No apakšas uz augšu

Izmantojot izdevību, ka arhitekts Frenks Loids Raits 1957. gada septembrī bija ieradies Ņujorkā, lai pārraudzītu savas dzīves pēdējā šedevra – Gugenheima muzeja ēkas – celtniecību, Maiks Volless, pazīstams televīzijas raidījumu vadītājs, žurnālists un kaislīgs pīpmanis, ielūdza Raitu par viesi savā iknedēļas pusstundu garajā TV raidījumā “The Mike Wallace Interview” (šis tabakas firmas Philip Morrissponsorētais raidījums pastāvēja no 1957. līdz 1960. gadam). Saruna ar 90 gadus veco Raitu izvērtās tik spraiga, ka pēc nepilna mēneša Volless ielūdza Raitu uz vēl vienu interviju. Pats Volless, kura vadītā raidījuma viesu sarakstā atrodami tādi vārdi kā Oldoss Hakslijs, Ērihs Fromms, Aina Renda, Henrijs Kisindžers, Salvadors Dalī, Pīters Ustinovs, vēlāk šīs sarunas ar Raitu nosauca par “divām no āķīgākajām un prātu rosinošākajām intervijām, kādas man jebkad nācies piedzīvot”.

Vieniem “visu laiku labākais amerikāņu arhitekts”, citiem “neizturams, uzpūtīgs muldoņa”, Frenks Loids Raits ideāli atbilst mūsu pretrunīgajam priekšstatam par ģēniju kā dievišķi apdāvinātu un velnišķīgi nešpetnu būtni “ne no šīs pasaules”. Raita “nešpetnumu” lieliski apliecina arī šī Maika Vollesa intervija, kurai fonā kā nedzirdams refrēns skan paša Raita reiz teiktie vārdi par sevi: “Jau agrā jaunībā man bija jāizvēlas starp godīgu augstprātību un liekulīgu pazemību. Es izvēlējos pirmo, un man nav bijis iemesla šo izvēli mainīt.”

V. Ā.

Pirmā daļa, 1957. gada 1. septembrī

Maiks Volless: Labvakar! Tas, ko jūs
tūdaļ redzēsiet, ir neiestudēta, nerediģēta intervija. Mani sauc Maiks Volless, un šī cigarete man rokā ir Philip Morris.

(Sākuma titri)

Volless: Šovakar mēs tiekamies ar vienu no neparastākajiem mūsu lai­ka cilvēkiem. Jūs viņu redzat man aiz muguras, tas ir 88[1. Intervijas brīdī Raits bija jau sasniedzis 90 gadu vecumu – dīvaina kļūda no intervētāja puses, kurš savām intervijām mēdza rūpīgi gatavoties. Kļūda ir arī intervijas 2. daļas sākumā minētais Raita dzimšanas gads – viņš piedzima 1867., nevis 1869  gadā, kā apgalvo Volless.] gadus vecais Frenks Loids Raits – iespējams, dižākais 20. gadsimta arhitekts un dažu ieskatā arī pamanāmākais amerikāņu sabiedrības dumpinieks. Saskaņā ar rakstu žurnālā Life Magazine, kas publicēts pirms pāris gadiem, kolēģi arhitekti viņam veltījuši visus iespējamos epitetus – no “liels dzejnieks” līdz “neizturams muldoņa”. Garīdzniecība nosoda viņa morāles uzskatus, kreditori peļ viņa finanšu ieradumus, politiķi – viņa viedokli. Un pēc īsa brīža mēs uzzināsim, kādi tad ir viņa uzskati par morāli, politiku, reliģiju un arhitektūru. Mana viesa uzskati ne vienmēr sakrīt ar maniem, raidsabiedrības vai mana sponsora Philip Morris uzskatiem, bet neatkarīgi no tā, vai jūs viņam piekrītat vai ne, mēs esam pārliecināti, ka neviens viņam nevar liegt tiesības šos uzskatus paust.

Un tagad pie lietas. Frenka Loida Raita apbrīnotāji pasludinājuši viņu par cilvēku, kas par simt gadiem apsteidzis savu laiku. Pašlaik, 88 gadu vecumā, viņš joprojām projektē ieceru ziņā revolucionāras ēkas, ieskaitot jūdzi augstu debesskrāpi, kam vēl nav izdevies atrast pasūtītāju. Bet ne mazāk radikāls par Frenku Loidu Raitu arhitektu ir arī Frenks Loids Raits sabiedrības kritiķis. Raita kungs, pirms ķeramies pie lietas, es gribētu lūgt jūs kā arhitektu vai kā sabiedrības
kritiķi īsi formulēt savu viedokli dažos jautājumos. Pirmkārt – organizētā kristietība.

Frenks Loids Raits: Kāpēc tā ir organizēta? Saskaņā ar Kunga teikto, kristietībai nav vajadzības būt organizētai. Visu laiku dižākais dzejnieks negribēja, lai tā būtu organizēta, piekrītat? Vai tad Jēzus neteica: kur divi vai trīs ir pulcējušies manā vārdā, tur ir mana Baznīca?

Volless: Tātad jums labāk patiktos, ja jūsu reliģija nebūtu organizēta?

Raits: Varbūt šī iemesla dēļ es arī būvēju sinagogu Filadelfijā, unitāriešu baznīcu Medisonā, grieķu pareizticīgo baznīcu Milvokos un Kristīgās zinātnes baznīcuKalifornijā.

Volless: Vai jūs pats esat reliģiozs cilvēks?

Raits: Es vienmēr sevi esmu uzskatījis par dziļi reliģiozu cilvēku.

Volless: Vai jūs apmeklējat kādu konkrētu baznīcu?

Raits: Jā, es reizēm eju uz vienu baznīcu, citreiz uz citu, bet mana baznīca ir Daba ar lielo burtu, un es eju tur.

Volless: Labi, ser, ko jūs domājat par...

Raits: Jūs rakstāt Dievu ar lielo bur­tu, vai ne?

Volless: Es rakstu Dievu ar lielo D, un jūs to rakstāt ar...?

Raits: Es rakstu Dabu ar lielo D.

Volless: Ko jūs domājat par Ame­rikāņu leģionu, Raita kungs?

Raits: Es par to nedomāju, ja vien varu no tā izvairīties.

Volless: Kā jūs to domājat?

Raits: Viņi ir profesionāli karotāji, vai ne?

Volless: Mhm.

Raits: Es esmu pret karu. Vienmēr esmu bijis pret un vienmēr būšu. Un viss, kas saistīts ar karu, man ir anatēma. Nekad to neesmu uzskatījis par kaut ko nepieciešamu. Es uzskatu, ka viens karš tikai dzemdina nākamo. Un es uzskatu, ka vēsture to apliecina, piekrītat? Viens karš savās zarnās allaž nēsā nākamā kara iedīgļus, un tie atkal nākamā...

Volless: Raita kungs...

