Nekas nav neiespējams

Parīzē ir viegli izlikties par muļķīti. Jautājot Sorbonas laukuma kafejnīcās sēdošajiem filozofijas studentiem, vai jums te Parīzē ir kāds filozofs, parastākā atbilde bija apmēram tāda: “Emanuels Levinass jau kādu laiku ir beigts, Mišels Anrī nesen nomira, grūti pateikt, vai Žaks Deridā ir filozofs, bet mums ir Marions.” Izglītots krievu izcelsmes Sorbonas doktora grāda ieguvējs teica, ka Marions ir “oficiālā franču Romas katoļu balss filozofijā”. Par ievērojamāko Romas katoļu filozofu mūsdienās Marionu jau kādu laiku uzskata arī daudzi anglosakši. Lai nu kā, bet jau gadus septiņus gribēju aprunāties ar cilvēku, kura grāmata Dievs bez esamības (Dieu sans l’être, 1982) reiz satrauca manu prātu uz ilgu laiku, un, noskaidrojis viņa vadītā semināra norises laiku un vietu, iešmaucu Sorbonas labirintā, noklausījos to, kā viņš kopā ar studentiem lasīja Vitgenšteina piezīmes, un, pārvarējis nedrošību, griezos pie viņa ar vārdiem: “Mani sauc Arnis, es esmu no Rīgas.” Nepagāja ne divas dienas, un viņa krēslainajā ādas krēslu, sarkankoka rakstāmgalda un grāmatu kaudžu aizkrāmētajā kabinetā, viņa pīpei nebeidzot dūmot, arī manā glāzē ielija brīnišķīgs franču konjaks.

Kļūdams par Sorbonas filozofijas profesoru Emanuela Levinasa vietā un par Čikāgas universitātes Teoloģijas fakultātes filozofijas profesoru Pola Rikēra vietā, Žans Luks Marions (1946) jau bija slavens kā viens no izcilākajiem Dekarta lasītājiem Francijā un pasaulē. Savu pirmo Dekartam veltīto grāmatu viņš publicēja 29 gadu vecumā. Viņa teoloģiskai problemātikai veltītajās grāmatās Elks un distance (L’idole et la distance, 1977) un Dievs bez esamības radikāli kritizēja filozofisko tradīciju, pārmetot gan teismam, gan ateismam dažādu jēdzienu, ieskaitot “cits” un “Dievs”, kļūšanu par elkiem, kas traucē gan domāt, gan ticēt. Izsvītrojot Dieva esamību no nopietni aplūkojamu jautājumu loka, viņš atgādināja, ka kristiešu Dievs vispirms nevis ir, bet mīl un dod, līdz ar to atceļot atšķirību starp esošo un neesošo. Būdams brīvs no esamības, visa Devējs arī cilvēkus var atbrīvot no esamības kā slazda, ļaujot būt iespējas, dāvanas un cerības laukā, bez kura nav iespējams ne mīlēt, ne pārvarēt sevi. Tieši šajā laukā atklājas, ka viss svarīgais jau ir pateikts, atliek klausīties un dzirdēt.

Būdams jau pazīstams filozofs, kuru daudzi uzskata par oriģinālāko no dzīvajiem franču filozofiem pēdējos divdesmit gados, viņš pievērsa savu uzmanību tam, bez kā nekas nevar būt un neko nav iespējams domāt. Tas nav nedz pirmais cēlonis, nedz esamība, nedz apziņa, nedz cilvēka te-būšana pasaulē, bet dotais, jo viss, kas ir, viss, ko iespējams domāt, zināt, pieredzēt vai just, vispirms ir dots, tas jau ir dots un tikai kā jau dotais ļauj mums kaut ko uztvert. Tikai pieņemot vai noraidot doto, iespējams būt, trešā iespēja nav dota. Jau šobrīd viņa grāmata Būšana dotam. Esejas par devuma fenomenoloģiju (Etant donne. Essais d’une phénoménologie de la donation, 1997) ir kļuvusi par fenomenoloģijas klasiku.

Filozofiem nopietni domāt par Dievu sen vairs nav modē, kur nu vēl runāt. Kaut kādu iemeslu dēļ Marions nerunā pa spalvai, viņu aizrauj gan “ticības skandāls”, gan “filozofisks riebums pret muļķību”, tieši tādēļ attieksme pret viņu Francijas intelektuālās elites aprindās ir tik pretrunīga – filozofu garšai viņš pārāk atklāti runā par savu ticību, vienkāršus ticošus prātus viņš mulsina ar interesi par pārāk tehniskiem filozofijas jautājumiem.

