Nešķīstie*

Saulkrastu slimnīcā 1994. gada pavasarī ārstējās kāds cilvēks, kuram ārsti konstatēja saslimšanu ar lepru. Šis fakts tika publicēts avīzē Vakara Ziņas un izsauca negatīvu vietējo iedzīvotāju reakciju. Slimā bērni un mazbērni gluži kā Bībeles laikos tika apmētāti ar akmeņiem. No viņiem novērsās kaimiņi un draugi. Tika tenkots un spriedelēts par iespējamo lepras epidēmiju mazajā piejūras miestā, par to, kurš būs nākamais un kurš no apkārtējiem ir bijis visciešākajā kontaktā ar saslimušo un viņa ģimeni. Lai kliedētu tumsonību, skaidrotu lepras īpatnības un iespējamo izplatīšanos, Saulkrastos ieradās vienīgās Baltijas leprozorijas[1. Autors lieto senāko, sieviešu dzimtes formu — leprozorija (kā klīnika).] galvenais ārsts Jānis Šmits. Pēc viņa vizītes sasprindzinājums mazinājās, taču daudzi cilvēki pirmo reizi savā mūžā uzzināja, ka saslimšana ar lepru iespējama arī šodien. Daudzi, kuri Talsu rajona Laidzes pagastā esošo leprozoriju uzskatīja tikai par muzeju, uzzināja, ka tajā joprojām ārstējas vai ierodas pārbaudīt veselību gandrīz divdesmit savulaik ar lepras bacili inficējušos cilvēku.

Par spīti retajiem saslimšanas gadījumiem un mūsdienu medicīnas iespējām pilnībā iznīcināt lepras bacili slimajā organismā, bailes pārspēj veselo saprātu. Ūdenstūristu pulciņš braucienā pa Gauju kādās mājās palūguši pienu. Vēlāk viņi uzcienāti arī ar pašceptu maizi un olām. Paēduši jaunieši devušies lejup pa upi. Kad pāris stundu vēlāk nakšņošanas vietā viņi sastaptajiem vietējiem pavēstījuši par labajiem cilvēkiem, kas viņus dāsni pacienājuši, vietējie iesaukušies: “Ā, tā bija leprozorija!” Mirkli vēlāk jaunie ūdenstūristi raustījušies spazmās, mēģinot atbrīvoties no pārtikas un kuņģa sulas pārpalikumiem. Taisnības labad jāpiebilst, ka leprozoriju šajā ēkā likvidēja 20. gados un visi slimnieki vēlāk tika pārvesti uz jaunuzbūvēto Talsu rajona Laidzes pagasta leprozoriju.

Pirmais lepras saslimšanas gadījums Latvijā kādā skandināvu hronikā datēts ar 1222. gadu, kad Lundas arhibīskaps Andreass Sunisons kopā ar Dānijas karaļa Valdemara II karaspēku iebrucis Baltijā. Taču pēc laika viņš bijis spiests atteikties no savu pienākumu pildīšanas, jo no vietējiem aplipis ar lepru. Paši dāņi šo faktu nevēlas atzīt, kā argumentu minot, ka sešus gadus vēlāk mirušais bīskaps ar pilnu godu apglabāts Lundas katedrālē. Tas nebūtu noticis, ja viņš patiešām būtu slimojis ar lepru. Pastāv uzskats, ka Centrāleiropā lepra nokļuva krusta kara gājienu laikā. Neilgi pēc tam tie paši krustneši nogādāja lepru arī Ziemeļeiropā un Skandināvijā. 13. gadsimtā Eiropā bjuši 19 000 lepras hospitāļi. Līdz šim tika uzskatīts, ka tādā pašā veidā izplatījies arī sifiliss, taču pēdējie paleopatoloģijas pētījumi rāda, ka liela daļa senlatviešu slimojuši un miruši no sifilisa.

Lepru uzskata par vienu no senākajām cilvēces slimībām. Tā bijusi pazīstama Senajā Ēģiptē, Ķīnā, Mezopotāmijā un Indijā, no kurienes nāk pirmās rakstītās liecības par lepru. Jau 600 gadus pirms Kristus tā bija pazīstama kā Kuštha, kas sanskritā nozīmē “apēdošā”.

