Neziņas un bezjēdzības okeānā

Deivids Seiforts Ruegs ir viens no izcilākajiem un autoritatīvākajiem budisma filozofijas un Tibetas vēstures pētniekiem pasaulē. Viņa ievērojamākie darbi veltīti madhjāmakas skolas filozofiskajiem tekstiem, īpaši Nagardžunas (2. gs.) filozofijai un vadžrajānas, jeb tantriskā budisma, tradīcijai. Pat viņa nelabvēļi uzskata viņa darbus par labākajiem savā jomā.

Rīgas Laiks: Kā jums šķiet, vai ir tādas īpašas šodienas vajadzības un prasības?

Deivids Seiforts Ruegs: Interesants jautājums. Savā ziņā šodienas vajadzības nekā īpaši neatšķiras no vajadzībām, kādas pastāvējušas agrākos laikos un citās vietās, taču man šķiet, ka mūsdienās aizvien pieaug vajadzība saskatīt lietu jēgu, atrast veidu, kā rīkoties, kā uzvesties tādā pasaulē, kāda tā šodien pastāv.

RL: Bet vai šis ir tāds vēstures periods, kurā cilvēki vairāk mēģina saskatīt lietu jēgu, vai arī pati mēģināšana to saskatīt arī nozīmē būt par cilvēku?

Seiforts Ruegs: Tā kā jebkurš no mums dzīvo tagadnē — mūsu skatiens atpakaļ aptver tikai dažus gadu desmitus —, mēs vislabāk saprotam tieši to. Skaidrs, ka arī citos gadsimtos cilvēkiem bija tāda pati sajūta. Manuprāt, pa īstam cilvēks var spriest tikai par paša laiku un vietu. Arī budisms ir veidojies noteiktā laikā, vietā un civilizācijā, tomēr tam piemīt arī kaut kas vispārējs, kaut kas tāds, kas tam liek stāvēt pāri savai vietai vai laikam.

RL: Jūs teicāt, ka esat vīlies mūsdienu zinātnē, ka tā kļuvusi pārāk rutinēta un garlaicīga. Kādi, jūsuprāt, tam ir iemesli?

Seiforts Ruegs: Tas ir ļoti sarežģīti. Es nezinu, kas tie par iemesliem. Kad izpētes priekšmets kļūst par akadēmisku disciplīnu, bieži vien iestājas rutīna un zūd iedvesma — tas spēcīgais intelektuālais impulss, kas bijis visam pamatā, notiek birokratizācija. Piemēram, dažu gadu desmitu laikā universitātes ir ārkārtīgi birokratizējušās. Iespējams arī, ka ikdienišķās uzmanības nobīdes, kas raksturīgas cilvēkiem mūsdienās, ir lielākas nekā agrāk. Es, protams, neapgalvoju, ka 18. vai 19. gadsimtā dzīve bija vieglāka, taču iemeslu novirzīt uzmanību no galvenā, šķiet, tomēr bija mazāk — tā vismaz var spriest no tā laika cilvēku biogrāfijām. Darba apjoms, ko atsevišķi indivīdi paveica 19. gadsimtā, šodien šķiet fenomenāls. Mūsdienās, manuprāt, ir maz cilvēku, kuri spēj pastāvīgi uzturēt tik augstus kvalitātes standartus tik lielam darba apjomam.

RL: Vai, jūsuprāt, agrāk ļaudīm bija vairāk enerģijas?

Seiforts Ruegs: Šo jautājumu esmu bieži sev uzdevis, bet atbildi nezinu. Var jau būt. Iespējams, ka piesārņojums, ar ko mums mūsdienās nākas samierināties, visas šīs alerģijas, kas mūs nomoka, — tas viss cilvēkus iztukšo.

RL: Vai jūs teiktu, ka institūcijas jebkuru radošu cilvēku nogalina?

Seiforts Ruegs: Nedomāju, ka automātiski tā jābūt, taču praksē tā nereti ir.

RL: Un akadēmiskajām institūcijām jūs nesaskatāt nekādu alternatīvu?

