No jauna par banālo

Šis komentārs ir tapis ļoti konkrēta iespaida rezultātā, tāpēc tas, ko es jums tagad mēģināšu izstāstīt, visu laiku centīsies slīdēt atpakaļ — tā, it kā es stāstītu nevis par kaut ko tādu, ko esmu izdomājis, bet gan par to notikumu, tiem cilvēkiem, kas izraisīja šo iespaidu. Un šīs domas. Bet domas bija jau agrāk. Un notikums vienīgi ļāva tām sasniegt tādu kā jaunu spēku. Un vēl. Ik pa brīdim es pieminēšu to vai citu nosaukumu, tā vai cita cilvēka darbību, un izskatīsies, pareizāk sakot, varētu izskatīties, it kā es mēģinu kaut ko reklamēt. Nemēģinu. Gribu tikai pastāstīt par to, ko es jūtu.

Tātad, runa ir par grupas King Crimson koncertu jūnija vidū Rīgā, bet varēja būt arī par koncertu kaut kur citur — Pēterburgā, Maskavā, Varšavā. Rīgas koncerts tika pieteikts salīdzinoši pēkšņi, taču pusmēneša laikā ne pārāk lētās biļetes pilnai Kongresu nama zālei tika izpirktas. Vārds taču ir pietiekami labi zināms jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Grupu, kas patiesībā ir periodiski mainīgs muzikāls projekts, satur kopā ģitārists Roberts Frips — cilvēks, kura radošo potenciālu gan kritiķi, gan klausītāji bija gatavi norakstīt kultūras mantojumā jau 70. gadu vidū. Frips to neņēma vērā un rīkojās atšķirīgi no daudziem citiem jaunībā izslavētiem rokmūziķiem. Tie parasti iegrimst retrospekcijā un atlikušo mūžu pelna naudu uz sentimenta un nostalģijas rēķina vai arī metas otrā galējībā un komiski cenšas par katru cenu mainīties, lai pierādītu, ka vēl kaut ko spēj. Frips ar saviem skolniekiem un domubiedriem strādā pēc citas, ārkārtīgi striktas formulas — turpināt ierakstīt tādu mūziku, kādu tikai viņš spēj un vēlas ierakstīt. Rezultāts ir nomācošs. Pat viskvēlākie grupas fani tajā vai citā vājuma brīdī bija gatavi paziņot, ka visi šie neskaitāmie muzikālie eksperimenti ir sevi izsmēluši un nav nekādas cilvēciskas vajadzības tam visam sekot līdzi, taču Frips neņēma galvā atsauksmes, kas ar neizprotamu periodiskumu slavēja vai nopēla kārtējo albumu, kurš patiesībā ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējā. Kvalitātes un profesionālo prasību ziņā tie vairs nevarēja nokrist zem kādas savulaik uzstādītas latiņas. Un te ir svarīgs kāds psiholoģisks fenomens, kas, manuprāt, nodara sliktu. Un, pat ja ne sliktu, tad nodara nepareizi.

Mūsdienu mūzikas industrijā strādājošie cilvēki kļūst par daudzu citu cilvēku mīlestības upuriem — un šī mīlestība dzīvo kaut kur pa vidu starp mūziķi un viņa radīto mākslas darbu. No vienas puses, visiem ir skaidrs, ka dziesmu vai skaņdarbu, vai dzejoli ir radījis konkrēts cilvēks, kuru jau par to vien var iemīlēt (labs, droši vien, cilvēks, ja tik skaisti dzied). No otras puses, nežēlīgs racionālisms vai gluži vienkārši patērētāja cienīgs ieradums liek vērtēt mākslas darbu kā preci. Lūk, šī man der, bet šī ir par lielu. Vai krāsa nav īstā. Vai “šis jau vairs nav tas vecais labais King Crimson”. Tas, starp citu, bija iemesls, kāpēc dažs labs 70. gadu jaunietis neaizgāja uz šo koncertu. Lai nevajadzētu vilties, redzot plikpaurainus hipijus, kas ar Pjēra Rišāra cienīgu plastiku tēlo, ka spēlē roku.

Vilšanās jaunības dienu elkos ir tipisks popkultūras procesa elements. Nedomāju, ka to speciāli provocētu ierakstu kompāniju haizivis, kuriem, protams, ir izdevīgāk štancēt aizvien jaunus elkus, kas iesākumā vēl neprasa tik lielus honorārus, taču, bez šaubām, šāds psiholoģisks iekritiens ir pamanīts.

