāki. Mani zābaki liekas novalkāti un nodriskāti salīdzinājumā ar labi nospodrinātajiem apaviem, ko valkā vairums cilvēku. Bet, ak kungs, cik tie ir ērti! Es tajos esmu staigājis tuvu un tālu. Ar tiem kājās es esmu pavadījis ne vienu vien lielisku brīdi. Es visādā ziņā sajutīšu sāpīgu nožēlu, kad pēdīgi pienāks laiks iemest šos zābakus atkritumu mašīnā.

Ja šajā mirušo apavu kaudzē es būtu ieraudzījis savus zābakus, tad droši vien justos līdz asarām aizkustināts. Taču zābaki fotogrāfijā ir tikai apveidi, abstraktas formas, un es esmu spiests ekstrapolēt to nozīmi no plašāka konteksta. Lai, ieraugot šos apavus, kaut ko sajustu, man ar piespiešanos sev jāatgādina, caur ko tiem nācies iziet, ko tiem nācies piedzīvot skarbajā Ziemeļsibīrijas tukšainē.

“Kolima značit smertj,”[1. Kolima nozīmē nāvi (krievu val.).] cilvēki mēdza teikt par šausminošo Kolimas Gulagu. Taču, tikai aplūkojot šo attēlu, es to nevaru saprast. To es varu vienīgi uzzināt, sameklējot internetā informāciju par Kolimas nometnēm. Un par tām ir rakstīts daudz. Nupat es uz stundu atrāvos no darba, lasot Kolimā izdzīvojušā poļu ieslodzītā Staņislava Kovaļska atmiņas. Epilogā viņš raksta: “Es esmu viens no tiem, kuri izjutuši Staļina nežēlīgo teroru Kolimas zelta raktuvju un Magadanas smagā režīma darba nometnes mokošajā ieslodzījumā Sibīrijas skarbajā arktiskajā klimatā. Būdams viens no laimīgajiem, kuri palikuši dzīvi vājprātīgajā staļinisma, komunisma un degradējoša vergu darba laikmetā, es uzskatu par savu pienākumu rakstīt par tiem, kuri cietuši un gājuši bojā, un saglabāt patiesību par šiem notikumiem nākamajām paaudzēm.”

Aizkustinoši vārdi, taču tie man nepalīdz atdzīvināt šos mokoši abstraktos zābakus.

Lai gan zābaku fotogrāfija uzņemta nesen, tā ir melnbalta. Pēc manām domām, tā ir kļūda. Bez raupjā krāsu konteksta, kas ir vienīgās dzīvības druskas, kuras šiem zābakiem palikušas, tie iegūst tādu kā kvazivēsturisku izskatu. To esamības fakts ir zudis, to sajūta aprakta zem virspusēji estētiska izskaistinājuma kārtas. Šiem konkrētajiem zābakiem draud briesmas tikt noturētiem par mākslu.

Man gribētos pieskarties šiem zābakiem, saost tos. Es pat gribētu kādu uzlaikot. Varbūt tad man izdotos notvert kādu neskaidru Gulaga sajūtu. Bet šī melnbaltā montāža ir drīzāk mīta izejviela nekā kas cits. Nav grūti iztēloties, kā fotogrāfs, stāvā sajūsmā par savu atradumu, pavērš objektīvu pret zābakiem un – klikš! – paliek pilnīgā pārliecībā, ka notvēris dārgu Gulaga relikviju.

Taču man šie zābaki neparāda neko. Tas Gulags, kuru es gribu sev atklāt, nav kaut kāda grandioza patiesība – tā ir banāla un pedantiska bezjēdzība.

Vorkuta

Man šī fotogrāfija liekas sevišķi satraucoša. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja rastos vajadzīgie apstākļi, gan holokausts, gan Gulags un tie kari un politiskās sistēmas, kas tos laida pasaulē, varētu atkārtoties no jauna. Cilvēki pēdējā pusgadsimta laikā nav pārvērtušies – mainījušās tikai institūcijas un sociālās struktūras, kas regulē viņu dzīvi.

