Neprecīza tulkojuma priekšrocības

Fotogrāfija, kurā Vācijas kanclers Gerhards Šrēders varonīgi dodas Latīņamerikas bezgalīgajā līdzenumā — Mehiko futbola laukumā un pieņem piespēlēto izaicinājumu līdzīgi Borhesa bibliotekāram, kam īstajā brīdī liktenis pasviedis nazi, pēc izcelsmes ir tuva piktogrammai, kādas zīmē pie olimpiskajām ziņām. Politikas tulkojums citā valodā, citā zīmju sistēmā, kas būtu saprotama pat pilnīgam lasītnepratējam.

“Futbols=Latīņamerika”. Iespert pa bumbu šajā gadījumā ir tas pats, kas pateikt dažus iepriekš sagatavotus teikumus attiecīgās valsts valodā, tikai daudz uzskatāmāk un iespaidīgāk. Kas Šrēderam būtu jādara Latvijā — jāmēģina trāpīt basketbola grozā vai jāvelk kājās slidas? Grūtības sagādā tas, ka vispirms mums pašiem būtu jātiek skaidrībā, kurš no sporta veidiem ir identisks latviešu valodai, tāpēc līdz šim Latvijā ārvalstu viesiem dota tikai iespēja kopā ar tautumeitām simboliski uzdancot Turaidā. Izvēli starp basketbolu un hokeju, tāpat kā visus pārējos latviskuma definēšanas centienus, apgrūtina nepatīkamā multikulturāli samudžinātā situācija uz zemeslodes: diemžēl nav tā, ka vienu varētu asociēt ar Austrumiem, otru ar Rietumiem un izdarīt principiālu politisku izvēli. Žēl. Protams, augstajam vācu viesim nebūtu bijis jēgas pūlēties iekarot meksikāņu sirdis, demonstrējot savus panākumus peldēšanā vai distanču slēpošanā, bet vēršu cīņas ir pārāk bīstamas, turklāt asiņainas, kas radītu nevēlamas asociācijas (tāpat kā politnekorektā liellopu klātbūtne).

“Sports=karš, kura nebūs”; mēs nedalām tirgus ar ieročiem rokās, mēs dalām medaļas; uzvar draudzība. Šeit gan nākas pārslīdēt pāri šaubīgai tulkojuma vietai, izliekoties nemanām, ka tieši Latīņamerikā vairāk nekā jebkurā citā vietā zaudētājs patiešām ir zaudētājs, kurš, izejot no stadiona, kur ticis nogalināts simboliski, var tikt nogalināts arī pa īstam, tāpēc olimpiski interpretētajai diplomātijai nav pilnīgi identiska konteksta.

Un visbeidzot jebkura politiska uzveduma neatņemamais motīvs “es=tu”. Šā svarīgā nozīmes pārnesuma dēļ politiķi dara jebko, un ne tikai viesos, tā ir politiķa ikdiena savā valstī. Lai dotu iespēju katram pilsonim saglabāt savu personas cieņu, kura politiskajā filosofijā tiek saistīta ar spēju būt darītājam, kas var ietekmēt savu stāvokli, un mīkstinātu mūžīgās pretinieku attiecības starp pilsoni un valdību, tomēr neaizraujoties ar pilsoņu pārāk masveidīgu iesaistīšanu pašpārvaldē un lomu rotāciju, politiķi publiski spēlē futbolu, skatās hokeju, dzied ziņģes, gatavo ēdienus, brauc ar motocikliem, piedalās televīzijas spēlēs, makšķerē, mīl bērnus un pat riskē parādīties sabiedrībā ar mīļākajām. Nav nepieciešams dot katram indivīdam reālu iespēju pārmaiņus valdīt un būt pavalstniekam, vismaz kādu laiku piedaloties valdošā viedokļa veidošanā, ja ir tik daudz veidu, kā ļaut tam iluzori identificēties ar “viņiem”, kas kļūst par “mums”, pārstājot vienmēr būt “viņi”, bet turpinot lemt “mūsu” vietā.    