Raits: Kāpēc būt kara pusē? Un, ja neesat kara pusē, kāpēc būt karotāju pusē?

Volless: Mēs vēl atgriezīsimies pie organizētās reliģijas un Amerikāņu leģiona. Es pašlaik tikai cenšos saņemt īsas atbildes, lai saprastu, kā virzīt turpmāko interviju. Trešais jautājums, par kuru mani interesē jūsu viedoklis, un tad pāriesim pie citām lietām... Nonāvēšana aiz žēlsirdības – ko jūs domājat par to?

Raits: Es domāju, ka... Ja runa ir par nonāvēšanu aiz žēlsirdības, tad es esmu par to.

Volless: Sakot “ja runa ir par nonāvēšanu aiz žēlsirdības”, ko jūs gribat ar to teikt?

Raits: Ja nonāvēšana ir žēlsirdīga, kāpēc nenonāvēt.

Volless: Ja cilvēks...?

Raits: Bet tai ir jābūt žēlsirdīgai.

Volless: Ja cilvēks, teiksim, ir krietni lielā vecumā, ja viņš atrodas stāvoklī, kurā vairs nespēj baudīt, saprast dzīvi, ja viņu moka pastāvīgas sāpes, vai šādos gadījumos vajadzētu dot ārstiem tiesības viņu nonāvēt?

Raits: Es nekad nemēģinātu atrast tam attaisnojumu, nē.

Volless: Jūs to nedarītu?

Raits: Nē. Bet es domāju: ja cilvēks ir neārstējami slims, ja viņš cieš neizturamas sāpes un viņam nav nekādu cerību atveseļoties, tad nonāvēšana aiz žēlsirdības būtu nonāvēšana aiz žēlsirdības.

Volless: Hmm. Tātad jūs domājat... ka ārstam, kurš izprot slimnieka stāvokli, ir tiesības šādos apstākļos atņemt viņam dzīvību?

Raits: Par tiesībām es nezinu. Jūs to domājat juridiskā nozīmē?

Volless: Juridiskā? Nē, es to domāju morālā nozīmē.

Raits: Morālā ziņā, es domāju, viņam šādas tiesības būtu.

Volless: Labi, paturot prātā šos...

Raits: Bet jautājums nav par morāli, dārgo Maik. Ar morāli vien nepietiek. Ir liela atšķirība starp morāli un ētiku. Jautājums, manuprāt, ir par to, vai viņam ir šādas tiesības ētiskā nozīmē. Morāle ir pārejoša lieta, attiecīgā brīža mode. Tas, kas šodien tiek uzskatīts par morālu, rīt vai parīt var tāds nebūt.

Volless: Un ētiskā ziņā ārstam, jūsuprāt, ir šādas tiesības?

Raits: Es teiktu, ka no ētiskā viedokļa viņam ir tiesības izbeigt neizturamas ciešanas.

Volless: Paturot prātā...

Raits: Ja nav nekādu cerību.

Volless: Ja nav nekādu cerību. Paturot prātā šos trīs viedokļus, es, ja drīkst, gribētu jums pavaicāt, lūk, ko. Nav noslēpums, Raita kungs, ka jūsu idejas ir visai nekonvencionālas, pat nepopulāras. Ko jūs domājat...?

Raits: Ja tas tā ir, tad man pašam tas nav zināms.

Volless: (Smejas.) Ko jūs domājat par vidējo amerikāni, kuram jūsu domas par arhitektūru, politiku, reliģiju ir dziļi vienaldzīgas?

Raits: Vai jūs runājat par parasto cilvēku?

Volless: Par vidējo cilvēku, parasto cilvēku – man šķiet, ka savu reizi jūs viņu esat nosaucis par daļu no pūļa.

Raits: Viņš ir visa pamatā. Man šķiet, ka ierindas cilvēks ir atbildīgs par to, ka sabiedrība pašlaik dreifē konformisma virzienā. Konformisms sagraus mūsu demokrātiju, tas ir pretrunā ar mūsu ticību demokrātijai. Es uzskatu, ka mūsu demokrātijas pamatā ir Tomasa Džefersona ideja. Pareizāk sakot, es domāju, ka Džefersona ideja bija pareizā un mēs devāmies patiesas aristokrātijas virzienā. Es runāju nevis par aristokrātiju, kas ir iedzimta, ko cilvēks saņem kā privilēģiju, bet ko viņš pats iemanto ar savām labajām rakstura īpašībām, prātu, izcilību, un, balstoties uz tās, šo valsti pārvaldīja drosmīgākie un labākie. Bet tagad parastajam cilvēkam sāk skaust neparastais cilvēks. [..] Un man šķiet, ka tas, ko jūs saucat par vienkāršo cilvēku, ir tas pats, ko es saucu par vienkāršo cilvēku, – tas ir cilvēks, kurš tic tikai tam, ko redz, un viņš redz tikai to, ko var aptaustīt.

Volless: Vai jūs man piekristu, ka...

Raits: Viņš ir šķērslis progresam.

Volless: Vai jūs...? Viņš ir šķērslis progresam... Vai jūs man piekristu, ka krietna mūsu šīvakara auditorijas daļa nesaprot vai nevēlas saprast moderno mākslu – piemēram, Pikaso gleznas – vai moderno mūziku – teiksim, Stravinski? Iespējams, ka viņi nepazīst, pat nevēlas pazīt vai saprast jūs. Ko jūs domājat par šiem cilvēkiem – par tiem, kuri vai nu nesaprot, vai kuriem ir vienalga?

Raits: No mana viedokļa, viņiem nav nozīmes. Es nedomāju, ka viņi ir priekš manis, tad kāpēc man būtu jābūt priekš viņiem?

Volless: Ko jūs pats domājat par Pikaso, dažiem modernajiem... nē, lai paliek Pikaso... Ko jūs domājat pat moderno glezniecību?

Raits: Kāpēc ne Pikaso? Viņš ir labs piemērs.

Volless: Jā, viņš ir ļoti labs piemērs, taču es gribētu runāt nevis par kādu konkrēti, bet par moderno glezniecību vispār. Vieni saka, ka mūsdienu gleznas izskatās pēc olu kulteņa, citi saka, ka mūsdienu nopietnā mūzika izklausās pēc murgainas nakts katlumājā. Es gribētu dzirdēt jūsu viedokli par moderno glezniecību kopumā.

Raits: Visas šīs atsauksmes... Kādi esam, to arī redzam – vai jūs tā nedomājat? Un mūsu reakcijas attiecīgi raksturo mūs pašus. Katru reizi, kad mēs šādi reaģējam, mēs nododam sevi. Kāds teica, ka [Gugenheima] muzejs šeit, 5. avēnijā, izskatoties pēc veļas mazgājamās mašīnas.

Volless: Tā ir viena no jūsu celtnēm?