Kad es skatos uz šim trim jaunajiem vīriešiem, mani satriec tas, cik ikdienišķi viņi izskatās. Es bez kādas piepūles varu viņus iztēloties mūsdienu drānās. Es bez kādas piepūles varu iztēloties viņu sejas paslīdam garām uz ielas. Ne attēla viegli izplūdušie melnbaltie laukumi, ne tā sapņainais graudainums neko nemaina. Skumji ir tas, ka, pat nebūdams pazīstams ar šiem trim jaunajiem cilvēkiem, es viņus jau ienīstu. Es skatos uz viņiem un jūtu pilnīgu riebumu. Un ja es būtu bijis viņu cietumnieks? Vai viņi būtu mani apvainojuši, smējušies par mani, izņirgājušies un piekāvuši? Zinādams savu garo mēli, es saprotu, ka viņi būtu varējuši izrīkoties vēl ļaunāk.

Iedomāsimies, ka es pārceļu šos trīs stāvus uz kādu parka soliņu vasaras vakarā mūsdienu Rīgā. Tur nu viņi sēž un sūc alu no pudelēm, skaļi sarunājoties savā starpā. Tuvojoties viņiem, es no bailēm vien saboztos. Es apzinātos, ka mani ar viņiem nesaista nekas, izņemot to, ka nejaušības rezultātā mēs vienā un tajā pašā laikā atrodamies vienā un tajā pašā vietā. Iespējams, ka viņi man paprasītu cigareti. Iespējams, ka mēģinātu izprovocēt kautiņu. Visticamāk, ka brīdī, kad es paietu viņiem garām, viņi vienkārši uzmestu man garāmslīdošu bezjēdzīgas nepatikas skatienu.

Varbūt es viņiem pat nedaudz justu līdzi, kad būtu ticis drošā attālumā. Viņi jau nav vainīgi, ka ir tik neaptēsti, es sev teiktu. Viņi jau nav vainīgi, ka ir tik primitīvi – gandrīz vai kā lopiņi. Vainīgi tikai apstākļi, kādos viņi uzauguši. Tā ir vienīgā dzīve, kādu viņi pazīst.

Gulags, tāpat kā nacistu koncentrācijas nometnes, parasti tiek aprakstītas viseksaltētākajām frāzēm, kādas vien iespējamas. Gulags bija ļauns. Tas bija brutāls. Tas bija necilvēcisks. Bet tieši tā jau ir tā problēma, ar kuru saduramies, ja kaut cik nopietni mēģinām Gulagu izprast. Tas nebija ļauns. Un tas nekādā gadījumā nebija necilvēcisks. Tieši otrādi, tas bija visai cilvēcisks.

Abi jaunie vīrieši, kas sēž uz ļodzīgā soliņa, atstāj viegli neveiklu un samākslotu iespaidu. Tā izskatās ikviens, kurš stājies nākamības skatiena priekšā. Vai viņiem likās, ka viņi pieder pie fenomena, kas bieži tiek dēvēts par vienu no 20. gadsimta “lielākajiem ļaunumiem”? Gandrīz noteikti nē. Šiem cilvēkiem tas bija darbs, un diez vai viņiem bija īpaša iespēja izvēlēties, strādāt to vai nē. Vai viņi pieredzēja neaprakstāmas brutalitātes aktus? Visticamāk, jā. Taču viņi noteikti tos kā tādus neuztvēra.

Nē, neveiklība, kas jaušas sargu pozās, ir tā pati, kas raksturīga jebkuram momentuzņēmumā apturētam brīdim. Kaut kādā netveramā veidā šie sargi tika nogalināti mirklī, kad foto tika uzņemts – viņu jauneklīgie vaibsti sastinga laikā, gluži tāpat kā arktiskajos darba apstākļos Vorkutas Gulaga ieslodzīto sejas sastinga mūžīgajā sasalumā.