Lepras inkubācijas periods ir no 7 līdz 30 gadiem. Lai kā arī to vēlētos slimie, ilgais inkubācijas periods bieži vien padara neiespējamu precīzu infekcijas avota un laika noteikšanu. Kāda Talsu leprozorijas paciente ilgi nav varējusi izskaitļot, no kā viņa dabūjusi lepras slimību. Līdz kādu dienu, staigādama pa lepras slimnieku kapiem, viņa ieraudzījusi savas auklītes kapu.

Lepras slimības pirmie simptomi ir ēstgribas trūkums, depresija, temperatūras paaugstināšanās un nevienmērīgi izsitumi. Leprai sastopamas divas formas — Lepra tuberosa un Lepra nevrorum, kā arī abu šo formu apvienojums. Lepra tuberosa gadījumā uz ādas, galvenokārt uz sejas, attīstās infiltrāti, kas normālu cilvēka seju pārvērš baisā grimasē. Balstoties uz šo vizuālo pazīmi, lepras sākotnējais latīniskais nosaukums ir facies leontina, lauvas seja. Otra lepras forma attīstās lēnāk un tās process attīstās nervu sistēmā. Sekas ir sensibilitātes traucējumi — lepras slimnieki ar bojātajām ķermeņa daļām nejūt ne siltumu, ne aukstumu, ne arī sāpes. Kāds slimnieks, instinktīvi vēloties pasildīt rokas pie krāsns, nav spējis sajust, ka tā ir ļoti karsta un, tās noņemot, konstatējis apdegušu ādu. Tādēļ lepras slimnieku nodaļā nav nevienas krāsns. Telpu apsildīšana notiek tikai ar centrālapkuri. Slimajiem attīstās arī nedzīstošas čūlas, kas, dziļumā ejot, pilnībā sagrauj kaula struktūru. Toties reproduktīvās spējas lepras slimniekiem saglabājas pat vēlīnās slimības fāzēs un bieži gadās, ka lepras slimniekiem piedzimst pilnīgi veseli bērni. Ielaistos lepras gadījumos seko patvaļīga roku un kāju atdalīšanās. Tālākajā slimības gaitā slimnieki pakāpeniski zaudē redzi un pārējās maņas. Slimību psiholoģiski smagāku padara tās ekstremāli lēnā attīstība. Lepras bacilis pie optimālās temperatūras dubultojas tikai 14 dienu laikā.

Ilgais inkubācijas periods un lēnā slimības attīstība sarežģījusi lepras ārstēšanu un medikamentu izstrādi. Empīriskā ceļā viduslaiku iedzīvotāji atklāja, ka lepras izplatību iespējams samazināt, slimniekus izolējot no sabiedrības. Tiek lēsts, ka 13. gadsimtā Latvijas teritorijā bijis ap 100 lepras jeb spitālīgo mītņu. Uzskata, ka senākā Latvijas leprozorija ir Svētā Lācara hospitālis, kas atradies pie Jāņa baznīcas vēl pirms 1226. gada. Ievietošanu Rīgas leprozorijā ap 1300. gadu attēlojis Ādolfs fon Bergmanis. Tā kā Rīgā nav bijis pilsētas ārsta, aizdomīgo slimnieku apskatījis hospitāļa kalpotājs un pilsētas nabagu pārzinis. Ja aizdomas apstiprinājušās, ziņots varas iestādēm. Abi kalpotāji nelaimīgo aizveduši uz Jāņa baznīcu. Drošā attālumā no slimnieka sekojuši viņa piederīgie un draugi. Pretī iznācis priesteris, apslacījis nelaimīgo ar svētīto ūdeni un nolasījis viņam miršanas mesu. Spitālīgajam bijis jāvalkā melns vai pelēks mētelis, bez krāsainas padrēbes, svārki, bikses un vilnas vai linaudekla mice. No hospitāļa spitālīgais drīkstējis iziet tikai noteiktā laikā un virs apģērba bijis jāpiestiprina divas baltas vilnas piedurknes kā atšķirības zīme un jāskandina klabeklis, lai brīdinātu ceļā sastaptus cilvēkus. Ja ceļā gadījies kāds rātskungs vai cita ievērojama persona, pienācīgā attālumā bijis jānostājas pret vēju. Tā sāpēs un stingrā izolācijā aizritējis slimā mūžs.