Viņa pēdējā grāmata Erotiskais fenomens (Le phénomène érotique, 2003) atsauc atmiņā to, ka filozofija ir zaudējusi saikni ar erosu, pārstājusi būt erotiska, un tādēļ arī pats eross ir zaudējis valodu. Filozofija, kas pārliecinājusi sevi un citus, ka mīlestība ir tikai novirze no skaidras un tīras domas, padarot mīlestību par daudzgalvainu un nesaprātīgu kaislības kulstīšanos starp orgasma meklējumiem un pašatdeves ekstāzi, var mēģināt atgūt mīlestības valodu, tikai mēģinot ieskatīties “lielajam dievam” Erosam tieši sejā, atceroties, ka “Dievs ir mīlestība,” un rēķinoties ar to, ka esamība (zināšana, patiesība utt.) bez mīlestības ir viens no elkiem, kas sastindzina skatienu. Un kad skatiens vairs netieksies pēc neredzamā, nebūs arī ko redzēt, kad doma vairs netieksies pēc neiespējamā, arī iespējamais zaudēs savus pamatus. Un nebūs vairs, kam būt.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai drīkstu smēķēt?

Žans Luks Marions: O, jā, mēs neesam Amerikā.

RL: Vai jūs esat filozofs?

Marions: Jā, es ceru, ka esmu.

RL: Ko jums nozīmē būt filozofam?

Marions: (Klusē.) Es varu mēģināt dot negatīvu atbildi. Pirmkārt, filozofējot tu neesi nodevies nevienai īpašai jomai. Filozofija ir pats brīvākais un ambiciozākais domāšanas veids – visur citur tava doma ir piesieta specifiskam objektam vai laukam. Ja mēs nodarbojamies ar mākslas vēsturi, ekonomiku, jurisprudenci vai medicīnu, mēs atrodamies šajā laukā, lai gan varam mēģināt izkļūt ārpus tā robežām. Bet šīs izkļūšanas bīstamība ir tā, ka rodas vēlēšanās arī ārpus sava lauka lietot tur izstrādātos jēdzienus un domāšanas modeļus, citiem vārdiem – spert neattaisnotu soli.

RL: Kas īsti šajā solī ir bīstams?

Marions: Es domāju, ka visas ideoloģijas sakņojas vēlmē to, kas ir pareizs vienas zinātnes jomā, izvērst un attiecināt uz to, kas atrodas ārpus šīs zinātnes robežām – tas attiecas uz ekonomisko ideoloģiju, dabaszinātņu ideoloģiju, jebkuru ideoloģiju. Filozofijai, kurai nav specifiskas jomas, ir iespēja sasniegt racionalitātes galējās robežas. Tieši tādēļ tā mani fascinēja.

RL: Tas vien izraisīja jūsu interesi par filozofiju?

Marions: Jā, jo es ievēroju, ka daudzi jautājumi mākslā, morālē, fizikā, tieslietās – ja šos jautājumus ņem nopietni, ja šajos jautājumos nonāk līdz pamatiem – pārvēršas par filozofiju. Un ja tu neesi filozofs, tu nespēj ne tikai atbildēt uz šiem jautājumiem, bet pat tos uzdot. Par to ir jāmaksā, jo tu kā filozofs saproti, ka neesi speciālists nevienā jomā. Tomēr tā ir arī filozofijas privilēģija.

RL: Ar ko sākas filozofija?

Marions: Mēs varam palikt pie senā apgalvojuma, ka filozofijas sākums ir izbrīns. Tu nodarbojies ar filozofiju nevis tāpēc, ka kaut ko zini, nevis tāpēc, ka tu to saproti, nevis tāpēc, ka tev jau ir kaut kāda informācija, bet tāpēc, ka atklāj – tev visa tā trūkst, nekā tāda nav.

RL: Jūs to atklājāt un darāt – ko?

Marions: Tu mēģini tajā ieraudzīt kādu jēgu, kas arī ir viens no filozofijas sākumiem. Un tieši tādēļ laiku pa laikam filozofija ir ļoti vāja, jo ir ļoti grūti sākt atkal no jauna, tāpēc filozofijas vēsture ir viļņaina, tā ceļas un krīt.

RL: Šis skatījums norāda uz nedaudzajiem oriģinālas filozofijas sākumiem filozofijas vēsturē. Kā šodien ir iespējama oriģināla filozofija?

Marions: Šobrīd ir situācija, kurā filozofijai savā ziņā ir liegta tās sākotnējā būtība, tā ir ietverta vispārējā kustībā, ko sauc par pētniecību – zināšanu, tehniskas informācijas uzkrāšanu un ražošanu. Filozofija ir pārvērtusies par vienu no pētniecības jomām, par vienu no fakultātēm. Tā ir nonākusi tai pašā līmenī kā visas zinātnes un laiku pa laikam cenšas izcīnīt savu vietu, lai to ņemtu nopietni kā nopietnu zinātni. Tā nav pati labākā situācija filozofijai. Sorbonā praktiski nav nekādas filozofijas, labākajā gadījumā jūs tur atradīsiet filozofijas vēstures pētniecību.

RL: Kura institūcija varētu radīt filozofijai labvēlīgākos apstākļus – universitāte, cietums, kas?

Marions: Vai es varu būt godīgs? Tas nav jautājums par institūciju – jebkurā institūcijā tas var notikt, bet neviena institūcija kā tāda nespēj to sekmēt. Filozofija, īsta filozofija ir sava veida brīnums, kas nāk no ārpuses. Ja ir īsta filozofija, tā var pastāvēt dārzā, pilī, universitātē, klosterī…

RL: …vai kafejnīcā?

Marions: Jā, kafejnīcā, vai jebkur, ikvienā vietā tas būs jauns sākums. Labākais, ko institūcijas var darīt – atteikties no filozofijas programmām. Mums vajag programmas, lai mācītu studentus, bet filozofiju kā tādu nevar programmēt, paredzēt, organizēt. Atcerieties Huserla 30. gados teikto: “Kongresos sanāk kopā filozofijas pasniedzēji, bet ne filozofi.” Man šķiet, filozofija ir līdzīga glezniecībai vai mūzikai, jūs varat padarīt to iespējamu, bet jūs nevarat to ieviest ar lēmumu, noorganizēt, filozofijā nevar būt pētniecības programmas.

RL: Tātad filozofijai nav ārēju nosacījumu?

Marions: Nē, ir ārēji nosacījumi, ir. Ja nepastāv runas brīvība, brīvība izdot grāmatas, pasniegt, ja nav naudas, tiem, kas studē, un tiem, kas māca, filozofijai nav viegli izdzīvot, tas tiesa. Es gribu teikt, ka ir tikai negatīvi nosacījumi, mēs varam cerēt, ka sabiedrība vai politiskie līderi neaizliegs filozofiju, bet filozofijas labā viņi neko vairāk darīt nevar. Ja viņi darīs ko vairāk, filozofija tiks pakļauta ideoloģijai, un mēs visi zinām, ko tas nozīmē.

RL: Kā jums šķiet, kāpēc filozofiem tiek maksāts?

Marions: Es nezinu, uz šādā formā uzdotu jautājumu man nav atbildes. Ja jūs aizliedzat filozofiju, tiek degradētas visas citas jomas, ja nav filozofijas, ikvienam dzīve būs trūcīgāka, bēdīgāka, niecīgāka. Mums visiem vajadzīgi jēdzieni, lai saprastu, kāpēc mēs dzīvojam, ko mēs gribam, ko mēs sakām, un ja mēs nespējam tos radīt savā valstī, savā valodā, mēs tos aizņemsimies no citurienes, jo mums visiem ir objektīva vajadzība saprast. Ja jums nav neviena filozofa, jūs būsiet nekritiski pakļauti tam, ka filozofiju importēs no ārpuses. Turklāt, ja kādā sabiedrībā filozofijai tiek aktīvi traucēts, filozofija vienalga tiks lietota un radīta, bet ļoti brutālā, primitīvā veidā. Atbalstīt filozofiju ir tālredzīgs lēmums – ja sabiedrībā ir priesteri, profesori un žurnālisti, bet nav neviena filozofa, tā nav brīva sabiedrība.

RL: Jūs atceraties Sokrata pozīciju viņa aizstāvēšanās runā – jums, atēnieši, būtu labāk, ja jūs mani ne tikai nenotiesātu uz nāvi, bet piešķirtu man līdz mūža beigām brīvpusdienas “saeimas ēdnīcā”.

Marions: Tas bija nepieņemams paradokss, bet tas nebija aplami. Tieši tāds arī ir mūsu sociālais stāvoklis, kad mēs esam filozofi akadēmiskajā pasaulē, mums par to maksā. Es nebūt nejūtos apspiests, tieši otrādi, mani atbalsta, laiku pa laikam mēs ar draugiem runājam, ka mūsu darbs ir tik aizraujošs, ka mums pašiem būtu par to jāmaksā, bet dīvainā kārtā par to maksā mums. Un daži vēl sūdzas. Tas ir nožēlojami.

RL: Vai filozofijā iespējams kaut ko pārmantot?

Marions: Lielam domātājam piemīt spēja domāt tikai viņam raksturīgā veidā, un vēlāk, iespējams, viņš tiks uzskatīts par jaunu sākumu. Vienmēr darbojas viena un tā pati taktika, proti, vispirms saņemt milzīgu mantojumu, iedziļināties tajā, ilgi nodarboties ar to, tad nostāties tam pretī. Ja jūs padomājat par Dekartu, Kantu, Akvīnas Tomu, Heidegeru vai Huserlu, var redzēt, ka vienmēr notiek viens un tas pats. Jo vairāk viņi atmet, jo vairāk viņi uzņem. Tas, kurš saka: “Es sākšu no nekā,” vienkārši ir muļķis. Visi, kas izliekas par filozofiem, saka to pašu: “Es sāku no sevis, tikai no sevis,” bet tas patiesi nav iespējams.

RL: Šķiet, Vitgenšteins ar Bērtrandu Raselu reiz sēdēja dārzā un, skatoties uz koku, runāja par to, vai tas ir koks. – Nē, nē, mēs neesam traki, mēs vienkārši filozofējam. No normālu cilvēku viedokļa…

Marions: Es gribētu šo situāciju komentēt. Es domāju, ka zināmā mērā viņi bija traki, bet man nav iebildumu pret trakumu. Slikti, ja domāšanā un sabiedrībā nav vietas trakumam, trakums ir daļa no radošā darba. Filozofs jautā, vai tas, ko tu redzi, ir koks vai koka attēls, un tas ir labs jautājums, tur nav nekā traka. Ja jūs cilvēkiem paskaidrojat, jautājat viņiem – jūs domājat, ka tas ir koks, ja? Labi. Vai jūs par to esat droši? Ar ko koks atšķiras no akmens, vai jūs varat to paskaidrot? Viņi nevar. Filozofi izskatās traki, ja viņi nepaskaidro, kas izraisa viņu jautājumus, uz ko tie balstās. Kad es runāju ar cilvēkiem par Dievu bez esamības, man jautā, vai tikai es neesmu ateists. Es saku, ja jūs domājat, ka Dievs ir, jūs esat ateists, jo jūs domājat, ka Dievam ir jābūt, bet gan akmens, gan pīpe, gan paklājs ir, tas nav nekas sevišķs – teikt par Dievu, ka Dievs ir. Vissīkākās lietas arī ir, nu un kas? Kāpēc tik liela uzmanība tiek piešķirta Dieva esamībai? Ja Dievs ir Dievs, tam jābūt kaut kam aizraujošākam nekā vienkāršai eksistencei. Kāpēc reliģisku un nereliģisku cilvēku domstarpības izraisās par Dieva eksistences jautājumu? Jautājums par Dievu nav jautājums par viņa eksistenci.

RL: Sakiet, kāda jēga ir nošķīrumam starp Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu un filozofu Dievu?

Marions: Es ilgu laiku biju pārliecināts, ka tā ir nepārvarama atšķirība, šo plaisu nav iespējams atcelt, es tā tiešām domāju. Nu es vairs neesmu tik drošs. Ja jūs atzīstat, ka filozofija sniedzas tikai līdz metafizikai, kāda tā ir un ir bijusi, tad šie divi Dieva skaidrojumi nav savienojami. Bet, iespējams, filozofija var iet tālāk nekā metafizika, nonākt aiz metafizikas. Ja pasaule tiek saprasta citādi, tad plaisa starp pasauli, kāda tā ir, un radību nav tik liela. Tā man tagad šķiet. Ja dotais, dotība, dāvana ir pēdējais un pirmais, ko var teikt par jebkuru lietu, tad šī atšķirība nav tik liela, kā izskatās.

