Nieze

M. vēl joprojām satriec doma par to, kā daži neveiksmīgi pavērsieni var pārvērst cilvēka dzīvi. Viņa savulaik beidza Bostonas koledžu ar grādu psiholoģijā, divdesmit piecu gadu vecumā apprecējās un laida pasaulē divus bērnus, dēlu un meitu. M. ar ģimeni apmetās uz dzīvi kādā nelielā Masačūsetsas štata dienvidu piekrastes pilsētā.

13 gadus viņa nostrādāja veselības aizsardzības jomā, ar laiku kļūstot par smagas galvas traumas guvušiem vīriešiem domātas aprūpes programmas direktori. Taču tad viņai sākās nesaskaņas ar vīru. Bija arī ārlaulības sakari. Kad M. apritēja 32 gadi, viņas laulība jau bija tikpat kā izjukusi. Šķiršanās prāvā M. zaudēja tiesības uz ģimenes māju. Finansiālu un psiholoģisku problēmu nomāktajai sievietei drīz nācās samierināties ar to, ka viņa zaudējusi arī savus bērnus. Dažu gadu laikā M. sāka nopietni dzert. Viņa sāka satikties ar kādu vīrieti, un tad abi dzēra kopā. Pēc kāda laika viņš pārnesa mājās arī narkotikas. Viņa tās izmēģināja. Pamazām M. pārgāja uz arvien spēcīgākām narkotikām. Drīz vien abi jau regulāri lietoja heroīnu, ko, izrādās, gluži viegli varēja iegādāties pie vietējā narkodīlera turpat uz ielas, tikai kvartālu no M. dzīvokļa.

Kādu dienu M. sliktas pašsajūtas dēļ aizgāja pie ārsta un uzzināja, ka, lietojot netīru adatu, inficējusies ar HIV Viņai nācās aiziet no darba. Sievietei atņēma tiesības tikties ar bērniem. Sākās HIV komplikācijas, ieskaitot jostas rozi, kas izraisīja sāpīgas, tulznām līdzīgas čūlas uz galvas virsas ādas un pieres. Tomēr, pateicoties medikamentiem, HIV izdevās savaldīt. 36 gadu vecumā M. brīvprātīgi sāka ārstēšanos, pameta draugu un pārvarēja narkotiku atkarību. Sekoja divi jauki un mierīgi gadi, kuru laikā viņa sāka veidot jaunu dzīvi no pašiem pamatiem. Un tad sākās nieze.

Tas bija tūdaļ pēc kārtējā jostas rozes uzliesmojuma. Čūlas un sāpes, kā jau parasti, reaģēja uz aciklovīru, pretvīrusa medikamentu. Taču šoreiz izsitumu skartais galvas virsas apvidus kļuva nejutīgs, un sāpes nomainīja pastāvīga un nebeidzama nieze. M. to juta galvenokārt galvas labajā pusē. Nieze izplatījās pa visu galvas virsu un, lai kā viņa kasītos, neparko nerimās. “Man bija tāda sajūta, ka niez visa mana dziļākā būtība, visas smadzenes,” M. stāsta. Un nieze pārņēma visu M. dzīvi, pār kuru viņa tikai nupat bija no jauna atguvusi kontroli.

Viņas ārste bija neizpratnē - ko iesākt? Nieze ir ārkārtīgi izplatīts simptoms. To var izraisīt visdažādākās dermatoloģiskās kaites - alerģiska reakcija, bakteriāla vai sēnīšu infekcija, ādas vēzis, zvīņu ēde, blaugznas, kašķis, matu utis, saskare ar toksikodendra sulu, saules apdegumi vai pat vienkārši sausa āda. Niezi var izraisīt arī krēmi un kosmētika. Taču M. lietoja pavisam parastu šampūnu un ziepes, nekādu krēmu. Un M. ārste, izmeklējusi pacientes galvas ādu, neatklāja neko tādu, kas neiekļautos normas robežās - ne izsitumus, ne apsarkumu, lobīšanos, sabiezējumus, sēnītes vai parazītus. Viņa redzēja vienīgi kasoties saskrāpētu ādu.

Ārste izrakstīja ziedi, taču tā nepalīdzēja. Dziņa kasīties bija nemitīga un nepārvarama. “Dienā, kad niezi apzinājos, es centos to kontrolēt, taču tas bija ļoti grūti,” M. stāsta. “Naktīs laikam gan bija vissmagāk. Es acīmredzot miegā stipri kasījos, jo no rīta uz spilvendrānas vienmēr bija asinis.” Niezošajā galvas virsas apvidū sāka izkrist mati. Viņa atkal un atkal vērsās pie savas ārstes. “Es viņu burtiski vajāju un nemitīgi viņai zvanīju,” M. saka. Taču neviens no ārstes izmēģinātajiem līdzekļiem nelīdzēja, un viņai sāka rasties aizdomas, ka niezei nav nekāda sakara ar M. ādu.

Niezes cēlonis var būt jebkura no neskaitāmām ar ādu nesaistītām slimībām. Masačūsetsas universitātes Medicīnas institūta dermatologs Džefrijs Bernhards ir viens no nedaudzajiem mediķiem, kuri pievērsušies sistemātiskai niezes izpētei (viņš sarakstījis pašu autoritatīvāko šai tēmai veltīto mācību grāmatu); viņš man pastāstīja par gadījumiem, ko izraisījis, piemēram, hipertiroīdisms, arī dzelzs trūkums, aknu slimības un tādas vēža formas kā Hodžkina limfoma. Reizēm šis sindroms ir ļoti specifisks. Uzmācīga rokas augšdelma ārpuses nieze, kas pastiprinās saules gaismā, ir pazīstama kā brahioradiālais prurīts, un tā izraisītājs ir saspiests nervs pacienta kaklā. Akvagēnais prurīts ir periodiska stipra, izkliedēta nieze, ko izjūt tūlīt pēc iznākšanas no vannas vai dušas; lai gan šī sindroma mehānismu neviens nav izpētījis, to uzskata par īstās policitēmijas (tā ir reti sastopama slimība, kuras iespaidā organisms ražo pārāk daudz sarkano asinsķermenīšu) simptomu.

Taču M. nieze neizplatījās tālāk par galvas virsas labo pusi. Analīzes liecināja, ka HIV vīruss viņas asinīs ir pasīvā fāzē. Papildus asins analīzes un rentgena uzņēmumi bija normāli. Tā nu ārste secināja, ka M. problēmai, visticamāk, ir psihiatriska daba. Niezi var izraisīt daudzas un dažādas psihiskas kaites. Pacientiem, kas cieš no psihozes, var likties, piemēram, ka viņu ādu apsēduši parazīti, pa to rāpo skudras vai arī to dursta sīki stiklaplasta gabaliņi. Tādu simptomu kā nieze var radīt arī nopietns stress un spēcīgi emocionāli pārdzīvojumi - vai nu tāpēc, ka organisms šādā situācijā pastiprināti ražo endorfīnus (dabiskus opiātus, kas, tāpat kā morfijs, var izsaukt niezi), vai arī paaugstinātas ādas temperatūras, nervozas kasīšanās vai pastiprinātas svīšanas dēļ. M. gadījumā ārstei bija aizdomas par trihotilomāniju, obsesīvi kompulsīvu traucējumu paveidu, kura ietekmē slimnieki jūt nepārvaramu vēlēšanos izraut sev matus.