Uz soliņa ir brīva vieta. Es labprāt apsēstos līdzās šiem trim sargiem un ar viņiem parunātos. Vispār jau mums nebūtu daudz kopīga, ko pārspriest, bet es viņiem apvaicātos par darbu. Vai tas viņiem patīk? Ko viņi dara savā brīvajā laikā? Vai viņi bieži piedzeras? Kādi ir viņu nākotnes nodomi? Vai viņi patiešām tic ideāliem, kurus tik brutāli sargā? Vai naktīs viņi labi guļ?

Atbildes man droši vien šķistu caurcaurēm banālas un viegli paredzamas. Paši vīrieši manī droši vien izraisītu riebumu ar savu gatavību bez kādiem jautājumiem uzspiest pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem tik neizturamas un nevajadzīgas ciešanas. Bet diez vai es nosodītu viņus par to, ko viņi dara. Tā ir vēstures mūžīgā kļūda.

Jo vairāk es par to domāju, jo ciešāk esmu pārliecināts, ka, ja mani ieslodzītu Gulagā, es vai nu nomirtu no tīri fiziskas nespējas izturēt tādas grūtības, vai arī, kā nu prazdams, mēģinātu padarīt sev galu. Vai nu vienādi vai otrādi, bet mani nogalinātu notiekošā bezjēdzīgums. Un tomēr iespējams, ka es Gulaga pasaulē būtu saskatījis zināmu jēgu. Ne politisku. Ne personīgu. Pat ne filozofisku. Tādu dīvaini neatvairāmu jēgu, kas noteic, ka valoda kalpo par dzeloņstiepļu žogu un idejas ir iekapsulētas sacietējušas maizes rikā.

Es jau pieminēju, ka Gulags mani saista kā simbols. Tas pastāvēja ne tikai apdzīvojamās, bet arī domājamās pasaules tālākajos nostūros. Tā nebija vieta domāšanai. Tā nebija vieta dzīvošanai. Tā nebija vieta, kas piemērota vispār kaut kam daudz vairāk par nezālēm un vienšūnas organismiem. Uz tiem, kuri Gulagā izturējuši un palikuši dzīvi, es skatos ar apbrīnu, kādu spētu izjust pret reti kuru cilvēku, ko šodien varētu satikt uz ielas.

Natālija Zarzicka

Natālijas Zarzickas nelaiķis vīrs bija palicis dzīvs Vorkutā. Šeit viņa redzama pie sava daudzdzīvokļu nama Odinskā. Manās acīs šī fotogrāfija īpaši izceļas starp citām, jo ļauj noprast, ka Gulaga gars vēl joprojām ir dzīvs, lai gan krietni atšķaidītākā un ikdienišķākā formā. Pēc veiksmīgās pieredzes, 30. gadu sākumā izmantojot cietumnieku darbaspēku Baltās jūras kanāla būvē, Gulags sāka piegādāt bezmaksas strādniekus daudzām gigantiskām industriālām būvēm. Tas, kā Gulags izmantoja cilvēkus kā patērējamu darbaspēku, bija kaut kas gandrīz nepieredzēts. Ieslodzītie strādāja galēji skarbos apstākļos līdz 16 stundām dienā, bieži vien saņemot mazāk nekā minimālo izdzīvošanai nepieciešamo uztura devu. Gulags pastāvēja uz ātru roku izveidotas tiesiskās sistēmas ietvaros; tās vienīgais uzdevums bija nodrošināt tirānijai neierobežotu varu. Un tomēr nevar teikt, ka Gulagam ar tā neierobežoto cilvēku ekspluatāciju nebūtu nekādu vēsturisku precedentu. Viduslaiku feodālā sistēma un agrīnās industriālās Anglijas pirmās algota darba struktūras darbojās ar brutālu efektivitāti, izspiežot no cilvēkiem maksimālo darba daudzumu par absolūti minimālu atlīdzību. Un tam nebija vajadzīgas ne dzeloņstieples, ne bruņoti sargi.