Seiforts Ruegs: Joprojām ir profesori un pētnieki, kas var nodoties galvenokārt pētniecībai un darbam ar studentiem. Bet jebkurš, kas ir, teiksim, fakultātes vadītājs universitātē vai atbild par līdzekļu sadali, ir spiests nodarboties ar lietām, kas prasa milzu laiku. Jā, tā ir birokrātija, bet no tās ir arī ļoti grūti izvairīties. Ja gribi, lai tava fakultāte turpina pastāvēt, tev ar to jānodarbojas.

RL: Vai jūs nevarētu īsi raksturot savu attieksmi pret dzīvi un to sociālo un kultūras situāciju, kādā mēs šobrīd atrodamies?

Seiforts Ruegs: Tas ir ļoti plašs jautājums, tomēr mēģināt uz to atbildēt ir interesanti. Uzsveru — mēģināt. Kopš visai agrīna vecuma es esmu stipri ietekmējies no budisma. Esmu rūpīgi pētījis Nagardžunas un viņa sekotāju filozofiju, citiem vārdiem, skolu, kas balstījās Mahajanas sūtrās un attīstīja tukšuma jeb sunyata [1. Sunyata - sanskritā "tukšība"; budisma filozofijā jēdziens, kas norāda uz to, ka nekam nav savas dabas, būtības vai "identitātes", viss ir tukšs un pastāv tikai "savstarpēji saistītās rašanās" ietvaros. Budisma filozofijā šī jēdziena izstrādāšanu saista ar 2. gadsimta filozofu Nagardžunu.] teoriju un praksi, kuru dažs labs diemžēl mēdz pielīdzināt nihilismam. Tas nepavisam nav nihilisms! Tas vienkārši ir rīcības veids, kas prasa izvairīties no galējībām domāšanā, kaut gan bodisatvam — un es nesaku, ka es esmu bodisatva — reizēm nākas ķerties pie ekstrēmas rīcības, lai panāktu zināmu mērķi.

RL: Jūs aprakstījāt sava domāšanas veida pamatus, taču mans jautājums bija par jūsu attieksmi pret mūsdienu pasauli.

Seiforts Ruegs: Attieksmei pret to, manuprāt, ir divas puses — no vienas puses, cilvēks dzīvo tagadnē, viņam jānodarbojas ar tagadni gan praktiskā, gan intelektuālā ziņā, taču, no otras puses, jāatzīst, ka ar to ir diezgan lielas grūtības, jo bezjēdzība, kas notiek pasaulē — “bezjēdzība” ir pieklājīgi teikts —, ir visai satriecoša.

RL: Kur jūs saskatāt šo bezjēdzību?

Seiforts Ruegs: Vieglāk būtu pateikt, kur es to nesaskatu.

RL: Un kur jūs to nesaskatāt?

Seiforts Ruegs: Nav tikpat kā nekā, kur tā neizpaustos. Piemēram, politiķiem pietiek atvērt muti, un viņi sāk gvelzt muļķības, jo, šķiet, nav spējīgi uzdot sev būtiskus jautājumus un atrast veidu, kā ar tiem tikt galā.

RL: Bet kas ir šie būtiskie jautājumi, kurus viņi neuzdod?