RL: Šķiet, vārdi par atšķirību pieder Paskālam.

Marions: Jā, bet viņš to neizdomāja, Paskāls to pārņēma, šis nošķīrums jau bija gatavs. Kad Kaetāns savā Akvīnas Toma Teoloģijas summas komentāra pirmajā jautājumā nošķīra Dievu kā cēloni no Dieva kā tāda. Tik skaidri to neviens pirms viņa nebija nošķīris. Pēc tam kļuva iespējama metafiziska Dieva izpratne – par to runāja gan ateisti, gan deisti, gan ticīgie –, ka Dieva īstais vārds ir cēlonis, pirmcēlonis, pašcēlonis, darbīgais cēlonis, mērķcēlonis, vienalga – cēlonis. Visas jauno laiku filozofijas diskusijas, visi Dieva noliegumi, saistīti ar šo izpratni – Dievs kā cēlonis. Tajā pašā laikā kļuva skaidrs, ka starp ticības un atklāsmes Dievu un filozofijas Dievu, kas tika saprasts kā darbīgais cēlonis, pastāv reāla plaisa. Ja jūs paliekat pie šī divdaļīgā skaidrojuma, šo izpratņu atšķirība ir jāpatur spēkā, lai izvairītos no pārpratumiem. Bet, iespējams, ka filozofija nākotnē metafizikas galu ņems nopietni un atsāks domāt par Dievu.

RL: Jūs sakāt, “nonākt aiz metafizikas”, pārvarēt to, bet ja ar metafiziku saprot domāšanu par pirmajiem cēloņiem, kā iespējams nonākt aiz tās?

Marions: Tā nav vienīgā metafizikas izpratne. Metafizika bija saistīta arī ar to, ko sauc par ontoloģiju, kas jautā, ko nozīmē būt, ko nozīmē būšana kā būšana, būšana kā tāda. Visvairāk metafizika nodarbojas ar jautājumu, ko nozīmē būt, tā nodarbojas ar būt kā klātbūtni. “Būt” nozīmē būt klātesošam un turēties šajā klātbūtnē, cik ilgi vien iespējams. Bet ir iespējams jautāt par pirmo no pēdējiem jautājumiem, nepieņemot jautājumu, ko nozīmē “būt”, par pašsaprotamu izejas pozīciju.

RL: Tādējādi atgriežoties pie tā, kas metafizika bija…

Marions: ...atgriežoties pie nekā.

RL: Nekā?

Marions: Ne pie kā neatgriežoties. Varbūt citā pasaulē šo pozīciju varētu uzskatīt par atgriešanos. Bet mums nav laika uzdot šādus jautājumus, mums vienkārši ir kaut kas jāsaka. Ja tas nozīmē atgriezties pie kaut kā cita, kāpēc ne?

RL: Jūs uzskatāt, ka tādā veidā jūs esat mīkstinājis atšķirību starp divām Dieva izpratnēm?

Marions: Es neesmu to mīkstinājis, es tikai jautāju, vai šis nošķīrums ir pēdējā iespējamā situācija abām pusēm? Gadsimtiem ilgi tas izraisīja neizbēgamus konfliktus.

RL: Tad sakiet, kāda ir domāšanas par Dievu jēga?

Marions: Es domāju, ka tagad jautājums par Dievu filozofijai ir izaicinājums. Trīs, četrus gadsimtus tika pieņemts, ka filozofija kā tāda, pati par sevi spēj nodarboties ar jautājumu par Dievu, ka pastāv dabiskā teoloģija, racionāla pieeja Dievam kā tādam. Bet jautājums ir – ko jūs saprotat kā “dabisku”? Ko jūs saprotat kā “racionālu”? Ko jūs saprotat kā “prātu”? Es domāju, ka tagad filozofijas pirmais solis būtu uzdot sev citu jautājumu – ko mēs esam izdarījuši ar vēsturisko atklāsmes faktu? Filozofija, modernā filozofija pakāpeniski, bet viennozīmīgi izstūmusi atklāsmi – gan jūdu, gan kristiešu – no racionalitātes. Nu mēs esam nonākuši līdz modernās pasaules galam, un tagad filozofija vairs nav tik nesatricināma, pieņēmums par filozofijas neatkarību no visa cita, par tās pilnīgo pašnoteiktību, tās tīri racionālo dabu vairs nedarbojas, un šādas, nenoteiktas, nedrošas filozofijas priekšā ir atklāsme.

RL: Kas ir?

Marions: Atklāsme. Neatkarīgi no konfesijas, vienkārši – atklāsme. Ko filozofija var par to pateikt? Kādu jēgu tajā ieraudzīt? Mums nav nekādas iespējas turēties pie Kanta vai Fihtes pozīcijas, pie reliģijas tīrā prāta ietvaros. Ar to ir cauri. Ne jau reliģijas dēļ, bet tīrā prāta dēļ, mums nav ne mazākās jausmas, kas ir tīrs prāts, ko tas īsti nozīmē, kas ir tīra daba? Neviens filozofs vairs nespēj definēt, kas tiek saprasts ar “tīru prātu” vai “tīru dabu”. Filozofijai vispirms ir jājautā, ko tas nozīmē, ka lieta, kas ir uzskatīta par pilnīgi iracionālu, joprojām stipra, sveika un vesela ir mūsu priekšā? To ir vērts jautāt vispirms, ja filozofi grib domāt par Dievu. Ko jūs saprotat ar savu neatkarību no atklāsmes? Vai uz visiem šiem jautājumiem filozofi spēj atbildēt, vai viņi vispār spēj uzdot šos jautājumus bez atklāsmes palīdzības, bez tās atbalsta? Visa jūsu filozofiskā pozīcija veidojās pretojoties atklāsmei, cīnoties ar pašu atklāsmes, iedvesmas, brīnuma un tradīcijas ideju. To jūs esat izdarījuši, jūs it kā visu esat sagrāvuši, bet ko darīt tagad, jo tas, pret ko jūs cīnījāties, joprojām ir jūsu priekšā, turpat. Filozofi ir bijuši lepni par padarīto, pilnīgi pārliecināti par to, ko darījuši, bet līdz ar Nīči tas ir beidzies, cauri. Nīčem bija skaidrs, ka, sagraujot metafizikas pamatjēdzienus, nevis Dievs ir miris, bet jautājums par kristiešu Dievu ir miris. Bet uzreiz pēc tam jautājums par Dievu rodas no jauna, un tur parādās visi iespējamie dievi – Dionīss, Zevs un jebkas cits, Nīče to skaidri saprata. Tā ka Nīče, kā teica Heidegers, ir visvairāk dievrautais filozofs, viņu vairāk nekā jebkuru citu fascinēja dievi. Līdz ar Nīči jautājums par Dievu ir nevis slēgts un izbeigts, bet atkal kļuvis atklāts.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Marions: Patiešām jā. Es ceru būt spējīgs ticēt Dievam līdz savas dzīves galam.

RL: Ko filozofam nozīmē ticēt Dievam?

Marions: Tas nozīmē, ka nekas nav neiespējams. Jūs zināt, ka tieši tā Dievs tiek definēts evaņģēlijā.

RL: Man būtu grūti to nosaukt par definīciju.

Marions: Kas cilvēkam nav iespējams…

RL: …bet Dievam ir…

Marions: …Kristus dzimšana, Kristus augšāmcelšanās, viss, Dievam nekas nav neiespējams. Kā filozofs es domāju, ka jautāšana par Dievu ved tieši pie tā – ja Dievs ir Dievs, nekas nav neiespējams. Neiespējamais ir vienmēr neiespējamais mums, mūsu racionalitātei, mūsu tehniskajiem līdzekļiem un tā tālāk, jūs nonākat pie loģiskas neiespējamības, jo kaut kas ir pretrunā ar kaut ko, bet pretruna ir pretruna mūsu saprašanai. Ja ir Dievs, ja Dievs ir iespējams, jūs vairs nevarat sacīt, ka ir kaut kas neiespējams.

RL: Vai ir kāda ārēja dzīves forma, kas atbilst filozofēšanai?

Marions: Ko jūs saprotat ar “ārēju dzīves formu”?