M. bija gatava apsvērt arī šādas iespējas. Galu galā, viņas dzīve tiešām bijusi vienu vienīgu likstu virkne. Taču antidepresanti, ko bieži izraksta uzmācību neirozes slimniekiem, itin neko nemainīja. Turklāt viņa nemaz nejuta uzmācīgu vēlēšanos izraut matus. Viņai vienkārši niezēja - tajā galvas virsas apvidū, kas pēc jostas rozes bija kļuvis nejutīgs. Lai gan reizēm viņai izdevās novirzīt domas no niezes, piemēram, skatoties televīziju vai sarunājoties ar draugiem, niezes intensitāte garastāvokļa vai stresa līmeņa iespaidā nemainījās. Vienīgais, kas sniedza kaut ko līdzīgu atvieglojumam, bija kasīšanās.

“Kasīšanās ir viens no saldākajiem dabas piedāvātajiem apmierinājumiem, kas turklāt ir visvieglāk pieejams,” rakstīja Monteņs. “Taču kaitinoši drīz tai uz pēdām seko nožēla.” Tieši tā neapšaubāmi notika ar M.: niezēšana bija tik mokoša un tās skartā vieta tik nejutīga, ka kasoties nagi arvien biežāk izdūrās cauri ādai. Kārtējā apmeklējuma laikā M. ārste atklāja, ka aptuveni sudraba dolāra lieluma galvas virsas pleķītī ādas vietā parādījusies krevele. M. mēģināja galvu apsaitēt vai gulētejot uzvilkt cepurīti. Taču viņas nagi tik un tā atrada ceļu uz niezošo miesu, īpaši miegā.

Kādu rītu, atskanot modinātāja zvanam, M, piecēlās sēdus un - viņa atceras - “pāri sejai notecēja kaut kas slapjš - kaut kāds zaļgans šķidrums.” Viņa piespieda pie ievainotās vietas marles gabaliņu un no jauna devās pie savas ārstes. M. parādīja viņai samirkušo marli. Ārste uzmanīgi apskatīja brūci. Viņa iespīdināja gaismu M. acīs, tad izgāja no kabineta un izsauca ātro palīdzību. Tikai slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā, kad ap M. sāka spietot mediķi un kāds no viņiem pateica, ka nepieciešama nekavējoša operācija, viņa uzzināja, kas īsti noticis. Pa nakti viņa bija izkasījusi caurumu sev galvaskausā - aizkasījusies līdz pašām smadzenēm.

Nieze ir ārkārtīgi īpatnēja un velnišķīgi nežēlīga sajūta. Šķiet, nevienam pagaidām nav izdevies piedāvāt definīciju, kas būtu trāpīgāka par to, ko 1660. gadā formulējis vācu mediķis Zāmuels Hāfenrēfers: nieze ir nepatīkama sajūta, kas izraisa vēlēšanos kasīties. Tiklab zinātniskas, kā mākslinieciskas ievirzes aprakstnieki to pieskaitījuši pie visapgrūtinošākajām fiziskajām izjūtām, kādas vien iespējamas. Dantes “Ellē” naudas viltotāji tiek sodīti ar “nevaldāmas niezes dedzinošajām mokām, ko nespēj atvieglot nekas”. Lai gan kasīšanās var sniegt īslaicīgu atvieglojumu, tā bieži vien padara niezi vēl spēcīgāku. Dermatologi to sauc par niezēšanas - kasīšanās ciklu. Zinātnieki uzskata, ka nieze un ar to saistītais kasīšanās reflekss attīstījušies evolūcijas gaitā, lai pasargātu mūs no kukaiņiem un pie ādas pielīpošiem augu toksīniem - no tādām briesmām kā malārija, dzeltenā kaite un tropu drudzis, ko pārnēsā odi, no mušu izplatītās tularēmijas, onhocerkozes (“upes akluma”) un miega slimības, kā arī no tīfa pārnēsātājām - matu utīm, mēra izplatītājām - blusām un indīgiem zirnekļiem. Šī teorija diezgan labi izskaidro, kāpēc nieze ir tik smalki noregulēts mehānisms. Cilvēks var staigāt apkārt vai visu dienu, pat nejūtot, kā pret kaklu berzējas krekla apkaklīte, taču tāds nieks kā viens atiris diegs vai uts sīko kājiņu vieglais pieskāriens bieži vien liek viņam sākt nevaldāmi kasīties.

Taču tas, kā tieši nieze darbojas, vēl joprojām paliek mīkla. Medicīnas vēstures gaitā zinātnieki lielākoties uzskatījuši niezi vienkārši par vāju sāpju paveidu. 1987. gadā vācu pētnieks H.O. Handverkers ar kolēģiem izmantoja vieglu pulsējošu elektrisko strāvu, lai brīvprātīgo izmēģinājuma dalībnieku ādā ieplūstu histamīns, niezi izraisoša viela, ko organisms ražo alerģisku reakciju iespaidā. Zinātnieki atklāja, ka, palielinot histamīna devu, viņiem izdodas panākt, ka brīvprātīgo izjustā nieze pastiprinās no tik tikko sajūtamas līdz “maksimāli iespējamai”. Un tomēr brīvprātīgie nejuta, ka spēkā pieņemtos arī viņu sajustās sāpes. Zinātnieki secināja, ka nieze un sāpes ir divas pilnīgi dažādas sajūtas, kas uz smadzenēm tiek vadītas pa atšķirīgiem nervu ceļiem.

Neraugoties uz to, ka zinātnieki jau gadsimtiem pūlas izstrādāt pilnīgu cilvēka ķermeņa nervu sistēmas shēmu, viņi tā arī nebija ievērojuši nevienu nervu, kas būtu atbildīgs specifiski par niezi. Taču nu sākās pēdu dzīšana, un grupa zviedru un vācu zinātnieku ķērās pie āķīgu eksperimentu virknes. Viņi ievadīja algotu brīvprātīgo ādā sevišķi plānus metāla elektrodus, ko grozīja uz visām pusēm tik ilgi, līdz uztvēra elektriskos signālus no vienas atsevišķas nerva šķiedras. Tad datori tos izolēja no citu šī apvidus nervu šķiedru trokšņiem. Pētnieki stundām - tik ilgi, cik vien katrs no brīvprātīgajiem spēja izturēt - izmēģināja uz attiecīgā ādas pleķīša visdažādākos stimulus (piemēram, sakarsētu metāla instrumentu vai smalku otiņu), lai redzētu, kas nervam liks noreaģēt un ko šajā brīdī jutīs brīvprātīgais.

Šādā veidā zinātnieki apstrādāja piecdesmit trīs brīvprātīgos. Lielākoties viņi sastapa labi pazīstamus nervu šķiedru paveidus, kas reaģē uz temperatūru, vieglu pieskārienu vai mehānisku spiedienu. “Es jūtu siltumu,” brīvprātīgie mēdza sacīt, vai arī: “Tas ir kaut kas mīksts,” vai, galu galā: ‘Au! Uzmanīgāk!” Vairākas reizes zinātnieki uzgāja kādu nervu šķiedru, kas nereaģēja ne uz vienu no šiem stimuliem. Taču, kad ādā tika ievadīta niecīga histamīna deva, dažās no šīm nervu šķiedrām varēja novērot asu elektrisku reakciju, un brīvprātīgais šajā brīdī sajuta niezi. Par savu atklājumu zinātnieki paziņoja 1997. gada publicētā pētījumā - bija atrasts nerva veids, kas atbildīgs tieši par niezes sajūtu.