Raugoties uz daudzstāvu dzīvojamo namu, kas drūmi slejas Natālijai Zarzickai aiz muguras, man jādomā par skumjo loģiku, kas ir pamatā jauno laiku vēsturei. Kā lai mēs saprotam šo blokmāju, kas varētu atrasties gandrīz jebkur citur visā Eiropā? Vai tā simbolizē brīvību? Progresu? Neatkarību? Man tā šķiet sakām: “Tikai tik, cik nepieciešams.”

Gulaga nometnes parasti tiek uztvertas kā vientuļas brutālas mežonības saliņas kaut kur civilizētās pasaules pagrīdē. Šo priekšstatu vēl vairāk nostiprināja vārds “arhipelāgs”, ar kuru Solžeņicins aprakstīja Gulagu, tāpat kā “noslēpumainības plīvurs”, kas tina šīs ieslodzījuma vietas, un ievērības cienīgais vizuālās dokumentācijas trūkums mēģinājumos šo pasauli atsegt.

Taču šādi nošķirot Gulagu no realitātes, tas tiek dehumanizēts. Tas vien, ka šīs nometnes pastāvēja tik galējos apstākļos, nebūt nepadara tās nepieejamas racionālai izpratnei. Blokmāja, kuras priekšā stāv Natālija Zarzicka, savā ziņā ir attāla Gulaga radiniece, tieši tāpat kā plašie dzīvojamie rajoni Rietumeiropā ir negribētas brīvā tirgus atvases. Ir smaga kļūda pretstatīt kapitālismu un komunismu šo sistēmu galējās izpausmēs kā divus radikālus pretpolus. Patiesībā tiem ir daudz būtisku līdzību, kas sakņojas bezjēdzīgajā loģikā, kas gan vienu, gan otru attaisno un paceļ ideoloģijas līmenī.

Natālijas Zarzickas vīrs Gulagā izdzīvoja. Pēc tam viņš mitinājās aiz viena no logiem, kas veras mūsos no fotogrāfijā redzamā daudzdzīvokļu nama fasādes. Nav šaubu, ka jebkurš no šiem dzīvokļiem salīdzinājumā ar Gulaga apstākļiem bija kā īsta pils. Taču iespējams, ka pēc dažiem gadiem viņu tomēr sāka nedaudz nomākt zemie griesti un pelēcības jūra visapkārt. Iespējams, ka viņš sāka domāt, ka šī māja viņam ir tikai tik, cik nepieciešams.

Es būtu laimīgs, ja varētu teikt, ka Gulags bija atsevišķa anomālija vēstures gaitā. Ka tas bija viens nepiedodamas nežēlības akts, ko pastrādājis viens no briesmīgākajiem tirāniem, kādu pasaule pieredzējusi. Taču es to nevaru. Es katru dienu saskatu Gulaga pēdas, piemēram, pārblīvētajos un noplukušajos mājokļos, kādos spiesti dzīvot miljoniem cilvēku, nebūdami pie tā nekādā veidā vainīgi. Es saskatu saudzīgāku, modernāku – ja gribat, pat postmodernu – Gulagu, kurā cilvēki strādā sāpīgi bezjēdzīgu darbu par iztikas minimumu, lai nopelnītu tikai tik, cik nepieciešams, lai kaut kā kultos uz priekšu, bet tikmēr nojausma par kaut kādu izplūdušu brīvības priekšstatu arvien attālinās. Bet Gulaga būtība jau nekad nav bijusi pilnībā materiāla...

Nāves ceļš

Laikam gan neviens cits fotoattēls neizteic visu Gulaga vājprātu un bezjēdzību tik spēcīgi kā šis. Pēc kara Staļins nolēma uzbūvēt ostu arktiskajā Sibīrijā; dabiski, ka bija nepieciešams arī dzelzceļš, kas savienotu kautkurieni ar nekurieni. Šajā attēlā skaisti uztverta Gulaga gaistošā būtība; izolētās nometnes barakas atgādina primitīvus un neizstrādātus otas triepienus lielā, vēl nepabeigtā gleznā.

Barakas, kas tik tikko saskatāmas plašajā un rētu izvagotajā ainavā, ir baisa un rēgaina liecība par Gulaga teju vai sirreālo dabu – tas eksistēja zemes nomaļākajos nostūros tikai viena vienīga iemesla dēļ: tāpēc, ka tas bija iespējams.

