Neprāša vidusceļš

Genduns Čopels ir viena no nedaudzajām odiozajām personībām Tibetas budisma vēsturē, lai gan nebūt nav vienīgais, kam piemēroti apzīmējumi “trakais”, “neprātis”, “prātā jukušais”. Par Dievišķo Trakuli dēvēts klejojošais mūks Kunga Lugpa (1455­­–1570), kurš izdzina ļaunos garus no Butānas, izmantojot savu dimantcieto locekli. Tibetiešu tautā joprojām iemīļotas leģendas par Trako Dalailamu jeb Otro Dalailamu Gendunu Gjaco (1475–1542), kurš rakstīja mistisku dzeju. Noslēpumains bijis Sestā Dalailamas Čanjana Gjaco (1682–1706?) liktenis – viņš esot bijis iemīlējies un bieži mucis prom no Potalas pils, miris agrā jaunībā, iespējams, nonāvēts intrigu rezultātā, jo nav pildījis Gelugpas skolas un Tibetas valsts vadītāja funkcijas tā, kā to vēlējies galms. Viņu biogrāfijas daudzu gadsimtu gaitā ir apaugušas ar teiksmainām un mazticamām detaļām, tāpēc jo interesantāk uzzināt, ka viens no pēdējiem lielajiem trakajiem dzīvojis pavisam nesen – 20. gadsimta pirmajā pusē. Tibetologs un Mičiganas universitātes profesors Donalds Lopess ilgi šaubījās, vai ir iespējams iztulkot angliski un vai vispār ir iespējams saprast Čopela galveno filozofisko traktātu Nagardžunas domu rotājums (tibetiešu tradīcijā filozofiski sacerējumi bieži saukti par dažādām rotaslietām – kaklarotām vai pērļu virtenēm). Pirms pāris gadiem, viesojoties Rīgā, viņš lasīja fragmentus no tā, stāstīja par neskaitāmām problēmām un to, kā atkal un atkal atlicis šo darbu, taču nu vairs neesot kur atkāpties. 2006. gada sākumā Čikāgas universitātes izdevniecībā nāca klajā grāmata, kas satur minētā traktāta tulkojumu, komentārus un stāstu par autoru Gendunu Čopelu. Aizraujošu un neticamu stāstu.

Genduns Čopels dzimis Tibetas ziemeļaustrumos, Amdo provincē. Viņa dzimšanas gads dažādos avotos minēts atšķirīgs – sākot no 1895. līdz 1905., taču visbiežāk pētnieki min 1903. gada 14. augustu. Šajā pašā gadā piedzima Bings Krosbijs, Bendžamins Spoks, Džordžs Orvels, Marks Rotko un Anaīsa Nina. Čopela tēvs Lagjalpo bija inkarnēts lama, jeb tulku, kas pārstāvēja senu Ņinmapas skolas tradīciju, aizsāktu 8. gadsimtā, indiešu budistu misionāram Padmasambhavam ierodoties Tibetā. Vēl pirms bērna ieņemšanas pie vecākiem ieradās kāds augsti stāvošs lama no Dobragas klostera un paziņoja, ka pēc savas nāves iemiesosies bērnā, kuru dzemdēs Lagjalpo sieva. Kā apliecinājumu viņš atstāja savu cepuri. Tibetieši, kas reizēm var būt arī visai māņticīgi, šādos gadījumos ievēro noteiktu racionālu skepticismu un pārdzimušo lamu jauno iemiesojumu mēdz dažādi pārbaudīt, lai noskaidrotu, vai nav kļūdījušies. Viena no šādām pārbaudēm ir likt pavisam mazam bērnam pazīt mirušā lamas personiskās mantas – koka bļodiņu, cepuri vai šalli. Vēsture saglabājusi stāstus par daudziem pārsteidzošiem gadījumiem, kad bērns tūdaļ izvēlējies īsto priekšmetu, pierāpojis pie tā un līksmi smējies.

Zinot, ka tulku piedzimšana ir nopietna lieta, nākamie vecāki tūdaļ devās astoņu mēnešu svētceļojumā uz Lhasu. Kad viņi tuvojās Dobragas klosterim, sieviete saprata, ka ir stāvoklī. Klostera mūki dīvainā kārtā uzreiz pazina ceļiniekus un piedāvāja apmesties tepat klosterī līdz bērna piedzimšanai, taču viņi nolēma doties mājup. Zīmīgi, ka arī līdz mājām svētceļnieki nenonāca un jaunais lama piedzima ceļā, netālu no Gelugpas skolas dibinātāja Congkapas dzimšanas vietas. Savā ziņā tas bija simboliski – savā turpmākajā dzīvē viņš bieži pārkāps tradicionālo Tibetas budisma skolu doktrinālos ietvarus. Vecāki viņu nosauca par Rigdzinu Namjalu, taču zēns tika atzīts par Dobragas klostera lamas inkarnāciju un jau bērnībā dēvēts par tulku Dobragu. Viņš iemācījās lasīt un rakstīt četru gadu vecumā un vēl pēc trim gadiem tika iesvētīts Ņinmapas skolas klosterī, kur studēja kopā ar savu tēvu un vietējiem mūkiem. Saglabājušās ziņas, ka jau tobrīd viņš atzīts par izcilu dzejnieku. Četrpadsmit gadu vecumā zēns dodas uz Gelugpas skolas Tišas klosteri, kurā mīt ap 500 mūku, mācās loģiku un iegūst nepārspējama debašu meistara slavu. Te jāpaskaidro, ka tibetiešu klosteru izglītības sistēmā tika izmantotas divas mācību metodes: tekstu iegaumēšana no galvas un debatēšana pēc stigri noteiktas shēmas. Tišas klosterī viņš iegūst savu mūka vārdu – Genduns Čopels. Dge’dun tibetiešu valodā nozīmē budistu kopienu (sangha – sanskritā), bet chos’phel tulkojumā būtu “tas, kurš izplata Budas mācību” (dharmu). Lopess piebilst, ka daudzi noteikti apšaubīs, vai Čopels savas dzīves laikā ir “izplatījis dharmu”, taču, ņemot vērā šī vārda desmit pamatnozīmes, viņš noteikti piekristu, ka uz Čopelu attiecināma vismaz viena no tām – “patiesība”.