Atšķirībā no, piemēram, nervu šķiedrām, kuru specializācija ir sāpes un kuras pārzina aptuveni milimetru platu teritoriju, viena pati niezes šķiedra spēj uztvert vairāk nekā septiņus centimetrus tālu kairinājumu. Izrādījās arī, ka šīm šķiedrām ir neparasti mazs vadītspējas ātrums - tas izskaidro, kāpēc niezes sajūta uzkrājas tik lēni un tik nesteidzīgi noplok.

Citi zinātnieki izsekoja šo šķiedru ceļam uz muguras smadzenēm un tālāk līdz pašām galvas smadzenēm. Ar PET (pozitronu emisijas tomogrāfijas) palīdzību pētot, kā reaģē oda kodienam līdzīgu histamīna injekciju saņēmušu, citādā ziņā gluži veselu cilvēku smadzenes, atklājās skaidri izteiktas niezes aktivitātes īpatnības. Aktivizējas vairāki specifiski smadzeņu apvidi - tā smadzeņu garozas daļa, kas ziņo par konkrēto ķermeņa vietu, kurā fiksēta niezes sajūta, apvidus, kas nosaka cilvēka emocionālo reakciju, uzskatāmi demonstrējot niezes nepatīkamo dabu, kā arī limbiskie un motorie apvidi, kas apstrādā nepārvaramas dziņas (teiksim, dziņu lietot narkotiskās vielas cilvēkiem ar šāda veida atkarībām vai pārēsties - slimīgi korpulentiem cilvēkiem), atspoguļojot nevaldāmo impulsu kasīties.

Tagad kļuva saprotamas vairākas parādības. Izrādās, nieze tik tiešām nav nošķirama no kāres kasīties. To var izraisīt ķīmiski (piemēram, ar oda kodienā injicētajām siekalām) vai mehāniski (ar oda kāju pieskārienu vēl pirms paša kodiena). Niezēšanas - kasīšanās reflekss iedarbina smadzeņu līmeņus, kas ir augstāki par to muguras smadzeņu līmeņa refleksu, kurš liek atraut roku no liesmas. Skenējot smadzenes, noskaidrots arī, ka kasīšanās mazina aktivitāti smadzeņu apvidos, kas saistīti ar nepatīkamām sajūtām.

Taču dažas būtiskas niezes īpatnības - tās, kas padara niezi par unikālu un ārkārtīgi bagātu pētījumu objektu - tā arī palika neizskaidrotas. No vienas puses, mūsu ķermeņi ir apgādāti ar niezes - tāpat kā pieskāriena, sāpju un citu sajūtu - receptoriem; tas mums dod signalizācijas sistēmu, kas brīdina par briesmām un ļauj droši orientēties pasaulē. Bet kāpēc, teiksim, pieskāriens ar putna spalvu reizēm kutina, bet reizēm - izraisa niezi? (Kutēšanā ir arī sociāls elements - niezi katrs var izraisīt sev pats, bet kutināt iespējams tikai otru.) Vēl lielāka mīkla ir šī: kā gan iespējams izraisīt sev niezes sajūtu, tikai iedomājoties par to?

Pārdomas par to, kā būtu pielikt pirkstu pie liesmas, vēl neliks tam iesāpēties. Taču man pilnīgi pietiek ar to, ka es sēžu un rakstu par ērci, kas rāpo kādam cilvēkam pa kaklu, lai ieniezētos arī manējais. Pēc tam jau galvas virsa. Un pēc tam viens konkrēts punkts kaut kur sānos, un es jau sāku prātot, vai tiešām nevajadzētu uzmest tam aci - ja nu tur tiešām kaut kas ir? Zinātniska pētījuma ietvaros kāds vācu psihosomatikas profesors nolasīja lekciju, kuras pirmajā pusē klausītājiem tika demonstrēti diapozitīvi, ko varētu nosaukt par “niezīgiem”: blusas, matu utis, cilvēki, kuri izmisīgi kasās. Lekcijas otrajā daļā publikai piedāvāja jau krietni nekaitīgākus attēlus - mīkstas dūnas, mazu bērnu ādu, peldēšanās ainas. Visu šo laiku videokameras filmēja lekcijas klausītājus. Protams - lekcijas pirmajā pusē klausītāju vidū bija vērojama aizrautīga kasīšanās, kas krietni samazinājās tās noslēguma daļā. Domas lekcijas klausītājiem izraisīja niezi.

Tagad mūsu rīcībā ir niezes, tāpat kā visu citu sajūtu, nervu karte. Taču paliek neatbildēts kāds dziļāks jautājums: cik lielā mērā nervi tik tiešām izskaidro mūsu sajūtas un pārdzīvojumus? Operāciju zālē neiroķirurgs iztīrīja M. infekcijas skarto brūci un atbrīvoja to no nedzīvajiem audiem. Vēlāk plastiskais ķirurgs to aizvēra, pārstādot ādu no pacientes augšstilba. Lai gan M. galva bija kārtu kārtām notīta ar marles saiti un sieviete darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai turētos pretim vēl joprojām nežēlīgi mokošajai niezei, kādā rītā viņa pamodusies atklāja, ka ir noberzusi ādas transplantu. Ārsti veda M. atpakaļ uz operāciju zāli, lai pārstādītu jaunu ādas gabalu, un šoreiz viņai nosaitēja arī rokas. M. transplantu tik un tā atkal norāva.

“Viņi to vien atkārtoja, ka man esot uzmācību neiroze,” M. stāsta. Katru dienu pie viņas ieradās vesela psihiatru brigāde, un klīniskais ordinators nebeidza taujāt: “Vai bērnībā, ejot pa ielu, jūs skaitījāt asfalta plaisas? Vai mēdzāt kaut ko bez mitas atkārtot? Vai jums obligāti vajadzēja saskaitīt visu, ko ieraudzījāt?” M. ik reizi atbildēja ar noliegumu, tomēr viņš likās neticīgi noskaņots. Klīniskais ordinators uzmeklēja un izvaicāja pacientes ģimeni, taču arī tuvinieki atbildēja, ka tā neesot. Arī psiholoģisko testu rezultāti obsesīvi kompulsīvo sindromu izslēdza, toties liecināja par depresiju - un vēl jau, protams, vajadzēja ņemt vērā arī M. atkarības vēsturi. Tāpēc mediķi vēl joprojām uzskatīja, ka šo uzmācīgo kasīšanos izraisījuši psihiski traucējumi. Viņi deva M. medikamentus, kas viņu padarīja gausu un miegainu. Taču nieze bija tikpat nevaldāma kā līdz šim, un rītos viņa vēl joprojām modās, kasot savu šaušalīgo brūci.

Kādudien viņa, šādi pamodusies, ieraudzīja pie savas gultas “kādu gaišu un priekpilnu sievieti. “Viņa sacīja - es esmu doktore Ouklandere,” atceras M. “Es nodomāju: Brīnišķīgi. Atkal sākas. Taču viņa paskaidroja, ka esot neiroloģe, un teica - es uzreiz gribu pateikt, ka neuzskatu jūs par trako. Man neliekas, ka jums ir obsesīvi kompulsīvi traucējumi. Šajā brīdī viņai manās acīs izauga spārni un virs galvas parādījās nimbs,” stāsta M. “Es pārjautāju - vai jūs esat droša? Un viņa atbildēja - jā. Es par šādiem gadījumiem esmu dzirdējusi arī agrāk.”