Vēl zīmīgāka ir mūzikas žurnālistu nežēlīgā attieksme ar savdabīga fatālisma piedevu — “Pēc tam kad esi radījis vienu no simtgades labākajiem albumiem, ir gandrīz neiespējami pārspēt pašam sevi.” Tas bija par Radiohead, un atkal — situācijā, kad mūziķi jau kuro gadu turpina strādāt savas vienīgās formulas ietvaros, viņu radītais nez kāpēc netiek uztverts kā kaut kas vienots. Tajā tiek atrasts labākais, pārējais tiek pielīdzināts šim labākajam, turklāt vēl nezin kāpēc aicinot mūziķi pārspēt pašam sevi.

Roberts Frips jau sen ir izjutis šādas mīlestības augļus un labprātāk atrodas skatuves ēnā — visu koncerta laiku gaismotājiem bija dots uzdevums neapgaismot to stūrīti, kur sēž galvenais vaininieks. Un autogrāfus Frips nesniedz principā. Uz žurnālistu jautājumu: “Kāpēc?” viņš atjautā: “Bet kāpēc man tas būtu jādara?” — “Kā,” samulst žurnālists, “jūs taču esat mūziķis!” — “Un ko tas man dod kā mūziķim? Kāds tam sakars ar mani kā mūziķi? Mans mūziķa uzdevums ir runāt patiesību. Ja es tā vietā sākšu dāļāt autogrāfus, es pārstāšu nodarboties ar mūziku.”

Pēc koncerta bija manāms, ka Fripa autoritāte arī pārējiem mūziķiem liek vainīgi atmāt ar roku. Ne velti viņš bieži ir apgalvojis — King Crimson ir nevis grupa, bet dzīvesveids. Veids, kādā domāt un rīkoties. Šajā nozīmē tiešām ir vienalga, kuru viņu ierakstu jūs klausāties — tajos visos jājūt viens un tas pats cilvēks vai cilvēki, kurus jūs varat mīlēt vai nemīlēt, taču nebūs godīgi, ja jūs, nevis šie cilvēki, šķirosiet, ko mīlēt un ko nē.

Te mēs pietuvojamies diezgan kutelīgai tēmai — šādi traktēta mīlestība, protams, ir erotiska, vai, pareizāk sakot, identiska tai, kas erotiska. Nav iespējams mīlēt daļēji, mīlēt tikai vienā pozā, tikai no rīta vai tikai “tajā erotiskajā apakšveļā”. Pamēģiniet dzīvot ar šādu totālas mīlestības caurstrāvotu attieksmi un jūs sapratīsiet, ka tas, ko nereti saucāt par mīlestību, varbūt ir tikai jau pieminētās apakšveļas vai uzlēcošās saules staru radīts optisks māns. Un vēl — šāda mīlestība nav jūsmas pilns neprāts, bet gan smags darbs, kas jādara ik mirkli, ja vēlamies būt godīgi pret cilvēkiem, kurus mīlam. Pat tad, ja tie ir pasaulslaveni mūziķi ar nenovēršamas novecošanās pazīmēm. Vai nu mīlam, vai ejam mājās.

Līdzīga izšķiršanās ir būtiska, kad vērtējam, piemēram, Ojāra Vācieša dzeju — mēs nevaram būt godīgi, apgalvojot, ka mīlam, ja tajā pašā laikā nemanāmi sašķirojam viņa dzeju “tajā, ko mīlam” un “tajā, kas nav izdevusies”, vai “tajā, kas ir tikai nodeva laikam”. Ja tev ir drosme pateikt, ka tu kādu mīli, tas ir, ja tev ir drosme kādu mīlēt, tad iemācies mīlēt viņu visu.

Te ir atšķirība starp cilvēku un produktu, starp mīlestību un patēriņu. Tagad man jāveic pavisam nepatīkams uzdevums — pateikt kaut ko ārkārtīgi banālu, bet tā, lai uzreiz paskaidrotu visu iepriekš pateikto. Skaidrs taču, ka mīlēt nozīmē dot, nevis saņemt. Un jautājums, kāpēc man Ojāram Vācietim būtu kaut kas jādod, ja viņš tāpat jau ir miris, ir nepareizs. Tur kaut kur jābūt loģiskai kļūdai. Varbūt, tajā, ka cilvēks, kuru mīl, nevar būt miris. Lietošanas termiņš “iztek” vienīgi precēm.