Raits: Tā ir viena no manām celtnēm. Man ir nācies dzirdēt daudz šādu atsauksmju, un es tās vienmēr esmu laidis gar ausīm kā bezvērtīgas. Domāju, ka tādas tās arī ir. [..]

Volless: Pirms daudziem gadiem jūs teicāt, ka kādu dienu kļūsiet par 20. gadsimta dižāko arhitektu. Vai esat sasniedzis savu mērķi?

Raits: Nedomāju, ka būtu ko tādu teicis.

Volless: Zināt, es pa šo nedēļu esmu izbūries cauri...

Raits: (Smejas.) Es zinu.

Volless: ...labai tiesai no tā, ko jūs pats esat rakstījis un kas ir rakstīts par jums. Un, šķiet, nevarētu būt šaubu, ka jūs esat to teicis, turklāt ne reizi vien. Varbūt ne... varbūt ne tieši šādā formā.

Raits: Zināt, es varbūt neesmu to teicis, bet esmu to jutis.

Volless: Jūs to jūtat?

Raits: Skaļi izteikt kaut ko tādu ir tik nepiedienīgi, ka es būtu uzmanīgs ar šādiem vārdiem. Es neesmu tik rupjš, kā par mani parasti runā. Bet, ja runājam par augstprātību, es domāju... Kas ir augstprātība?

Volless: Kas ir augstprātība?

Raits: Augstprātība ir poza, ko cilvēks ieņem, lai noslēptu to, ka viņš nav tas, par ko uzdodas.

Volless: Augstprātība...

Raits: Citiem vārdiem sakot, viņš ir blefotājs.

Volless: Reizēm augstprātība var būt arī apvalks, čaula, kas aizsargā iekšējo cilvēku, bet tas vēl nenozīmē, ka aiz šīs čaulas nekā nav.

Raits: Nu, tā gan ir diezgan vārīga čaula.

Volless: Bet vai jūs neteicāt par savu mīļāko skolotāju Lūisu Salivanu, ka viņam bija liela dvēsele un ka savu augstprātības čaulu viņš izveidoja tikai tāpēc, lai sevi aizsargātu?

Raits: Nē, es nekad to neesmu teicis. Un nedomāju, ka viņam bija kāda čaula. Es domāju, ka viņam vienkārši bija liela ticība sev, kas citiem izskatījās pēc augstprātības. Un es uzskatu, ka jebkurš, kas tiešām tic sev, citiem var likties augstprātīgs. Domāju, ka tas attiecas arī uz mani.

Volless: Tad es jums nocitēšu vienu izteikumu no žurnāla Philadelphia Inquirer 1953. gada 18. oktobra numura: “Dažās aprindās Raits tiek nievājoši saukts par nepraktisku vizionāru un uzpūtīgu muldoņu.”

Raits: Jā.

Volless: Ko jūs domājat par šāda veida kritiku, Raita kungs?

Raits: Mani tā nekā īpaši neiespaido.

Volless: Tā jūs neuztrauc?

Raits: Ne mazākā mērā. Vienmēr jāskatās, no kurienes šīs lietas nāk. Ja to teiktu kāds, kuru dziļi cienu, tad es uztrauktos. Es justos sāpināts. Bet, ja tas nāk no avīzes, kas jau nākamajā dienā mētāsies ielas notekās, tad nedomāju, ka tas kaut ko nozīmē.

Volless: Jūs teicāt: ja to teiktu kāds, kuru jūs dziļi cienāt... Vai drīkstu jums vaicāt tieši – kuri no mūsu laikabiedriem bauda cieņu jūsu acīs?

Raits: Es cienu katru vīrieti vai sievieti, kuram ir pietiekami daudz pašcieņas, lai teiktu patiesību neatkarīgi no tā, vai tas kādu var sāpināt.

Volless: Un... vai būtu nepieklājīgi no manas puses lūgt jums nosaukt konkrētus vārdus, kurus jūs, Frenks Loids Raits, apbrīnojat, cienāt?

Raits: Šādu cilvēku ir ļoti daudz.

Volless: Vārdus...

Raits: Ar ko lai sāk?

Volless: Es nezinu. Tas, ser, ir jūsu ziņā, bet, ja jūs dotu priekšroku...

Raits: Es apbrīnoju un cienīju savu veco skolotāju Lūisu Salivanu, par spīti visiem viņa trūkumiem. Ja gribat kādu apbrīnot un cienīt, tad droši vien jābūt gatavam samierināties ar vienu otru trūkumu, vai ne?

Volless: Droši vien.

Raits: Es domāju, ka nevienu nevar apzīmogot ar kaut kādu viedokli, jo katram no mums ir kaut kas tāds, par ko būtu jāatvainojas, vai ne?

Volless: Katram no mums, jā. Cik saprotu, pagājušonedēļ...

Raits: Piemēram, tas ļuļķis jums mutē.

Volless: Šī cigarete?

Raits: Vai tā jūsos neraisa atvainošanās sajūtu?

Volless: Nebūt ne, tā man sagādā baudu. Vai drīkstu jums piedāvāt?

Raits: Tur jau tā lieta.

Volless: Vai drīkstu jums vienu piedāvāt?

Raits: Nē, paldies, es nezinātu, ko ar to darīt.

Volless: Jūs nekad neesat smēķējis?

Raits: Es savā dzīvē esmu smēķējis kādus sešus mēnešus. Bet lai nu tas paliek.

Volless: Kā vēlaties. Vieni smēķē, citi nesmēķē.

Raits: Neatņemsim smēķētājam viņa mierinājumu.

Volless: Labi, ser. Cik saprotu, pagājušonedēļ jūs visā nopietnībā teicāt: “Ja man tiktu atvēlēti vēl 15 gadi, ko strādāt, es varētu pārbūvēt visu valsti, es varētu izmainīt nāciju.”

Raits: To es teicu, un tā ir taisnība. Tagad, ar savu pieredzi un 769 uzceltām ēkām, es daudz ko varētu izdarīt šīs valsts labā. Un kāds žurnāls man piedāvāja visu numuru, ja es
uzprojektētu jaunu galvaspilsētu. To vajadzētu izdarīt.

Volless: Jūs, protams, nedomājat, ka jums varētu izdoties uzspiest savas idejas tam, ko jūs saucat par pūli, vai ne, Raita kungs?

Raits: Nē. Nedomāju, ka pūlis kaut ko saprot no arhitektūras, ka viņam tā rūp. Ir jāpaiet daudziem, daudziem gadiem, līdz pūlis pietuvosies arhitektūrai. Nedomāju, ka arhitektūra ir domāta pūlim; tā noteikti nav domāta izglītībai. Izglītība par to nezina neko. Un ir ļoti maz arhitektu, kuri par to kaut ko zina. Man ir pārmetuši, ka es esot nosaucis sevi par pasaules dižāko arhitektu. Ja es arī būtu to teicis, nedomāju, ka tas no manas puses būtu augstprātīgi, jo neuzskatu, ka pasaulē ir daudz dižu arhitektu, ja vispār kāds ir. Pēdējos piecsimt gadus tas, ko mēs saucam par arhitektūru, ir bijis bleķis.

