Nesezona

No vasaras cilvēkiem pāri palikuši persiku kauliņi, krāsainas plastmasas pudeles un no jūras izskalotas dažādu firmu saulesbrilles bez stikliem. Par viņu daudzumu var nojaust vien pēc garās slēgto restorānu, traktieru, kafejnīcu, dažādu preču tirgotavu, saldējuma un biļešu kiosku rindas. Aiz sētām caur nobirušajām lapām redzami neiedomājami, atpūtniekiem domāti arhitektoniski veidojumi — dažādas piebūves, balkoni, verandas. No kroplīgajiem drāšu žogiem ir nolobījušās vasaras augu paliekas un skatam atsegušies brīnišķīgi pagājušā gadsimta sākuma dekorējumi. Lieku kvadrātmetru trūkums dažkārt ticis atrisināts vienkārši — ar guļamtīklu palīdzību. Servisa vietā šeit tiek piedāvāts svaigs gaiss, kalni, silta jūra, lēts vīns, ugunskuri, spožas zvaigznes un sarunas par dzīves jēgu līdz rīta gaismai. Skaļo mūziku vakaros tagad nomainījusi darbarīku klaudzoņa, par vakara ilumināciju rūpējas metinātāji — līdz sezonai jārada rūme jauniem atpūtniekiem.

Iedomātās Krimas nav un, iespējams, nekad arī nav bijis: no antīkajām pilsētām pāri palikušas apsūbējušas monētas un sagrauti tempļi, uzņēmīgie dženovieši tirgojas citās vietās, tatāru hani aizauļojuši mūžības stepēs, nav ne miņas no hazāru kaganāta, baltgvardu kuģu eskadras pametušas savu pēdējo bastionu asaru un asiņu jūras krastā. Nav pat Padomju Savienības — ar tās Jaltas konferenci, Krimas sociālisma paradīzes slavu, Hruščova atstādināšanu, Gorbačovu Forosā un — ak, Dievs, pat Solovjova Assu —, arī tās vairs nav. Tā kā var izvēlēties uz vietas, kura Krima ir tavējā, atceroties, ka “jebkurš ārējs ceļojums ir paralēla virzīšanās uz iekšieni, sevis neapzinātā kolonizācija, un ārpusē redzams tikai tas, kam esi pietuvojies iekšpusē.”Karadaga

+4 grādi pēc Celsija pirmajai pussalā pārlaistajai naktij tomēr izrādījies par maz veselībai, kaut gan — kas zina — varbūt tieši iesnas un paaugstināta temperatūra “palīdz” saasināt jutekļus vērīgākai uztverei. Karadagas dabas rezervātā esam vienīgie ciemiņi otrajā no diviem iespējamiem gadalaikiem — nesezonā. Kā smejies — svētki beigušies, cirks aizbraucis, apmeklētāji aizklīduši kur kurais. Taču uz katram mēnesim atbilstošām pazīmēm šeit paļauties nevar — februārī vai pat decembrī varot uzziedēt mandeles, bet augustā plosīties ziemeļu vējš.

Nakšņojam viesiem īpaši labiekārtotā kartona būdā, kurā ilgus gadus dzīvojis tālbraucējs kapteinis. Mūsu saimnieks, Vladimirs Petrovičs, kā izrādās, desmit gadus dzīvojis Rīgā, tiesa gan, viņš vainīgi pasmaida, nevarot vairs atcerēties, kur. Vladimira Petroviča dārzā izvietoti dažādi tūristiem domāti objekti, piemēram, rozā astoņkājis un sudraba krāsas Miera balodis atvērtās plaukstās, kas atrodas uz ledusskapja. Zem vīģes koka ir izveidota tāda kā plēves siltumnīca ikgadējai vasarniecei no Sibīrijas, viņai neko vairāk nevajagot, esot labi tāpat par tiem pašiem 2 dolāriem naktī. Starp granātkokiem un ābelēm stāv dzelzs gulta spilgti rozā krāsā. “Centāmies, lai apmeklētājiem būtu patīkami,” vecais vīrs skaidro. “Viens dzīvojat?” — “ Nē, ar māmiņu.” Skaidrs — jūra, svaigs gaiss, kalni... 96 gadus veco māmiņu ieraudzījām nākamajā rītā, sēžot uz lievenīša satuntuļojušos siltā pelēkvilnas lakatā. Māmiņa izskatās samērā braša — apjautājas par mums un jokojas ar bērnu. Tomēr pēc laiciņa paraugās uz mazo neizpratnes pilnu skatu un uzmanīgi, laikam jau ar kādu apziņas daļu jūtot, ka kaut kas viņas jautājumā nav lāgā, tomēr neuzdot to nav iespējams, prasa: “Kur tādus mazus ņem? Viņus atrod?”

Kāds jau teica, ka dienvidos tumsa uzkrīt kā zārka vāks. Tankš — un cauri. Vēl nav ne seši, kad ir tumšs kā naktī. Koktebeles vīnu rūpnīcas darbinieki ir parūpējušies, lai būtu ar ko nodarboties garajos nesezonas vakaros, bet, tā kā cilveku fantāzijai nav robežu, tad novembrī un pat decembrī kalnos varot manīt staigājošas uguntiņas — tur kabatas lukturīšu gaismā vietējie lasot sēnes.

No rīta krastam tuvu piepeldējuši ziņkārīgi delfīni. Nevar īsti saprast, kurš par kuru interesējas vairāk — mēs par viņiem vai viņi par mums. Atmiņā atgriežas bērnības filmu radītā interese par zemūdens civilizācijām, un mēs nolemjam apmeklēt delfināriju, kurš atrodas burtiski blakus mūsu “kapteiņa” istabai. Tomēr mēģinājumi iekļūt apskretušajā betona klucī piedzīvo neveiksmi, jo visas ieejas ir slēgtas. Beidzot pēc trešā loka izdodas atrast pusatvērtas dienesta ieejas durvis. Pāris metrus aiz tām jau var saskatīt baseinā peldošo noslēpumaino radījumu galvas un muguras, līdz baseinam palikuši vēl kādi 10–12 soļi, kad mūsu miermīlīgos nodomus skarbi pārtrauc puisis zilā kombinezonā: “Delfinārijs apmeklētājiem slēgts, sezona beigusies!” Pieredzējušos mūs tas nebiedē, uzreiz mēģinām neskaidro jautājumu atrisināt ar pārdesmit grivnu palīdzību, kā citur Ukrainā, teiksim, uz ceļa. Ja apstādina tāpat vien, tad jādodot 5 grivnas. Ja ir iemesls, tad —10. Tomēr gaidītā pozitīvā rezultāta vietā nākas piedzīvot kaunu: “Cienītie, šeit notiek zinātnisks darbs, delfīnus nedrīkst traucēt!” Izskatās, ka šeit nepalīdzētu pat visus jautājumus atrisinošais Bendžamina Franklina attēls. Dīvainā kārtā šis starpgadījums sagādā prieku par naudas sakāvi pret svarīgākām lietām. “Un ko lai mēs darām? Mēs te… mmm… no Rīgas atbraucām… atbraucām no Rīgas mēs… nezinām, vai vēl atbrauksim… no Rīgas…” Ticiet vai ne, bet maģiskais vārds “Rīga” mīkstina jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka sirdi: “Nezinu, mēģiniet aiziet uz mazo baseinu parunāt ar treneriem.”

Mazajā delfīnu mājā atrodas tikai strādnieki, kas tīra baseinu — ūdens tērcītes izskalo ārā no tilpnes dibena rokaspulksteņus, matusprādzes, kaklarotas, brilles un saulesbrilles. Kādu sešu metru dziļumā, pārvietoti palielā akmens vannā, atrodas trīs delfīni, bet pretējā pusē aiz iežogojuma — roņi. Delfīni izskatās daudz pasīvāki par šīrīta jūrasbrāļiem. Protams, kas tur ko priecāties, dzīve nebrīvē dara savu, vēl jo vairāk, ja viņi tiešām saprot tik daudz, cik tiem piedēvē. Vienam delfīnam ir stipri savainota mugura, tas ir mazāks un gaišākā krāsā par pārējiem.

Klātpienākušais treneris izskatās atsperīgs un lokans kā cirka akrobāts. “Un kādi tad viņi īsti ir — delfīni?” es jautāju. “Tak’ kā cilvēki,” laikam jau trīstūkstošpirmo reizi viņš atbild. “Daži — sabiedriski, citi atkal drūmi. Daži dzīvo pāros, dažiem ir veseli harēmi. Ir vientuļnieki, kuri izvairās no jebkuriem kontaktiem ar pārējiem delfīniem. Šis te kreisajā malā ir tēviņš, tās pa labi — mātītes, viena veca, otra jauna, redziet, pat mugura aiz greizsirdības ir savainota!” Treneris pasmaida un citā intonācijā saka: “Jūsu bērnam balss ir kā delfīnam, es uzreiz ievēroju.”

"Pasaule beidzas. Cilvēce noriet prozā."
No Grīna un viņa draugu viedokļa realitāte ir baisākais,  kas var piemeklēt cilvēku.

Feodosija

Galvenais un noteicošais iemesls, kura dēļ nolēmām doties uz šo pilsētu, ir tās nosaukums. Tira, Hersonēsa, Hērakleja, Mēsembrija, Eupatorija, Pantikapaja. Horhipija, Ahilleja, Parfēnija. Un Feodosija. Ne vārdi, bet mūzika ar medu! Deviņpadsmitā gadsimta krievu dzejnieki, nespējot valdīt sajūsmu par vēl Katrīnas Otrās valdīšanas laikā iegūtajām jaunajām teritorijām, transā klīda pa tuvāku un tālāku apkārtni ar Hērodota Vēsturi azotē. Kimmerijas Bospora valsts, senās Taurijas zeme — un tagad šīs teritorijas vēsture pieder Krievijai! Grūti atrast krievu dzejnieku vai rakstnieku, kurš nebūtu sniedzis savu artavu “krievu antīkās Grieķijas”, “spēļu Itālijas”, “Krievijas Rivjēras”, “saulainās Taurijas” slavinājumam: Puškins, Batjuškovs, Gribojedovs, Buņins, vēlāk Kuprins un Bulgakovs, un šo sarakstu varētu turpināt ilgi. Konstantīns Batjuškovs raksta Turgeņevam, ka uz Tauriju “jābrauc ar mierīgu garu, bez trauksmainām vēlmēm un cerībām.” Nu, mēģiniet iedomāties, ka ar rītdienu Francijas dienvidi pieder Latvijai, un jūs sapratīsiet tā laika sajūsmu.

Bet Feodosija… Visas iepriekšminētās pilsētas sen jau pārvērtušās jaltās, alupkās, aluštās, kerčās, sevastopolēs un vienkārši — pionieru nometnē Arteks. Vienīgi Feodosija savas pastāvēšanas divarpus tūkstošos gadu ir palikusi “pati par sevi”, ja vien tā var teikt par pilsētu. Vienīgā Melnās jūras ziemeļu piekrastē.

“Vienīgajā” iebraucam pa Sarkanarmiešu ielu. Pirmajā mājā pretī mašīnas stāvvietai pāris gadus dzīvojis Aleksandrs Grīns [1. Krievu rakstnieks (1880-1932).] Uz ielas stāv tantuks mohēras “beciņu” galvā, bet vārtiņi ir vaļā. Jau tā gleznieciskā pagalma malā uz lievenīša sēž visīstākā Baltā Māte. Kā lai citādi nosauc sirmu būtni sniegbaltā priekšautā ar cakainu apkaklīti, sunīti klēpī, rudens debess caurspīdīgām acīm un smaidu, kāds varētu būt Monai Lizai, ja vien viņa prastu novecot? Sveicu viņu ar entuziasma pilnu: “Jūs dzīvojat mājā, kurā ir dzīvojis Grīns!” Izskatās, ka šī nav īstā parole, jo tantei ir sava lieta: “Jūs, bērniņi, kristīti būsiet? Par septītās dienas adventistiem esat dzirdējuši?” No āra atejas sienas mūs klusējot uzlūko melnbalta Nepazīstamā. “Redziet, kādā īpašā pilsētā mēs dzīvojam — Dieva dotā! Ticiet man, tā ir zīme.”

Ne tikai pilsēta, bet arī jūra izskatās miegaina. Pa tukšo piekrasti ratiņos šurpu turpu braukā invalīds ar suni, vēl pāris vīru turpat makšķerē. Pilsētas promenāde krustojas ar jūru, vēja brāzmas atnes no tās Krimas sarkano kadiķu smaržu, ko izplata krelles, trauku paliktnīši, podiņi, glezniņas un citi pārdošanai izlikti priekšmeti. Vīrietis pie fotostenda nervozi seko līdzi fotoaparāta klikšķiem, kamēr saprot, ka viņa biznesam briesmas nedraud, un pazūd kioskā. Pie tā izliktajās fotogrāfijās redzami smaidoši cilvēki ar palmu un jūru fonā. Kompozīciju sauc Sveiciens no Feodosijas! Feodosijā palmas, atšķirībā no Jaltas vai Forosas, gan neaug, bet mākslas vārdā no kioska tiek iznests pods.

1902. gadā izzinošu ceļojumu pa Krieviju veica somu rakstnieks un žurnālists Vencels Hāgelstams, visticamāk, Knuta Hamsuna Kaukāza ceļojuma iespaidots, turpinot “kaitinošo, bet burvīgo tradīciju apciemot slavenības”. Interesanti, ka Hamsunam ceļojuma laikā drīz vien beidzās vizītkartes un viņš iepazīšanās nolūkam piedāvāja tieši Hāgelstama kartes. Mēs, savukārt, turpinām Hāgelstama tradīciju turpināt tradīcijas un bez liekas kautrēšanās iepazīstamies ar Feodosijas vēsturnieku Dmitriju Losevu, kurš sezonā dzīvo Feodosijā, bet nesezonā sēž Maskavas bibliotēku arhīvos un meklē jaunus materiālus par Krimu un Feodosiju. Laikam arī tā ir sagadīšanās, jo kāda nezināma iemesla dēļ viņš šobrīd ir pilsētā. Stundu solītā ekskursija pa pilsētu izvēršas par ceļojumu visa vakara garumā, tomēr līdzšinējā Krimas pieredze neliek izjust sirdsapziņas pārmetumus par aizņemtam cilvēkam atņemto laiku — jau pierasts, ka šejienieši izbrīvē tev “kādu lieku pusstundiņu”, bet paliek kopā tik ilgi, kamēr pats nesāc atvadīties. Dmitrijs uzņemas vadāt mūs pa “obligātajām” vietām. Šī ir māja, kur dzīvoja Cvetajevas [2. Māsas Marina (1892-1941) un Anastasija (1894-1993) Cvetajevas, krievu dzejnieces], bet šeit atradās sultāna Selima turku pirtis, no šejienes var redzēt vietu, kur atradās karaīmu kenase, tur ir mošeja — skatieties, vēl tagad ir! Tūlīt dosimies uz dženoviešu cietoksni Karantīnā, jūs zināt Marinas Cvetajevas: “Eju es gar Dženovas sienām…” “Šeit… Aiiiiiii,” gluži kā fizisku sāpju ķerts ievaidas Dmitrijs, “šeit bija burvīgs 18. gadsimta lievenītis, vēl pirms diviem mēnešiem bija!” Kāds to aizmūrējis ar prastu gāzbetonu. Tas ir Feodosijas garā — jau kopš antīkajiem laikiem pilsēta cēlusi sevi pati no saviem kauliem. Plāksnes no amfiteātriem tika izmantotas dženoviešu nocietinājumiem, nocietinājumi — turku pirtīm, pirtis — impērijas pieminekļiem un karaīmu slobodām, slobodas... Un tā bez gala, un tā vēl šobaltdien, pilsētas miesa ir dzīva, un mūsdienu māju pamatos ir akmeņi no senajiem tempļiem.

Dodamies uz mošeju. Pagalmā sagaida tatārs vārdā Jusups: “Nomazgājiet rokas, šeit blakus ir tualete. Varat aiziet nokārtoties, ja vajag, citādi — kāpsiet minaretā, sagribēsies, un ko tad?” Tālāk seko informācija par to, kāpēc musulmaņi nelieto tualetes papīru un detalizēti šausminoši atgadījumi ar viesiem, kuri to nav zinājuši — paši saprotiet, sienas, kakas, kamēr atmazgā… Jusupa aizrautība, aprakstot detaļas, gandrīz vai rada aizdomas, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš te strādā. Šī stāsta dēļ. Iekšā Jusups vedina pasēdēt hana sievu “ložā”: “Redziet, redziet — šeit viņas visas sēdēja!” Jusups pats nezinot 99 Allāha vārdus, kas jāizrunā, kāpjot minaretā, bet bijusi atbraukusi viena sieviete, krieviete, vai astoņdesmit gadu veca — viņa lidot uzlidojusi līdz pašai augšai un katru vārdu esot varējusi nosaukt pa burtiem. Man gan liekas, ka hans Jusupam lielākā cieņā nekā Allāhs, no Amerikas hana mazmazmazdēls bijis atbraucis, nu ļoti bagāts, ļoti jau. No minareta augšas var redzēt jūru, bet Jusupam gan vairāk patīkot skatīties uz stepes pusi. “Saki, Jusup, kas gan tatāriem var patikt stepē — ne tur meža, ne kalnu, ne jūras?” “Ēē-ēh”, nopūšas Jusups: “Brīve stepē… Brīve!”

“Pilsēta, kas liktenīga sapņotājam,” patētiski citē Irina Aleksandrovna no Grīna muzeja. Par Grīna muzeja dibinātājiem bukletos raksta Grīna stilā, apmēram tā: “Reiz dzīvoja staltais un varonīgais Viņš un trauslā un gaidošā Viņa...” Kā visas sieviešu kārtas būtnes, kas izaugušas no Sārtajām burām un izārstējušās no Asoles kompleksa, un kam “kompromiss” vairs nešķiet lamuvārds, ar sapratni lūkojos uz feodosiešu meitenēm ielās, ar kaulu smadzenēm jūtot viņu gatavību katrā svešiniekā saskatīt Īsto, kas aizvedīs viņas uz Laimīgo zemi. Iespējams, šai gatavībai ir tikai sezonas, pareizāk sakot — nesezonas raksturs, un līdz ar magnoliju ziedēšanu tas pāriet. “Pasaule beidzas. Cilvēce noriet prozā.” No Grīna un viņa draugu viedokļa realitāte ir baisākais, kas var piemeklēt cilvēku.

Vietējās raudzes filozofs Aleksandrs (“esmu strādājis arī par reketieri”), kurš šobrīd piepelnās, no kadiķa izgriežot pareizticīgo ikonas, lotosa pozā sēdošus budas un kailas peldētājas, uzskata, ka ikdienas dzīve ir negods. “Nu, tur uz darbu iet katru dienu, cīnīties pēc visiem šiem necilvēcīgajiem mūsdienu likumiem.” Domīgi aplūkoju gandrīz vai pornogrāfisko koka sievieti. “Visiem patīk manas figūriņas, visiem bez izņēmuma — redziet, viss izpirkts,” tā manu klusēšanu saprot tēlnieks. “Sievietes,” turpina Saša, “man patīk, ja sievietēm ir dārgas smaržas — tā, lai uz piecsimt grivnām, ne mazāk!” Viņš arī gaidot Viņu. Kā Viņu varēs pazīt, vai pēc smaržām? Iespējams, ka viss Sašas dzīvoklīša interjers, ieskaitot figūras, maksā šos piecus simtus, nodomāju. Bet tas nudien neko nenozīmē. Koktebele