Seiforts Ruegs: Nu, varam ņemt ko tādu, kas šobrīd skar daudzus gan Eiropā, gan Amerikā un, šķiet, arī Krievijā — tas ir jautājums par islāmisko fundamentālismu. Neviens neuzdod jautājumu, kas tiek domāts ar vārdu “islāmisks”? Neviens neuzdod jautājumu, kas ir “fundamentālisms”? Toties par to visu laiku tiek runātas pilnīgas muļķības. Jēdziens “islāmisks”, kas atvasināts no vārda “islāms”, netiek šķirts no vārda “islāmistisks”, kas būtu attiecināms uz tiem, kuri, izlikdamies par musulmaņiem, patiesībā manipulē ar šo reliģiju netīru mērķu sasniegšanai. Tātad ir šie divi pretpoli — “islāmisks”, vārds, ar kuru būtu raksturojams islāma piekritējs, un “islāmistisks”, kas attiecināms uz tādiem, kas, pastāvīgi piesaukdami Allāhu, patiesībā zaimo un rīkojas tikai savās personīgajās interesēs. Starp citu, draudus savai tradīcijai parasti izjūt tieši tie, kuriem šai tradīcijā nav dziļas saknes. Nu, un fundamentālisms — ko nozīmē būt fundamentālistam? Vai tas tiek attiecināts uz tādiem, kam rūp fundamentālais, lietu pamati? Tas jau būtu labi, ne vien labi, bet pat nepieciešami. Vai varbūt tomēr domāts kas cits? Notiek vispārēja mētāšanās ar vārdiem, un iestājas pilnīgs sajukums. Turklāt šis sapratnes trūkums pasauli nostāda visai draudīgā situācijā.

RL: Jūs sacījāt, ka būtu vieglāk pateikt, kur bezjēdzība mūsdienās nepastāv. Vai jūs neminētu kādus piemērus?

Seiforts Ruegs: Tā nepiemīt cilvēkiem, kuri idejas, jēdzienus, rīcību mēģina analizēt, kuriem svarīgi gūt skaidrību. Manuprāt, filozofa pamatuzdevums ir skaidrot. Tā ir filozofijas īstenā sfēra — skaidrot jēdzienus un, ļoti iespējams, arī rīcību.

RL: Varbūt filozofa pamatuzdevums ir būt saprātīgam?

Seiforts Ruegs: Tieši tā. Varbūt tas ne vienmēr izdodas, bet vismaz jāmēģina.

RL: Vai jums šķiet, ka apkārt mums viļņojas bezjēdzības okeāns?

Seiforts Ruegs: Jā.

RL: Vai, jūsuprāt, filozofija ir vienīgā iespēja šai bezjēdzības okeānā atrast jēgu? Ja gribi atrast jēgu, nodarbojies ar filozofiju — vai tā?

Seiforts Ruegs: Ar filozofiju plašākā nozīmē, jā. Ar to saprotot nevis akadēmisku disciplīnu, bet uzticību zināšanām un gudrībai, mīlestību pret tām — ar visām no tā izrietošajām sekām.

RL: Vai, jūsuprāt, pēdējā gadsimta laikā bezjēdzība ir pieaugusi?

Seiforts Ruegs: Grūti pateikt, jo cilvēks jau var spriest tikai no tagadnes personīgās pieredzes. Esmu pārliecināts, ka bezjēdzība pastāvējusi vienmēr, tā nav tikai 20. un 21. gadsimta iezīme. Taču šobrīd tā šķiet visaptveroša.

RL: Es vēlreiz gribētu jums jautāt par šādas bezjēdzības izplatības iemesliem.

Seiforts Ruegs: Man šķiet, ka līdz ar globalizāciju pasaule kļuvusi daudz sarežģītāka, savstarpēji saistītāka. Protams, arī agrāk bija ļaudis, kas daudz ceļoja un izplatīja savu pasaules uzskatu, taču viņu bija ļoti maz. Tagad tas skar gandrīz visus, bet man šķiet, ka cilvēkiem vienkārši trūkst laika vai enerģijas, lai izprastu problēmas, kas viņus tobrīd varbūt dziļi neskar, bet ar laiku tik un tā ietekmē viņu personīgo dzīvi. Un ļoti bieži trūkst arī vēlēšanās.

RL: Ko īsti jūs saprotat ar globalizāciju?