Volless: Kādā nozīmē?

Raits: Tādā, ka tā nav bijusi dabiska, organiska; tai nav nekā no Dabas.

Volless: Bet kas gan, ja drīkst tā izteikties, ir organisks vai atbilstošs mūsu dabai šeit, Amerikā? Esmu dzirdējis, ka nu jau pāris mēnešu jums uz rasējamā dēļa esot jūdzi augsta debesskrāpja projekts, kuram vēl neesat atradis pasūtītāju.

Raits: Nu jau kādu laiku tas ir noņemts no rasējamā dēļa.

Volless: Noņemts?

Raits: Jā, un tur tas ir...

Volless: Kāpēc jūs gribējāt to uzcelt?

Raits: Jo viņi atnāca pie manis un gribēja, lai es uztaisu augstāko televīzijas torni pasaulē, ko turētu troses. Un man tā likās muļķīga ideja. Bet es varēju uzcelt jūdzi augstu ēku un viņiem teicu: “Kāpēc to neuzcelt?”

Volless: Bet kāda iemesla dēļ? Jūs taču negribējāt vienkārši pārsteigt pasauli, vai ne?

Raits: Nē, televīzijas antena būtu tikai pašā ēkas spicē, bet zem tās būtu liela, skaista celtne, kas visām tām stulbajām kastēm, kas tagad tiek būvētas, liktu izskatīties muļķīgām. [..]

Volless: Kā šāda jūdzi augsta debesskrāpja projekts iekļaujas jūsu decentralizācijas teorijā, Raita kungs? Jūs esat pret pilsētām, pret pārblīvētību.

Raits: Es neesmu pret pilsētām, bet pret pārblīvētību gan.

Volless: Labi, labi.

Raits: Un šis projekts ārkārtīgi palīdzētu samazināt pārblīvētību. Tā arī
bija viena no manām idejām. Un šai celtnei apkārt būtu zaļā zona... komerciālā zona, kur notiktu visa iespējamā tirdzniecība un satiksmes plūsma, – teiksim, jūdzes rādiusā ap celtni. Kur ikviens varētu rast sev telpu, mieru, komfortu un kur katra iestāde kalpotu cilvēkam. Tas ir ideāls, kas, manuprāt, labi iet kopā ar demokrātiju, piekrītat?

Volless: Raita kungs, jūs neticat pūlim, bet tajā pašā laikā, kā stāsta, jūsos esot liela ticība šīs zemes jaunatnei.

Raits: Tā ir.

Volless: Kā jūs šīs divas lietas spējat savienot?

Raits: Kur ir problēma? Vai Amerikas jaunatne ir pūlis?

Volless: Vai tad nav?

Raits: Nē. Es uzskatu, ka pusaudzis ir pusaudzis, un domāju, ka viņš iemieso nākotnes cerības. Arī arhitektūra ir nākotnes lieta. Pašlaik mums tās nav. Mums tās līdz šim vēl nav bijis, vismaz ne kaut cik vērā ņemamā mērogā. Bet mēs saņemam vēstules no jauniešiem visā Amerikā, no Menas līdz Sietlai, no visurienes. Un viņi grib zināt, vai... viņi saka, ka izvēlējušies to arhitektūru, kuru es pārstāvu, par tēmu augstskolas diplomdarbiem, un lūdz, lai mēs aizsūtām viņiem kādus noderīgus materiālus. [..] Kāpēc viņi izvēlas tieši šo arhitektūru?

Volless: Ļaujiet jums pavaicāt...

Raits: Un pēc gadiem 15 – kurš būvēs šīs zemes celtnes?

Volless: Pūlis.

Raits: Šodienas padsmitnieki. Viņi nav pūlis.

Volless: Kāda būtu jūsu atbilde, ja es teiktu, ka pagājušajā gadā šīs zemes padsmitnieki nopirkuši vienpadsmit miljonus Elvisa Preslija skaņu ierakstu. Kura jauniešu grupa, jūsuprāt, mantos šo valsti pēc 15 gadiem – Elvisa Preslija fani vai Frenka Loida Raita fani?

Raits: Frenka Loida Raita fani. Nešaubīgi. Kāpēc? Jo viņi ir Dabas pusē, bet tie, otrie, ir iznīcībai nolemtas samākslotības pusē. Vai jūs tam ticat? Es ticu.

Volless: 1951. gada 5. novembrī žurnāls Time publicēja rakstu, uz kuru kopš tā laika pastāvīgi atsaucas sociālie kritiķi. Šajā rakstā ir teikts: “Mūsdienu jaunās paaudzes pārsteidzošākā iezīme ir tās klusēšana.”

Raits: Klusēšana.

Volless: “Salīdzinot ar viņu vecāku liesmaino jaunību, šodienas jaunā paaudze ir vāra liesmiņa.” Tā neraksta manifestus, nesaka runas, neiet ielās ar plakātiem.

Raits: Kurš to raksta?

Volless: To saka žurnāls Time, un uz šo rakstu ir atsaukušies daudzi sociālie kritiķi.

Raits: Nedomāju, ka viņiem ir taisnība.

Volless: Starp citu, liela daļa informācijas, ko es guvu, gatavojoties šai intervijai, nāca no jūsu jaunās grāmatas “Testaments”, kas drīz...

Raits: Mana jaunā grāmata? Es to neesmu redzējis.

Volless: Jūs neesat redzējis...?

Raits: Kā jūs to dabūjāt?

Volless: Mēs to dabūjām no izdevēja. Te tā ir!

Raits: O, ļaujiet man uzmest aci.

Volless: Un arī no žurnāla Look, kas šonedēļ būs kioskos. Tajā ir fantastisks raksts. Bet mums ir atlikušas tikai trīs minūtes, Raita kungs. Es gribētu dzirdēt jūsu viedokli par Čārliju Čaplinu komiķi un Čārliju Čaplinu cilvēku.

Raits: Nepazīstot Čārliju Čaplinu cilvēku un pazīstot viņu tikai kā komiķi, es teiktu, ka viņš man ir licis smieties sirsnīgāk nekā jebkurš cits no dzīvajiem. Neko vairāk par viņu es nevaru pateikt.

Volless: Vai jūs esat ko dzirdējis par Čārlija Čaplina antiamerikānismu?

Raits: Pavisam nedaudz un miglaini. Ko jūs saprotat ar “antiamerikānismu”?

Volless: Ja es sākšu atbildēt uz šo jautājumu tagad, kad mums atlikušas vairs tikai trīs minūtes, mēs šīs minūtes tikai par to vien arī norunāsim. Kad jūs vaicājat, ko es saprotu ar...

Raits: Antiamerikānismu.