Septiņpadsmit gadu vecumā Čopels dodas uz vienu no lielākajiem klosteriem reģionā – Labrangas klosteri ar 2500 mūku lielu kopienu. Te viņš tupina mācības, studē tekstus, kurus Rietumu tradīcijā varētu nosaukt par epistemoloģiskiem. Tibetieši šim nolūkam izmanto divas mācību grāmatas – dēvētas par Lorig (zināšanu veidi) un Tarig (pamatojuma veidi). Formālā izglītība paredz zināt piecus klasiskus indiešu autoru tekstus, taču katram no tiem ir arī vairāki tibetiešu kometāri, bez tam Gelugpas skolas klosteros obligāts priekšmets ir Congkapas sacerējumi, kopumā pilns pamatizglītības kurss ilgst kādus 20 gadus un, to beidzot, mūkam ir jāzina vairāki tūkstoši lappušu no galvas.

Čopels esot bijis spējīgs un aizrautīgs students. Reiz, ikgadējā svēto tekstu lasīšanas rituāla laikā, kad no klostera bibliotēkas izcelti visi rakstu krājumi, kas tikuši sadalīti vienādās daļās mūkiem un vienlaicīgi lasīti pilnā balsī, radot kakofonisku, taču maģiska spēka pilnu troksni, Čopels esot pieķerts, maliņā lasot sev iedalīto fragmentu klusām un cenšoties to arī saprast. Saglabājušies nostāsti arī par viņa piedalīšanos debatēs.

Debatēšanas tradīcija ir specifiska tibetiešu budismam – ne vien kā mācību process, bet arī kā intelektuāls sports. Noteikumi ir pavisam vienkārši – viens no strīda dalībniekiem izvirza tēzi un to aizstāv, bet otrs, izmantojot dažādus argumentus un izsmalcinātu žestikulāciju, mēģina šo tēzi apgāzt. Savulaik izcili debatētāji pulcējuši milzīgas auditorijas un strīda iznākums gaidīts ar interesi, kas atgādina ažiotāžu ap futbola čempionātu vai olimpiskajām spēlēm mūsdienu Rietumos. Daudzi slaveni budisma skolotāji ieguvuši autoritāti, tā arī neuzrakstot ne rindiņas, toties aktīvi piedaloties vārdu cīņās. Starp citu, īpaši augstu tika vērtēts mūks, kurš uzvar strīdā pret atzītu autoritatīvu spriedumu, izmantojot mazāk atzītas skolas argumentus. Čopels reiz esot uzvarējis strīdā, atbalstot džainistu viedokli par to, ka arī augiem piemīt saprāts.

Labrangas klosterī viņš sastapās ar amerikāņu misionāru Marionu Grebenovu, uzzināja par tvaika lokomotīvēm un lidmašīnām, kā arī iemācījās nedaudz runāt angliski. Šķiet, kopš šī brīža viņu valdzināja viss, kas saistīts ar zinātnes un tehnikas sasniegumiem Rietumu pasaulē. 1926. gadā viņš pameta Labrangas klosteri. Daži avoti apgalvo, ka Čopels ir izraidīts par doktrinālu tekstu kritiku, citur minēts, ka viņš esot izgatavojis neatļautas mehāniskas rotaļlietas. Ir saglabājies dzejolis, kurā Čopels pauž sašutumu par savu izdzīšanu un apraksta pārējo mūku netikumus:

Tā vietā, lai aizdzītu tālu prom kalnos
To, kurš ar lepnumu grāmatas lasa
Vai nebūtu bijis prātīgāk izraidīt
Tos, kuri nekaunas tirgot gaļu, alu un smēķēt?

