Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pirmā nejēdzība, kuru atceros,bija Kristīnes Perfektas aiziešana no Stena Veba grupas Chicken Shack agrīnos 70. gados uz Fleetwood Mac. Kā stāstīja Anglijas vienīgais profesionālais latviešu blūzmenis un iepriekšminētās grupas Fleetwood Mac dibinātāja Pītera Grīna biogrāfijas autors Jet Martin vai, kā mēs bērnu un jauniešu vasaras nometnēs viņu saucām –– Mārtiņš Celmiņš, Chicken Shack palicis uzticīgs savām blūza saknēm un joprojām spēlējot Londonas pabos, īpaši pilsētas rietumu daļā, Brentfordā, krogā ar nosaukumu Sarkanā lauva. Šo sarkano lauvu nedrīkst jaukt ar otro sarkano lauvu, kas atrodas netālajā Īlingā, iepretim slavenajai Īlingas kinostudijai. Šajā lauvā regulāri pulcējās kino un televīzijas aktieri un vietējie latvieši. Te bija īpaši garšīgs alus ar nosaukumu E.S.B. Tas ir saīsinājums no Extra Special Bitter (ekstraspeciālais rūgtais), bet ierastais skaidrojums bija Extra Sensory Bitter –– ekstrasensa rūgtais –– zināmu iemeslu dēļ.
Otrā nejēdzība vai arī likumsakarība — Džimija Hendriksa nāve. Man laimējās Hendriksu divi reizes redzēt koncertā. Pirmo reizi piedalījās arī grupas Pink Floyd un Cream, un biļete maksāja 1 sterliņa mārciņu. Tajā vakarā varēja salīdzināt Hendriksu ar Kleptonu. Kas tagad var minēt, kā Hendriksa ģitārspēle būtu attīstījusies; varbūt arī viņš būtu gājis to pašu, nebaidos teikt, pārsvarā žanru neizaicinošo ceļu kā Kleptons? Kad uzzinājām par Hendriksa nāvi, abi ar Hamburgas kumpeli Juri Baltputni bijām Haidparkā, un mēs raudājām.
Ap to pašu laiku notika trešā nejēdzība, par kuru muzikologi vēl strīdas — vai tā pozitīvi vai negatīvi izmainīja rokmūzikas pasauli? Runa ir par eksperimentālo rokgrupu Aklais sīpols (Viesturs Silinskis, Māris Ozols, Andris Klievēns un šo rindu autors). Grupa guva ievērību ar to, ka koncertprogrammā tā spēlēja tikai divus gabalus, vienu jautru — In the Summertime un vienu 2 stundas garu improvizāciju par augstākminētās grupas Fleetwood Mac grāvēja Albatros tēmu.
Ceturtā nejēdzība, un šoreiz noteikti likumsakarīgi, bija izcilās panku blices Arvīds un Mūrsitēji izputēšana. Vokālists Arvīds (nelaiķa deputāta Jura Sinkas dēls Aivars) ar savu komandu iepazīstināja trimdas tautiešus Anglijā, Vācijā, ASV un citur ar grūti raksturojamu etnopanka, regeja un roka mistrojumu, kam netrūka arī politiskas ievirzes, piemēram, dziesmas Latviešu anarchija, Nekāp uz manām pastalām! un tā, kurai piedziedājumā skanēja “Ajatolla! Tu baigais sūds!” Es saku, ka grupas izputēšana bija likumsakarīga, jo mira ārkārtīgi talantīgais ģitārists Jostiņš, Aivars kļuva daudzmeitu tēvs, basists Pētersons apprecēja igaunieti…
Piektā nejēdzība, kas varbūt nemainīja rokpasauli, bet tomēr lika vienam otram apšaubīt Latvijas mūzikas industrijas (?) pārstāvju garīgo veselību. Pirms gadiem trim nācās prāmjot ar Rusj uz Stokholmu. Uzdevums — pavadīt mūsu žurnālistus uz R.E.M. privāto koncertu medijiem un konkursu uzvarētājiem. Pēc koncerta, kas notika viesnīcas Grand Ziemas dārzā, un kur par drošību gādāja Ivara Leimaņa (Zviedrijas mūzikas industrijā pazīstams ar iesauku Ivar the Russian) firma, mēs tikāmies ar grupu tā sauktajā “satieci un sveicini” pasākumā. Šo rindu autors uzsāka sarunu ar Maiklu Staipu, grupas vokālistu, un vienkārši nevarēdams izdomāt oriģinālāku jautājumu — nu, gadās arī tā, izmantoju veco labo diplomātisko paņēmienu. Man sanāca: “I bring you fraternal greetings from the Baltic republics!”[1. Atnesu jums brālīgus sveicienus no Baltijas republikām! (angļu val.)]Pat teikumu nepabeidzis, apjēdzu, ka Staips pārliecinājies, ka pasaulē ir vēl ekscentriskāki cilvēki par viņu.
Nejēdzība, kas nemaina un nemainīs pasaules situāciju rokmūzikā, bet kura lika nopietni domāt par situāciju šeit pat Latvijā, uzzināju no Iļģiem. Kā tas var būt, ka mūsu izcilākā postfolka grupa tiek aicināta uz visādiem starptautiskiem festivāliem, bet Latvijā nevienam nav vajadzīga viņu mūzika (vismaz ne koncerta veidā)?
Ir vēl vesela plejāde nejēdzību, kas ietekmēja roka pasauli: Marka Bolana, Kurta Kobeina, Džima Morisona, Džona Lenona, Džerija Garsijas, Fredija Merkurija un daudzu citu ietekmīgo mūziķu nāves. Kurš no mums spētu prognozēt, kā Frenks Zappa būtu attīstījies? Varbūt iecelts Čehijas goda konsula amatā Absurdistanā? Lenons varbūt tagad mēģinātu panākt mieru Tuvajos Austrumos? Un kas noticis ar lielajiem starptautiskiem roka labdarības koncertiem?