Seiforts Ruegs: Arī tas ir tāda paša veida vārds kā “islāmisks” — tas raksturo vismaz divas dažādas parādības. Globalizācija ir pastāvējusi vismaz kopš Romas impērijas laikiem — saprotot ar to apmaiņu ar precēm, darījumiem, cilvēkiem. Tas ir nenovēršams process, kas pieņēmies spēkā 19. un 20. gadsimta laikā. Kā tāds tas būtu vērtējams neitrāli vai savā ziņā pat pozitīvi — saskarsme ar citām kultūrām, citām civilizācijām, citām vērtībām, manuprāt, cilvēkiem nāk par labu. Taču antiglobālisti piešķir vārdam “globalizācija” savu īpatnēju, privātu saturu — saprotot ar to nepārdomātu vērtību uztiepšanu citām tautām, kas ir sinonīms jēdzienam “vesternizācija”. Te es nonāku atpakaļ pie islāma kultūras, kura cīnās — un, manuprāt, tas ir attaisnojami — pret sev svešu vērtību uztiepšanu.

RL: Vai tas nenozīmē, ka mēs varam, piemēram, 11. septembra akciju uzskatīt par taisnīgu?

Seiforts Ruegs: Par taisnīgu — nē, tas nepavisam nav pieļaujams. Tie cilvēki varbūt tā arī uzskatīja, taču, kā es saprotu, tā nebija pieļaujama arī no islāma viedokļa. Tā nebija taisnīga vai attaisnojama rīcība, taču vienlaikus to var izskaidrot ar veselu sarežģītu faktoru un apstākļu kopumu — ja ne pilnībā izskaidrot, tad vismaz daļēji. Taču, kā saka vācieši, alles verstehen ist nicht alles vergeben — visu saprast nenozīmē visu piedot. Ir lietas, kas ir nepieņemamas un nepiedodamas. Varbūt tas neatrisina mūsu problēmas, taču es piedāvāju, manuprāt, pietiekami pieņemamu formulējumu situācijai, kurā atrodamies — bezjēdzību izraisa bezdomība, apjukums, moha [2. pali valodā (sanskritā - avidya neziņa par to, kā viss ir iekārtots, nezināšana; karmiski negatīvu domu, vārdu un rīcību sakne.]

RL: Bet kā no tā izvairīties tiem, kuri nav saistīti ar budismu?

Seiforts Ruegs: Jā. Tagad nāksies ķerties pie acīmredzamā, pie klišejām. Pirmais padoms būtu vienkārši apstāties un padomāt. Apstāties un padomāt. Nu, kā tiek mācīts mazs bērns — iekams kaut ko dari, apstājies un padomā. Nedari tikai tāpēc, ka tev šķiet, ka tā jādara. Apstājies un padomā, vai tu tiešām gribi tā darīt, vai tas ir saskaņā ar tavu vērtību sistēmu.

RL: Varbūt šis jautājums izklausīsies mazliet dīvaini, bet kā jūs saprotat to “padomā”?

Seiforts Ruegs: Skaidrs, ka dažādi ļaudis domā dažādi, balstoties uz savu pagātni, izglītību un tā tālāk. Kad jūs bērnam, teiksim, astoņus vai desmit gadus vecam, sakāt: apstājies un padomā, jūs jau nemudināt viņu uzsākt kaut kādu dziļi intelektuālu procesu, bet gan vienkārši sev pārvaicāt, kādā nolūkā viņš to un to dara un vai tas saskan ar to, ko viņš uzskatu par labu un pareizu.

RL: Bet daudzi jau nezina, kādas vērtības būtu jāatzīst par pareizām.

Seiforts Ruegs: Tieši tā, tieši tā. Te jau arī sākas grūtības. Un viņus uz aplamā ceļa novirza dažnedažādi lozungi un klišejas — jau pieminētais “bezjēdzība”, kas liek cilvēkiem rīkoties nedomājot.

RL: Vai jūs piekrītat uzskatam, ka Rietumu civilizācija ir sevi izsmēlusi un tās iznīcība ir neizbēgama?

Seiforts Ruegs: Es neuzskatu, ka kaut kas var būt pilnīgi neizbēgams. Manuprāt, ja cilvēka garam tiek dota iespēja būt tam, kas tas patiesībā ir, neizbēgams nav nekas. Bet jūs jautājāt par Rietumu civilizāciju. Izsmēlusi sevi nav tikai tā, tas pats redzams Indijā, Japānā, Amerikā.

