Nežēlīgā kuratore
Foto: Normunds Sarmulis

Helēna Heinrihsone

Nežēlīgā kuratore

Igauņu 20. gadsimta mākslinieka piemiņai. Subjektīvas piezīmes no “gadsimta

izstādes” Tallinas muzejā

Esmu pagodināta komentēt nozīmīgu tūkstošgades mijas izstādi Igaunijā.

Ir sens pieņēmums — “karstie lietuvieši”, “mēs paši latvieši” un “vēsie dizaineri igauņi”.

Ceļš uz Tallinu ir balts, slidens, ar zilām debesīm. Protams, šķērsojot robežu, viss kļūst ne tik skaists kā pie mums.

Bet es braucu pie kaimiņiem — bagātiem, uz zemi ar perfektu izstāžu kultūru. Jāatceras tikai nesenā īsteni starptautiskā Tallinas grafikas triennāle. Mums Latvijā tas nav pa spēkam.

Nav šaubu, mani sagaida kaut kas svētsvinīgi nozīmīgs. Tikšanās ar vecu un jaunu draugu darbiem, ar zināmo un nezināmo. Pēc pēdējo gadu ciešajiem kontaktiem spriežu, ka igauņi strauji mainās. Kļuvuši daudzveidīgāki.

Jā! Un tas taču notiek muzejā, kur vēl nekad neesmu bijusi!

Un tur mūs gaida kuratore Eha Komisārova (turpmāk E.K.)!

Pati visu stāstīs!

Un mašīnu var novietot tieši pie durvīm!

Priecīga rādu kuratorei līdzpaņemto 1997. gada katalogu 101 Eesti maalikunstnike liit — lai labāk orientētos un tūdaļ atzīmētu svarīgākās sakritības. Attieksme tomēr ir noraidoša: “Salonisks, pārdošanai un pat ar mākslinieku adresēm!”

Nekas. Virzāmies uz priekšu. Ak, kaut ātrāk sāktos īstā ekspozīcija, bet tā jau ir ar muzejiem — mērķis sasniedzams caur skumjām anfilādēm.

Trūkums. Netīrs parkets, netīras, vēsi pelēkas caurumotas sienas. Mēs esam nokavējuši, jo atklāšanā un vēl kādu laiku grīdu sedzis balts audekls, nu jau sabradāts un novākts. Par to naudu varēja nokrāsot sienas, bet, iespējams, audeklu piešķīra sponsors. Līdzīgi kā pie mums izbijusi fabrika brūni lillā drapējumu 2. Vispasaules latviešu mākslas izstādei. Negaidīti sirreāli rēgi — visur pie griestiem “mēmi klusē” gigantiskas neieslēgtas lustras. Tās varētu būt izstādes vaiņagojums.

Nevajag celt galvu tik augstu. Lūk!

Acu priekšā “viss sācies”!

Blāvā gaismā vienmuļi kārtojas mazformāta gleznas.

Viss pasniegts tik tīšprātīgi, ka saprotami uztveras kā konceptuāla rinda.

E.K. azartiski pamato savu izvēli un pievērš mūsu uzmanību uzrakstiem virs durvju ailēm pārejās.

Ar koncepciju var iepazīties angliski, saprotamā valodā, skaidri un gaiši, tieši pēc labiem rietumu paraugiem. Sadaļas pa septiņām zālēm ir noteiktas, vienkāršotas, arī nosacītas tādā pakāpē — liec tajās ko un kā gribi.

Gadsimta māksla ir pārdomāti klasificēta, bet vienīgi pēc satura. Absolūta politizācija.

Brīžiem vizuāli iznirst pa kādai gleznai. Cik igaunisks motīvs — lauku interjers siltos toņos ar mierīgu laucinieci, bet priekšplānā tomēr iekomponējies cirvis!

Kur nonivelējušās gadsimta zīmes mākslā?

Daudz ko var saprast, tikai ne vienaldzību pret mākslas darba objektīvo vērtību.

Jūtos kā bezsvara, bezemociju vidē. Ir tik grūti nejust līdzi jebkurai glezniņai, jo tai ir ierādīta vienīgi laikmeta dokumenta loma.

Negribas būt noraidošai. Gribas respektēt kuratores fanātismu, bet kā vārdā pasniegt visu 20. gadsimtu kā mokošu režīma upuri? Laikam jau — savā. Ir vinnēts kuratoru konkurss. Ir būts Ņujorkā, MOM (Modernās mākslas muzejs).

Vēl par rāmjiem — apbružātas malkas pagales vai šķības, ar guašu nokrāsotas līstītes vēl vairāk pazudina gleznas, arī aizņem tik dārgo vietu. E.K. apgalvo, ka arī MOM respektē autentisku ierāmējumu. Mani iebildumi, ka padomju laikā nebija nekādas izvēles iespējas, paliek bez atsaucības. Labi, lai paliek, bet vienkārši pārkrāsot vai notīrīt vajadzēja. Centrālajā zālē centrālajā vietā — traks lielizmēra portrets ar bronzas fonu Autors līdz šim man nezināms, bet nav arī pašdarbnieks. Viņam esot sava noteikta vieta, pēdējos divdesmit gadus strādājot šādā manierē. Attēlots ļoti populārs joku rakstnieks. Darbs uzrāda nozīmīgu tendenci. Ne jau mākslā, bet sīkpilsoņu sabiedrības mākslas uztverē.

Vai šī tendence ir tik nozīmīga, ka to demonstrē ar vāju glezniecību?

Kad un kur demonstrēs pašu mākslu?