Anna Luīza Ouklandere ir aptuveni tajos pašos gados kā M. Viņas māte bija ievērojama neiroloģe Ņujorkas Alberta Einšteina Medicīnas koledžā; meita ir gājusi viņas pēdās. Ouklanderes specialitāte ir periferālo nervu sajūtu traucējumi, tādi kā jostas roze. Lai gan sāpes ir pats izplatītākais jostas rozes simptoms, Ouklandere jau savos “mācekles” gados pamanīja, ka daži pacienti cieš arī no niezes, reizēm pat ārkārtīgi smagā formā. M. gadījums viņai atgādināja kādu no pacientēm. “Atceros, reiz stāvēju gaitenī un sarunājos ar viņu. Pacientes galvenā sūdzība un simptoms, kas viņai sagādāja lielākās raizes, bija mokoša nieze virs slimības skartās acs,” Ouklandere saka. Paskatījusies uz pacienti, viņa saprata, ka kaut kas nav kārtībā ar šīs sievietes seju. Pagāja brīdis, līdz Ouklandere aptvēra, kas īsti par lietu. “Nieze bija tik briesmīga, ka viņa bija nokasījusi sev visu uzaci.”

Ouklandere izpētīja ādu M. brūces tuvumā. Tā bija nejutīga pret temperatūru, pieskārienu un adatu dūrieniem. Neraugoties uz to, āda tomēr niezēja, un, kad to kasīja vai berzēja, M. juta, ka nieze uz laiku mazinās. Ouklandere injicēja ādā dažus pilienus vietējās anestēzijas līdzekļa. Par lielu pārsteigumu M., nieze pazuda - acumirklī un gandrīz pilnīgi. Tas bija pirmais īsta atvieglojuma brīdis vairāk nekā gada laikā.

Taču tā bija visai nepilnīga ārstēšanas metode. Beidzoties anestēzijas iedarbībai, nieze atgriezās, un, lai gan Ouklandere lika M. nesāt uz brūces anestezējošu pārsēju, tā iedarbība ar laiku mazinājās. Ouklandere to nespēja nekādi izskaidrot. Niezošā apvidus ādas biopsija parādīja, ka 96 procenti nervu šķiedru ir atmirušas. Kāpēc tad nieze bija tik intensīva?

Ouklanderei bija divas teorijas. Pirmā bija tāda, ka atlikušās nervu šķiedras ir tās, kas atbildīgas par niezes sajūtu; tuvumā vairs nebija citu šķiedru, kas pārraidītu konkurējošus signālus, tāpēc tās ir pastāvīgi aktīvā stāvoklī. Otra teorija bija pilnīgi pretēja: nervi ir atmiruši, taču niezes sistēma M. smadzenēs izgājusi no ierindas un patvaļīgi turpina pārraidīt signālus nebeidzamā režīmā. Otrā teorija likās mazāk ticama. Ja galvas virsas ādas nervi ir atmiruši, kā tad lai izskaidro atvieglojumu, ko M. sagādāja kasīšanās vai vietējā anestēzija? Vēl labāk - kā lai izskaidro pašu niezi? Nieze likās neiespējama bez nervu galiem. Neiroķirurgi izvēlējās pirmo teoriju un piedāvāja pārgriezt galveno sensoro nervu, kas ved uz M. skalpa priekšējo daļu un tā izbeigt šo niezi uz visiem laikiem. Turpretim Ouklanderei likās, ka pareiza varētu būt otrā teorija (proti, problēma ir smadzenēs, nevis nervos), un nerva pārgriešana varētu nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Viņa iebilda neiroķirurgiem un ieteica M. nepiekrist šādai operācijai.

“Taču es biju pilnīgi izmisusi,” saka M. Viņa ļāva ķirurgiem pārgriezt supraorbitālo nervu virs labās acs. Kad M. pamodās pēc narkozes, vesels pieres apvidus bija kļuvis nejutīgs, un nieze bija pazudusi. Tomēr pēc dažām nedēļām tā atkal atgriezās, nu jau skarot vēl plašāku galvas virsas apvidu. Ārsti izmēģināja pretsāpju līdzekļus, dažādus psihiatrijā izmantotus medikamentus un vietējo anestēziju. Taču viņiem drīz vien nācās secināt, ka ir tikai viens paņēmiens, kā neļaut M. no jauna saplosīt ādu un izskrāpēt caurumu galvaskausā - uzlikt viņai galvā putuplasta ķiveri un uz nakti piesprādzēt rokas pie gultas.

Nākamos divus gadus M. pavadīja kādas rehabilitācijas klīnikas slēgtajā nodaļā, jo, lai gan sieviete nebūt nebija psihiski slima, tika atzīts, ka viņa pati sevi apdraud. Ar laiku personāls atrada iespēju M. nepiesiet - līdz ar putuplasta ķiveri viņa tagad naktīs valkāja baltus dūraiņus, ko piestiprināja pie plaukstu locītavām ar ķirurģiskās līmlentas palīdzību. “Ik vakaru pirms gulētiešanas mani saposa kā uz Helovīna masku balli - mani un kādu vīrieti blakus gultā,” viņa stāsta.

“Blakus gultā?” es pārjautāju. M. paskaidroja, ka šim cilvēkam bijusi jostas roze uz kakla un pēc tās arī viņu sākusi mocīt neizturama nieze. “Tā nu katru vakaru rokas aptina gan viņam, gan man.” M. sāka runāt klusākā balsī. “Es dzirdēju, ka viņš galu galā tomēr esot nomiris, jo aizkasījies līdz miega artērijai.”

Es iepazinos ar M. septiņus gadus pēc viņas izrakstīšanās no rehabilitācijas klīnikas. Viņai tagad ir četrdesmit astoņi gadi. Viņa dzīvo trīsistabu dzīvoklī ar krucifiksu un Jēzus krūšutēlu pie sienas. Lampas ar pērlītēm izšūtiem abažūriem met silti zeltainu gaismu. Pītā grozā līdzās kafijas galdiņam redzēju kristīga satura grāmatu, žurnālu People un jaunāko Neurology Now (pacientiem domāta periodiskā izdevuma) numuru. Šis lasāmvielas klāsts varētu kalpot par M. nebeidzamās cīņas kopsavilkumu - viņa vēl joprojām mēģina gūt virsroku pār savas nelaimīgās situācijas bezjēdzību, izolāciju un fizioloģiju.

Viņa mani sagaidīja pie durvīm invalīdu ratiņos - smadzeņu ievainojums daļēji paralizējis ķermeņa kreiso pusi. M. nav atjaunojusi attiecības ar bērniem, tomēr nav arī no jauna ķērusies pie alkohola vai narkotikām. Viņas HIV infekcija vēl joprojām tiek turēta grožos. Lai gan galvas virsa un piere vēl joprojām niez, viņa pamazām iemācījusies sevi pasargāt. M. vienmēr īsi apgriež nagus. Viņa atrod veidus, kā novērst savu uzmanību. Reizēs, kad nav iespējams nekasīties, viņa mēģina izlīdzēties ar vieglu paberzēšanu. Ja tas nelīdz, M. izmanto mīkstu zobu suku vai salocītu frotē dvieli. “Es nelietoju neko asu,” viņa saka. Liekas, ka tie divi gadi, ko viņa pavadīja slimnīcā, piesieta pie gultas, palīdzējuši atbrīvoties no nakts kasīšanās paraduma. Atgriezusies mājās, M. atklāja, ka ķivere un dūraiņi vairs nav vajadzīgi.