Volless: Nu, pirmām kārtām jau tas, ka Čaplins, nodzīvojis šeit...

Raits: Vai ir kaut kas antiamerikāniskāks par makartismu?

Volless: Vai ir kaut kas... kaut kas vairāk...?

Raits: Kaut kas antiamerikāniskāks par makartismu?

Volless: Nē, runāsim tomēr par Čaplina kungu. Viņš mūsu zemē ir nodzīvojis daudzus gadus, pelnījis naudu un tomēr atteicies...

Raits: Kāpēc viņš aizbrauca?

Volless: ...kļūt par ASV pilsoni.

Raits: Viņu kāds aizvainoja?

Volless: Vai jūs teiktu, ka viņš tika aizvainots?

Raits: Es nezinu detaļas. Nevaru uz to atbildēt. Vienmēr esmu brīnījies, kāpēc viņš aizbrauca no ASV. [..]

Volless: Labi. Ļaujiet man jums pavaicāt, lūk, ko. Ko jūs kā intelektuālis domājat par mūsu prezidenta...

Raits: Tas ir nepamatots apvainojums, es zem tā neparakstos.

Volless: (Smejas.) Ko jūs domājat par...?

Raits: Man nepatīk intelektuāļi.

Volless: Jums nepatīk intelektuāļi? Kāpēc?

Raits: Tāpēc, ka viņi ir virspusēji, viņi peld pa virsu. Viņi aug no augšas uz leju, nevis no apakšas uz augšu. Un es vienmēr esmu lepojies, ka pārstāvu to, kas aug no apakšas uz augšu. Vai tas kaut ko nozīmē?

Volless: Es pūlos to apjēgt.

Raits: (Smejas.)

Volless: Ko jūs domājat par prezidenta Eizenhauera intelektuālajām spējām?

Raits: Nevaicājiet man par viņa intelektuālajām spējām, kā es varu to zināt? Bet viņš ir sasodīti jauks puisis. Un viena jauka lieta, ko es par viņu varu pateikt, ir tāda, ka mana sieva balsoja par viņu, un es balsoju par Edleju Stīvensonu[2. Edlejs Stīvensons (1900–1965), amerikāņu politiķis no Demokrātu partijas, 1952. un 1956. gadā startējis ASV prezidenta vēlēšanās, kurās uzvarēja Dvaits Eizenhauers.].

Volless: Kāpēc jūs balsojāt par Stīvensonu, nevis par Eizenhaueru?

Raits: Es to darīju pret savu sirdsapziņu, jo man likās, ka viņš ir pārāk labs šim darbam. Un es priecājos, ka viņu neievēlēja. [..]

Volless: Ja pareizi saprotu, pastāv iespēja, ka jūs projektēsiet sapņu māju Merilinai Monro un viņas vīram Arturam Milleram?

Raits: Kāpēc jūs sakāt “sapņu māju”?

Volless: Nu, šādā vārdā to...

Raits: Sapņu māja?

Volless: Jā.

Raits: Arturs Millers man tikai ir vaicājis, vai es būtu ieinteresēts uzprojektēt viņam māju – kas droši vien nozīmē māju Millera kungam un Millera kundzei.

Volless: Jā.

Raits: Un es ar prieku uzprojektētu māju Millera kundzei un Millera kungam, bet tik skaidrā tekstā viņi man to vēl nav lūguši.

Volless: Un pēdējais jautājums saistībā ar arhitektūru. Mums palikušas tikai desmit sekundes, Raita kungs. Ko jūs domājat par Monro kundzes arhitektūru?

Raits: Es domāju, ka Monro kundzes arhitektūra ir ārkārtīgi laba. Un viņa ir ļoti dabiska aktrise un ļoti laba aktrise.

Volless: Paldies jums...

Raits: Es domāju, ka viņu nav sabojājuši pārmērīgi aktiermeistarības treniņi. Jūs iedosiet man to grāmatu?

Volless: Es... (smejas) es ļoti ceru, ka jūs ierakstīsiet man tajā savu autogrāfu.

Raits: Es to vēl neesmu redzējis! Kā tas var būt, ka jums izdevējs to ir iedevis, bet man pat nav parādījis?

Volless: Būdams revolucionārs kā dzīvē, tā mākslā, Frenks Loids Raits pieder, iespējams, pie izzūdošas ļaužu sugas. Konformisma laikmetā viņš paliek izaicinošs nonkonformists, viņš tic un pieder vienīgi pats sev. Un es jums šovakar atvainojos, bet varbūt arī ne, par to, ka esmu ļāvis viņam tik plaši izpausties.

Raits: Maik, vai es klausos pats savu epitāfiju?

Otrā daļa, 1957. gada 28. septembrī

Maiks Volless: Labvakar. Tas, ko jūs tūdaļ redzēsiet, ir neiestudēta, nerediģēta intervija, pirms četrām nedēļām pārraidītās intervijas ar Frenku Loidu Raitu turpinājums, ko mēs jums piedāvājam pēc skatītāju lūguma. Mani sauc Maiks Volless. Cigarete ir Philip Morris.

(Sākuma titri)

Volless: Šovakar mēs tiekamies ar amerikāni, kuru vēsturnieki varētu ie­­rindot starp mūsu laika izcilākajiem cilvēkiem. Un, ja viņi tiešām to izdarītu, Frenks Loids Raits, kā jau lepnam egoistam pieklājas, būtu pirmais, kurš viņus uzteiktu par visnotaļ saprātīgu spriedumu. Dzimis 1869. gadā un būdams, iespējams, 20. gadsimta dižākais arhitekts, Frenks Loids Raits tiek dēvēts arī par pravieti politikas, reliģijas un morāles lietās. Viņš ir ticis arī lamāts par iznīcinoši kritisko attieksmi pret amerikāņu kultūru. Mēģināsim uzzināt, kāpēc. Frenka Loida Raita uzskati ne vienmēr sakrīt ar maniem, raidsabiedrības vai mana sponsora Philip Morris uzskatiem, bet neatkarīgi no tā mēs esam pārliecināti, ka neviens viņam nevar liegt tiesības šos uzskatus paust.

Raita kungs, jūs esat teicis: “Ja man tiktu atvēlēti vēl 15 gadi, ko strādāt, es varētu pārbūvēt visu valsti, es varētu izmainīt nāciju.” Sakiet, kāpēc jums, vienam cilvēkam, būtu jāgrib izmainīt dzīvesveidu vairāk nekā 170 miljoniem cilvēku?

Frenks Loids Raits: Vai es teicu, ka gribu izmainīt dzīvesveidu?

Volless: Jā. Jūs teicāt: “Es varētu pārbūvēt visu valsti, es varētu izmainīt nāciju.”

Raits: Es domāju, ka amerikāniskajam dzīvesveidam ir jāmainās.

Volless: Citiem vārdiem, jūs sakāt...