Pēc neilgas viesošanās dzimtajā ciematā, Čopels dodas uz Lhasu un iestājas Rapungas klostera koledžā Gomanā. Lielajos Gelugpas klosteros, kas sastāv no atsevišķām koledžām, pieņemts dalījums “namos”, atkarībā no provinces, kurā mūks ir dzimis. Šeit, Amdo provinces namā Čopels iepazinās ar vienu no tālaika cienījamākajiem mūkiem – Šerabu Gjaco. Viņu starpā iesākās draudzība, taču vēlāk tā pārtrūka, jo Čopels atkal sāka kritizēt klostera mācību grāmatas. Ikviena šī cienījamā mūka lekcija, ko apmeklēja Čopels, izvērtās par karstu viedokļu apmaiņu. Kopš šī brīža Šerabs Gjaco atteicās uzrunāt Čopelu citā vārdā kā vien par Trako. Tad Čopels vispār pārstāja apmeklēt lekcijas, to vietā izaicinādams mūkus uz debatēm pagalmā, bieži vien izlikdamies par neizglītotu mūku, kurus Tibetā dēvē par dabdobiem (parasti tie ir drukni, liela auguma jaunekļi, kas slinkuma vai intelekta trūkuma dēļ nespēj turpināt mācības, taču izvēlas palikt klosterī un veikt vienkāršu fizisku darbu vai apsardzes pienākumus – Lopess viņus salīdzina ar Rietumu koledžās parazitējošiem korporāciju biedriem). Šajā pašā laikā viņš apgūst tanku (tibetiešu ikonu) glezniecību, turklāt, atšķirībā no profesionālajiem meistariem, kas specializējas vienas dievības attēlošanā, Čopels glezno jebkuru no tām. Viņš paliek klosterī līdz pat 1934. gadam, tā vai citādi apgūst visu mācību kursu, taču nenokārto gala eksāmenu uz gešes grādu (pēc statusa līdzīgs doktora grādam Rietumu augstskolās). Tas gan viņam netraucē vēlāk parakstīt savus rakstus kā Lama Geše Čopels.

1934. gadā Čopels satiek Rahulu Sankritjajanu, atzītu sanskrita speciālistu un Indijas Komunistiskās partijas biedru, kurš aktīvi darbojās Indijas neatkarības kustībā un pusgadu bijis ieslodzīts britu cietumā. Sankritjajans apceļoja Tibetas dienvidus un meklēja izglītotu pavadoni, kurš palīdzētu klosteru bibliotēkās atrast sanskrita tekstus. Tobrīd zinātnieki bija nonākuši pie slēdziena, ka liela daļa budisma tekstu ķīniešu, tibetiešu un japāņu tulkojumos, kuru sanskrita oriģināli ir pazuduši, joprojām varētu būt atrodami Tibetā. Čopels piekrita palīdzēt un devās ceļojumā pa Tibetu, Nepālu un Indiju, kurā pavadīja divpadsmit gadus.

Indijā viņš iesāka rakstīt. Ir saglabājušies vairāki viņa sacerējumi, no kuriem autors par svarīgāko uzskatījis ceļojuma dienasgrāmatu Zeltītā virsma, jeb Pasaules apceļotāja stāsts. Vēl viņš sarakstīja ceļvedi pa budistu svētvietām, traktātu par erotiku, veica vairākus tulkojumus un iesāka grāmatu par Tibetas vēsturi Baltās annāles (pretstatot to klasiskajai Tibetas vēsturei ar nosaukumu Zilās annāles). Bez tam viņš ir rakstījis dzeju un rakstus avīzēm gan tibetiešu, gan angļu valodā. Čopels rakstīja pavisam konkrētai auditorijai – savai Tibetas tautai, kurai nereti viņš pārmetis domāšanas aprobežotību. Viņa rakstības stils ievērojami atšķīrās no tibetiešu literatūrā pieņemtā, bet šķiet, tas darīts apzināti, jo savā ceļojumu dienasgrāmatās viņš rakstīja:

“Tas, ko es esmu sarakstījis, nav traktāts, eseja vai kāds cits teksts. Es esmu ar burtu palīdzību pierakstījis sarunu, kas citādi būtu grūti iespējama, jo mana mute atrodas daudzu jodžanu attālumā no jūsu ausīm.”

Lai arī Čopels Indijā gūst zināmus panākumus un Rabindranats Tagore viņu pat uzaicina kļūt par profesoru Šantiniketanas universitātē, Čopels saglabā klejojoša ubaga statusu un apceļo krietnu Dienvidāzijas daļu, uzzinot daudz jauna un satraucoša, un pierakstot visu, kas varētu būt noderīgs:

“Aptuveni 1959 gadus pēc Skolotāja aiziešanas eiropieši šķērsoja okeānu un atklāja, ka šādi iespējams pieveikt lielus attālumus. Piemēram, tika iedrošināti cilvēki no Portugāles, mazas valstiņas rietumzemju tālākajā stūrī. Šķērsojot okeānu, viņi atklāja daudzas zemes, tādas kā Āfrika. Bet jau pirms tam viņi pārvaldīja kuģu ceļus, kas veda uz Indiju. 1943 gadus pēc Budas aiziešanas kapteinis vārdā Va Li Ko piestāja pie krastiem, ko sauca par Ki La Ka Nga. [Te domāts Vasko da Gama, kas ieradās toreizējā Kalikutā.] Tas ir neapstrīdams fakts, ka itin visā, kas skar pasaulīgās lietas, eiropiešu gudrība tūkstošos veidos pārsniedz mūsējo. Un viņi viegli varētu sagrozīt galvas cilvēkiem no Austrumiem un Dienvidiem, kas, būdami godīgi, bet naivi, nepārzina nekādu citu tautu pieredzi, kā vien savējo. Un tā viņi devās uz daudzām zemēm, lielām un mazām, savu armiju pavadīti. Viņu sirdis piepildīja tikai pašlabuma meklēšana, viņu seksuālajā uzvedībā kaisle bija lielāka nekā ēzelim. Savu karaļu un ministru apmaksāti, viņi parazitēja uz citu cilvēku laimes kā rāceņi zemē, viņi nosūtīja bandītu pulku, saucot tos par “tirgotājiem”. Biklie cilvēki, kas mājoja mazo valstu mežos un bija nobijušies, jau izdzirdot ēzeļa brēcienu vien, tika sagūstīti kā aitas un aizvesti uz svešinieku zemēm. Ar rokām un kājām, saslēgtām dzelžos, un saņemot vien tik daudz ēdiena, lai saslapinātu muti, viņi tika piespiesti veikt visgrūtākos darbus līdz mirst. Runā, ka pie šādām grūtībām pat visjaunākie izturēja ne ilgāk par pieciem gadiem. Jaunas sievietes tika sagūstītas un, uzbudinot apmeklētāju vēlmes, izstādītas kailas tirgus laukumā un tad pārdotas. Ikvienam saprātīgam cilvēkam, dzirdot, kā viņi izturējās pret cilvēku miesu – kā pret lopiem, sirds sāk asiņot. Un šādā veidā tika likti pamati visiem tiem brīnumiem plašajā pasaulē, dzelzceļiem, kas šķērso zemi no viena krasta līdz otram un daudzstāvu mājām, kuru jumts nav saskatāms no apakšas. No Āfrikas vien šādu aizvestu cilvēku bija vairāk par miljonu un neskaitāms daudzums nelietojamo tika sadzīti lielās laivās un nogremdēti jūrā.”

Šo fragmentu Čopels sarakstīja 1941. gadā, pat nenojaušot, ka sācies Otrais pasaules karš. Vislielāko uzmanību viņš, protams, velta britu kolonistu ietekmei Indijā. Atbalstot to, ka briti atcēluši sati tradīciju (atraitņu sadedzināšanos savu vīru bēru ugunskurā), Čopels norāda:

“Viņi ieviesa modernās pasaules jaunumus, tādus kā dzelzceļš, skolas un rūpnīcas. Viņu likumi ir labi vienīgi izglītotām un bagātām ģimenēm. Ja kādam ir nauda un zināšanas, viss ir atļauts. Tikmēr nabadzīgo mazās saimniecības, kas dod nepieciešamo izdzīvošanai, tiek izsūktas kā asinis no visām atverēm. Krāšņā Indijas zeme šķiet piepildīta izsalkušiem gariem.”

Čopela ceļojumu dienasgrāmatas tika publicētas tikai pēc viņa nāves, taču jau dzīves laikā viņa raksti bija lasāmi tobrīd vienīgajā tibetiešu valodā iznākošajā laikrakstā “Melong” (Spogulis). Aizkustinošs savā patosā un patiesā vēlmē pārliecināt tautiešus ir Čopela raksts “Vai pasaule ir apaļa vai plakana?”, ko viņš parakstīja ar pseidonīmu Godīgais Dharma:

“Pagātnē, Eiropas kontinenta zemēs, bija teikts tikai tas, ka šī pasaule ir plakana, tāda, kāda tā redzama neanalītiskam prātam, un nebija neviena, kas teiktu, ka tā ir apaļa kā lode. Visas senās reliģijas visās dažādajās zemēs teica vienīgi to. Tad, kad daži gudri cilvēki pirmoreiz pateica, ka zeme ir apaļa, vienīgā iespēja, kā liegt šai ziņai izplatīties, bija aprakt viņus dzīvus. Tomēr, beigu beigās, nespēdami turēties pretim tīro zināšanu gaismai, visi sāka ticēt, ka zeme ir apaļa. Šodien ne vien pats fakts, ka zeme ir apaļa, ir pierādīts, bet arī visas salas pasaulē līdz pat tām, kas ir četras vai piecas jodžanas garas, ir izmērītas līdz pat sprīdim. Tāpēc lielajās zemēs nav neviena paša mācīta vīra, kas vēl šaubītos. Starp budistiem Singalā, Birmā, Ceilonā, Japānā un tā tālāk nav neviena, kas iebilstu tam, ka tā ir apaļa. Tomēr mēs Tibetā joprojām spītīgi turamies pie uzskata, ka tā nav. Daži saka pat tādas muļķības, ka tas, ka svešzemnieki ir apbraukuši pasaulei apkārt ar kuģi, ir māņi.”