Tomēr nieze vēl joprojām sagādā ikdienas mocības. “Parasti es to cilvēkiem nestāstu,” viņa saka, “bet es mēdzu iztēloties, kā noskuju uzaci, paņemu metāla birsti un pamatīgi pakasos.” Daži no M. ārstiem tik un tā nav atteikušies no domas, ka tā ir nervu problēma. Kāds vietējais neiroķirurgs viņai teicis, ka pirmā operācija, kuras gaitā tika pārgriezts sensorais nervs, acīmredzot nav bijusi pietiekami dziļa. “Viņš gribētu vēlreiz ķerties pie skalpeļa,” M. saka.

Pēdējo pārdesmit gadu laikā likti pamati jaunai zinātniskai uztveres izpratnei, un jaunās atziņas apgāzušas klasiskos, gadsimtiem ilgi par pareiziem uzskatītos priekšstatus par to, kā darbojas cilvēka smadzenes. Tiesa gan, šī jaunā izpratne, pēc visa spriežot, vēl nav sasniegusi mediķu aprindas. Veco uztveres izpratni neirologi mēdz dēvēt par “naivo viedokli”, un tieši pie tā pieturas vairums cilvēku - tiklab mediķu aprindās, kā ārpus tām. Mēs parasti pieņemam, ka cilvēki pasauli uztver nepastarpināti. Mēs esam pārliecināti, ka akmens cietumu, ledus gabaliņa aukstumu vai vilnas džempera raupjumu uztver mūsu nervu galiņi, noraidot šo informāciju tālāk pa muguras smadzenēm kā telegrammu pa telegrāfa vadiem, un tā līdz pašām galvas smadzenēm, kur tā tiek atšifrēta.

1710. gadā īru filozofs Džordžs Bērklijs “Traktātā par cilvēka zināšanu principiem” izteica iebildumus pret šo viedokli. Mēs nepazīstam objektu pasauli, viņš aizrādīja; mēs pazīstam vienīgi savas apziņas priekšstatus par šiem objektiem. “Kas gan ir gaisma un krāsas, karstums un aukstums, izplatība un forma, citiem vārdiem, lietas, ko mēs redzam un sajūtam, ja ne tikai sajūtas, priekšstati un idejas?” Viņš secināja, ka pasaules objekti, visticamāk, ir tikai izgudrojumi, ko prātā ielicis Dievs. Slavena kļuvusi Semjuela Džonsona atbilde uz šo apgalvojumu - viņš iespēris pa lielu akmeni un paziņojis: “To es atspēkoju, lūk, šādi!”

Bērklijs saskatīja dažus nopietnus trūkumus tiešās uztveres teorijā - priekšstatā, ka redzot, dzirdot un sajūtot mēs vienīgi uzņemam sevī pasaules skatus, skaņas un faktūras; kaut vai to, ka šis uzskats nespēj izskaidrot, kā tad mēs uztveram lietas, kas šķiet fiziski reālas, bet tādas tomēr nav - niezi, kas rodas tikai no domām par niezēšanu, sapņus, ko var būt grūti atšķirt no realitātes, fantoma sāpes, ko cilvēki pēc amputācijas jūt savos neesošajos locekļos. Un, jo vairāk mēs pētām tos reālos signālus, ko nervi mums pārraida no ārpasaules, jo neatbilstošāki tie liekas.

Mēs līdz šim esam pieņēmuši, ka sensorie dati, ko saņemam no acīm, ausīm, deguna, pirkstiem un tā tālāk, satur visu informāciju, kas nepieciešama uztverei, un ka uztvere acīmredzot darbojas aptuveni pēc tāda paša principa kā radio. Grūti taču aptvert, ka Bostonas Simfoniskā orķestra koncertu satur radio vilnis. Taču tā ir. Varētu domāt, ka tieši tāpat ir arī ar nervu signāliem, ko mēs saņemam, un, ja mēs pieslēgtu kāda cilvēka nervus pie monitora, tad varētu skatīties viņa izjūtas gluži kā televīzijas raidījumu.

Taču, nopietni ķeroties pie nervu signālu analīzes, zinātnieki konstatēja, ka tie satur ārkārtīgi trūcīgu informāciju. Pieņemsim, ka cilvēks skatās uz klajumā augošu koku. Ja mūsu rīcībā būtu tikai tie dati, kas pēc gaismas ienākšanas acī tiek pārraidīti tālāk pa optisko nervu, nebūtu iespējams rekonstruēt koka trīs dimensijas, attālumu, kādā tas no mums atrodas, vai koka mizas detaļas - pazīmes, ko mēs uztveram vienā acumirklī.

Vai arī pievērsīsimies neirologu definētajai “sasaistes problēmai”. Ar skatienu sekojot sunim, kas skrien aiz garas dēļu sētas, mūsu acis saņem ziņas tikai par savā starpā nesaistītām vertikālām suņa “sloksnēm”; no kopainas iztrūks lieli gabali. Un tomēr mēs kaut kādā veidā uztveram suni kā kaut ko vienu un veselu - kā nesaskaldītu lielumu, kas pārvietojas telpā. Noliksim aiz žoga divus suņus; mums taču neliksies, ka viņi saplūduši vienā kustonī. Mūsu prāts šīs atsevišķās sloksnes tagad konfigurē kā divas neatkarīgas radības.

Tēli, kas mājo mūsu prātā, ir ārkārtīgi bagāti. Mēs varam noteikt, vai kaut kas ir šķidrs vai ciets, smags vai viegls, miris vai dzīvs. Taču reālā informācija, ar kuru mēs strādājam, ir trūcīga - mums tiek pārraidīti sakropļoti divdimensionāli attēli, kuros turklāt ir pamatīgi robi. Tukšās vietas aizpilda mūsu prāts. Tas ir noprotams, iedziļinoties smadzeņu anatomijā. Ja vizuālās sajūtas tiešām tiktu galvenokārt uztvertas no ārpasaules, nevis būvētas mūsu smadzenēs, varētu domāt, ka vairumam nervu šķiedru, kas ved uz smadzeņu garozas primārās redzes zonu, vajadzētu būt savienotām ar acs tīkleni. Taču zinātnieki konstatējuši, ka tas attiecas tikai uz 20 % nervu šķiedru - pārējie 80 % atzarojas no smadzeņu apvidiem, kas regulē tādas funkcijas kā atmiņa. Ričards Gregorijs, ievērojams britu neiropsihologs, lēš, ka vairāk nekā 90 procentus no cilvēka vizuālās uztveres veido atmiņa, bet tikai mazāk nekā desmit - sensoro nervu signāli. Kad Ouklandere pieļāva, ka M. nieze ir endogēna, nevis perifēro nervu signālu radīta, viņa bija nonākusi pie ārkārtīgi nozīmīgas atziņas.

Tas, cik kļūdaini ir reducēt uztveri līdz vienkāršai pārraidītu signālu uztveršanai, kļūst īpaši skaidrs, ja pievēršamies tā saucamajiem fantomlocekļiem. Ārsti bieži izskaidrojuši šādas sajūtas ar iekaisušiem vai bojātiem nervu galiem palikušajā stumbenī - tie sūtot uz smadzenēm maldinošus signālus. Taču šo izskaidrojumu būtu vajadzējis sākt apšaubīt jau sen. Nogriežot gabalu no nerva, ķirurgi visbiežāk panāk tieši tādus pašus rezultātus kā M. operācijā, kad tika pārgriezts sensorais nervs, kas veda uz viņas pieri - īsu atvieglojuma brīdi, pēc kura sajūta no jauna atsākas.