Slimos kopa un aprūpēja dominikāņu mūki. Regulārs uzturs un pajumte uzlaboja slimo pašsajūtu. Rīgas spitālīgo hospitālī bija noteikts, ka slimie vismaz trīs reizes nedēļā jāēdina ar svaigu cūkgaļu. Vairākos gadījumos bija pierādījušās speķa dziedinošās īpašības lepras ārstēšanā. Stingra attieksme pret slimību ļāva ievērojami samazināt tās izplatību līdz pat pilnīgai lepras izzušanai Baltijā 16. gadsimtā.

Rīgas leprozoriju slēdza 1525. gadā, un reformācijas iespaidā dominikāņu mūki no Rīgas pārcēlās uz Koknesi. Lepras noriets 16. gadsimtā sakrita ar strauju sifilisa uzliesmojumu.

Lepras epidēmijai atsākoties 19. gadsimtā, bija grūti to atšķirt no sifilisa un citām ādas un veneriskajām saslimšanām. Zināmi vairāki gadījumi, kad pēc atgriešanās no Krimas kara ar lepru saslimuši zaldāti un inficējuši citus. Tā laika mediķi, pētot lepras izplatību Latvijā, izvirzīja teoriju, ka lepru pārnēsā zivis.

Analizējot zvejnieku un viņu ģimeņu biežo saslimšanu ar lepru, dakteris Jānis Šmits uzskata, ka slimību veicinošs faktors bijis zvejnieku neregulārā un trūcīgā barība, kā arī kontaktēšanās ar iebraucējiem ostas pilsētās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā lielākie lepras perēkļi bija Rīga, Liepāja, Ventspils, Salacgrīva un citas ostu pilsētas. Attīstoties dzelzceļam, saslimšana ar lepru arvien biežāk tika konstatēta Cēsu un Valmieras apriņķos. Tās izplatība bija cieši saistīta ar tirdzniecības centru uzplaukumu. Latgalē turpretī tika reģistrēti tikai pāris saslimšanas gadījumi ar lepru. 1900. gadā Latvijā bijuši 977 lepras slimnieki. Gadsimtu mijā, pētot saslimšanu ar lepru Rīgas pilsētā, atklājās slimības sociālais raksturs. No divdesmit gados ārstētiem 439 lepras slimniekiem tikai 3 bija dižciltīgi, 2 tirgotāji un viens goda pilsonis, pārējie bija strādnieki, kalpotāji, zemnieki. Rīgas pilsētā viens lepras slimnieks bijis starp 459 krieviem, 795 lietuviešiem, 1650 latviešiem, 3058 vāciešiem un 11078 ebrejiem. Visvairāk lepras slimnieku bijis starp Grebenščikova draudzes vecticībniekiem, kas galvenokārt dzīvojuši Maskavas priekšpilsētā.

Veiksmīgi funkcionējot leprozorijām Bauskā, Tukumā, Cēsīs, Ārlavā, Rīgā un Talsos, 1939. gadā Latvijā bija tikai 146 lepras slimnieki. Pirmās četras leprozorijas slēdza jau 20. gados.

Rīgas leprozoriju (pašreizējo infekciju slimnīcu) slēdza 1937. gadā, kad ar pirmās brīvvalsts prezidenta rīkojumu tika uzbūvēts moderns leprozorijas komplekss Talsu apriņķa Laidzes pagastā. Tajā ietilpst vairākas slimnīcas ēkas, ēdnīca, ārstu dzīvojamā māja, bērnudārzs personāla bērniem, viesnīca sirdzēju apmeklētājiem un baznīca, kas nesen iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Slimie, kas lepras izraisīto komplikāciju dēļ nav varējuši apmeklēt baznīcu, dievvārdus klausījušies tieši palātās. VEF speciālisti izstrādājuši īpašu translācijas sistēmu, slimie varējuši ne tikai klausīties dievkalpojumu, bet arī izsūdzēt grēkus un uzdot jautājumus mācītājam. Otrā pasaules kara laikā padomju armijas virsnieki šo veselu istabu aizņemošo lampu iekārtu noturējuši par modernu raidītāju un daudz nevilcinoties sašķaidījuši. Vācu okupācijas laikā pēc Vācijā iedibinātas tradīcijas lepras slimniekus bija paredzēts nošaut, taču slimnieku vidū iestājusies slimnīcas galvenā ārste Vēvere un teikusi — ja šauj, tad lai šauj visus.

Šodien slimnīcas galvenā māsa Regīna Mauriņa atzīst, ka ilgajā lepras ārstēšanas laikā starp slimniekiem un personālu veidojas emocionālas attiecības. Slimniekus un personālu viņa raksturo kā vienu ģimeni. Slimnieki izrāda dzīvu interesi par personāla privāto dzīvi, pārdzīvo viņu neveiksmes un zaudējumus. Kāds vīrs, kurš rūpīgi izlasa visas pieejamās avīzes un noskatās visas ziņu programmas, informē medmāsu par svarīgākajiem notikumiem. Cits slimnieks ar traktoru apstrādā personāla un apkārtējo iedzīvotāju piemājas dārziņus. Skaidrības labad jāsaka, ka šobrīd Laidzes leprozorijā neviena slimnieka organismā lepras baktērijas nav konstatētas. Slimnieki, no kuriem bieži vien novēršas radinieki un kaimiņi, sava mūža nogali vada leprozorijā tikai tādēļ, ka dzīve ārpus tās viņiem sagādā grūtības. Kāds igaunis pēc izārstēšanās atgriezies dzimtenē, taču tur, zinot par slimību, viņu uzņēmuši nelaipni, un igaunis uzskatījis par labāku atgriezties Talsos.

Šobrīd leprozoriju pareizāk būtu dēvēt par lepras slimnieku pansionātu. Dakteris Jānis Šmits atzīst, ka viņa pacienti dzīvo ilgāk nekā nepacienti. Ja bijušajam lepras slimniekam piemetas gripa vai kāda cita infekcija, tā tiek uzreiz ārstēta, lai nepieļautu slimnieka imūnsistēmas lieku noslogošanu. Uzreiz pēc padomju varas atjaunošanās 1945. gadā pie leprozorijas iebrauktuves atradās barjera un sargs.

Desmit gadus pēc kara beigām bija vērojams straujš lepras uzliesmojums, un leprozorijā ārstējās vairāk nekā 200 slimnieku. Kāds slimnieks, kurš joprojām dzīvo leprozorijā, visu laiku cenšas iestāstīt sev un apkārtējiem, ka nedzīstošās čūlas viņam uz kājām nav vis lepras, bet gan kara laikā iegūta apsaldējuma rezultāts. Dakteris Šmits apgalvo, ka šajā gadījumā apsaldēšanās bijusi tikai saslimšanu veicinošs faktors. Saslimušie ar lepru nelabprāt atzīst to un ilgi cer, ka patiesībā tā būs kāda cita mazāk skandaloza slimība.

Lepras tēls kā bieds izmantots Bībelē, Džeka Londona, Viļa Lāča un citu literātu darbos, kā arī kino un joprojām cilvēkos izraisa nepamatotas bailes un kauna sajūtu. Leprozorijas baznīcu apmeklē labi ja pāris slimnieku, un vecākajai māsai ir neērti mācītāja priekšā. Tomēr baznīcā kalpojošais katoļu mācītājs apgalvo, ka viņš noturēšot dievvārdus arī tad, ja zālē nebūšot neviena klausītāja. Vairāki slimnieki baznīcā nespēj nokļūt vecuma vājuma dēļ, taču citi atklāti pauž savas antipātijas pret Dievu. Viņi uzskata, ka Radītājs bijis izcili netaisns, sodot viņus ar šo briesmīgo slimību.

Tikai 1941. gadā izdevās sintezēt jauna tipa antibiotikas, ar kurām varēja iznīcināt lepras izraisītāju. Vēlākajos gados tika izstrādātas arī vairākas jaunas lepras baktēriju iznīcinošas antibiotikas, taču par visveiksmīgāko atzina komplekso ārstēšanu kurā rifampicīna, klofazimīna un dapsona antibiotiku kursi apvienoti ar vitamīniem un imūnsistēmu spēcinošiem preparātiem. 1873. gadā atklātā Mycobacterium leprae beidzot tika atzīta par uzvaramu un lepras slimība — par izārstējamu. Lepras izrasītājas baktērijas atklājējs bija Gerhards Henriks Amauers Hansens, un kādu laiku paralēli apzīmējumiem “lepra” un “spitālība” tika lietots arī apzīmējums “Hansena slimība”. Aplūkojot lepras baciļa paraugu mikroskopā, tas ļoti atgādina tuberkulozes bacili, un mediķi bez pieredzes tos bieži jauc. Mycobacterium leprae tāpat kā tuberkulozes izraisītāja ir mikobaktērija un tā uzskatāma par ļoti veiksmīgu dzīvības formu. Savu upuri tā iznīcina ļoti ilgā laikā, tādējādi garantējot sev iespēju turpināt evolūciju un attīstību arī citā inficētā saimniekorganismā. Vaicāts par bailēm no inficēšanās, leprozorijas galvenais ārsts Jānis Šmits atjoko, ka viens inkubācijas periods viņam esot jau garām. Jau nopietnāk viņš paskaidro, ka, kopš strādā leprozorijā, rokas mazgājot ievērojami biežāk, pildspalvu galus mutē nebāžot un, izejot no nodaļas, pārvelkot drēbes. Viņam zināms tikai viens medicīniskā personāla inficēšanās gadījums. Astrahaņas lepras institūtā kādai medmāsai bijušas intīmas attiecības ar slimnieku.

Joprojām nav skaidrs, kā izplatās lepra, taču apstāklis, ka baktērija vispirms sastopama inficētā deguna gļotādā, vedina domāt, ka tā izplatās pa gaisu. Arī paraugi lepras diagnosticēšanai tiek ņemti no deguna gļotādas. Ir dažādas versijas par lepras baciļa dzīvotspēju, taču ir skaidrs viens — aukstākā klimatā tā izplatība ir krietni mazāka nekā siltajās zemēs. Piemēram, Kanādā reģistrēts tikai viens lepras slimnieks.

Ar lepru slimojošos apglabā speciālā kapsētā, jo bijuši gadījumi, kad dzīvotspējīgas lepras baktērijas atrastas pat ļoti vecos apbedījumos. Bailes no slimības bijis iemesls, kādēļ agrāk bijis grūti sameklēt jaunus darbiniekus leprozorijā. Tagad šādu problēmu neesot, jo bezdarba apstākļos cilvēki esot priecīgi par katru darba iespēju, pat šeit.

Lepras pētījumus ilgus gadus apgrūtinājis apstāklis, ka ar lepru nav izdevies saslimdināt nevienu citu dzīvnieku vai kultivēt to mākslīgā barotnē. Tikai 1960. gadā ar lepru izdevās aplipināt bruņnesi, taču rezultāti nebija spīdoši, jo bruņneši nebrīvē vairojas nelabprāt un izsekot saslimšanas tendencēm vairāku paaudžu gadījumā ir sarežģīti. Pastāv arī uzskats, ka lepras izraisītājbaktērija pasīvā stāvoklī var atrasties katrā no mums. Cita teorija atbalsta lepras slimības iedzimšanu. Ļoti bieži ir gadījumi, kad ik pēc divām paaudzēm vienas ģimenes locekļi slimo ar lepru. Dakteris Jānis Šmits uzskata, ka iedzimstoša drīzāk ir uzņēmība pret lepru. Viņaprāt, riska grupas cilvēkiem būtu jāatturas no lepras apsēsto zemju apciemošanas. Nopietnus draudus viņš saskata Latvijā ieceļojušajos kurdu un citu tautu bēgļos.

Dažādi ziņu avoti min līdz pat 10 miljoniem lepras slimnieku visā pasaulē. 3 miljoni no tiem cieš no slimības izraisītajām komplikācijām, savukārt 1 miljons atrodas aktīvā ārstēšanā. Ik gadu pasaulē klāt nāk 800 000 jaunu lepras slimnieku, 200 000 no tiem ir bērni. Visvairāk slimnieku ir Indijā, Brazīlijā, Āfrikā, Nepālā un Bangladešā. Tiek lēsts, ka katras 40 sekundes pasaulē atklāj jaunu lepras slimnieku. Āfrikā, kur plaši izplatās HIV un citas epidēmijas, lepru sāk uzskatīt par nenozīmīgu saslimšanu. Arī ārstēšanas izmaksas, salīdzinot ar citām epidēmijām, nav sevišķi augstas — aptuveni 20–30 dolāri dienā par personu.