Ir grūti – nē, pat neiespējami – iztēloties, kā varētu justies cilvēks, kurš ieslodzīts kādā tik neviesmīlīgā un izolētā pasaules malā, ka pat bēgt no tās būtu pilnīgi veltīgi. Cerams, ka šajās nedaudzajās pussagruvušajās barakās bija kaut daži pussagruvušas cilvēcības elementi, kas tajās ieslodzītajiem dzīvi padarīja vismaz kaut cik ciešamu.

Dzelzceļš, protams, bija īsta izgāšanās. Tā paliekas saglabājušās vēl joprojām – dažviet zem augu segas, citviet applūdušas ar ūdeni; laika zoba sagrauztās sliedes ir tikpat greizas kā tā loģika, kura šo ideju radījusi.

Patiesību sakot, es vienkārši nevaru runāt par Gulagu. Manis tur nav bijis. Es esmu izlasījis vairākas recenzijas par Tomaša Kiznija grāmatu – sākot ar Annes Aplbaumas rakstu The New York Review of Books un beidzot ar Pītera Rolberga publikāciju laikrakstā The Moscow Times. Un tie bija lieliski, saprātīgi vārdi, kuros Gulags tika aplūkots vēsturiskā kontekstā, tā eksistence skatīta cēlonisku apstākļu kopuma ietvaros, skaidrojot, ka Gulags pastāvēja, lūk, šāda un tad vēl arī tāda iemesla dēļ. Bet varbūt Gulagu vajadzētu uztvert ne tikai kā vēsturisku fenomenu, bet arī kā domāšanas veidu. Es ar visdziļāko līdzjūtību domāju par daudzajiem cilvēkiem, kas to visu izcietuši, un, kā jau es iepriekš teicu, īpaši nešaubos, ka mani pašu Gulags būtu šādā vai tādā veidā nogalinājis, ja es tur būtu nonācis.

Vislielākās bezcerības brīžos es reizēm tveros pie bērnišķīgas fantāzijas par bēgšanu uz Sibīriju, kur es nemanāmi izzustu no ļaužu acīm un atmiņām. Tā, protams, ir smieklīga iedoma, taču apziņa, ka pasaulē ir šāda skarba vieta, kas ir tik neviesmīlīga pret dzīvību un tik laipni uzņem nāvi, man sniedz tādu kā ačgārnu mierinājumu. Gulags mani vienādā mērā valdzina un šausmina ar to, ka ir šādu galējību sistemātiskas kolonizēšanas simbols. Patiesībā Gulaga nometnēm nebija cita uzdevuma – vienīgi aizvākt cilvēkus prom no acīm un izdzēst no atmiņām.

Anna Aplbauma rakstīja, ka Kiznijs būtu varējis labāk pielietot “vizuālās arheoloģijas” mākslu, mēģinot atsegt Gulaga patieso seju. Neapšaubāmi, ja viņš savā grāmatā, kurā sprausti visai augsti mērķi, būtu iekļāvis dažus šokējošākus attēlus, tad Gulags beidzot varētu ieņemt savu vēsturisko vietu līdzās nacistu koncentrācijas nometnēm, un tieši to vēlētos redzēt ļoti daudzi cilvēki.

Taču Gulags vēl joprojām pastāv. Es nezinu, kur un pat kā, taču tas ir tepat – man visapkārt. Amnesty International nesen nosauca ASV armijas gūstekņu centru Gvantanamo līcī par “mūsu laiku Gulagu”, un tas tikai pierāda, ka šis vārds tagad patiesi pieder pie simbolisma jomas. Manā izpratnē Gulags nav nekas gluži tik dramatisks, un, lai tas pastāvētu, nebūt nav vajadzīgi ne bruņoti sargi, ne sargtorņi un elektriskie žogi. Visbiežāk vajadzīga tikai satriecoša vienaldzība pret citu ciešanām.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola