Nesaprašanas nasta

“Augsti stāvošs amerikāņu diplomāts tiksies ar Birmas režīma līderiem, lai viņus brīdinātu, ka nav pieļaujama masu protestu asiņaina apspiešana. Tai pašā laikā viens no valdošajiem ģenerāļiem paziņojis, ka ir gatavs tikties ar vienu no Birmas demokrātiskās opozīcijas līderiem Aun San Su Či.”

Guardian, 2007. gada 5. oktobrī

Atlika tikai ANO sūtnim Ibrahimam Gambari aizbraukt no Birmas, kā jaunākajās ziņās atkal sāka rādīt mirušus skūtos cilvēkus safrānkrāsas togās. Pārbēdzēji no Birmas armijas stāsta par tūkstošiem nogalināto un arestēto budistu mūku, un pat Silvestrs Stallone, kas uzņem “Rokija” turpinājumu uz robežas ar Birmu, redzējis cilvēkus, kuriem uz ķermeņiem bijušas briesmīgas spīdzināšanas pēdas. Vēl pirms nedēļas TV ziņās bija redzami amatierkadri, kuros kaulaini zaldāti, piesegušies ar vairogiem, apbēra mūkus ar nūju sitieniem. Pa reizei rādīja arī asaru gāzes mutuļos ietītas pagodas. Vietējo ģenerāļu treknie ģīmji un arhīva ieraksts ar trauslu, pievilcīgu sievieti, kas pirms divdesmit gadiem uzdrošinājās mest tiem izaicinājumu. Bet tad no ziņām jau pazīstamās pilsētas ielas kļuva tukšas – vienīgi militāristi. Šķiet, ka kārtējās “trešās pasaules” kārtējā drāma ir beigusies. Par spīti redzētajam TV ekrānos un komentāru plūdiem, kaut ko saprast mūsdienu Birmas vēsturē nav iespējams. Piemēram: Birma vai Mjanma? Ranguna vai Jangona? Ko vēlas vieni, un ko vēlas otri? Kāds sakars budistu mūkiem ar politiku? Bet miljoniem cilvēku uztraucas par notikumiem, kas uz kādas Dārfūras fona – nerunājot nemaz par Irāku – izskatās vienkārši smieklīgi (lai lasītājs man piedod šo cinismu). Birma ir galēji eksotiska telpa, un tas ir skaidrs uzreiz, jau sākot ar valsts nosaukumu. Kaut kur to sauc tieši šādi: “Birma”, kaut kur – nesaprotamajā, ņaudošajā vārdā “Mjanma”. Vēsturnieks norādīs, ka valsts nosaukums sākās ar burtu “B” līdz 1989. gadam, bet pēc tam – ar burtu “M”. Politologs atzīmēs, ka militārā hunta (šos mīklainos vietējos ģenerāļus visi nez kādēļ sauc par “huntu”, lai gan runa it nemaz arī nav par Latīņameriku) mainīja valsts nosaukumu pēc demokrātiskās kustības apspiešanas 1988. gadā. Jāpiebilst, ka tad arī toreizējo galvaspilsētu “Rangunu” nosauca par “Jangonu”. Filologs pazemīgi atgādinās, ka, stingri ņemot, “Birma” un “Mjanma” ir divas viena un tā paša vārda fonētiskas formas: vienkārši pirmais variants ir plaši izplatīts un to apgānījušas nolādēto britu kolonizatoru lūpas un burti, bet otrais ir smalki literārs un īsteni nacionāls. Žurnālists piebildīs, ka dažas valstis turpina Birmu saukt par “Birmu”, protestējot pret militāristu kliķi. Piemēram, Lielbritānijai, kas neatzīst ģenerāļu režīmu, pastāv Birma, bet ANO (un, piemēram, piekāpīgākajām Japānai un Francijai) Dienvidaustrumu Āzijā atrodas Mjanma. Un pat ja kāds pamēģinās izrunāt valsts oficiālo nosaukumu angliski (Myanmar), viņam nāksies izvēlēties: vai nu pirmo zilbi “My” izstiept kā “mee” (kā “street”), vai izšaut kā “my” (kā vārdā “cry”). Uzsvars vispār pastaigājas starp pirmo, otro un trešo zilbi (ja vien tāda ir). Vārdu sakot, pilnīga izvēles brīvība, ļoti demokrātiski un nesaprotami. Tikpat noslēpumainas ir arī jaunākajās Birmas jukās darbojošās personas. Par ģenerāļiem ir zināms vien tas, ka viņi ir sliktie. Pirmkārt, viņi vada valsti jau vairākus desmitus gadu, bet jēgas no tā nav nekādas. Otrkārt, viņi ir dumji: 1988. gadā viņi nolēma uzspēlēt vēlēšanas, būdami pārliecināti, ka viegli pārspēs nīkulīgos demokrātus, kurus piedevām vada sieviete. Vēlēšanās viņi zaudēja, varu neatdeva, protesta demonstrācijas apšāva, Aun San Su Či iemeta cietumā, tādējādi ieceļot viņu Nobela miera laureāta godā, bet sevi galīgi padarot par necilvēcīgiem izdzimteņiem. Treškārt, viņi ir ne tikai cietsirdīgi un dumji, šie ģenerāļi ir arī māņticīgi un ne pirkstu nepakustinās, iepriekš neapspriedušies ar astrologiem un magiem. Tieši astrologi nosauca precīzu Birmas neatkarības pasludināšanas ceremonijas laiku: 1948. gada četri divdesmit minūtes no rīta. Ģenerālis Ne Vins, kas vadīja valsti kopš 1962. gada, bija burtiski ķerts uz numeroloģiju: viņš dievināja skaitli 9. 1989. gadā pēc viņa iniciatīvas tika ieviestas banknotes ar 45 un 90 čatu nominālu – tikai tāpēc, ka šie skaitļi dalījās ar 9. Ne Vina personiskais gaišreģis nosauca arī dienu, kurā oficiāli paziņojams par valsts pārdēvēšanu par “Mjanmu” – 27. maijā (2+7=9). Pēc ģenerāļa ilgdzīvotāja nāves (viņš nomira 92 gadu vecumā, pārdzīvojot viņam nolikto laiku par diviem gadiem), viņa sekotāji turpināja mistisko pieeju valsts vadīšanai. Viņiem nepietika ar galvaspilsētas pārdēvēšanu no “Rangunas” uz “Jangonu”, viņi pārcēla to vispirms uz Pjinmanu (netālu no leģendārās, Kiplinga apdziedātās Mandalas), bet pēc tam – uz četrus kilometrus attālo pļaviņu. Pļaviņu (un tur reiz bijušo ciematiņu) nosauca par Neipjido. Un lūk, valdības aizbraukšana no Jangonas bija noteikta 2005. gada 6. novembrī, 6. 37 no rīta. Otrs konvojs Pjinmanas virzienā devās 11. novembrī, tajā bija 11 bataljoni un 11 ministriju darbinieki. Gluži kā kādreiz rakstīja Kiplings: “Tā ir Birma, un tā nebūs līdzīga nevienai vietai, ko jūs pazīstat.” Tātad, no vienas puses – ģenerāļi: cietsirdīgi, neizglītoti, ieslīguši (līdzīgi kā Rūdolfs II un Hitlers) nožēlojamā māņticībā. No otras puses – pasaules miermīlīgākās reliģijas jaukie un pašaizliedzīgie kalpi. Tāds ir Birmas vienādojums ar diviem nezināmajiem, kas pastāv šodienas Rietumu cilvēka galvā. Jo melnāki un neizprotamāki ir astroloģisko ģenerāļu nodomi, jo gaišāki un neizprotamāki ir dumpīgo budistu mūku nolūki. Pareģu maģija pret tādu cilvēku neizsakāmajiem motīviem, kuri profesionāli apguvuši māku raibās dharmu pasaules vietā saskatīt Tukšumu. Kādēļ šie cilvēki, kas desmitiem gadu mierīgi sadzīvoja blakus, pēkšņi sastrīdējušies – to nepasaka neviens, un diez vai arī spēj pateikt: jo tad būtu vienreiz jāpārtrauc malt savs mūžīgais “Rietumi ir Rietumi, Austrumi ir Austrumi” un jāsāk pētīt, par ko īsti ir runa. Taču Rietumu cilvēku kultūras uzstādījumi pēc būtības ir tādi paši aizspriedumi, kā ģenerāļa Ne Vina aizrautība ar skaitli 9.