Raits: Un es domāju, ka tas notiek, un neredzu iemesla, kāpēc mēs šī pārmaiņas nevarētu gudri izplānot.

Volless: Jūs faktiski sakāt, ka visi ASV pilsoņi, izņemot Frenku Loidu Raitu, nedzīvo tā, kā būtu jādzīvo.

Raits: Nebūt ne, neko tādu es nesaku. Būvniecība nav viņu uzdevums, tas ir mans uzdevums. Un es domāju, ka viņiem ir tiesības vērsties pie saviem arhitektiem pēc padoma, kas viņiem būtu jābūvē...

Volless: Bet jūs kā arhitekts...

Raits: ...un kā viņiem būtu jābūvē.

Volless: Kā jūs kā arhitekts gribat, lai mēs mainītu savu dzīvesveidu?

Raits: Es ne tik daudz gribētu mainīt mūsu dzīvesveidu kā to, kādos mājokļos mēs dzīvojam un kā mēs tur dzīvojam.

Volless: Jā, bet nevar taču atdalīt to, kur mēs dzīvojam, no tā, kā dzīvojam.

Raits: Mēs tā pa īstam nemaz nedzīvojam. Mēs īstenībā nemaz nesaprotam, ko nozīmē dzīvot organiskā celtnē, celtnē ar organisku raksturu.

Volless: Nu, organiska celtne, organisks raksturs – tie ir vārdi, kurus “pūlim” droši vien būtu grūti...

Raits: Var teikt arī “dabiska celtne”, tas jums derēs?

Volless: Es vienalga nesaprotu... Es gribētu dzirdēt no jums konkrētu atbildi, kā tieši jūs iedomājaties mainīt mūsu dzīvesveidu?

Raits: Es gribētu to izmainīt tā, lai tas atbilstu mūsu Neatkarības deklarācijai, mūsu brīvības centrālajai līnijai. Es gribētu, lai mums būtu brīva arhitektūra, es gribētu, lai tā iederētos vidē, kurā atrodas, lai tā rotātu ainavu, nevis kropļotu. Un vēstules, kuras mēs saņemam no klientiem, mums stāsta, kā mūsu celtās ēkas izmainījušas visu viņu dzīvi, viņu eksistenci. Tā ir kļuvusi citāda nekā pirms tam. Un to pašu es gribētu izdarīt šai zemei.

Volless: Kad jūs braucat uz Ņujorku, kā to darījāt šodien, un redzat... Jūs lidojāt ar lidmašīnu?

Raits: Jā, es atlidoju ar lidmašīnu.

Volless: Vai, ieraugot Ņujorkas siluetu, jūs nepārņem sajūsma? Vai tas jūs nekādā mērā nepacilā?

Raits: Tieši tā.

Volless: Tas jūs nesajūsmina?

Raits: Nē. Jo tur nav nekāda plāna, to radījusi plika dzīšanās pēc īres maksas, un tas, manuprāt, ir dižs piemineklis naudas varai un cilvēka alkatībai, tas ir mēģinājums aizstāt idejas ar naudu. Es nevienā vietā tur neredzu nekādu ideju. Jūs redzat? Kur tur ir ideja? Kāda ir šī ideja? [..]

Volless: Pāriesim no arhitektūras pie cilvēkiem – pie jums, viena no cilvēkiem, par kuru es gribētu runāt. Jūs rakstījāt par savu kādreizējo skolotāju Lūisu Salivanu – un es gribētu zināt, cik lielā mērā jūsu teiktais attiecas arī uz Frenku Loidu Raitu, – šādus vārdus: “Kā visi ģēniji, arī viņš ir ar sevi pārņemts egocentriķis, pārspīlēti jūtīgs, neizmērojami vitāls, taču šis viņa egoisms ir vairāk bruņas nekā raksturs, vairāk čaula nekā substance.” Vai tas, ko jūs, Raita kungs, mums šovakar rādāt, ir vairāk bruņas nekā raksturs, vairāk čaula nekā substance?

Raits: Nu, par to es nevaru spriest, par to jāspriež jums. Kā jums šķiet?

Volless: Es jūs pietiekami nepazīstu, nedz arī esmu ar jums pietiekami ilgi sarunājies...

Raits: Tā es arī domāju.

Volless: ...lai varētu spriest. Bet tāpēc es jautāju...

Raits: Kā man to zināt? Es nevaru būt pats sev soģis, piekrītat?

Volless: Kāpēc ne, es domāju, ka ikviens no mums var savā veidā būt sev soģis. Vai katru vārdu, ko jūs sakāt, jūs sakāt tāpēc, ka tam ticat, vai arī tāpēc, lai – vismaz pa reizei – panāktu kādu noteiktu efektu?

Raits: Domāju, ka ikvienam pa reizei ir jārunā tā, lai panāktu noteiktu efektu, un negribu noliegt, ka arī es to daru. Bet es nekad apzināti vai tīšām neesmu mēģinājis iztaisīt no sevis to, kas neesmu.

Volless: Labi, tādā gadījumā pāriesim pie konkrētiem jūsu uzskatiem. Savā grāmatā “Frenks Loids Raits par arhitektūru” jūs rakstāt: “Nav vietas, kur mēs varētu paglābties no literatūras, un tā visa ir piesūcināta ar seksu. Laikraksti uzmācīgi cenšas iebīdīt seksu savās slejās. Katrs žurnāls piekopj šķebinošo vāka meitenes rituālu, “viņš un viņa” romāni ir visur.”

Raits: Jā.

Volless: Kas vainas seksam, Raita kungs?

Raits: Nekādas.

Volless: Tad kāpēc jūs to rakstāt?

Raits: Vaina drīzāk ir jums, nevis seksam.

Volless: Kāpēc jūs to rakstāt?

Raits: Es tā uzskatu. Es domāju, ka tā tiešām ir. Un es domāju, ka sabiedrība ir tik ļoti piesūkusies ar seksu tāpēc, ka mums nav reliģijas, mums nav savas arhitektūras un mākslas, mums nav savas kultūras. Mums trūkst tā, kas ir no jostasvietas uz augšu.

Volless: Nu, mēs esam jauna kultūra. Mēs esam... mēs esam jaunāki...

Raits: Mēs neesam kultūra, mēs esam tikai civilizācija.

Volless: Labi, mēs esam jauna civilizācija, un kultūras radīšana prasa laiku.

Raits: Nedomāju, ka mēs esam tik jauni, jo katrs, kurš līdz šejienei atkūlies, bija baudījis civilizāciju jau ilgu laiku pirms tam.

Volless: Tad kā jūs to izskaidrojat? Mēģināsim noskaidrot, kāpēc. Ja...

Raits: Kāpēc ko?

Volless: Kāpēc mēs esam tik pārņemti nevis ar to, kas, kā jūs sakāt, atrodas virs jostasvietas, bet ar to, kas ir zem tās?

Raits: To es jums nevaru pateikt.

Volless: Jūs nekad par to neesat domājis?