RL: Es izlaižu “ārēja”. Mēs te sēžam un runājamies, un varbūt tam atbilst kaut kas, ko sauc par filozofēšanu. Varbūt sēdēt un domāt, lasīt grāmatu, piemēram. Vai ir kāda dzīves forma, kurā izpaužas filozofēšana?

Marions: Es teiktu, nē. Visas šīs formas ir nepieciešamas.

RL: Vai saruna ar draugiem…

Marions: Tā ir ļoti svarīga filozofijas sastāvdaļa, bet ne viena pati. Ja jūs neesat dziļās attiecībās ar filozofijas tradīciju, jums pietrūks jautājumu vēstures un visa, kas ir izstrādāts iepriekš. Tas ir līdzīgi kā šahā – jūs nevarat labi spēlēt šahu, ja tikai ar vieglu roku spēlējat ar draugiem. Ja jūs gribat pa īstam, radoši spēlēt šahu, jums ir jāuzzina, ko atklājuši citi spēlētāji, kas slēpjas aiz taktikas. Tas pats ar glezniecību – jūs nevarat sākt ne no kā, vienkārši sākt gleznot kopā ar draugiem, kur visi viens otru uzskata par lieliskiem gleznotājiem, neko nezinot par to, kas jau ir gleznots. Patiesībai ir vēsture, un mēs visi tajā esam iesaistīti, arī filozofijā.

RL: Filozofi ir piedāvājuši cilvēka definīciju – cilvēki ir domājošas mirstīgas būtnes. Savā ziņā gan Augustīns, gan Hēgelis paredz, ka cilvēki ir cilvēki tikai tajā mērā, kādā viņi domā par savu nāvi.

Marions: Tas tiesa.

RL: Vai jūs piekristu, ka tās būtnes, kas izskatās pēc cilvēkiem, bet nedomā un nedomā par savu nāvi, šajā nozīmē nav cilvēki?

Marions: Es domāju, neviens nevar pieņemt, ka ir kāds cilvēks, kurš nekad nav domājis par savu nāvi. Tas pirmkārt. Neviens to nevar sacīt.

RL: Ja vienreiz padomā, ar to pietiek, lai būtu cilvēks?

Marions: Kā var par kādu citu apgalvot, ka viņš ir vai nav pietiekami domājis par savu nāvi? Jūs to nezināt. Neviens nezina, ko citi par to ir domājuši. Tas var notikt pēdējā brīdī, nāves brīdī, miršanas laikā, jums tas nav pieejams, nekad nav iespējams pieņemt, ka ir kāds dzīvais, kam varētu liegt cilvēka cieņu, jo viņš nav domājis par savu nāvi. Mēs pat nezinām, vai dzīvnieki domā par savu nāvi. Tas tiesa, ka cilvēks ir domājoša, dzīvojoša, mirstoša lieta, tiesa, racionāla mirstoša lieta, es tam piekrītu, bet neviens īsti nezina, ko nozīmē “racionāla”, ko nozīmē dzīvot un mirt.

RL: Ja mēs “racionāla” vietā paliktu pie “domājoša”, varētu jautāt, kas ir domāšana?

Marions: Būtu pārāk ambiciozi – iedomāties, ka ir iespējams definēt, kas ir domāšana. Es zinu, ka daudzi cilvēki tagad ir pārliecināti, ka galu galā mēs uzzināsim, kas ir domāšana. Tas ir absurds. Tie, kas nodarbojas ar kognitīvajām zinātnēm, ar kaut ko tādu, iztēlojas, ka viņi iegūs domas definīciju tad, kad viņi būs spējīgi reproducēt domu, panākot cilvēka domas darbu ārpus cilvēka, mašīnā. Kāda tam jēga? Iztēlosimies, ka tas tiks sasniegts, lai gan es domāju, ka to nekad neizdarīs, bet pieņemsim to kā hipotēzi. Tā rezultātā tiks iegūta kaut kāda doma, bet domāšanas darbība tajā brīdī būs nevis tas, kas tiks reproducēts, nevis ne-cilvēka domāšanas process, bet doma būs tieši tas, kas ļāva viņiem šo procesu reproducēt, tā arī būs domāšana. Līdz ar to jautājums būs jāuzdod citā līmenī, kā saprast to procesu, kas ļāva reproducēt domāšanas darbību? Netiks iegūta domāšanas definīcija – vienkārši jautājums tiks pacelts citā līmenī. Tajā pašā brīdī jums visa pētniecība būs jāsāk no jauna, no sākuma. Pati ideja definēt domu ir vienkārši bezjēdzīga, jo, lai definētu domu, ir jādomā pāri domai. Domāšanai pēc definīcijas nav nekādas definīcijas.