Šis raksts tika publicēts 1938. gada 28. jūnijā. Šajā pašā gadā Vācija anektēja Austriju, Oto Hāns sašķēla urāna atomu, patentēta lodīšu pildspalva, izgudrota krāsainā televīzija, uz ekrāniem iznāca Disneja “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, bet Genduns Čopels centās pierādīt, ka zeme ir apaļa. Tradicionālā budistu kosmoloģija aprakstīja pasauli kā okeānu, ko ieskauj kalnu grēda, bet centrā slejas Meru kalns, kam apkārt izvietotas četras salas. Džambudvīpas sala, kas novietota uz dienvidiem no Meru, ir mūsu pasaule un to apdzīvo cilvēki. Vēl joprojām Tibetā var atrast mūkus, kas, aplūkojot Zemes satelītuzņēmumus, teiks, ka tā ir ilūzija, ko radījusi mūsu iepriekšējās dzīves karma. Čopelu šādi argumenti darīja traku, un viņš metās savos rakstos popularizēt visdažādākos zinātnes sasniegumus. Zīmīgi, ka, akli sajūsminoties par rietumnieku atklājumiem, Čopels vienlaikus bija ārkārtīgi kritisks pret viņu politiskajiem un morālajiem ideāliem:

“Un nu es piedāvāju atklātu sarunu ar tiem manas ticības brāļiem, kas ir godīgi un tālredzīgi. Tuvu un tālu ir dzirdami dažādi viedokļi par jauno domāšanas sistēmu, sauktu par “zinātni”. Lielajās valstīs pēc dažādu iebildumu izbeigšanās gan gudrie, gan dumjie, kas saka: “Tā nav tiesa,” ir apklusuši un viņiem vairs nav ko teikt. Beigu beigās, pat indiešu brahmaņiem, kam svēto rakstu burtiska interpretācja ir dārgāka par viņu dzīvību, ir bijis jāpiekrīt. Šie jaunās domāšanas apgalvojumi nav iedibināti caur runāšanu vien. Piemēram, lūramstikls, kas izgatavots ar jauno mašīnu palīdzību, redz pāri tūkstošiem jūdžu tā, it kā tas būtu uz plaukstas, un līdzīgi arī stikls, kas redz to, kas ir tuvu, un padara vismazākos atomus tik lielus kā kalns. Tāpēc zinātnes pretiniekiem nav ko iebilst, ja nu vienīgi aizvērt acis. Iesākumā kristīgās ticības sekotāji ar saviem karaļiem apkaroja jaunās domāšanas aizstāvjus, ieslodzīja tos cietumos un sadedzināja dzīvus. Taču beigās, gluži tāpat, kā nav iespējams noslēpt plaukstās saules gaismu, tā arī viņu ticības sastāvdaļas, kas nebija pieņemamas jaunajā sistēmā, tika atmestas un viņiem bija jāpiekrīt, ka tās bijušas maldīgas. Dižais Dharmakirti ir teicis: “Tie, kas nesaskata patiesību, nav labojami, lai arī kā censtos, jo viņu prāti ir aizspriedumaini.” Un prāta noliegšana ir visnicināmākā rīcība. Un ir pat tā, ka mēs, izdzirdot par jauno sistēmu, ieplešam acis un sakām: “Ak! Tā ir ķecerība!” Jā, pastāv briesmas, ka nepamatoti pieņemot jauno sistēmu, mēs pazaudēsim ticību Budam, kā daži mongoļi no Thā ku ral reģiona, un tādējādi kļūsim par nebudistiem. Bet, ir vienalga, vai cilvēks ietiepīgi saka “nē” jaunajai sistēmai, vai arī akli pieņem to un noliedz budisma mācību, abos gadījumos viņš ir aizspriedumu varā.

Paņemot jebkuru no mūsu skolotāja mācības aspektiem: par realitātes dabu, par atbrīvošanās ceļu vai par sasniegšanas augļiem, mums nav ne vismazākā iemesla kaunēties zinātniskās domāšanas priekšā. Vēl vairāk, ikviena būtiska budisma tēze var kalpot zinātniskam pamatojumam. Starp svešzemniekiem ir daudzi zinātnes vīri, kas pieņēmuši Budas ticību un pat kļuvuši par mūkiem.”

Sava drauga Sankritjajana aicināts, Čopels iestājās Indijas budistu organizācijā Maha Bodhi Society, kas sākotnēji tika dibināta ar mērķi sakopt galveno budistu svētceļojumu objektu – vietu, kur zem Bodhi koka Buda sasniedza apskaidrību, taču ar laiku kļuva par svarīgu spēku pasaules budistu apvienošanā. Vairākos ceļojumos uz citām budisma zemēm Čopels saskārās ar Theravadas skolas mūkiem, kam nebija pieņemams tibetiešu izdomātais pārējo budisma skolu apzīmējums – Hinajana (mazais rats). “Ja jau mēs esam mazais rats, tad Buda būtu jāsauc par mazo skolotāju!” sašutumā ironizēja Čopela sarunbiedri Ceilonas klosteros. Tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, Čopels aizvien vairāk kļuva par apvienošanās idejas aizstāvi:

“Ziemeļu Mahājanas apvienojums ar Dienvidu Hinajanu ir tie četri zīmogi, kas apliecina kādu uzskatu piederību Budas mācībai. Šī dziļā un svarīgā saikne ir jāņem vērā ikvienam. Tie, kas ar melnajām ubagošanas bļodām (ceilonieši), uztraucas par visu. Tie, kas ar cilvēka kaula flautām (tibetieši), kāpj visam virsū. Un ne vienus, nedz otrus nekas nevar pārspēt ietiepīgā stūrgalvībā. Un mūždien mēs paliksim pie sava un kaislīgi strīdēsimies viens ar otru. Taču svarīgākais ir tas, ka mēs joprojām paliksim draugi, kuriem ir viens skolotājs un viena mācība.”