Uz šejieni atbrauc tūristi, bet aizbrauc dzejnieki un mistiķi. Pretējā gadījumā tu, kas esi uzlūkojis šo jūru, šos kalnus, nekas neesi. Vari uzskatīt, ka tevis nav, jo kas gan tu vari būt — rakstīts uz pieres “vološiniešiem”. Stāstīt par Koktebeli nozīmē stāstīt par Vološinu [3. Maksimilians Vološins (1877-1932), krievu dzejnieks.]. Tajos gados vēsture vārījās kā lavas krāteris. Viņu var salīdzināt ar Aivazovski Feodosijā — maz ir pilsētas stāstu, kuros, stāstot par “Dieva doto” Feodosiju, var iztikt bez Aivazovska.

Rūdolfa Šteinera sekotāja, krievu simbolista Vološina nams arī tagad ir atvērts visiem. Atcerējos kādu brīdinājumu no “grīnistiem” — Vološina muzejā nelabprāt stāstot par mākslinieku — izstāstot pēc programmas un viss, sveiki, lai gan paši zinot “ai, ai, kādas tik lietas!” Mums pretī iznāk daiļa gide, gracioza kā Īkstīte un noslēpumaina kā Ēģiptes Sfinksa. Vološins Koktebelē atrada savu “gara mājvietu”, kā pats raksta. Šķiet, arī visi tie, kas sekojuši viņam līdzi uz šejieni — gan toreiz, viņa dzīves laikā, gan tagad, — ikviens savu nokļūšanu šeit uztver kā likteņa zīmi. Kad negaisa laikā zibens nošķēla klints gabalu, akmens kontūrās kļuva skaidri saredzams Vološina profils. Kā gan lai nesaskata zīmes? Neprāts piemeklē arī mani. Kādu stundu pavadu jūras krastā ar degunu arot sīkos akmentiņus — redzēju, pati savām acīm redzēju serdolikus un citus Makša lasītos pusdārgakmeņus muzejā! Alkatības dēmons gūst apmierinājumu, atrodot dažus “smaragdus”. Drīz vien sausais gaiss nožāvē dārgakmenim līdzīgo glancējumu un kabatā grab parasti oļi.

Garā kreklā tērpies, bārdainais Vološins ar tiāru vai vērmeļu vainadziņu galvā tikpat labi izskatās pēc pilsētas aizbildņa — kāda svētā vai vienkārši ciema trakā. Kad sarkanie dienām un naktīm veda uz nošaušanu baltos virsniekus, Vološins lūdza gan par vieniem, gan otriem — viņa pēdējā garīgā pietura bija pareizticība. 1920. gada rudenī, kad baltgvardu kuģi atstāja Krimu, šaurais līcis esot bijis sarkans no nošauto zirgu asinīm, jo zirgi centušies peldēt līdzi saviem saimniekiem.“E[jlbkb vs bp Rhsvf chtlb lsvf b juyz> z c rjhvs dct dhtvz vbvj d cdjtuj cnhtkzk rjyz.” 4 “Lūk, tur — kalna virsotnē ir apglabāts Maksimiliāns,” Irina rāda uz profilu. “Cilvēki iet pie viņa, runājas un izklāsta savas vēlēšanās.” — “Un kā,” mēs jautājam, “vai piepildās?” — “Skaidrs, ka piepildās,” pastāvīgo smaidu Irinas sejā nomaina nopietna izteiksme. “Aiziesiet?”

Laikam jau nē. Ja nu patiešām piepildās?