RL: Kā jūsu filozofēšana ir saistīta ar jūsu nāvi?

Marions: Ļoti stipri. Par nāvi es esmu drošs, ka mēs ļoti maz par to droši zinām. Pirmkārt, nopietni nav iespējams runāt par to, kas būs pēc tam. Tie, kas saka, ka pēc nāves nav nekā, vienkārši muļķojas, tā ir vēlmju domāšana. Neviens neko nevar par nāvi pateikt pirms nāves, pat to, ka pēc tam nekā nav. Par tiem, kas saka, ka viņi nebaidās no nāves, nevar teikt, ka viņi melo, stingri ņemot, viņi vienkārši nezina, ko runā. Otrkārt, tas, ko mēs saucam par nāvi, acīmredzot ir fakts, ka mūsu dzīvais ķermenis pārtrauks būt dzīvs, tā var teikt. Punkts. Jautājums paliek, kā un cik lielā mērā mēs esam saistīti ar savu dzīvo ķermeni. To mēs nezinām.

RL: Jūs taču negribat teikt, ka tas ir viss, ko jūs domājat par savu nāvi?

Marions: Kā filozofs, tas ir viss, ko es varu pateikt.

RL: Vai jums filozofēt nenozīmē gatavoties miršanai?

Marions: Gatavoties miršanai? Nē, tā var teikt. Bet tā vienalga būs jauna un negaidīta pieredze, tu nezini, kas tiks iegūts, kas zaudēts tajā brīdī. Kura tava daļa mirs? Daļa? Viss? Tu nezini. Tu zini, ka tev ir kaut kāds laiks, kurā tu vari kļūt par to, kas tu vari būt, to sauc par dzīves laiku, tā ka neiznieko šo laiku, mēģini sevi labot, centies būt, cik vien cilvēcīgs tu spēj būt, tas ir tas, kas tev jādara. Viens man ir teicis, ka es nekad nemiršu, ja turēšos pie viņa, tā ir vēl viena daļa no manas domas par nāvi. Es to visu turu kopā, es to nevaru apkopot vienotā izpratnē, patiešām, jo mēs dzīvojam vēsturiskā, eshatoloģiskā stāvoklī, bet… man nāve nav beigas. Pat ja mēs mirstam tad, kad mēs mirstam, mums nav nekādu, ne vismazāko liecību par to, ka mirstot tu mirsti. Skaidrs, ka tu pazūdi citiem cilvēkiem, tas ir pilnīgi skaidrs, bet neviens nevar mums izstāstīt, kas tur notiek. Bez tam cilvēces vēsturē ir bijis tikai viens, kurš apgalvojis, ka viņš izgājis cauri nāvei un atgriezies, tikai viens. Tādēļ es ļoti nopietni ieklausos viņa vārdos. Viņš ir vienīgais, kurš apgalvojis, ka zina, par ko runā. Es paļaujos uz tiem, kas ir bijuši liecinieki. Tā kā es esmu filozofs, es to daru ļoti racionāli, es uzskatu, ka ticēt ir daļa no racionalitātes, ir ļoti racionāli būt kristietim. Jūs neko nevarat pierādīt, tiesa, bet tā ne mazākā mērā nav absurda pozīcija. Ja ir iespējams izvēlēties, izvēlies pozīciju, kura ir iekšēji sakarīgāka.

RL: Tas atgādina Paskālu – noticot tu nevari zaudēt neko, bet iegūt vari visu.

Marions: Tā varētu būt, jā, bet es nedomāju tikai par ieguvumu, tas vienkārši ir sakarīgāks skaidrojums nekā jebkurš cits, ja pēc pašapzinīgo ideoloģiju gala vispār ir vēl kāds cits skaidrojums, kas ir izturējis metafizikas kā ontoloģijas galu, lielo ideoloģiju norietu – tagad vairs palikušas tikai maigās ideoloģijas, kas nepretendē uz patiesību. Pēc visa tā es domāju, ka kristiešu ticība nav iracionāla un nesakarīga pozīcija.