Turklāt amputāciju piedzīvojuši cilvēki apraksta tik dažādas un detaļām bagātas sajūtas savos neeksistējošajos locekļos, ka tās grūti izskaidrot ar traumēta nerva gadījuma rakstura reakcijām. Viņi ziņo ne tikai par sāpēm, bet arī par svīšanas sajūtu, karstumu, sataustītām faktūrām un kustību trūkstošajā ķermeņa daļā. Neviena sajūta, kas pazīstama cilvēkiem ar īstām rokām un kājām, nav sveša tiem, kuriem ir fantomlocekļi. Viņi jūt, kā šūpojas neesošā kāja, kā ūdens straumīte tek pāri neesošai rokai vai neesošs gredzens kļuvis par ciešu neesošam pirkstam. Bērni izmanto neeksistējošus pirkstus, rēķinot.

VS. Ramačandrans, ievērojams neirologs no Sandjego Kalifornijas universitātes, ir rakstījis par sievieti, kura nākusi pasaulē ar stumbenīšiem roku vietā un tomēr, cik nu viņa sevi atceras, vienmēr sajutusi īstas rokas un plaukstas - viņa pat jūt, kā sarunājoties žestikulē. Fantomsajūtas neattiecas tikai uz locekļiem. Aptuveni puse sieviešu, kurām veikta masektomija, sajūt fantomu krūti, īpaši skaidri apzinoties krūts galiņu. Ļoti ticams, ka fantomsajūtu ir piedzīvojis arī gandrīz ikviens no jums. Kad zobārsts iešļircina smaganā vietējo anestēziju, lūpa kļūst nejutīga un nervi uz laiku atmirst. Un tomēr nevienam taču neliekas, ka lūpa ir pazudusi. Tieši otrādi - šķiet, ka tā ir lielāka un pilnīgāka nekā līdz šim, lai gan spogulis skaidri liecina, ka tās apmēri nav mainījušies.

Jauno, topošo priekšstatu par uztveri varētu nosaukt par smadzeņu minējuma teoriju: uztvere ir smadzeņu mēģinājums uzminēt, kas notiek ārpasaulē. Prāts apvieno izkliedētus, vājus un rudimentārus signālus no dažādiem sensorajiem kanāliem, līdzšinējā pieredzē uzkrātu informāciju un nervu sistēmas diktētus procesus, izveidojot sensoru pārdzīvojumu, ko smadzenes piepildījušas ar krāsu, skaņu, faktūrām un nozīmi. Kad mēs redzam aiz dēļu sētas lēkājam draudzīgi noskaņotu zeltainu labradoru, tas notiek ne jau tāpēc, ka mums tiktu pārraidīti šādi dati, bet gan tāpēc, ka šādu uztvērumu mūsu smadzenes, liekot lietā tās informācijas druskas, kas ir mūsu rīcībā, noaudušas kā savu pārliecinošāko hipotēzi par to, kas notek ārpasaulē. Uztvērums ir secinājums.

Šī teorija - un tā pagaidām tiešām ir tikai teorija - pamazām ļauj saprast dažu labu ārkārtīgi mulsinošu parādību. Pie tām pieder arī kāds eksperiments, ko Ramačandrans veica ar brīvprātīgajiem, kuri savās amputētajās rokās juta fantomsāpes. Katrs dalībnieks savu veselo roku ievietoja kastē, kurā atradās spogulis; ielūkojoties kastē, ikviens redzēja savu roku un tās spoguļattēlu - it kā viņam atkal būtu abas rokas. Tad Ramačandrans lūdza brīvprātīgajiem pakustināt gan īstās, gan - iztēlē - fantomrokas, teiksim, izliekoties, ka viņi diriģē orķestri. Pacientiem pēkšņi likās, ka viņiem tiešām atkal ir divas rokas. Lai gan visi labi saprata, ka tā ir tikai ilūzija, šī sajūta nekavējoties sniedza atvieglojumu. Cilvēki, kuri gadiem ilgi nebija spējuši atlaist sažņaugto fantomdūri, piepeši sajuta, ka viņu plaukstas atveras; sāpīgi saspringtās pozās savilktas fantomrokas beidzot bija iespējams atslābināt. Vairākas nedēļas ik dienu strādājot ar spoguļkastēm, pacienti juta, kā viņu fantomrokas pamazām sarūk līdz reālajiem stumbeņu apmēriem, bet dažos gadījumos pat pilnīgi pazūd. Valtera Rīda Armijas Medicīnas centra zinātnieki nesen publicēja pētījumu, kura ietvaros spoguļkastes terapija ar milzīgiem panākumiem izmantota, ārstējot karavīrus, kas cieš no fantomsāpēm.

Šajā parādībā vēl joprojām ir daudz neskaidra, taču jaunās teorijas priekšstats par to, kas šādos gadījumos patiesībā notiek, ir aptuveni tāds: kad cilvēka roka tiek amputēta, nervu signālu pārraide pārtrūkst; tad smadzenes nāk klajā ar savu minējumu par to, kas atgadījies: visbiežāk tās pieņem, ka roka nav zaudēta, taču ir paralizēta vai savilkta, vai to sarāvis krampis. Tā tas var turpināties vairākus gadus. Spoguļkaste piedāvā smadzenēm jaunus vizuālos datus (kaut arī iluzorus), radot priekšstatu par neesošā locekļa kustību. Smadzenēm jaunā informācija jāiestrādā visa notiekošā sensorajā shēmā, tāpēc tās min vēlreiz - un sāpes pazūd.

Jaunā teorija varētu izskaidrot arī M. niezi. Jostas roze iznīcināja lielāko daļu no viņas galvas virsas nerviem. Smadzenes no to rīcībā esošās trūcīgās informācijas kaut kāda iemesla dēļ izsecināja, ka M. piemeklējis kaut kas tāds, kas izraisa šaušalīgu niezi - varbūt pa šo nelielo ādas pleķīti šurpu turpu skraidelē vesela skudru armija. Nekas tāds, protams, patiesībā nebija vērojams, taču M. smadzenes tā arī nav saņēmušas nekādus pretējus signālus, kas šos pieņēmumus apgāztu. Un tā nu viņa mokās ar niezi.

Es nesen satiku kādu cilvēku, kurš mani uzvedināja uz pārdomām par to, vai šādas fantomsajūtas nav daudz ikdienišķāka parādība, nekā mēs iedomājamies. H. bija 48 gadus vecs veselīgs vīrietis, kurš strādāja kādā Bostonas finanšu pakalpojumu firmā un kopā ar sievu dzīvoja pilsētas rietumu priekšpilsētā. Reiz ārsta apmeklējuma laikā viņš garāmejot ieminējās par kādu savādu sajūtu. Vismaz pēdējos divdesmit gadus viņš palaikam jūtot tādu kā vieglu tirpoņu, kas noskrien pa viņa kreiso roku un tālāk pa ķermeņa kreiso pusi uz leju; ja viņš tad noliecot kaklu uz priekšu kādā noteiktā leņķī, tirpoņa kļūstot izteiktāka un līdzinoties jau vieglam strāvas sitienam. Ārsts šajā stāstā ieraudzīja tā saucamo Lermita zīmi, klasisku simptomu, kas vienlīdz var liecināt par izkaisīto sklerozi, vitamīna B12 trūkumu vai arī audzēja vai mugurkaula diska trūces izraisītu spiedienu uz muguras smadzenēm. Magnētiskās rezonanses izmeklēšanā atklājās kavernoza hemangioma, zirņa lieluma paplašinātu asinsvadu masa, kas nospieda muguras smadzenes H. skaustā. Pēc nedēļas, kamēr ārsti vēl joprojām sprieda, ko iesākt, hemangioma plīsa.