Vienlaikus Čopels aktīvi interesējās arī par hinduismu. Kopā ar Svami Prabhānandanu viņš pārtulkoja tibetiski četras nodaļas no Bhagavadgītas un uzrakstīja eseju par Rāmakrišnas iedibināto hinduisma paveidu, ko pasludināja par jaundibinātu reliģiju. Interesanta ir vēl kāda Čopela iepazīšanās:

“Cita jauna reliģija, līdzīga šai, arī ir radusies. Tās dibinātāja ir krievu sieviete vārdā Blavatska. Manuprāt, viņa ir neticamā pašmācības ceļā ieguvusi jogas spējas. Jebkurā gadījumā, viņai piemīt maģiskas spējas. Bērnībā viņa tika aplaimota ar sapni, kurā atnāca divi tibetiešu lamas Mu ra un Sku tu med. Sākumā tā bija tikai vīzija, bet vēlāk viņa satikās ar tiem, kā viens cilvēks satiekas ar otru. Uzmanīgi izlasot viņas daudzos stāstus par šiem lamām, tas man atgādināja Guhjapati parādīšanos Lakjidordžem, bet citreiz tas vairāk atgādina dēmonu valdnieka ierašanos pie godājamā tulkotāja Rga. Viņas īpašās pazīmes ir: zem vienas krūts liela rēta, kuras izcelsmi nezina neviens, un reizēm tā asiņo; viņa spēj izsaukt lietas, vienīgi paskatoties uz tām; viņa spēj aizdedzināt lampu vai nopūst to ar domu spēku; palūkojoties uz otra cilvēka ķermeni, viņa to sastindzina; viņas klātbūtnē gaisā dzirdamas sudraba zvaniņa skaņas; ja viņai nepieciešams nosūtīt kādam vēstuli, apģērbu vai ko citu, viņa to vienkārši sadedzina savā priekšā un, pārvēršoties pelnos, šīs lietas uzrodas vajadzīgajā vietā. Tas fascinē visus svešzemniekus, jo viņa izskaidro savu reliģiju, iekļaujot to jaunās domāšanas (zinātnes) uzskatos. Piemēram, tur bija svešzemnieki, kas iepriekš neticēja pārdabiskajam. Viņa ne vien nodemonstrēja savas spējas, bet pats veids, kādā viņa ar maģiskām spējām pārvērta matēriju, bija saistīts ar jaunās domāšanas principiem. Šāds izskaidrojums visus pārliecināja. Tomēr, ja tas tiktu izskaidrots mums [tibetiešiem], kas nepazīst zinātnes sasniegumus, tas mūs vienīgi izbrīnītu.”

Šajā fragmentā zīmīgi ir tas, ka Blavatskas aprakstītos Mahatmas Čopels nešauboties nosauc par tibetiešiem un pat pārveido viņu vārdus tibetiešu valodā (Blavatskas grāmatās pieminētais Morija kļūst par Mu ra, kas ir retumis sastopams personvārds, bet Kut Humi šeit nosaukts par Sku tu med, tieši tulkojot: “Tas, kuram nav anālās atveres”). Vienīgais, par ko viņš šaubās, ir tas, vai šie lamas bija īsti (kā bodisatvas Guhjapati parādīšanās) vai arī viltoti (kā dēmonu valdnieka gadījumā). Par Blavatskas kundzi Čopels, visdrīzāk, uzzināja no Helēnas Rērihas stāstiem laikā, kad dzīvoja Rērihu mājās un palīdzēja Jurijam Rēriham tulkot Zilo annāļu tekstus. Šajā laikā Čopela angļu valodas zināšanas bija pietiekami labas, lai orientētos Rērihu ģimenes iespaidīgajā bibliotēkā, kur bija pieejama visa tobrīd izdotā teosofiskā literatūra. Neskaidra ir Čopela loma minētā tulkojuma tapšanā – tas ir milzīgs 15. gadsimta teksta apjoms, kas pilns ar personvārdiem un vietvārdiem, un neiespējami iedomāties, ka to var paveikt bez labi izglītota tibetieša palīdzības. Taču Čopela vārds nav pieminēts titullapā, vienīgi priekšvārdā ir viens teikums ar pateicību par vērtīgajiem norādījumiem. Rērihi tobrīd bija salīdzinoši bagāti un maksāja Čopelam par darbu, taču zināms arī, ka drīz vien pēc aizbraukšanas no Kulu ielejas trakais mūks atkal ir manīts ubagojam. Un tomēr, pazīšanās ar Indijas reliģiskajiem darbiniekiem un angliski runājošajiem garīguma meklētājiem acīmredzot nodrošināja Čopelam zināmu autoritāti. Par to liecina ārkārtīgi intriģējošā piezīme žurnāla “The Maha-Bodhi” 1941. gada augusta numurā, ievadot dzejoļu kopu angļu valodā: “Lama Geše Čopels, kuru mūsu lasītāji ir iepazinuši jau agrāk, ir atgriezies no sava ceļojuma uz Ceilonu. Viņš ir saņēmis ielūgumu no Amerikāņu Tibetas Pētnieka apciemot Ņujorku, un šo ceļojumu, kas saistīts ar zināmām briesmām, viņš ir nolēmis veikt.” Ielūgums nāca no Teo Bernarda, “pirmā baltā lamas” un pirmā amerikāņa, kura doktora disertācijas tēma bija Tibetas budisms. Tiesa, ceļojums nenotika, visdrīzāk tādēļ, ka sākās Otrais pasaules karš, un mēs varam tikai iedomāties, piebilst tibetologs Lopess, kā būtu attīstījusies budisma pētniecība Rietumos, ja Čopels būtu ieradies un palicis Amerikā.

Tikmēr Genduns Čopels bija iesaistījies vairākos personiskos pētnieciskos projektos. Viens no tiem bija saistīts ar sanskritā sarakstītās erotiskās literatūras studijām un Kalkutas bordeļu apmeklējumiem, šo pieredzi izmantojot, lai sarakstītu savu skandalozāko sacerējumu – Traktātu par kaisli. Traktāts ir tapis dzejā un atsaucas uz kādu citu tibetiešu sacerējumu ar šādu pašu nosaukumu – Ņinmapas skolas mūka Mipama sarakstīto pirms pusgadsimta:

“Mazdrusciņ kaunoties un stipri ticot sievietēm,
Es esmu tas, kurš neizvēlas labu, bet gan ļaunu.
Jau kādu laiku esmu prātā grēkojis,
Bet nu es arī miesā esmu beidzis izlikties.
Godājamais Mipams rakstīja par to, ko studējis.
Nožēlojamais Čopels – vien to, ko zina no pieredzes.
Starpību starp vienu mācību un otru
Spēs saprast kaislīgs vīrietis un sieviete, to liekot lietā.”

Savā traktātā Čopels, līdzīgi Kāmasūtras autoram, uzskaita dažādus kodienu un skrāpējumu veidus, apraksta sieviešu fizionomisko un reģionālo klasifikāciju, iesaka vīrietim saskaitīt ciparus galvā, lai attālinātu ejakulāciju, spriež par kaisles dziļāko būtību. Čopels citē astoņus dažādus indiešu avotus un atsaucas uz personisko pieredzi ar vairākām mīļākajām, kurām izsaka pateicību par palīdzību traktāta tapšanā:

“Maja, Juronga, Ganga, Asali un citas
Sievietes, kas savienojās ar manu miesu,
Lai turpina iet šo ceļu no svētlaimes līdz svētlaimei,
Līdz sasniegs lielo svētlaimi un Dharmakajas mītni.
Lai visi ļautiņi, kas mīt uz plašās zemes,
Spēj brīvi kļūt no nežēlīgās varas,
Un saņemt vispārējo atbrīvošanos
Šai priekā kautrajā, tik derīgā un labā.”

Pēdējos divus gadus Indijā Čopels pavadīja Kalimpongas-Dardžilingas rajonā, netālu no Sikimas. Tās bija kara beigas, ko pavadīja dažādi politiski saviļņojumi. Zināms, ka Čopels saistījās ar nelielu tibetiešu grupu, kas sevi dēvēja par Tibetas Uzlabošanas partiju. Viņš bija uzzīmējis šīs partijas emblēmu – sirpi, zobenu un stelles, kā arī partijas nosaukumu tibetiešu un ķīniešu valodās. Starp citu, ķīniešu valodā partijas nosaukums bija tulkojams kā Tibetas Revolucionārā partija. Šīs grupas līderis bija liels Suņjatsena cienītājs un savus uzskatus pārņēmis no viņa revolucionārajiem rakstiem. Čopels simpatizēja idejai par pārmaiņu nepieciešamību Tibetā un uzskatīja, ka klosteriem nedrīkst piederēt zemes īpašumi, bet mūkiem jāsaņem valdības piešķirts atalgojums. Tomēr nav tiešu pierādījumu viņa iecerēm pievērsties politiskai darbībai, nav atrodams arī neviens viņa rakstīts politiska rakstura sacerējums, ja neskaita jau pieminēto britu koloniālisma kritiku. 1945. gada beigās Čopels, pretēji draugu ieteikumam, nolēma doties atpakaļ uz Tibetu, pa ceļam virzoties gar Tibetas – Butānas robežu un veicot kartogrāfiskus pierakstus, ko viņam bija palūdzis Tibetas Uzlabošanas partijas līderis. Šos sūtījumus pārtvēra britu pārstāvis Hjū Ričardsons, kas brīdināja Kalimpongas policiju par spiegu, kurš strādājot Ķīnas komunistu labā. Ieradies Lhasā, Čopels nolēma uzrakstīt jaunu, demitoloģizētu Tibetas vēsturi, kas pamatotos Duņhuanas klosterī atrastos un agrāk nezināmos manuskriptos. Viņš bija kļuvis par sava veida slavenību, bieži tikās ar vietējo eliti un Lhasā dzīvojošo Heinrihu Hareru (vācu sūtītās ekspedīcijas dalībnieku un filmas Septiņi gadi Tibetā varoni – skat. interviju RL 1998. gada augusta numurā). Vienlaikus viņš pulcēja ap sevi nelielu skolnieku grupu, kam mācīja dzeju un gramatiku. Viens no skolniekiem 1972. gadā izdeva Genduna Čopela biogrāfiju, kurā tiek pieminēta viņa vēlme sarakstīt grāmatu par Madhjāmikas (vidusceļa) filozofiju. Nav gan zināms, kurš no skolniekiem un kurā brīdī pieraksta Čopela diktēto. Nav skaidrs pat tas, vai šis teksts bijis noformēts pirms Čopela nāves vai tikai pēc tās. Traktāts, kas vēlāk kļūs pazīstams kā Nagardžunas domu izrotājums, ir noslēpumains, grūti saprotams un drīzāk līdzinās Vitgenšteina Filozofiskajiem pētījumiem, nevis tibetiešu traktātam. Taču tas nepārprotami skar klasiskās madhjāmikas filozofijas problemātiku un ir adresēts tibetiešiem, kas vēlas kritiski analizēt savus filozofiskos uzskatus. It īpaši, jautājumā par zināšanu un realitātes attiecībām. Donalds Lopess uzskata, ka tas ir praktiski vienīgais 20. gadsimta tibetiešu teksts, kurā tiek postulēta jauna filozofiska ideja.

1946. gada vidū (iespējams, jūlijā vai augustā) Čopels tika arestēts, atgriežoties mājās pēc tikšanās ar jaunā Dalailamas skolotāju Ribangu. Viņam izvirzīja apsūdzību viltotas naudas izplatīšanā un ierādīja atsevišķu kameru pilsētas cietumā. Čopelam ļāva saņemt pārtikas sūtījumus no draugiem, taču viņu bieži pratināja un reiz viņš saņēma piecdesmit sitienus ar rīkstēm. Pēc vairākiem mēnešiem viņu pārveda uz cietumu, kas atradās Potalas pils pakājē, tur viņam piešķīra rakstāmpiederumus un atļāva turpināt darbu pie Tibetas vēstures grāmatas. Rahuls Sankritjajans un Jurijs Rērihs nosūtīja vēstules ar prasību atbrīvot Čopelu, taču tās palika bez ievērības un, iespējams, nodarīja tikai vēl lielāku ļaunumu – vēstulēs apgalvots, ka komunistu uzvara Tibetā ir neizbēgama un tāpēc Čopela draudzība ar Ķīnu varētu būt izdevīga. Čopelu izlaida no cietuma 1949. vai 1950. gadā, precīzi nav zināms. Tāpat joprojām nav zināms viņa aresta patiesais iemesls. Līdzās safabricētajam stāstam par viltoto naudu, tiek minētas dažādas versijas – dalība Tibetas Uzlabošanas partijā, spiegošana Krievijas labā, spiegošana Ķīnas labā, piederība komunistu vai fašistu spēkiem, viņa filozofiskie uzskati vai, gluži vienkārši, tas, ka viņš apvainojis kādu valdības ministru. Jaunākie fakti liek domāt, ka Čopela arestā zināma loma bijusi Hjū Ričardsonam, britu tirdzniecības atašejam. Tas bija laiks, kad politiskā vara Tibetā bija pakļauta intrigām un ārēju spēku ietekmei.

Atšķirīgi ir nostāsti par to, kādā stāvoklī Čopels iznāca no cietuma. Vieni apgalvo, ka viņš esot bijis smagā atkarībā no alkohola un visus trīs gadus pieprasījis no saviem draugiem dzērienu piegādi. Citi apgalvo, ka dzert Čopels sācis tikai pēc atbrīvošanas – atgriežoties savās mājas un atklājot, ka pazudusi kaste ar nepabeigtajiem manuskriptiem. Draugi palīdzēja iekārtoties pirmajos mēnešos, valdība piešķīra viņam nelielu pabalstu naudas un labības izteiksmē, lūdzot pabeigt vēstures grāmatu. Čopels dzīvoja ar kādu sievieti no Čamdo provinces. 1951. gada rudenī, kad Lhasā ienāca Ķīnas Tautas Atbrīvošanas armija, Čopels jau bija smagi slims – viņu mocīja klepus un organisma atūdeņošanās, ķermenis bija piepampis, kas varētu būt viens no aknu cirozes simptomiem. Nespēdams paiet, Čopels palūdza savam skolniekam nolasīt divas poēmas – Congkapas Lūgšanu par Saistīto Cēloņsakarību un Mipama Lūgšanu par Dižās Mandžušrī pilnības nedalāmo pamatu, ceļu un sasniegšanu. Noklausījies un sajūsminājies par šo poēmu skaistumu, Čopels esot teicis: “Trakais Ge Čo jau ir redzējis visus iespējamos pasaules skatus. Nu es esmu dzirdējis par izslavēto zemi tur lejā. Ja es tur nokļūtu, nez, kā tur izskatītos?” Drīz pēc tam viņš nomira – četros no rīta, 1951. gada 12., 14. vai, iespējams, 15. oktobrī. Togad Oskaru par labāko ārzemju filmu saņēma Akiras Kurosavas filma “Rasjomons”.