Padomju gados, pateicoties rūpīgajiem profilaktiskajiem pasākumiem, lepra zaudēja savu sociālo raksturu. Atlikušo slimnieku vidū bija strādnieki, iestāžu vadītāji, pat divas pavāres, no kurām viena ilgus gadus bija strādājusi kādā skolā. Tomēr līdz šim neviens skolnieks vēl nav saslimis.

Vispār — šobrīd Latvijā lepras draudi nav uzskatāmi par nopietniem. Visus padomju gadus slimnieku skaits lēni, taču stabili samazinājās. Uz trijām Baltijas valstīm un Baltkrieviju atstāja tikai vienu leprozoriju — Talsos. Šobrīd slimnieki no Baltkrievijas labprātāk ārstējas Maskavas spitālīgo dziednīcā vai Astrahaņas lepras institūtā. Taču iespējams, ka pastiprinoties ieceļotāju plūsmai no dienvidu zemēm, lepras slimnieku skaits Latvijā varētu pieaugt. Mikrobiologs Indriķis Muižnieks uzskata, ka lepras baktērija, tāpat kā jebkurš cits organisms, atrodas pastāvīgā attīstībā. Domājams, ka šobrīd Indijā un Pakistānā sastopamais lepras bacilis ir attīstītāka baktērijas forma nekā tā, kas sastopama Latvijā. Vācijā, kur lepras problēma ir atrisināta jau vairāk nekā piecdesmit gadus, netālu no Diseldorfas nācās uzbūvēt jaunu lepras klīniku. Arābi, indieši un turki bieži vien Vācijā ierodas jau slimi ar lepru un vēlāk to medicīniskā aprūpe kļūst par Vācijas nodokļu maksātāju problēmu.

Dakteris Jānis Šmits neizslēdz iespēju, ka lepras baciļa nēsātāji varētu būt arī Olainē nomitinātie kurdu bēgļi. Dakteris prognozē, ka daudzi bezpajumtnieki un ubagi slikto dzīves apstākļu dēļ jau šobrīd ir saslimuši ar lepru. Nepārbaudītas ziņas par cilvēkiem ar lepras simptomiem viņš saņēmis no vairākām Latvijas pilsētām. Šādi cilvēki kalpo par infekcijas avotu veselajiem. Taču patiesās šībrīža nesakārtotās sociālās aprūpes un nelegālās imigrācijas sekas lepras izplatībā varēs redzēt pēc piecpadsmit vai divdesmit gadiem, kad būs pagājis viens lepras inkubācijas periods. Leprozorijas galvenais ārsts Jānis Šmits pieļauj domu, ka arī Latvijas lauku rajonos šobrīd dzīvo vecāki cilvēki, kas cieš no nedzīstošām brūcēm un citiem lepras simptomiem. Savas nomaļās dzīvesvietas un vietējo ārstu kompetences trūkuma dēļ šie cilvēki netiek pārbaudīti. Dakteris aicina visus, kam ir aizdomas par šo kaiti, nekautrēties un doties uz Talsiem pārbaudīties. Talsu leprozorija ir vienīgā vieta Latvijā, kur var diagnosticēt lepru. Šis pakalpojums neko nemaksā, un gadījumā, ja cilvēks nespēj pats ierasties, ārsts viņu apciemo mājās.

Lepra tāpat kā citas cilvēcei bīstamās infekcijas savā pastāvēšanas laikā izcēlusi gan cilvēku labās, gan sliktās īpašības — personisko drosmi, mīlošu rūpi un pašaizliedzību no vienas, diskrimināciju, vienaldzību un paniskas bailes — no otras puses.

Starptautiskā anti-lepras federācija cerēja panākt pilnīgu lepras kontroli līdz 2000. gadam. Šī ideja izrādījās utopiska. Tās īstenošana ir pārbīdīta uz 2005. gadu.

* Viduslaikos, lai brīdinātu apkārtējos, lepras slimniekiem — spitālīgajiem, pārvietojoties pa pilsētu, bija jāgrabina klaburs un jāskandina: “Nešķīsts, nešķīsts!”