“Es pagalmā grābu lapas un piepeši sajutu briesmīgu sāpju dūrienu. Mana kreisā roka vairs nereaģēja uz smadzeņu komandām,” stāstīja H., kuru es apciemoju mājās. Kad tūkums bija noplacis, neiroķirurgs sarežģītā operācijā izņēma audzēju no muguras smadzenēm. Operācija bija veiksmīga, taču pēc tās H. sāka uzmākties vesels lērums dīvainu sajūtu. Kreiso roku viņš sajuta pārspīlēti milzīgu, gluži kā animācijas filmā - vismaz divreiz lielāku nekā patiesībā. Vēl H. mocīja pastāvīgas dedzinošas sāpes aptuveni divarpus centimetrus platā joslā, kas stiepās pa kakla kreiso pusi un tālāk uz leju pa kreiso roku līdz pašiem pirkstu galiem. Pa šo pašu taku šurpu turpu skraidīja arī nejauka nieze; atvieglojumu nesniedza nekāda kasīšanās.

H. nav samierinājies ar to, ka ar šīm sajūtām viņam būs jādzīvo līdz mūža galam (tas ir pārāk nomācoši), tomēr tās viņu vajā nu jau vienpadsmit gadus. Pa dienu dedzinošās sāpes ir ciešamas, tomēr jebkurš nieks var izprovocēt mokošu uzliesmojumu - vēsa vēja brāzma, apģērba piedurknes vai palaga pieskāriens ādai. “Reizēm man ir tāda sajūta, it kā āda būtu nolobījusies, atsedzot miesu, un visvieglākais pieskāriens liekas pārāk sāpīgs,” viņš stāsta. “Reizēm man liekas, ka mani dursta ar iesmu vai ka man dzeļ lapsene. Citreiz sajūta ir tāda, it kā es būtu nošļakstīts ar verdošu eļļu.”

No visām šīm sajūtām H. visgrūtāk nākas paciest niezi. No nemitīgās kasīšanās viņa āda ir vienos sacietējumos. “Esmu sapratis, ka dodu priekšroku niezes atvieglošanai, kaut arī, apmierinot izmisīgo dziņu kasīties, sagādāju sev sāpes,” viņš saka.

H. izmēģinājis visdažādākās ārstēšanās metodes - medikamentus, akupunktūru, herbālos līdzekļus, lidokaīna injekcijas, elektrostimulāciju. Taču nekas tā īsti nav līdzējis, un 2001. gadā H. bija spiests doties pensijā. Tagad viņš izvairās atstāt māju. Viņš pats sev izdomā arvien jaunus projektus. Pērn H. uzcēla ap savu pagalmu gandrīz metru augstu mūri, nesteidzīgi atrodot īsto vietu ikvienam akmenim un visu izdarot pats savām rokām. Taču lielu dienas daļu, kamēr sieva ir darbā, H. pavada mājās ar trim ģimenes kaķiem - novilcis kreklu un ieslēdzis apkuri uz pilnu jaudu, viņš mēģina novērst jaunu paasinājumu.

Mūs (ar H. piekrišanu) iepazīstināja viņa neirologs - kā piemēru situācijai, kad smagas niezes cēlonis ir centrāls, nevis periferāls. Tā nu kādu rītu mēs sēdējām viņa dzīvojamajā istabā un pūlējāmies saprast, kas tad īsti notiek. Pa lielo erkera logu istabā ieplūda saules stari. Viens no H. kaķiem, izspūrusi brūngana kaķe, saritinājās man līdzās uz dīvāna. H. sēdēja atzveltnes krēslā, ģērbies maisveidīgā violetā tēkreklā, ko bija uzvilcis par godu manam apciemojumam. Viņš stāstīja, ka, pēc viņa domām, visas nelaimes sakne esot vienkārši “sabojājies slēdzis” viņa kaklā (vietā, kur bijis audzējs), tāds kā atvienojies vada gals, kas smadzenēm sūta nepareizus signālus. Taču es pastāstīju, ka arvien vairāk faktu liecina par labu pieņēmumam, ka mūsu sensorās izjūtas nevis tiek sūtītas uz smadzenēm, bet gan tajās rodas. Kad biju nonācis līdz fantomsajūtām amputētos locekļos, H. manāmi sasparojās. Fantomsāpju upuru izjūtas viņam likās pazīstamas. Es ieminējos, ka viņš varētu izmēģināt spoguļkastes terapiju, un H. tūlīt piekrita. “Man otrajā stāvā ir spogulis,” viņš sacīja.

H. nonesa dzīvojamā istabā ierāmētu spoguli, un es liku viņam nostāties ar krūtīm pret vienu no tā malām - tā, lai viņa slimā kreisā roka atrastos aiz spoguļa, bet veselā labā roka - tam priekšā. H. pielieca galvu, lai, ieskatoties spogulī, liktos, ka labās rokas atspulgs novietots tāpat, kā kreisā roka. Tad es liku viņam savēzēt rokas - īstās rokas -, it kā viņš diriģētu orķestri.

Vispirms H. izrādīja vilšanos. “Tas nav gluži tāpat, kā skatīties uz kreiso roku,” viņš iebilda. Taču tad piepeši viss mainījās.

“Oho!” H. izsaucās. “Tas nu gan ir savādi.”

Pēc kāda brīža ievēroju, ka viņš pārstājis kustināt kreiso roku. Tomēr H. teica, ka sajūta esot tāda, it kā tā vēl joprojām kustētos. Vēl vairāk - sajūtas kreisajā rokā bija ļoti mainījušās. Pirmo reizi pēdējo vienpadsmit gadu laikā H. juta, ka kreisā roka “atgūst” savu normālo izmēru. Dedzinošās sāpes mazinājās. Arī nieze vairs nelikās tik mokoša. “Tas nudien ir pavisam dīvaini,” viņš teica. H. vēl joprojām juta sāpes un niezi kaklā un plecā - vietās, kas spogulī nebija saskatāmas. Un, kad viņš atkāpās no spoguļa, agrākās anormālās sajūtas kreisajā rokā atgriezās. H. sāka lietot spoguli vairākas reizes dienā, pa aptuveni piecpadsmit minūtēm vienā reizē, un es regulāri iegriezos apvaicāties par panākumiem.

“Pašas dramatiskākās ir pārmaiņas manas rokas apmēros,” H. saka. Pēc pāris nedēļām viņš to atkal sāka just kā normāla lieluma roku jau visu dienu. Spogulis izrādījās arī pirmais iedarbīgais līdzeklis pret niezes un sāpju uzliesmojumiem, kas viņam laiku pa laikam uzbrūk. Agrāk H. neatlika nekas cits, kā vienīgi sēdēt un gaidīt, kad šīm mocībām pienāks gals; reizēm tas prasīja vairāk nekā stundu. Tagad viņš vienkārši paņem spoguli. “Man nekad agrāk nekā tamlīdzīga nav bijis,” H. saka. “Tas ir mans burvju spogulis.”