Ak! Tuvs draugs, jaunībā bieži reproducēts žurnālā Ogoņok — Tīts Pēsuke (Tiit Paasuke), pārstāvēts ar agrīnu 80. gadu darbu. Un atkal E.K. — “tagad viņš man tik ļoti nepatīk…”

Un pavisam nepatīk neizstādītais Lemings Nāgels (Lemming Nagel), kas 1998. gadā tika godalgots ar Igaunijas Mākslinieku Savienības Gada prēmiju.

Un vēl viens otrs mākslinieks, kurš nav sociāli iegrāmatojams konceptuālajās aprisēs.

Patīk. Nepatīk. Mīl. Nemīl.

Kādēļ kuratore konsekventi atlasījusi ne labāko, ne nozīmīgāko darbu?

Kā var pamatot Ando Keskilas (Ando Keskkūla) izstādīto 1974. gada gleznu, radītu pirmajā gadā pēc Mākslas institūta beigšanas, tas ir radošā rokraksta sākums, kas tikai ļauj nojaust grandiozos panākumus, patiesi vadošo lomu visā bijušajā PSRS teritorijā. Šodien viņš ir pārstāvējis Igauniju Venēcijas biennālē. Tad kādēļ šis naivais sākuma darbiņš? Kam? Par ko? Tikai lai iekļautu to tieši ainavas koncepcijā. Protams, ka ir beznaudība. Arī daudzu autoru darbi nepieder tieši muzejam, izkaisīti pa visu pasauli. Vai tādā gadījumā būtu labāk vispār nerīkot izstādi ar pretenziju uz tik plašu vērienu? Tomēr ir saprotams katra kuratora sapnis īstenot kaut ko visaptverošu. Arī laiks un darbs ieguldīts milzīgs.

Dominē kaut kāda liktenīga igauņu nelaime. Taču ne Lennarts Meri, laikam Eha Komisārova.

Un atkal es domāju par mīlestību. Jo stiprāka, jo aklāka. Ko mīl kuratore, es nesaprotu. Visu ģeogrāfisko Igauniju? Savu koncepciju? Savu piederību šodienai? Varbūt savu uzvaras gājienu pāri padomiskajam bezizvēles liktenim, kas lika viņai par katru cenu atbrīvoties no klasisko vērtību skalas?

Cik nesen mākslas dzīvē bija izjūtams kuratora, menedžera trūkums. Un cik paātrināts process risinās šodien.

Jā, kaut ko E.K. tomēr mīl — gleznotāju instalatoru Raulu Kurvicu (Raoul Kurvitz), viņas vērtējumā — “igauņu Anselms Kīfers”. Lepojas, ka muzejam pieder viņa darbi, kuru tapšanu rāda video — Kurvics kopā ar anonīmu mežakuilīti kūtsmēslos darbojas ap šīm planšetēm. Objekti ir 2 gadus nostāvējušies pagrabā, līdz beiguši nelabi ost. Iestājas uztveres krīze, un mēs neapspriežam to, ka viss novēlojies vismaz par 20 gadiem.

Vēl ir ļoti skarba “sieviešu zāle”, drusciņ grafikas un gandrīz nemaz tēlniecības.

Kaut kur “elku zālē” ir iemaldījusies bikla stirniņa, kāds vientuļš konstruktīvisma paraugs.

Kļūst labāk, kad ieraugu Kārela Kurismā (Kaarel Kurismaa), viens no padomju laika pirmajiem kinētiskās mākslas aizsācējiem) televizoru vai Venēcijas biennāles dalībnieku instalācijas.

Visu laiku plastiskākais un jūtīgākais igauņu gleznotājs Pēters Mūdists (Peeter Mudist) par laimi arī ticis centrā, kur tam tieši blakus rotājas stipri viduvējs, salonisks gadsimta sākuma “dāmas portrets”. Vecmeistari pārstāvēti īpaši skopi. Kēlers (Köler) tikai ar mazu litogrāfiju. Arī Vīralts pamests novārtā.

Tik ļoti valdzina Līnas Sības (Liina Siib) dzejolis-koncepcija. Tas var būt daudz ko sakārto uztverē. Nomierina. Dzēš nepatiku. Tā ir izstādes “labākā vieta”, ja tā var teikt. Nekas nav sabojāts ar zīmoga uzspiešanu.

[1]DESIDENTIFIKATSIOON

Heads hav always been cut off in Estonia.

Gutting heads off is not an Estonian speciality.

We have a multitude of fine examples from Japanese shoguns to Persian kalifs to the children of the French Revolution.

Without the head it is not possible to identify a letter, a person, a creature, a state etc.

Only heads, not the other parts of the body are put in a passport.

Head is the sign of Estonia.

A headless body is anonymous.

A man who is not known is anonymous.

Many small countries are anonymous.*

Tallinā krēslo, sazvanāmies ar Viskija kluba (UBC) māksliniekiem — izstādei nekādas rezonanses.

Manī ir tik daudz neizpratnes. Totāla vilšanās. Kas notiek pa īstam? Šī “gadsimta” izstāde igauņu muzejā patiesi aizskar ar savu neizskaidrojamo traģiku. Pilnīgi bez mīlestības klātbūtnes.

[1] *Dezidentifikācija

Igaunijā galvas grieztas vienmēr./ Galvu griešana nav vienīgi igauņu specialitāte./ Ir milzums jauku piemēru — gan japāņu šoguni, gan persiešu kalifi, gan Franču revolūcijas bērni./ Trūkstot galvai, nav iespējams identificēt vēstuli, personu, radību, valsti utt./ Vienīgi galva — nevis kāda cita ķermeņa daļa — parādās pasē./ Galva ir Igaunijas pazīme./ Bezgalvas ķermenis ir anonīms./ Cilvēks, kas nav pazīstams, ir anonīms./ Daudzas mazas zemes ir anonīmas.

Raksts no Februāris, 2000 žurnāla