Raits: Nē.

Volless: Jūs vienkārši konstatējat faktu, necenšoties noskaidrot iemeslu.

Raits: Šī cilvēka rakstura vai dabas iezīme mani ne pārāk interesē. Domāju, ka man vajadzēs atstāt bikšu augšējo rajonu pašu cilvēku ziņā. Mani tas nekad nav īpaši interesējis.

Volless: Kā jūsu attieksme pret seksu ir mainījusies pēdējo sešdesmit septiņdesmit gadu laikā, ja tā vispār mainījusies?

Raits: Nedomāju, ka man jelkad būtu pret to bijusi kāda attieksme. Nedomāju, ka es jelkad būtu paudis kādu attieksmi. Esmu to allaž uztvēris mierīgi, ar vēsu prātu, kā, manuprāt, tas arī būtu jāuztver.

Volless: Pāriesim pie jūsu politiskajiem uzskatiem. Pēc brauciena uz padomju Krieviju 1937. gadā jūs izdevumā Soviet Russia Today rakstījāt [..]: “Krievu gars – es to sajutu gaisā, es to redzēju kā sava veida auru, kas apņēma krievu vīriešu veselīgo vīrišķīgumu un sieviešu sievišķīgumu.”

Raits: Labi.

Volless:  “Brīvība jau tagad ietekmē šo tautu neapzināti. Pasaulē parādījusies jauna veida varonība, tā aug un pieņemas spēkā Padomju Savienībā.”

Raits: Tā es domāju.

Volless: Jums tā joprojām šķiet?

Raits: Man tā joprojām šķiet. Un, kad es pārbraucu mājās un ierakstīju to savā autobiogrāfijā, Aleksandrs Vūlkots^[3]... jūs viņu atceraties?

Volless: Atceros.

Raits: Aleksandrs bija labos draugos... ar mūsu draugu... prezidentu...

Volless: Rūzveltu?

Raits: Rūzveltu. Un viņš man teica, ka prezidents esot izlasījis to, ko biju rakstījis, un teicis: “Tieši manas sajūtas.”

Volless: Labi, bet jūs esat individuālists, jūs, bez šaubām, ticat brīvībai.

Raits: Jā.

Volless: Tā jums ir dārga. Tad kā jūs izskaidrojat šo savu sajūsmu par valsti, kura jau tolaik, un pavisam noteikti tagad, īsteno apziņas kontroli ar terora palīdzību, politiskām vajāšanām un intelektuāļu apspiešanu?

Raits: Vai jūs kādreiz šķirat valdības no cilvēkiem?

Volless :Ēē... jūs šo jautājumu uzdodat personiski man, bet man... man ir ļoti grūti nošķirt valdības no cilvēkiem.

Raits: Man tas nešķiet tik grūti. Man šķiet, ka var būt valdības, kas ir kā gangsteru bandas, un Krievijas valdība tāda arī ir. Un tas pats būs arī šeit, ja mēs neparūpēsimies, lai tas nenotiktu. Tas ir sava veida gangsterisms, tikai atkal – nevis no apakšas uz augšu, bet no augšas uz leju.

Volless: Bet, Raita kungs, vai tad valdības neizaug no cilvēkiem?

Raits: Tā tam vajadzētu būt, bet tā nav – ne Krievijā, ne arī šeit, jo īpaši pēdējos gados. Tās neizaug no cilvēku zināšanas par to, kas viņiem ir labs. [..] Nekas nemainīsies, kamēr cilvēki neapzināsies tās parādības dabu, kuras vergi viņi ir, bet līdz šai apziņai ir jāizaug. Tomass Džefersons domāja, ka to var panākt ar izglītību, bet es neredzu, ka mēs šajā ziņā augtu. Uzskatu, ka mūsu izglītības sistēma visā šajā lietā ir bijusi nevarīga – skolā mēs neko nemācāmies par sevi, par lietu dabu. Un, iekams dabas studēšana nekļūs par mūsu izglītības pamatu, mūs turpinās apdraudēt komunisms un visi pārējie “ismi”, kādus vien var nosaukt.

Volless: Kas vainas komunismam? Tur taču cilvēki... ir brīvi.

Raits: Manā ieskatā komunisms ir absolūti aplama sistēma, es esmu individuālists.

Volless: Jūs mīlat krievus...

Raits: To zina visi.

Volless: Jūs mīlat krievus, taču nemīlat viņu valdību.

Raits: Taisnība. Es nicinu viņu valdību un to arī esmu teicis. Pa šiem gadiem kopš mana brauciena es no Krievijas neesmu saņēmis nevienu vēstuli. Un Krievijā visi smietos, ja dzirdētu, nedomāju, ka viņi to ir dzirdējuši, – ka es šajā valstī esmu ticis apvainots simpatizēšanā komunismam.

Volless: Raita kungs, pieņemsim, ka pie jums griežas kāds no jūsu studentiem, kāds no jūsu mācekļiem, kuru māc bažas par nākotni ūdeņraža bumbas, kara draudu, vispārējās nedrošības dēļ, un jums vaicā: “Raita kungs, palīdziet man saprast, kā dzīvot.” Ko jūs viņam teiktu?

Raits: Viņi visi man to vaicā. Un to es viņiem arī stāstu, katru svētdienas rītu un visu laiku, kamēr viņi pie manis strādā. Es neuzvelku nevienu līniju uz rasējamā dēļa, kamēr nav skaidras atbildes. [..]

Volless: Un atbilde ir?

Raits: Atbilde ir katrā pašā. [..] Tas ir tas pats, ko teica Jēzus, sakot, ka Dieva valstība ir tevī pašā. Un turpat ir arī arhitektūra, humanitāte un mūsu nākotne. Ja mēs jelkad kaut kas būsim, tad tas mūsos ir jau tagad, mums tas tikai ir jāattīsta. [..]

Volless: Ko jūs domājat par dievnamu arhitektūru Savienotajās Valstīs?

Raits: Tā liek man izjust lielu kaunu.

Volless: Tādēļ, ka tā greizi atspoguļo reliģijas ideju?

Raits: Tādēļ, ka tā atspoguļo īstu mērkaķošanos un nekādā ziņā ne reliģiju.

Volless: Pāriesim pie...

Raits: Vai tas izklausās par šerpu?

Volless: Nē, patiesību sakot, neviens man nav vaicājis, bet es no sirds piekrītu. [..] Nē, paga, paga, es tikko teicu, ka no sirds piekrītu, bet kaut kas uzreiz nāk prātā. Kad ieeju Sv. Patrika katedrālē, un es neesmu katolis, bet, kad ieeju Sv. Patrika katedrālē šeit, Ņujorkā, mani pārņem godbijības jūtas.

Raits: Esat drošs, ka tas nav mazvērtības komplekss?

Volless: Tādā nozīmē, ka celtne ir liela un es pats esmu mazs?