Īpašs aspekts šeit ir politiķa veselīgums, kas vairo vēlētāju uzticēšanos viņa spējām saturēt varu, lai gan tas, protams, nevar tikt absolutizēts un drīzāk jāuztver kā pašas valsts veselīguma un sparīguma metafora. Ne jau Brežņevs (kura komunistiski modificētā frankofīlija ļāva viņam vērsties pie toreizējā prezidenta Valerī Žiskāra d’Estēna ar uzticības pilnu čukstu: “Man jāatzīstas, ka esmu ļoti nopietni slims”) bija slims, bet gan Padomju Savienība. Tas ir, Brežņevs, protams, arī. Katrā gadījumā, jo valsts ir pārliecinātāka par sevi, jo mazāka nepieciešamība slēpt tās vadītāja slimību — līdz pat iespējai tieši šo “vājumu” pacelt uzvaroša spēka simbola līmenī. Kā Ogoņokā stāsta 60. gadu Daugavpils komjauniešu funkcionārs Ševčenko, kuru karjera no LĻKJS CK aizveda nezināmā misijā uz Kubu un jau Brežņeva laikos padarīja par Kremļa protokola pārzinātāju: “Kad Boriss Nikolajevičs slimoja, mūsu prese daudz rakstīja par to, ka protokola dienests pirms vizītes skaita pakāpienus. Jā, skaitījām. Ārzemēs to uztver normāli un neapspriež presē. Kad pie mums Uzvaras piecdesmitgades svinībās ieradās jau smagi slimais Miterāns, mēs viņu būtībā nēsājām uz rokām.” Lai nu kā būtu bijis ar smagi slimo Miterānu vai ar Rūzveltu invalīdu ratiņos, 90. gadu beigu Krievijai tomēr kaut kā sāka šķist neērti, ka par spīti pareizi saliktajiem akcentiem uz tenisu un treniņtērpiem, Jeļcina tēls nomācoši atgādina kaut ko jau redzētu. Valsts nestabilitāti nācās kompensēt ar jaunu, veselīgu, trenētu, neparasti sportisku prezidentu.  

Un tā nu priekšsēdētājs Mao mūžīgi peld savā Dzeltenajā upē.

Jeļcins spēlē tenisu. Vai vismaz no rītiem apmeklē baseinu.

Lietuvieši atsakās no Rolanda Paksa lidojumiem (bet bija tāda iespēja uzturēt vēsturisko pēctecību ar nacionālajiem varoņiem lidotājiem Darju un Girenu!) un atgriežas pie medījošā Brazauska.

Joška Fišers skrien maratonu.

Putins, protams, var vairāk par visiem — viņš nodarbojas ar karatē, slēpo, lido.

Bušs droši vien jāj savā Teksasas rančo vai spēlē beisbolu, bet tas šobrīd nav tik svarīgi, jo viņš ir izvēlējies karot pa īstam.

Par iespējamā nākamā Vācijas kanclera bavārieša Štoibera nodomiem vēl nav skaidrības — Kols gan vairāk ēda, nekā skrēja, un pat izdeva savu pavārgrāmatu. Tomēr, pat ja viņš būtu bijis tievs, šķiet, ka iziet futbola laukumā — tā tomēr būtu tāda kā kreiso politiķu prerogatīva, spēle ar masām, labējiem drīzāk piedienētu golfs vai studentiski aristokrātiskā paukošana.

Šrēders, tātad, ar spēcīgu politisku spērienu raida savu politisko pendeli politiskajos vārtos.

Tomēr — kas tad vēl bez ierastajiem politiskā darba uzdevumiem ir redzams šajā fotogrāfijā?

Neveikls tulkojums, sasprindzis tulkotājs, bumba kā neprecīzi izvēlēts vārds, poza kā samocīta teikuma konstrukcija. Lai gan augsti paceltā kāja apliecina zināmas tehniskas iespējas un vizuālajai frāzei netrūkst ekspresijas, tomēr tai nav vajadzīgās elegances — atbrīvotības un smaida sejā, tāpēc iecerētā draudzīguma un cilvēciskuma attēlošanas akcija kļūst par farsu Luija de Finesa komēdiju garā. Meksikas līderi noskatās Šrēdera varonībā ar liekulīgi līdzjūtīgām sejām — vai gan viņi nezin, ko tik visu politiķim nenākas darīt, lai radītu vēlamo tēlu un raidītu politiskus signālus arī ķermeņa valodā. Patiesi ieinteresētās sieviešu un mazāk svarīgo klātesošo amatpersonu sejas pauž zobgalīgu ziņkārību. Varbūt uz kanclera mugurpusi vērstajā dāmas skatienā jūt arī pretējam dzimumam veltītu vērtējošu atzinību, tomēr galīgi nevajadzīgi Šrēdera poza atsauc atmiņā militāro “prūšu soli” un ļauj iztēloties tādu kā parādi septiņjūdžu zābakos, no Berlīnes līdz, teiksim, vismaz Kēnigsbergai.

Garām, Šrēdera kungs.

Un tomēr nav nemaz tik garām, varbūt pat trāpīts vārtos, tikai citos, kuros iegūtie iracionālie punkti īsti netbilst politiskās spēles protokolam. Smieklīgā fotogrāfija, kas fiksējusi sīku, maznozīmīgu profesionālā PR procesa neveiksmi, ļauj izjust ne vien veiklā fotogrāfa profesionālo veiksmi, bet arī prieku par nejaušības spēju vienmēr kaut kā izpraukties cauri nosacītību betonam. Ķermenis mums patiešām ir no Dieva tāpat kā Vārds — un tā, ziniet, tomēr ir iedvesmojoša sajūta, vienalga, vai Dievs izpaužas ar vēju skaistas meitenes matos vai ar pusmūža politiķa izmisīgajām pūlēm trāpīt pa futbolbumbu.