Spoguļa terapija guvusi arī citus atsevišķus panākumus. Ir ziņas, ka Anglijas pilsētā Bātā vairāki pacienti, kas cieš no tā sauktā komplekso reģionālo sāpju sindroma (tās ir nezināma cēloņa izraisītas spēcīgas, mokošas sajūtas ekstremitātēs), pēc sešām spoguļa terapijas nedēļām pilnīgi atbrīvojušies no simptomiem. Kalifornijā spoguļa terapija palīdzējusi triekas pacientiem pieveikt sindromu, kas pazīstams ar nosaukumu “vienpusēja telpas ignorēšana”(angliski - hemineglect, arī unilateral neglect, hemispatial neglect vai spatial neglect) un izpaužas teju vai kā tiešs fantomsāpju pretstats - šiem pacientiem ir kāda ķermeņa daļa, kuru viņi vairs neuzskata par savu. Šādi atklājumi mudina pieļaut fascinējošu iespēju - varbūt daudzi pacienti, kuriem mediķi ārstē kādu nervu traumu vai slimību, patiesībā cieš no šādiem sensorajiem sindromiem? Ja mašīnas paneļa signāllampiņa neatlaidīgi ziņo, ka jūsu auto motoram ir tehniskas problēmas, taču mehāniķi neatrod nekādus bojājumus, pilnīgi iespējams, ka jālabo pats sensors. Tas ne mazāk attiecas arī uz cilvēkiem. Mūsu sāpju, niezes, nelabuma un noguruma sajūtas parasti kalpo, lai mūs pasargātu. Taču, atrautas no fiziskās realitātes, tās var kļūt par šaušalīgiem murgiem - tas attiecas ne tikai uz M. ar viņas nebeidzamo niezi un H. ar viņa dīvainajiem simptomiem, bet, pilnīgi iespējams, uz neskaitāmiem cilvēkiem, kuri cieš no tādām problēmām kā hroniskas muguras sāpes, fibromialģija, hroniskas iegurņa sāpes, tinīts, žokļa locītavas iekaisums vai pastāvīgā sasprindzinājuma trauma. Šādos gadījumos ne caurskate, ne analīzes vai ķirurģiskas operācijas nepalīdz atrast kādu anatomisku izskaidrojumu. Mediķi uzstājīgi turpina ārstēt šīs slimības kā nervu vai audu problēmas - citiem vārdiem, kā motora bojājumus. Paceļam pārsegu, izņemam šito, nomainām to, pārkniebjam kādu vadiņu... Tomēr sensora spuldzīte nebeidz mirguļot.

Mēs zaudējam pacietību. “Tur iekšā viss ir kārtībā,” mēs paliekam pie sava. Un tad jau, skaties un brīnies, tūdaļ arī problēmas vietā ķeramies klāt pašam vadītājam: izrakstām trankvilizatorus, antidepresantus, arvien pieaugošas narkotiku devas. Un medikamenti tiešām bieži palīdz cilvēkiem ignorēt sensoru brīdinājumus - pat, ja tie taisnā ceļā pieslēgti smadzenēm. Turpretim spoguļa terapija tēmēta uz bojāto sensoru sistēmu. Būtībā tā ņem kļūmīgi funkcionējošu sensoru - brīdinājuma sistēmu, kas maldīgi pārliecināta, ka pasaulē, kuru tā monitorē, kaut kas katastrofāli nogājis greizi - un iebaro pilnīgi atšķirīgu signālu kopumu, kas to nomierina. Iespējams, jaunajiem signāliem var pat izdoties sensoru pārstartēt.

Ar šādu pieeju var izskaidrot, piemēram, to, kāpēc tik labi panākumi ir padomam, ko mūsdienās bieži dod muguras speciālisti: vienkārši pārvariet sāpes, viņi saka daudziem pacientiem, un tās tik tiešām pārsteidzoši bieži pazūd pašas no sevis. Šī parādība ilgi likās mulsinoša, taču tagad aina kļūst skaidrāka. Vairums hronisku muguras sāpju sākas ar akūtām sāpēm, teiksim, pēc kritiena. Parasti, sadzīstot traumai, pāriet arī sāpes. Taču dažos gadījumos sāpju sensoru lampiņas turpina iedegties vēl ilgi pēc audu bojājuma sadziedēšanas. Šādos gadījumos sāpju pārvarēšana smadzenēm var piedāvāt pretēja satura atgriezenisko saiti - signālu, ka visparastākās ikdienas darbības tomēr nenodara nekādu fizisku kaitējumu. Un sensors tiek pārstartēts.

Šāda sajūtu izpratne uzvedina uz domām par pilnīgi jaunu iespējamo ārstēšanas metožu klāstu - tām pamatā nebūtu medikamenti vai ķirurģiskas operācijas, bet gan uzmanīga manipulācija ar mūsu uztveri. Britu zinātnieki no Mančestras universitātes ir gājuši soli tālāk par spoguļiem un izstrādājuši veselu virtuālās realitātes sistēmu fantomsāpju pacientu ārstēšanai. Detektori transponē reālu locekļu kustības uz virtuālu pasauli, kurā pacienti jūt, ka viņi patiešām kustas, stiepjas un pat spēlē bumbu. Pagaidām jauno sistēmu izmēģinājuši pieci slimnieki, un viņi visi atzīst, ka sāpes ir mazinājušās. Vai rezultāti būs paliekoši, uzzināsim nākotnē. Taču līdzīgas sistēmas būtu iespējams izveidot pacientiem ar citu veidu sensorajiem sindromiem. Interesanti, kā virtuālajā pasaulē justos cilvēks ar hroniskām muguras sāpēm? Mančestras pētījuma rezultāti liek domāt, ka iespējami daudzi un dažādi veidi, kā cīnīties ar mūsu fantomiem.

Es piezvanīju Ramačandranam, lai apvaicātos par M. niezi. Tā gan ir fantomsajūta, tomēr skar galvas virsu, nevis kādu no viņas locekļiem, tāpēc likās maz ticams, ka spoguļa terapija šajā gadījumā varētu kaut kā palīdzēt. Ramačandrans man pastāstīja par eksperimentu, kurā viņš bija salējis cilvēkiem ausīs ledainu ūdeni. Tas maldināja smadzeņu sensorus, liekot eksperimenta dalībniekiem noticēt, ka viņi kustina galvu; dažiem fantomsāpju un triekas pacientiem šī ilūzija palīdzēja izlabot viņu mānīgos priekšstatus - vismaz uz laiku. Varbūt tas varētu palīdzēt arī M., Ramačandrans sacīja. Tad viņam ienāca prātā cita doma. Ja paņem divus spoguļus un saliek tos vienu pret otru taisnā leņķī, iegūst neapgrieztu spoguļattēlu. Cilvēks, kurš tajā skatās, savas sejas labo pusi redz kreisajā pusē, bet kreiso - labajā. Kamēr viņš neizkustas, smadzenes var arī neaptvert, ka spoguļattēls ir apgriezts. “Pieņemsim, ka viņa ieskatās spogulī un pakasa galvas kreiso pusi. Nē, pagaidiet... es tagad skaļi domāju... pieņemsim, ka viņa ieskatās, bet kāds cits pieskaras viņas galvas kreisajai pusei. Izskatīsies. varbūt arī viņas sajūtām liksies. ka jūs pieskaraties viņas galvas labajai pusei.” Ramačandrans draiskulīgi ieķiķinājās. “Varbūt tad viņas galvas labajā pusē sajūta būs normālāka.” Varbūt tas pamudinātu viņas smadzenes izdarīt citus secinājumus no uztveres datiem? Varbūt tās nospiestu pārstartēšanas pogu? “Kas to lai zina?” atbildēja Ramačandrans.

Likās, ka būtu vērts pamēģināt.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts The New Yorker, 2008. gada 30. jūnijā