Raits: Jā.

Volless: Hmm. Domāju, ka ne.

Raits: Es ceru, ka ne.

Volless: Un jūs... jūs nejūtat neko, ieejot Sv. Patrika katedrālē?

Raits: Nožēlu.

Volless: Nožēlu? Par ko? Par to, ka...

Raits: Par to, ka tā nav celtne, kas reprezentētu neatkarības garu un indivīda suverenitāti, kas, manuprāt, mū­­su kultūras celtnēm būtu jāreprezentē.

Volless: Kad jūs ieejat lielā mežā, kur pāri slejas priedes un jūs pārņem šī gandrīz vai bijības sajūta, ko bieži vien izraisa dabas klātbūtne, vai jūs nesajūtaties nenozīmīgs un sīks – tādā pašā nozīmē, kā es jūtos nenozīmīgs un sīks, ieejot Sv. Patrika katedrālē?

Raits: Gluži pretēji, es sajūtos liels, es sajūtos lielāks un drošāks, stiprināts, spēcīgāks...

Volless: Parunāsim par...

Raits: Un kāpēc tā ir? Tāpēc, ka vienā gadījumā iedarbojas daba, bet otrā gadījumā iedarbojas samākslotība, kas ir pretēja dabai. Vai es izsakos skaidri?

Volless: Jūs izsakāties skaidri, taču man jāsaka, ka es jums nepiekrītu, jo viss, kas cilvēkā izraisa godbijības jūtas, labestības jūtas, sapratnes jūtas... nē, ne sapratnes, bet...

Raits: Nē, nē, nu jūs esat uz ļoti slidena ledus.

Volless: Es gribēju teikt – nesapratnes, izbrīna jūtas, tas viss nāk par labu dvēselei.

Raits: Var nākt arī par sliktu, ļoti par sliktu. Mēs esam... Mūsu, cilvēku, daba ir sašķēlusies tik daudzās daļās, katra no tām iet savā virzienā, mēs esam tik ieprogrammēti, pateicoties izglītībai, mums vairs nav nekādu tiešu, patiesu, tīru reakciju, kurām varētu uzticēties, un mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem, kam mēs atdodamies, ko apbrīnojam, kam ļaujam sevi iedvesmot. Es uzdrošinos teikt, ka ostas krāvēju iedvesmo prostitūta, kuru viņš meklē; visas šīs lietas ir labas tikai tik, cik tās ir nepieciešamas. Bet es neteiktu, ka pēc tām būtu jātiecas, ka tās reprezentē kaut kādu ideālu.

Volless: Raita kungs, ko jūs domājat par amerikāņu presi?

Raits: Es domāju, ka reiz senos laikos amerikāņu presi veidoja indivīdi, spēcīgas personības, vīri ar augstiem mērķiem – protams, arī ar stipriem aizspriedumiem, bet tie bija cilvēki, kurus vadīja uzticība saviem uzskatiem un pārliecībai. Šodien es to
nekur neredzu. Avīzes ir kļuvušas par modes lietu. Nē, tas nav īstais vārds, kā nu sauc to...

Volless: Komunikācijas industrija?

Raits: Visa valsts tagad dzīvo avīzēs. Ej kur gribi, visur cilvēki sēž ar degunu avīzē.

Volless:J ā.

Raits: Kā tas var būt, ka mēs pēkšņi esam kļuvuši par tik lieliem lasītājiem? Kā tas var būt, ka viss, no A līdz Z, mums tiek iebarots ar karoti – lasot šo avīzi vai to avīzi, šo žurnālu vai to. Liekas, ka mēs citādi vairs nemākam dzīvot, kā tikai lasot. Lasīšana ir vienīgais veids, kā mēs kaut ko mācāmies. Kā tas ir noticis? Es nezinu.

Volless: Jūs taču neesat pret eklektisku lasīšanu?

Raits: Zināmā mērā esmu gan, jā. Domāju, ka cilvēkam nevajadzētu lasīt konvulsīvi, nedz arī lasīt lasīšanas pēc. Ja gribas lasīt, tad ir jālasa kaut kas tāds, kas cilvēku piepilda, palīdz izaugt, stiprina un dod to, kas viņam ir jāzina.

Volless: Kādus žurnālus jūs lasāt?

Raits: Gandrīz nevienu. [..]

Volless: Raita kungs, vai jūs uzskatāt, ka tagad esat mazāk dumpiniecisks, mazāk radikāls savā mākslā un dzīvē, nekā bijāt pirms gadsimta ceturkšņa?

Raits: Tieši pretēji. Es tikai esmu kļuvis klusāks. (Smejas.)

Volless: Ar ko jūs izskaidrojat savu...

Raits: Lorens Makarturs (Lauren McArthur), mans labs draugs, man reiz teica: “Frenk, tev nav vajadzīgs nokrāsot sarkanu krekla priekšu un iet ielās kliegt.” Es sāku to pārdomāt un beigās atzinu, ka viņam ir taisnība. Cilvēkam nav jāplosās, jākliedz, jālec kājās un jāaizstāv tas, kam viņš tic. Ja viņa lieta ir pareiza, laba un saprātīga, tad tā pati aizstāvēs viņu, ja vien viņš dos tai iespēju. Tā nav jāforsē. Es nekad neesmu sevi forsējis, nekad dzīvē neesmu pakustinājis ne pirksta, lai dabūtu klientu; nekad neesmu dzinies pēc publicitātes, es tikai esmu tai pakļāvies, jo reiz, kad vienu reportieri biju noripinājis lejā no kalna petrolejas mucā, lai tiktu no viņa vaļā, pie manis atnāca Dvarts Lūiss (Duart Lewis) un teica: “Frenk, šiem puišiem arī ir jādzīvo. Tu nesaproti? Tu pats sev taisi nepatikšanas, jo tev nepietiek prāta izturēties pret viņiem laipni un saprast, ka viņiem arī ir jādzīvo, tāpat kā tev. Viņus sūta pie tevis, lai viņi dabūtu kādu materiālu, un, ja viņi to nedabū, tad tiek atlaisti.” Viņš teica: “Frenk, pasaulei vajadzīgi visādi cilvēki.” (Smejas.) Un tad es sāku dot. Un te nu es atkal dodu.

Volless: Jā, to jūs darāt. Un es gribu, lai jūs atbildētu vēl tikai uz vienu jautājumu.

Raits: Lai iet.

Volless: Vai jums ir bail no nāves?

Raits: Nepavisam. Volts Vitmens šajā lietā ir skolotājs; ja gribat par to ko zināt – palasiet viņu. [..]

Volless: Raita kungs, es jums pateicos par šo pusstundu, ko esat pavadījis kopā ar mums.

Raits: Vienmēr laipni. Ceru, ka tas bija daudzmaz interesanti...

Volless: Tas tiešām tā bija.

Raits: ...tiem, kas klausījās. Bet to es nevaru zināt.