RL: Bet kas īsti ir noticis?

Seiforts Ruegs: Ja es zinātu atbildi, es būtu daudz noderīgāks cilvēks. Bet es nezinu.

RL: Jūsu draugs Aleksandrs Pjatigorskis šai sakarā norāda, ka pati būtiskākā pasaules iezīme ir prāta klātbūtne. Un kolīdz ir prāts, šis prāts saskata, ka pasaule atrodas pagrimuma un iznīcības stāvoklī.

Seiforts Ruegs: Jā, jautājums par pagrimumu un iznīcību ir diezgan interesants. Kristīgajā tradīcijā, protams, pastāv armagedona jēdziens, bet arī budisma Kalačakratantrā pastāv visai pamatīgi izvērsta ideja par galīgo cīņu starp bodisatvu-kareivi, Šambalas ķēniņu, un šo pagrimumu kā avidya jeb moha. Vienā Kalačakratantras nodaļā šī cīņa aprakstīta kā pasaulīga cīņa starp labo un ļauno — galīgā cīņa, kas noslēdz zināmu laikmetu un risinās ārpasaulē, sava veida budistu armagedons, taču vēlākajās nodaļās uzsvērts, ka pašas būtiskākās ir šīs cīņas iekšējās izpausmes. Tas pats attiecas uz islāmu — viena no džihāda jēdziena nozīmēm ir cīņa ar islāma pretiniekiem, ar neticīgajiem, bet ir vēl otra — iekšēja cīņa, kam reizēm varbūt piemīt arī ārējas izpausmes, bet kas pārsvarā risinās kā sevis pārvarēšana. Un man šķiet, ka vairums ļaužu to apjauš, viņi ir par to dzirdējuši — vismaz tie, kuru kultūrai ir tradīcijas, taču diemžēl praksē šo atziņu izmanto gaužām reti.

RL: Vai, jūsuprāt, ārējā pasaulē var notikt kaut kas slikts?

Seiforts Ruegs: Jā, tas var notikt kuru katru brīdi. Es nesaku, ka notiks — bet var notikt. Manuprāt, ja mēs visi nerīkosimies ārkārtīgi piesardzīgi, ja katrs savā veidā nedarīsim, ko varam, briesmas patiešām ir ļoti ļoti lielas.

RL: Bet varbūt, ja cilvēce pašiznīcinātos, no Visuma viedokļa tas būtu pat labi? Varbūt cilvēce ir tikai tāda slimība?

Seiforts Ruegs: Varbūt, taču budisms to neparedz — vismaz ne Mahajanas budisms. Tas būtu nevajadzīgs secinājums, nevajadzīgas bailes. Mahajanas budismā, manuprāt, pastāvīgi pausta ideja, ka nav brīža, kad, pateicoties Budas dabai, pateicoties cilvēka garam, nevarētu pārtraukt kādu procesu un atgriezties uz takas, kur bezjēdzības ir mazāk.

RL: Tātad jūs personīgi dotu priekšroku tam, ka cilvēce sevi neiznīcina?

Seiforts Ruegs: Tas nav manā ziņā — dot vai nedot priekšroku. Kam karmiski jānotiek, tas notiks. Es to nedomāju kaut kā fatāli, bet mēs tiešām pļaujam to, ko sējam. Būtu jauki, ja šī pašiznīcināšanās nenotiktu, bet ja notiek, tad notiek. Starp citu, Mahajanas budisms uzskata veselību par dabisko stāvokli, kamēr slimība ir ārējais. Nejaušība — tā ir eksistences daļa, taču neietekmē būtisko.

RL: Vai jūs tam piekrītat?

Seiforts Ruegs: Ja tā padomā — jā. Reizēm varbūt rodas intuitīvas šaubas, tomēr šādai nostājai jācenšas piekrist, tā jākultivē — tas ir vienīgais iespējamais sākumpunkts. Citādi jau mēs visi tikpat labi varētu izdarīt pašnāvību.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska